Šī nu ir Horsta Vihora triloģijas pēdējā noslēdzošā grāmata, un labi, ka tā. Horsts magu sistēmu ir sagrāvis un visiem parādījis, ka ar viņu ir jārēķinās, ir tikai vienas ziepes. Viņa darbības rezultātā ir radies disbalanss starp Kārtību un Haosu. Tagad Horstam jādara viss, lai atgrieztu pasaulē spēku samēru normālajās robežās. Viņam lielajos darbos palīdz mūžam uzticamā komanda, ka viņu pavada jau no iepriekšējās grāmatas daļas.

Šoreiz Horsts dodas ceļojumā pa visu cilvēku apdzīvoto pussalu un Haosa teritorijām. Viss jau būtu jauki, ja vien bez jaunu vietu aprakstiem un cīņām autora radītajā pastāstā būtu kaut cik jēgas. Protams, Horsts cīnās pret ļaunumu (tā motivācija gan lasītājam netiek izskaidrota, jo šis ir ļaunums ļaunuma pēc). Interesanti, ka Horstam ir kauns par iepriekš paveiktām lietām – uzdošanās par vietējā Dieva dēlu un sektas radīšanu. Kauns gan izpaužas vienīgi kā tas, ka, redzot sava darba augļus, Horsts nodur acis un saviem biedriem saka: „Te mums vairs nav ko darīt, braucam no šejienes prom”. Bet kā jau vienkāršam cilvēkam Horstam tagad atkal ir tikai viens mērķis iznīdēt Haosa varu pasaulē.

Lai arī par šo grāmatu augstās domās neesmu, tomēr triloģijas izlasīšanai patērētās septiņas stundas nenožēloju. Kontrastu jau dzīvē vajag, jo grāmatas, kuras es lasu patlaban, salīdzinoši pret šīm šķiet īsti šedevri (piemēram, S.King Duma Key). Arī šī grāmata nevelk vairāk kā uz 5 no 10 ballēm totāla lubene. Vai es citiem ieteiktu lasīt šo triloģiju, laikam jau nē, pasaulē ir labākas grāmatas ko izlasīt.

Otrā grāmata no Horstam Vihoram veltītās triloģijas. No kalpošanas magam Horsts ir atbrīvojies. Tagad ir tikai viens bet. Šī procesa laikā Vihors pats ir kļuvis par magu, un tagad pats ir spiests piedalīties magu spēlē. Skaidra lieta, ka mūsu varonis ar to nevar samierināties. Tiek sākta cīņa, kuras mērķis ir sagraut magus un viņu spēli ar cilvēkiem.

Lasot grāmatas triloģijas otro daļu arvien redzamākas kļūst fakts, ka šīs grāmatas ir tikai autora komercprojekts. Ja autors 800 lappušu laikā nespēj izveidot neko vairāk kā vienkāršu primitīvu tēlu, kas visu laiku virzās no punkta A uz punktu B. Galvenā varoņa iekšējo dzīvi varam raksturot elementāri – atriebšanās sistēmai, tai pat laikā neņemot vērā citus. Labi, lubu fantasy lielākā daļa no grāmatām ir tādas, bet nu pat tik primitīvas ir jāpameklē. Autors gan to visu mēģina noslēpt aiz vienas lielas mega klišejas – Kārtības cīņu ar Haosu. Šādas skatuves dekorācijas tiek izmantotas daudzos citos fantasy pastāstos, bet nu šī variācija par tēmu nav no tām labākajām.

Vai es jau pateicu, ka galvenais varonis ir ļoti stiprs mags, stiprāks par citiem? Ja nē, tad ziniet, maģijas teoriju viņš nesaprot nenieka (tādējādi atbrīvojot autoru no vajadzības izdomāt visādas viltīgas teorijas), taču kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņš visu izdara intuitīvi.

Kāpēc es lasīju šo grāmatu, ja jau tik kritiski par viņu izsakos? Tādēļ, ka lidojot lidmašīnā neko vairāk jau arī nevajag, nav īpaši jāpiedomā, citādi sāks krist acīs pretrunas. Ir arī nedaudz nenoteiktības, jo varonim ejot un darot visu intuitīvi, tas atraisa rokas autoram no sižeta iepriekšējas plānošanas. Kopumā grāmata sliktāka par triloģijas pirmo daļu, jo jaunā pasaule jau iepazīta un vairs nespēj novirzīt uzmanību no autora paviršībām. Grāmatiņa nopelna 5 no 10 ballēm.

Kārtējais slāvu fantasy gabals. Vienu otru Kazakova darbu bija nācies lasīt, tad nu prāta atslodzei nolēmu izlasīt arī šo gabalu.

Stāsta galvenais varonis Horsts Vihors ir parasts kurpnieks, kas devies pasaulē meklēt laimi un pelnīt naudiņu. Viņu aplaupa lielceļa laupītāji, nonāk svešā pilsētā bez graša kabatā un kāds mags viņu padara par savu izsūtāmo. Horsta pasaule arī ar oriģinalitāti neizceļas, visa cilvēce dzīvo uz pussalas, kuru no pārējās pasaules atdala siena, aiz kuras valda Haoss (dažādu monstru un dīvainu radījumu izskatā). Haosu rāmjos notur Ordenis un Vladika Porjadok (galvenais cilvēku dievs) kulta kalpi. Tad nu kurpniekam klājas kā standarta datorspēļu varonim, sākas ar aiziešanu uz lauku pēc gurķiem un beidzas ar visuma ļaunuma iznīcināšanu. Šeit gan nav tik traki, Horsta vienīgā vēlme ir tikt vaļā no maga pakalpiņa lomas, lai arī ko tas viņam nemaksātu. Viņa grūtajā ceļā ir palīgs vārdā Avti (profesionāls āksts).

Kā redzams sižets ir taisns kā slotas kāts, nekādu negaidītu pavērsienu. Arī pats Horsts ir cilvēks, kuru vada tikai viens mērķis, un ar īpaši dziļu pasaules uztveri neizceļas. Galvenais rīcības princips ir – darīs un tad jau redzēs, kā būs. Ja darot rodas iespēja kaut kam nesanākt, tad autors izstumj no krūmiem „klavieres”, kas visu nostāda savās vietās. Pie tam Horsts ir traki dusmīgs uz visiem magiem kā tādiem un kaļ plānus savas brīvības atgūšanai. Vietām autors pat mēģina filozofiski spriedelēt par tēmu – kas ir brīvība. Rezultātā tēma pacelta, bet nekas jēdzīgs pateikts nav, sak, visi jau esam nebrīvi.

Kopumā grāmata vērtējama kā parastā fantasy lubu literatūra, lasāma, bet acīmredzams komercprojekts. Kādēļ es viņu lasīju, lai sabalansētu savu lasāmvielu. Pēdējo mēnesi biju lasījis tikai salīdzinoši kvalitatīvus darbus, kur sižetam jādomā līdzi, kuros pat ir šādas tādas vērtīgas atziņas. Vienkārši gribējās palasīt arī kaut ko tādu, kas satur pelavas un kurā ir tikai darbība. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, lasāma, tikai nevajag brīnīties, ka pēc mēneša viss būs aizmirsts.