Navigate / search

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Grāmatu blogeri tagad iesākuši jaunu tradīciju uzrakstīt ne tikai par izlasīto, bet arī par to, kādēļ viņi lasa un cik tas izmaksā. Nenoliedzami, ka jautājums – cik tas maksā, vienmēr būs aktuāls. Sibillas un Spīganas ierakstus jau varam izlasīt un uzzināt viņu hobija graujošās sekas ģimenes budžetos. Spīgana, piemēram, tērējot vidēji mēnesī 30 LVL (kas ir aptuveni tikpat daudz, cik pieredzējis alkonauts iztērē savas ikmēneša dzeramā iegādei), Sibilla ir pieticīgāka un iztiek ar divreiz mazāku summu (protams, nevaram izslēgt, ka viņa rūpējas par savu radinieku psihoemocionālo stāvokli un tādēļ vilto ciparus). Tas viss arī mani pamudināja apkopot savas domas par to, kādēļ es lasu un kā tas ietekmē manu dzīvi.

Piebilde – ieraksta struktūru nosperšu no Spīganas, jo viņai tas ir dikti lādzīgs sanācis.

Kāpēc Asmodejs lasa?

Domāju, ka šis būtu analogs jautājumam, kādēļ cilvēks elpo. Es vienkārši nevar iedomāties sevi nelasot. Nevaru un viss. Varbūt pie vainas ir audzināšana, bet līdz ko iemācījos burtus savirknēt vārdos, es biju kritis lasīšanai par upuri. Iespējams, ka man pašam ir ierobežota fantāzija, un man patīk dzīvoties pa citu autoru pasaulēm.

Kur Asmodejs dabū grāmatas un/vai naudu to iegādei?

Grāmatu ieguvei man ir divi galvenie avoti (pirmais un otrais).

Sadarbība ar izdevniecībām, patlaban es par brīvu saņemu grāmatas no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes Apgāda. Tā ir jauka un, cerams, abpusēji izdevīga sadarbība. Es izlasu, ko vēlo,s un uzrakstu par grāmatu, ko domāju. Tas man ietaupa diezgan daudz naudiņas, jo lielāko daļu no šim grāmatām būtu nopircis tik un tā. Negarantēju tikai, ka latviešu valodā.

Grāmatas, kas nopirktas grāmatu veikalos. Lielākoties manas iepirkumu vietas ir Amazon.com un Litres.ru. Amazonē iepērku populārzinātnisko literatūru un grāmatas, kuras man vajag izlasīt tūlīt un tagad. Litresā iepērku smadzeņu košļenes jeb fantastsikos bojevikus. Daži no tiem patiešām ir fantastiski.

Grāmatas cenšos pirkt un nespert no neta, ja paslīd klikšķis un izlasu ko nelegāli iegūtu, un, ja grāmata ir laba, es viņu nopērku, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Naudiņas kalendārajā mēnesī iztērēju ap 60 latiem. Reizēm gadās, ka tu, cilvēks, vakarā ieklīsti amazonē un pēc stundiņas esi krietni patērējies. Man jau šķiet, ka iztērētā summa ir adekvāta maniem ienākumiem, un neviens mani no mājas vēl nav solījis mest ārā. Protams, ka tas rada situāciju, kad veidojas grāmatu uzkrājumi. Tas ir grāmatas nopirktas lasīšanai un palikušas nelasītas. Ar to es regulāri cīnos grāmatas lasot. Tomēr patlaban es zaudēju.

Epizodiski es grāmatas iegādājos arī grāmatveikalos. Ja esmu ārzemēs, es vienmēr cenšos ieiet kādā grāmatu veikalā tikai paskatīties. Tagad lielākoties tas aprobežojas ar kodu skanēšanu un to read saraksta papildināšanu. Bet bija laiki, kad puse no manas bagāzas atpakaļceļā ir bijusi grāmatas.

Kad es lasu?

Tagad es lasu no rīta braucot uz darbu un vakarā no darba. Reizēm nedaudz pirms gulētiešanas, bet tas vienmēr ir riskanti, jo galvā var rasties ideja izlasīt grāmatu līdz galam jau šonakt. Tas viss man dienā dod aptuvenu lasīšanas laiku 1.5 vai 2 stundas. Kādreiz, kad studēju, nestrādāju un nebija ģimenes, tad lasīšanai veltīju daudz lielāku savu dienas daļu – ap sešām stundām.

Praktiski nelasu brīvdienās, ja nu vienīgi kurinot pirti, tad rodas kāda stundiņa lasīšanai. Jāpiezīmē, ka arī datorspēles ir diezgan liels konkurents lasīšanai.

Vispār nemaz nevaru iedomāties, ko es citu vilcienā varētu darīt, ja nebūtu lasāmā. Ir gadījies, kad pēkšņi vairs nav ko lasīt. Grāmata beidzas, un tu sēdi kā tāds losis, skatīties pa logu garlaicīgi. Urbināt degunu? Cik ilgi? Blenzt uz blakussēdētājiem ar nav nekāda opcija, tad nu sēdi un dirni.

Cik daudz Asmodejs lasa?

Tagad gadā vidēji izlasu 100-120 grāmatas, tas ir ap 45’000 lapaspusēm. Manuprāt, tas nav daudz, sevišķi paskatoties uz vidusskolas un augstskolas laiku bibliotēku kartiņām, kur 200+ grāmatas nebija nekāds brīnums. Ātrums man varētu būt ap 100 lpp stundām, bet tas atkarīgs no teksta.

Mani nebaida grāmatu biezums, mani baida tas, ka tā var būt garlaicīga. Lasot pieturos pie principa „no one is left behind”, ja sāku, tad izlasu. Tā, ka ja kāds uzrakstījis savu grāmatu un piedabū mani pie lasīšanas, lai ar cik švaka tā nebūtu, es viņu izlasīšu.

Kādās valodās es lasu un kādus žanrus?

Man no tēva ir iedzimta spēja lasīt visās pasaules valodās (nu gandrīz). Tomēr no izlasītā es saprotu tikai latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Jāatzīst arī, ka vāciski esmu izlasījis tikai pāris grāmatas. Un pēdējoreiz to darīju pirms septiņiem gadiem. Angliski es lasu galvenokārt populārzinātniskās grāmatas un to autoru darbus, kurus man vajag izlasīt tūlīt. Krieviski fantastisko bojeviku. Latviski es lasu visu pārējo.

Bērnībā es spiedu uz zinātnisko fantastiku, un tagad manī mīt īgns onkulis, kas visus mūsdienu šī žanra darbus salīdzina ar klasiku. Katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vecmeistari ir bijuši labāki kā mūsdienu autori. Fantāziju kā žanru es ilgu laiku nemaz neuzskatīju par lasīšanas vērtu, bet par laimi šīs domas man pārgāja. Detektīvus izslimoju vidusskolas gados, es pat esmu izlasījis visu Vollesa sēriju un ar to lepojos. Populārzinātniskās grāmatas lasu kopš bērnības, tās mani pamudināja mācīties krievu un angļu valodas. Labi, atzīšos, zinātniskā fantastika mani ar spieda mācīties lasīt angļu valodā. Un tā valodu mācīšanās ar nemaz tik grūta nebija, pāris mēneši ar lapiņām izrakstot nezināmos vārdus un vedot govis ganos atkārtojot jaunos vārdiņos.

Te neliela atkāpe – savulaik man bija ideja sakolekcionēt visas sērijas „Фантастический боевик” grāmatas. Tas prasīja daudz laika un ne mazus kapitālieguldījumus, jo dažas grāmatas skaitījās retums un varēja piķot ap 7 LVL viena. Varonīgi sakrāju gandrīz visas, kas bija iznākušas, kaut kur ap 500. Bet tad es sapratu, ka drīz mans mājoklis pārvērtīsies par bibliotēku, kurā lielāko daļu sastāda apšaubāmas kvalitātes grāmatas. Nolēmu mest savam hobijam mieru un grāmatas atdevu kādam labam draugam. Cik noprotu, viņš tagad īsti nezina, ko ar viņām pasākt.

Papīrs vai e-grāmatas?

Pirms četriem gadiem būtu teicis, ka papīrs un tikai papīrs. Bet tad nopirku e-lasīkli, un pamazām manas domas mainījās. Tagad es teiktu, ka man pēc būtības ir pilnīgi vienalga. Elektroniskās grāmatas pērku tikai tādēļ, ka mazāka ņemšanās. Es zinu, tā ir zaimošana grāmatas pirkšanas un izvēles procesu saukt par ņemšanos. Par to cilvēku var iespundēt vietā, kur vienīgais lasāmais ir tikai ķīniešu alus pudeļu etiķetes.

Grāmatveikalos man joprojām patīk izcilāt grāmatas, nedaudz palasīties tās, novērtēt smagumu un papīru. Tai pat laikā ar visām varītēm cenšos neizskatīties pēc tipa, kas kaut ko taisās nospert vai arī tikko ir iznācis no kāda medicīnas iestādījuma. Ciest nevaru, ja kāds/kāda man nāk veikalā klāt un piedāvā palīdzēt. Grāmatas izvēle ir dziļi personisks process, tur nekādu palīdzību no malas nevajag.

Tomēr grāmatu veikalā, lai arī cik izcils viņš būtu, nav tā izvēles klāsta, kas interneta grāmatu veikalā. Agrāk es visu pirku tikai papīrā, un pats grāmatas izvēles process pat internetā bija jauks. Tomēr šeit bija viens liels mīnuss, tu esi noskatījis grāmatu, kas tev pavēstīs par atalgojuma sistēmu Karaliskajā flotē, tomēr grāmata līdz Latvijai nāk veselu nedēļu. Pēc tam tā divas nedēļas vai mēnesi pavada Latvijas Pasta dzīlē, un tikai tad par sevi pavēsta pasta kastē ar paziņojumu ierasties pēc sūtījuma. Paziņojums parasti tiek numurēts kā trešais, lai gan tu to nolādēto pastkasti esi čekojis visu laiku. Pa ceļam vēl aptaujājot kaimiņus vai šiem nav nejauši kas iemests. Būsim godīgi, tas reāli bendē nervus, kuri jau tā man nav visai stipri. Un kad grāmata beidzot atnākusi, viņa tevi vairs neinteresē, jo ir citas aktuālākas tēmas. Nemaz nerunāšu par gadījumiem, kad tu esi grāmatu pasūtījis pirms iznākšanas, lai ātrāk izlasītu un pēc tam divas nedēļas skaties uz viņu grāmatbodē, lādēdams sevi par stulbumu un ticību pasta pārvadājumiem.

Tomēr līdz e-grāmatu parādīšanās brīdim es nekur citur nespētu iegādāt grāmatu par tēmu: zirnekļu tīklu aušanas māksla vai katastrofu risku analīzi. Nācās vien sūtīt, gaidīt un cīnīties ar pastu.

Līdz ar e-lasīkli mana dzīve šajā jomā kļuva ievērojami vieglāka: atrod, izvēlies, nopērc un lasi uzreiz. Pie tam šādas grāmatas neaizņem mājā vietu, bet par to vēlāk.

Kur es lieku izlasītās grāmatas?

Izlasot grāmatu es par to uzrakstu nelielu atsaucīti savā blogā un tad domāju. Kādreiz es visas nopirktās papīra grāmatas liku grāmatu plauktos. Kad rocība bija maza, arī plaukti bija mazi. Tad pārvācos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, tur man vesela istabas siena bija atvēlēta grāmatu skapjiem. Bet pat tur grāmatas bija jāglabā trijās kārtās. Tad pārcēlos uz Jūrmalu un sapratu, ka nevar visu māju pārvērst par bibliotēku, lai cik tu tās grāmatas mīlētu, tāpat lielu daļu vairs otru reizi nelasīsi.

Tad es nolēmu bez žēlastības no lielākās daļas grāmatu šķirties atdodot tiem, kas gatavi ņemt pretī. Tādu cilvēku jau nemaz tik daudz nav. Sevišķi ja runa ir par 500 „Фантастический боевик” sērijas grāmatām maksimas, rimi un stokmena maisiņos. Arī grāmatas, kuras saņemu no izdevniecībām, lielākoties pāc izlasīšanas nododu tālāk saviem radiem lasīšanai, nav jau lielas jēgas ļaut viņai nomirt savā grāmatu plauktā. Bet ir grāmatas, kuras es nevienam neatdošu ne par kādu naudu, tās veido manu pašreizējo grāmatu plauktu. Viņu nav vairāk par 300, un lielākoties tās ir populārzinātniskās, un ceru, ka man viņas vēl reiz noderēs. Un vēl man mājās stāv rezerve ap 100 grāmatām, kuras lasīt kritiskos brīžos, kad nav ko lasīt.

Ar e-grāmatām šādu problēmu, protams, nav, tajos agregātos var sabāzt tūkstošiem grāmatu.

Secinājumi

Būt par cītīgu grāmatas lasītāju nemaz nav viegli. Ja cilvēki uzzina, ka tu gada laikā izlasi ap 100 grāmatu, viņiem ir tikai pāris izvēles iespējas – melis (labākajā gadījumā), tu visu laiku to vien dari, kā lasi grāmatas.

Tomēr, ja esi cītīgs grāmatu tārps, tad ir jābūt gatavam uz tādām lietām kā:

–          Salīdzinoši daudz cilvēki sarunās par grāmatām atminas klasiķu darbus un cenšas iztaujāt tevi par to saturu. Ja tu atzīsties, ka tev nav ne jausmas, par ko tajos rakstīts, tad paceļas jautājums, ko tad tu īsti lasi, romānu vai? Bet nu tas nāk no tādiem praktiskākiem cilvēkiem. Daudz grāmatas nozīmē, ka tu esi izlasījis visas grāmatas.

–          Cilvēki domās, ka izlasot grāmatu tu viņu arī perfekti atceries, vēlams no galvas. Pat ja zināsi, kur ko atrast, tā tiks uzskatīta par šmaukšanos.

–          Obligāti kāds tavs ģimenes loceklis būs dzirdējis par to, cik kaitīgi ir ēst un lasīt vienlaicīgi.

–          Ja tev ir brilles, tad acis tu esi sabeidzis lasot grāmatas (Tā gan varētu reizēm arī būt taisnība).

–          Cilvēki var nošokēties, ja tu neesi sajūsmināts par jaunāko dižpārdokli, kaut ko muldot, ka pirms astoņiem gadiem lasījis tekstu ar līdzīgu uzbūvi un sižeta risinājumu.

–          Vairāk lasot daiļliteratūru, tu ar laiku atklāsi visus iespējamos sižeta pavērsienus un žanra galvenās vadlīnijas. Jo vairāk lasīsi, jo vairāk salīdzināsi. Savukārt, ja būsi lasījis tikai „Velna Kalpus” vai „Bībeli”( starp citu esmu izlasījis kādas trīs reizes visu (bez Svētā Gara vadības, tas gan)) , tad katra nākamā grāmata tev noraus jumtu ar savu unikalitāti. Un par to es mazlasītājus apskaužu, un te arī ir tā atkarības galvenā iezīme. Jo tu vairāk lasi, jo lielāku dozu tev vajag.

–          Ja tu nonāksi vietā, kur nav ko lasīt, tu lasīsi visu, kur ir uzrakstīti burti. Avīzes svešā valodā, etiķetes, sludinājumus. Ne jau par velti kādreiz lauka tualetēs pie sienas lika noplēšamos kalendārus. Cilvēks darīja savas lietas un izglītojās.

–          Dodoties ceļojumā tu domāsi ne tikai kādas drēbes ņemt līdzi, bet arī ko lasīsi.

–          Lai arī cik daudz grāmatu mājās nebūtu nelasītas, vienmēr būs problēma – nav ko lasīt.

Lasīšana vai nelasīšana ir katra cilvēka brīva izvēle, ja nepatīk šī nodarbe, nav problēmu -rambā datorspēles, skaties filmas,  ķīlē mašīnas vai vienkārši skaties Panorāmu. Dzīve ir viena, un katrs dara to, kas viņam vislabāk patīk.

Mūsdienās aizbildināties par lasīšanu kā dārgu prieku ir visai smieklīgi. Tas nav dārgi, bibliotēkas ir visur, labi, ne visās ir pēdējie jaunumi, bet nopietns lasītājs tiks arī pie tiem. Protams, ir jau arī iespēja dabūt visu pilnīgi pa velti, bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Man sava mūža laikā nekad nav bijusi problēma tikt pie grāmatas, kuru es patiešām vēlos. Jā, tas var paņemt zināmu laiku un nedaudz darba. Un nekad es par grāmatu neesmu maksājis vairāk par 40 latiem.

PS. Ja vēl kāds grāmatu blogeris uzrakstīs par šo dārgo un atkarību izraisošo hobiju, labprāt izlasīšu. Ja kāds patiešām spēja šo sacerējumu izlasīt līdz galam, tad nekaunieties komentāros par to paziņot J

%d bloggers like this: