Navigate / search

The Rise of Endymion by Dan Simmons

Voshod Endimiona

Šī ir Hyperion cikla ceturtā un pēdējā grāmata. Rauls Endimions turpina savu vēstījumu par dzīvi kopā ar mesiju. Ordenis ir uzsācis neticīgo iznīcināšanu humānā veidā: neticīgos iemidzina, sasaldē un nogādā pagaidu glabātuvēs. Ordenis ir nolēmis atbrīvoties arī no Outster klātbūtnes Visumā uzsākot viņu metodisku iznīcināšanu, izmantojot Tehno-Core atbalstu. Lai labāk ieskicētu ģeopolitisko situāciju, galvenais varonis Rauls tiek sūtīts ceļojuma pa dažādām bijušās Hegemonijas planētām; tur viņš sastopas ar dažādām kultūrām, kuras vēlas pakļaut un iznīcināt Ordenis. Galu galā viņš atgriežas pie Aenea, kura atrodas uz planētas T’ien Shan, tāda kā Tibeta planetārā mērogā. Tur viņus arī panāk Ordenis.

Ja autors nesniegtu atbildes uz jautājumiem, tie radās lasot iepriekšējās sērijas grāmatas – kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?, diez vai es spētu nosaukt viņu par ļoti interesantu. Autora idejām var piekrist var nepiekrist, bet pasniegtas tās tiek interesantā veidā.

Jā, rosība notiek visas grāmatas garumā, tomēr visa autora filosofija, uz kuras Aenea balsta savus pravietojumus, par mīlestību un līdzcietību, man šķita nedaudz pievilkta aiz matiem. Kaut kas ļoti sāka atgādināt tekstus par pieslēgšanos Visuma informatīvajam laukam un, ja ilgi meditē, tad tu vari spēt visu. Labi, ka vismaz spēju radītājs bija uz nanotehnoloģijām balstīts produkts. Tomēr tā kā uzzināju, kur patiesībā atrodas Techno-Core, kas ir apakšā krustformu idejai, kas notika ar planētu Zeme utt., man lasīšana noritēja ļoti raiti.

Autors atkal parādīja spēju pārāk neiestiepjot stāstu novest visas sižeta līnijas līdz kopsaucējam. Varoņu darbībai joprojām ir kaut kāda jēga – viņi cīnās par ideju, saviem uzskatiem. Arī slikto tēlu (relatīvi slikto) rīcības pamatā ir ideja un vīzija, ko viņi vēlas sasniegt. Ļaunums nav abstrakcija un ir relatīvs, Ordeņa piekritēji cīnās par savu pasaules redzējuma ieviešanu visur, tikai no stiprākā pozīcijām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka pēc kādiem desmit gadiem atkal veltīšu daļu no sava laika Hyperion cikla pārlasīšanai.

Endymion by Dan Simmons

Endymion

Šī grāmatiņa ir Hyperion cikla trešā grāmata. Darbība norisinās 274 gadus pēc Hyperion aprakstītajiem notikumiem. Galvenais varonis Raul Endymion nodarbojas ar medību organizēšanu uz planētas Hyperion. Pasaule pēc hipertelpas portālu krišanas ir mainījusies, Hegemonijas vietā ir nācis Ordenis jeb nākotnes Romas katoļu baznīcas tiešie pēcnācēji. Spēkus Ordenim dod krustaforma (Cruciform), kas ļauj jebkuram īsteni ticīgajam augšāmcelties pēc nāves burtiskā nozīmē. Galvenajam varonim sanāk saķerties ar kādu no jaunajiem ticīgajiem un, apstākļu vadīts, viņš nonāk situācijā, kad viņam jākļūst par jaunās mesijas vārdā Aenea pavadoni.

Grāmata sarakstīta vēstījuma formā, galvenais vēstītājs ir pats Raul Endymion (uzvārds starp citu grieķu mitoloģijā sakrīt ar kāda aitu gana vārdu, arī grāmatas varonis bērnībā bija gājis ganos), kurš kā tāds Jēzus māceklis stāsta par savu dzīvi kopā ar mesiju. Tomēr, atšķirībā no evaņģēlijiem, šī grāmata mums atklāj jaunizcepto mesiju kā cilvēku nevis kā Dieva sūtni. Patiesībā jau arī nav nemaz skaidrs, ko tad īsti Aenea pārstāv. Un lai grāmatai būtu arī filozofiskāka noskaņa, daudz un dikti tiek spriests par mīlestības būtību.

Šī grāmata man šķita vairāk kā kosmiskā opera. Ir liels ceļojums cauri visai galaktikai, viens cilvēks tiek nostādīts pret Galaktisko Impēriju, arī impērija šajā cilvēkā saskata ienaidnieku un mobilizē visus resursus viņa iznīcināšanā. Šis cilvēks ir meitene vārdā Aenea, kas ir kibrīda un cilvēka hibrīds. Viņai sevī nes vecās kārtības iznīcību. Tad nu šādā sliktie pret labajiem dekorācijā noris visa grāmatas darbība. Darbība mums tiek parādīta gan no labo puses, gan no ļauno Ordeņa vajātāju puses. Kā jau labā kosmiskā operā pienākas pat ļaunie (šajā gadījumā Tēvs de Soya) sāk apsvērt savu rīcības pamatotību un nosveras labo pusē. Lai arī sižets šķiet visai banāls, un varētu pat teikt nekas oriģināls, tomēr spilgtie personāži to atdzīvina un padara interesantu.

Grāmatu lasīju esot komandējumā Maskavā un izlasīju vienā piegājienā, tas ir, vakarā vakars gan ievilkās uz sešām stundām, tomēr miegam nozagto laiku nenožēloju. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku lasīt visiem.

The Fall of Hyperion by Dan Simmons

The fall of Hyperion

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.

Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.

Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.

Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.

Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.

Hyperion by Dan Simmons

hiperion

Ilgu laiku esmu lasījis diezgan paknapus zinātniskās fantastikas darbus, kuri patiesībā ir adaptētas meksikāņu seriālu versijas. Nav jau tā, ka es nespētu atšķirt labu grāmatu no sliktas, vienkārši labās jau esmu izlasījis sen, sen atpakaļ. Labām grāmatām tomēr ir viena jauka īpašība – viņas laiku pa laikam tiek pārlasītas. Arī šī grāmata man skaitās pie labajām, un pienāca arī viņas kārta tikt pārlasītai.

Darbība notiek 700 gadus tālā nākotnē. Cilvēce ir izpletusies pa visu galaktiku. Izveidojušās trīs grupas: Hegemonija, nedaudz dekadencē ieslīgusi impērija, kas atgādina Romas Impēriju neilgi pirms tās krišanas; Ousters – barbari un kosmosa klaidoņi, ģenētiski modificējušies dzīvei kosmosā un Techno-Core mākslīgā intelekta elementu apkopojums. Ilgu laiku Hegemonijā ir valdījis miers, tomēr tā sāk pamazām izirt. Outsters nez kādēļ grib uzbrukt planētai Hyperion, uz kuras atrodas Laika kapenes (Time Tombs) un pusmītiskais tēls Shrike. Tad nu šajos juku laikos septiņi svētceļnieki uzsāk savu ceļojumu uz Time Tombs, lai satiktu Shrike. Lai īsinātu ceļu viņi nolemj izstāstīt saviem ceļabiedriem katrs savu stāstu, kas viņus ir atvedis šeit. Stāsti savijas ar Hegemonijas pašreizējo situāciju un ļauj lasītājam saprast, kas ir noticis ar pasauli.

Katrs svētceļnieka stāsts pats par sevi ir atsevišķas grāmatas cienīgs. Autors pat nav paskopojies un devis katram savu nosaukumu. Stāstus mums stāsta Priesteris, Karavīrs, Dzejnieks, Profesors, Detektīvs un Konsuls. Katrs stāsts ir atšķirīgs, katrs ir pavadījis savu dzīvi uz citas planētas, citā subkultūrā tomēr viņus visus vieno Hyperion. Tieši šeit viņi cer atrast atbildes uz saviem jautājumiem un atrisinājumus savām problēmām.

Šī nu ir grāmatiņa kuru ieteiktu izlasīt katram. Nedaudz gan pretendē uz filozofisku autora redzējumu, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē? Vai augstākajam saprātam maz ir vieta izzinātā Visumā? Kas notiek, ja šo saprātu radām mēs paši? Mākslīgais intelekts tiek uzskatīts par strupceļu, bet tiek piedāvātas citas iespējas?

Šajā grāmatā darbība nenorit tikai darbības pēc vien, visam ir kaut kāda jēga. Arī klavieres no krūmiem netiek izstumtas, lai glābtu situāciju. Bieži vien situācija nemaz nav glābjama. Protams, autora paustajai filozofijai par augstāko saprātu (Dievu) var piekrist var nepiekrist. Mani, piemēram, viņa idejas nešķita pārāk argumentētas, bet tās vismaz bija interesantas. Protams, ir jau arī citas interesantas lietas – starpzvaigžņu portāli, kosmosa kuģi, kas pārvietojas ātrāk par gaismu, superdatori, dīvainas planētas, Shrike Sāpju koks, templiešu Yggdrasil utt. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm.