The Fourth Crusade and the Sack of Constantinople by Jonathan Phillips
Jāatzīst, ka grāmatu iesāku lasīt veselas trīs reizes. Parasti tālāk par divdesmito lapaspusi netiku, parādījās citas prioritātes. Tomēr ar trešo reizi viss izdevās.
Ko parasti skolu beidzis cilvēks zina par Ceturto krusta karu? Sākās ap 1203. gadu, krustneši aizgāja uz Venēciju, venēcieši krustnešus uzmeta, galu galā krustneši tika līdz Konstantinopolei, kuru tad arī ieņēma, izlaupīja un izpostīja, pieliekot treknu punktu Bizantijas impērijai.
Arī es galvenajos vilcienos pieturējos pie šāda notikumu izklāsta līdz šīs grāmatas izlasīšanai. Protams, ne viss ir tik vienkārši kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.
Grāmata ir balstīta uz tā laika hronistiem, bruņinieku vēstulēm uz mājām un aculiecinieku stāstītā. Tieši šis aspekts šo grāmatu paceļ pāri vēstures grāmatām, kuras parasti ir atstātas autora brīvai interpretācijai. Šeit viss ir balstīts uz tā laika cilvēku liecībām. Ir jau jautājums, cik patiesas viņas ir, bet tā kā apskatītas tiek gan Bizantiešu, gan Rietumu hronikas, tad kopainai ir jābūt tuvai realitātei. Viens no hronistiem ir Niketas Choniates. Tiem, kas lasījuši U.Eko „Bodolīno”, tas pats Nikēta, ko Konstantinopolē satiek Bodolīno. Arī ainas par pilsētas iznīcināšanu tiek ņemtas no šī hronista.
Grāmatas informācija ļauj mums iejusties tā laika politiskajās aktivitātēs, saprast dažādu konfliktējošu grupu intereses. Uzzināju interesantu impērijas troņa gāšanas veidu, kamēr imperators medībās, apsēsties viņa krēslā un pasludināt sevi par imperatoru. Bizantija tiešām ir bijusi interesanta valsts. Venēcija nevienu neuzmeta, krustnešu vadoņiem nevajadzēja slēgt neapdomīgus nākotnes līgumus. Tas arī noveda pie Zaras iekarošanas un vēlāk pie Konstantinopoles mūriem.
Grāmatu lasīju ar patiesu prieku, uzzināju daudz kā jauna, lai arī krusta kari mani ir interesējuši, tik labi pasniegtu informāciju sen nebiju sastapis. Cilvēkam, kuru interesē šis viduslaiku periods, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Dodu 10 no 10 ballēm.