Kārtējā kultūras cikla grāmata. Esmu sev nosolījies izlasīt visu sēriju, ja sanāks laiks. Daudz jau nav – tikai desmit, tā kā ir visas cerības.

Kultūra ir galaktiskā iekārta, kas pastāvējusi jau tūkstošiem gadu. Tā sevī apvieno gan milzīgus kosmosa kuģus ar mākslīgo intelektu, gan bioloģiskas izcelsmes saprātīgas būtnes. Un kādu dienu Kultūra sastopas ar Outside Context Problem. Tiek atrasts dīvains artefakts, kas tiek nosaukts par Excession. Tas ir vecāks par Visumu, un tā noslēpumu atklāšana dotu lielu izrāvienu Kultūrai. Sākumā šī informācija tiek turēta noslēpumā, taču ir kāds mākslīgais intelekts vai to grupa, kas atraduši veidu, kā šo fenomenu izmantot saviem mērķiem.

Grāmatā ir vairākas sižeta līnijas, kas katra risina savu problēmu. Pirmā – Ārpus Konteksta Problēmas līnija. Ja sabiedrība ir situācijā, kad tai nekā netrūkst, kad visu zināmo Visuma daļu pārrauga praktiski viszinoši mākslīgie intelekti (Kuģi). Tie uzmana, lai visiem būtu labi un nevienam nekā netrūktu. Kas šādu resursu neierobežotu sabiedrību varētu izsist no līdzsvara? Autors domā, ka jauna informācija, tāda, kas tās atklājējam dotu priekšrocību salīdzinot pret pārējiem. Kā šajā gadījuma ceļošanu pa paralēlajiem Visumiem, ko, iespējams, varētu piedāvāt Excession fenomens. Vai mākslīgais intelekts spētu turēties pretī kārdinājumam? Autora Visumā noteikti ne. Šeit Kuģi nav tīri altruisti, viņi sabiedrības labklājību ir gatavi veicināt tikai pāris tūkstošus gadu, tad viņiem iet pensijā, jo darboties pašu simulētos Visumos ir daudz interesantāk nekā pārraudzīt miljardiem saprātīgu būtņu. Tādēļ viņiem kas jauns fiziskā visuma izpratnē pavērtu jaunas iespējas un izklaides.

Otrā sižeta līnija – Dajeil un Genar-Hofoen mīlas stāsts. Vairāk sarakstīts tādēļ, lai ilustrētu attiecības Kultūras sabiedrībā. Te dzimumu ir iespējams mainīt gada laikā, grūtniecību var apturēt neierobežoti ilgi. Bērns var būt gan kolons, gan ģenētiski modelēts. Ģimene ir visai abstrakts jēdziens. Manuprāt, visneinteresantākā grāmatas sadaļa. No sākuma domāju, ka tai ir kāda nozīme kopējā sižetā, taču tā ir tikai blakus līnija. Galvenie varoņi te ir vēl nedzīvāki par Kuģiem. MAITEKLIS Pamatideja Dajeil uzzina, ka Genar-Hofoen viņu krāpis ar viņas draudzeni un  mēģina to nogalināt. Tas neizdodas. Dajeil notinas uz attāla Kuģa GSV Sleeper Service, kur dzīvo tornī ar visām ērtībām četrdesmit gadus un sevi žēlo. Pie reizes atstājot sevi par mūžīgo grūtnieci. Kuģis saukts GSV Sleeper Service, to ar interesi vēro un gaida kā tas viss beigsies.

Trešā sižeta līnija – ko Kultūrai darīt ar tām civilizācijām, kas nevēlas pakļauties viņu pasaules uzskatiem. Iznīcināt, tas ir pret viņu principiem. Līdz šim viņiem ir veicies, kad ar šādiem problēmbērniem ir nodarbojušies citas Kultūras vai augstāka līmeņa civilizācijas, padarot netīro darbu viņu vietā. Tomēr arī šīm supercivilizācijām ar laiku apnīk fiziskais Visums, un viņas ar atrod sev citas prioritātes (neprasiet man kādas). Šāds no saites vaļā ticis pabērns ir Affront civilizācija, kas ir nedaudz tendēta uz sadismu un pakļaušanu. Daži Kuģi izdomā, kā izmantot Excession Affront problēmas atrisināšanai. Šī līnija paliek atklāta, jo viss kārtējo reizi tiek izdarīts ar citu rokām, pašai Kultūrai izvairoties no atbildības. Kultūras labākā ideja ir cerēt, ka iejauksies kāds no malas. Tas, manuprāt, ir visai nožēlojami no tik augsti attīstītas civilizācijas puses.

Pirmā un trešā sižeta līnija ir lasāmas un vietām pat interesantas. Otrā spēja tikai mani samulsināt, jo nekādi nespēju saprast, kādēļ tas ir vajadzīgs. Lai parādītu, ka Kuģiem ir šis tas no cilvēkiem? Ka nākotnes sabiedrība ir tāda pati kā mūsējā tikai bez trūkuma? No varoņiem autoram vislabāk ir iznākuši tieši Kuģi, tiem jūtams raksturiņš un personība. Cilvēki neskatoties uz visām to pārdomām ir tādi kartona tēli, kuri atšķiras tikai pēc vārdiem vai ar rakstura īpašībām.

Nedaudz kaitināja autora vēlme reālistiski aprakstīt komunikāciju starp Kuģiem, visas tās kodu rindas un aprautās jēgformas interesantas ir tikai pirmajā brīdī. Pēc tam tas piegriežas, un lasītājam nākas atsijāt lasāmo tekstu un izlaist nelasāmo. Man dusmas uz autoru uznāca pēc tam, kad viena no varonēm ir saņēmusi superslepenu informāciju no kāda Kuģa. Tad nu viņa kopā ar lasītāju iepazīstas uz vairākām lapaspusēm sarakstītu aprautu frāžu kopumu. Beigās paprasa citam Mākslīgajam intelektam, lai tas izskaidro uzrakstīto. Visa jēga ieliekama vienā rindkopā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasīju un nenožēloju, lai gan varēja būt interesantāka. Ja kāds lasa visu Kultūras ciklu, tad obligāta lasāmviela. Ja nē, tad gatavojies uz viduvēju fantastiku piecsimts lapaspušu apjomā.

Šī jau ir trešā kultūras cikla grāmata, kuru esmu izlasījis. Nekas – vēl tikai septiņas palikušas. Piebeidzot šo grāmatu, sapratu, ka visticamāk mierā nelikšos, kamēr nebūšu izlasījis visu dekaloģiju (cerams, ka tā sauc desmit grāmatu sēriju).

Tātad Cheradenine Zakalwe viens no Kultūras Speciālo Apstākļu nodaļas labākajiem algotņiem ir nolēmis aiziet no nodaļas un uzsākt pats savu dzīvi bez Kultūras. Viņam ir apnicis, ka viņš tiek izmantots, ka viņu neinformē par uzdevumu mērķiem, ka viņš ne vienmēr ir uzvarētāju pusē. Tomēr Kultūrai viņš ir vajadzīgs vēl vienam darbiņam, kādā zvaigžņu kopā draud izcelties starpplanētu karš, un tikai Zakalwe varētu būt spējīgs to novērst.

Šeit autors bija nolēmis eksperementēt ar stāstījuma struktūru. Grāmata sadalāma divas daļās – viena no nosacītās tagadnes attīstās uz nākotni. Tā mums stāsta par Zakalwe tagadējo dzīvi, plāniem un mērķiem. Te nu viss ir skaidrs, tipiska kosmiskā opera, kur viens cilvēks var paveikt visu, pietam vēl ir ģeniāls taktiķis, un vispār ļoti daudzpusīgs cilvēks. Otra sižeta līnija mums vēsta par agrāko Zakalwe, kāds viņš bija pirms nokļūšanas Kultūras Speciālo Apstākļu nodaļā. Te nu stāstījums rit atpakaļgaitā, un šķiet, ka viņu būtu vēlams lasīt no grāmatas beigām uz sākumu. Jāatzīmē, ka no sākuma tas ir interesanti, kad mēs uzzinām arvien agrākus notikumus un iedziļināmies pagātnē. Tomēr, kad apjaušam, ka nekas tāds jau tur nav bijis, tad visa tā lieta sāk apnikties.

Grāmatu ieskaitītu pie tipiska fantastiskā bojevika, interesanti notikumi, eksotiskas lietas un mērķis, kuru saprast nav neviena spēkos. Papildus tu vēl nemaz nenojaut, kura puse patiesībā ir labā un vai vispār tāda ir. Kultūras pasaules pārāk daudz netiek apskatītas, jo , kas gan šai miera jūrā varētu notikt. Zakalwe ir tipisks karavīrs ar avantūrisma piesitienu, viņam ir savas vājības un savi pagātnes grēciņi.

Patīk tas, ka roboti un mākslīgie intelekti neko nav dzirdējuši par Azimova trīs robotikas likumiem. Ja visi striķi trūkst, viņi var uzspert gaisā arī visu planētu. Kosmosa kuģi viņiem ir milzīgi un piemītošā pašironija arī laba. Piemēram, “The ship was over eighty kilometres long and it was called the ‘Size Isn’t Everthing'”. Vietām tiek pat pieminēta zeme, netieši gan, tāda kā atpalikusi planētiņa ārpus Kultūras.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patlaban švakākā sērijas grāmata. Man gan joprojām nav skaidrs, kā ir iespējams pārvaldīt tik lielu veidojumu, kas aizņem lielu daļu no galaktikas. Sevišķi, ja tajā nav tiešas pārvaldības. Un kāda velna pēc mākslīgie intelekti vispār krāmējas ar saprātīgajām būtnēm? Viņiem tad nebūtu nekā cita ko darīt?

Par Kultūras ciklu zinu jau samērā sen. Nekādi nespēju saņemties un uzsākt lasīt kārtējo Kosmiskās operas žanra darbu. Bet nesen atkal bija brīdis, kad nebija ko lasīt, un šī grāmata gadījās tieši pa rokai. Patlaban liekas, ka, iespējams, izlasīšu visas desmit šajā ciklā iznākušās grāmatas. Bet neko jau nevar zināt – Gvinas Hainiš ciklu tā arī nepabeidzu, neskatoties uz nopietno startu.

Tātad galaktikā ir karš. Karā ir ierautas neskaitāmas planētas, cilvēku upuri miljardiem, netiek taupītas ne planētas, ne zvaigznes. Iridiani karo dēļ Ticības, visus, kurus var pakļaut ir jāpakļauj, ja neizdodas tad jāiet bojā mēģinot. Kultūra cīnās par savu eksistenci, šī civilizāciju grupa nav karojusi ļoti sen, jo viņu pamatā ir katra individuālā brīvība un neagresīvas ietekmes metodes. Te kopā dzīvo gan mākslīgie intelekti, gan neskaitāmas humanoīdu rases. Šajā karā pa vidu ir čeindžers Horza, algotnis, kura simpātijas ir iridanu frakcijas pusē. Viņa uzdevums ir sagūstīt kādu avarējošu Prātu, kas atrodas uz planētas, kurā ne Kultūrai, ne Iridianiem nav tieša pieeja.

Kosmiskajās operas lieki būtu meklēt, notikumu loģiku, tās kalpo, lai parādītu autora fantāzijas lidojumu. Arī šajā gadījumā lidojums ir iespaidīgs, kur vēl mums tiek aprakstīti galaktiskie kari principu pēc. Nu labi, citās kosmiskajās operās. Pasaule ir aizraujoša, skaidra lieta, ka pati Kultūra nevar būt spraigu notikumu arēna, jo te katrs dzīvo kā grib un nevienam netraucē. Resursi ir neierobežoti, un cilvēki viens otram netraucē, ja pārāk sāk traucēt, tad Prāti (mākslīgie intelekti) var iejaukties un izdarīt tā, ka viss ir kārtībā. Tādēļ visa darbība notiek kā Kultūras pārstāvju sadursme ar apkārtējo ne kultūras pasauli. Te notiek konflikti un neskatoties uz pacifismu Kultūras pārstāvji nebūt nav bezzobaini kucēni. Ja vajadzēs, viņi arī uzspers gaisā veselu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem.

Horza kā grāmatas galvenais varonis ir visai interesants. Es gan lāgā nesapratu, no kurienes viņam visa tā principialitāte. Varbūt viņa asteroīds par ilgu atradies Iridianu ietekmes sfērā? Viņam pienākums ir galvenais un to pildot viņš pamanās izvadāt lasītāju pa visu galaktiku. Apmeklēt planētas nolemtas iznīcībai, novērot spēles, kur cena ir cilvēku dzīvības, apskatīt dažādus citplanētiešu sasniegumus un izcelties ar kosmisku stūrgalvību.

Viņa pretiniece Kultūras pārstāve, nebija autoram diez ko izdevusies, nekādas pretdarbības jau īsti nebija, jo, kur nu bioloģiskajām rasēm uzveikt galaktikas superprātus, kuri daļēji atrodas hipertelpā. Viņa vairāk kā novērotājs ar misiju, bet bez entuziasma.

Autoram piemīt Upīša cienīga liekvārdība, grāmata ir pilni ar spilgtiem aprakstiem un acīmredzamā konstatāciju. Vai tas mani atbaidīja? nē, es labprāt klejoju pa visumu līdzi Horzas algotņu komandai, īpaši necenšoties rēķināt līdzi fizikas likumiem un notiekošā loģikai. Tā arī nesapratu ko Iridianiem dotu Prāta notveršana, tas pat nebija nekāds superprāts, vienkāršs kuģa intelekts. Tomēr nez kāpēc abas puses uzskatīja, ka šis panākums noteiks kara gaitu. Bet kā un kāpēc, man tiešām nepieleca.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, izskatās, ka pirmā grāmata ir tāds tīzeris, lai ievilktu lasītāju Kultūras pasaulē. Šķiet sastiķēta no daudzām iecerēm, bez īsta plāna kā to jauki realizēt.