Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.