Navigate / search

The Fourth Crusade and the Sack of Constantinople by Jonathan Phillips

he Fourth Crusade

Jāatzīst, ka grāmatu iesāku lasīt veselas trīs reizes. Parasti tālāk par divdesmito lapaspusi netiku, parādījās citas prioritātes. Tomēr ar trešo reizi viss izdevās.

Ko parasti skolu beidzis cilvēks zina par Ceturto krusta karu? Sākās ap 1203. gadu, krustneši aizgāja uz Venēciju, venēcieši krustnešus uzmeta, galu galā krustneši tika līdz Konstantinopolei, kuru tad arī ieņēma, izlaupīja un izpostīja, pieliekot treknu punktu Bizantijas impērijai.

Arī es galvenajos vilcienos pieturējos pie šāda notikumu izklāsta līdz šīs grāmatas izlasīšanai. Protams, ne viss ir tik vienkārši kā izskatās pirmajā acu uzmetienā.

Grāmata ir balstīta uz tā laika hronistiem, bruņinieku vēstulēm uz mājām un aculiecinieku stāstītā. Tieši šis aspekts šo grāmatu paceļ pāri vēstures grāmatām, kuras parasti ir atstātas autora brīvai interpretācijai. Šeit viss ir balstīts uz tā laika cilvēku liecībām. Ir jau jautājums, cik patiesas viņas ir, bet tā kā apskatītas tiek gan Bizantiešu, gan Rietumu hronikas, tad kopainai ir jābūt tuvai realitātei. Viens no hronistiem ir Niketas Choniates. Tiem, kas lasījuši U.Eko „Bodolīno”, tas pats Nikēta, ko Konstantinopolē satiek Bodolīno. Arī ainas par pilsētas iznīcināšanu tiek ņemtas no šī hronista.

Grāmatas informācija ļauj mums iejusties tā laika politiskajās aktivitātēs, saprast dažādu konfliktējošu grupu intereses. Uzzināju interesantu impērijas troņa gāšanas veidu, kamēr imperators medībās, apsēsties viņa krēslā un pasludināt sevi par imperatoru. Bizantija tiešām ir bijusi interesanta valsts. Venēcija nevienu neuzmeta, krustnešu vadoņiem nevajadzēja slēgt neapdomīgus nākotnes līgumus. Tas arī noveda pie Zaras iekarošanas un vēlāk pie Konstantinopoles mūriem.

Grāmatu lasīju ar patiesu prieku, uzzināju daudz kā jauna, lai arī krusta kari mani ir interesējuši, tik labi pasniegtu informāciju sen nebiju sastapis. Cilvēkam, kuru interesē šis viduslaiku periods, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Dodu 10 no 10 ballēm.

Странствия мага by Ник Перумов

Stranstvija maga 1
Stranstvija maga 2

Fesa piedzīvojumi Evial pasaulē turpinās. Tā kā iepriekšējās grāmatas beigās viņš piedalījās pilsētas Arvest iznīcināšanā, tad tagad ir pēdējais laiks glābt savu ādu un mukt no inkvizīcijas. Pirmais galamērķis, tumšo elfu karaliste Narn viņu nepieņem, valstī ar nosaukumu Egest viņam nav dzīves, jo tur valda inkvizitori (nekromantu dabiskie ienaidnieki), bet arī gaišie elfi no mūžīgā meža viņu pie sevis redzēt negrib.

Tā nu nabaga Fess, kas sevi šajā pasaulē sauc par Nejasiķ, klīst pa pasauli cīnoties pret visiem. Cīņā viņam palīdz, kā jau tas šajā žanrā ierasts rūķis un orks, beigās parādās arī puselfe.

Par ko cīnās galvenais varonis, da neparko. Viņš vispār ir dīvains. Piemēram, viņš iesākumā, redzot netaisnību, cenšas to atrisināt ar vismazāko kaitējumu. Bet vienmēr sanāk tā, ka ciematiņu, kuru viņš sadomājis aizstāvēt no inkvizitoru patvaļas, pats arī beigās iznīcina, uzrīdot tiem zombijus. Netrūkst arī tās saucamo “last stand”, šajā grāmatā atceros tādus veselus divus. Protams, galvenais varonis tiek cauri sveikā, toties viņu līdzgaitnieki ņem nelāgu galu vai arī ņems. Puisim patīk aizrauties ar cīņām viens pret visu pasauli.

Cīņas parasti ir šabloniskas. Iesākumā pretinieks liekas neuzvarams, taču cīņas gaitā Fesam parādās jaunas spējas, kuras nolīdzina gar zemi visu ciemu un cilvēkus tajā. Viņam ļoti patīk spriedelēt par to, kas ir labs un kas ir ļauns. Nekromantam jau redz jābalansē, lai nekļūtu ļoti ļauns.

Tā nu grāmata tīri Perumova stilā, brīnumainas izglābšanās, tiek apsisti visi, kas kustas. Ja varonis sadusmojas, tad visiem ir vakars. Grāmata ir tīrs action bez nekāda nopietna seguma. Mērķis, kāpēc viss noticis tā, ceļa meklējums, grāmatas beigās izskatās tā aiz matiem pievilkts, ka jāsmejas. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Laba lieta, ko lasīt vilcienā.

Рождение мага by Ник Перумов

Sākšu ar sliktāko – man šī sērija sāk nepatikt un tiek apsvērta ideja Perumova garadarbus vairāk nelasīt.

Stāsts risinās tālāk no vietas, kur iepriekšējā beidzās. Fess atjēdzas pavisam citā pasaulē – Evial. Labāko meksikāņu seriālu tradīcijas ieturot, viņam ir daļēja amnēzija. Neatceras vairs ne savas cīņas mākslas, ne maģijas pamatus. Tomēr maga talants saglabājies un viņš iestājas vietējā magu universitātē. Protams, ka nekāds zibensmetējs viņš nevēlas būt, un izvēlas nekromantu katedru. Sanāk konflikts ar Inkvizīciju. Uzrodas arī spēki, kas vēlas atgūt koka un dimanta zobenus.

Grāmatas sižets ir kļuvis spraigāks un lasās ātri. Tomēr lasāmvielai ir tāda kā narkotiska iedarbība, tu izlasi un domā: forši. Bet uzdodot sev jautājumu, kas bija forši, tu nespēj atrast atbildi.

Autors, lai mazinātu Fessa tēla pārāk strauju attīstību, ir nolēmis viņa spējas īslaicīgi samazināt, tomēr jau redzams, ka nepaies vēl divas grāmatas un Fessam pats dievs nebūs šķērslis. Protams arī risināmo problēmu apjoms paplašinās. Turpinās dažādu multiversu, paralēlo pasauļu, mistisku spēku parādīšanas. Izskatās, ka Perumovs pieturas pie idejas – jo vairāk, jo labāk.

Arī pašas pasaules nevar uzskatīt par oriģinālām, rūķi, elfi, goblini, tipisks tolkenisms. Nekā unikāla -standarta dekorācijas, standarta sižets. Labi, nav vēl gadījies lasīt garu stāstu sēriju, kurā galvenais tēls ir nekromants, bet tas neko nemaina. Autors gan cenšas ieviest dažādus spriedelējumus, cik grūti ir būt nekromantam un būt tumsas pusē, tai pat laikā cenšoties darīt labu. Man tas izskatījās ļoti patētiski, izvēlas lietu, kas man pēc būtības riebjas un tad sev cenšas attaisnot to ar kalpošanu cilvēcei kopumā. Jeb mazākā ļaunuma princips.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, nu nav tā vairāk pelnījusi, laba lieta, ja galīgi nekā cita nav ko darīt un ir vēlme padarbināt savas smadzenes tukšgaitā.

Алмазный меч, деревянный меч II by Ник Перумов

Par pirmo grāmatu jau rakstīju. Šī ir cikla „Lūzuma Hronikas” otrā grāmata.

Ja iepriekšējā grāmatā viss gāja uz lielu “action”, tad šajā tas ir sācies. Imperators uzsāk bezkompromisa cīņu ar magu ordeņiem. Impērijā ir jābūt tikai vienam valdniekam. Gan koka, gan briljanta zobens nonāk pie to īstajiem saimniekiem. Protams, ka īstie saimnieki ir gatavi ar šo artefaktu palīdzību iznīcināt visus cilvēkus.

Papildus tiek ieviest jauni spēlētāji, paralēlās pasaules magu Ieleja, Ceļa būvētāji, kas savā ceļā iznīcina realitātes, ex-dievs utt. Darbība risinās ļoti spraigi un lasītāju aizrauj jau no pirmās lapaspuses, mani līdz 150, tikai tad attapos, ka jāiet arī kaut kad gulēt.

Autora rakstīšanas stils joprojām liekas saistošs, arī daudzās sižeta līnijas vairs nekaitina un liekas interesantas, jo ir iegūts kopskats. Nedaudz kaitina autora tendence nosaukumos visur censties iebāzt debīlus burtu savienojumus, tas laikam skaitās ekstra, bet var redzēt, ka autoram nav ne jausmas kā šīs zīmes jālasa.

Tāpat autors ir aizgājis pa standarta problēmu eskalācijas taku. Galvenais varonis Fess, kurš izskatījās kā parasts slavenas magu dzimtas atvase, izrādās mega super magu ielejas iedzīvotājs, kurš septiņus Impērijas magus nosit kā mušas vienā piegājienā. Pie tam viņš pat lāgā nav gājis skolā. Ja godīgi, man bail iedomāties, kas šis būs par vīru pēdējā grāmatā.

Tad vēl galvenie varoņu raksturi ir tādi nedaudz dīvaini, viņi mīl filosofēt par labo un ļauno, dzīvi skatās “po poņaķijam”, tu man – es tev. Rases savā starpā piekopj tādu genocīdu, kāds Hitleram nemaz nav sapņos rādījies (zīdaiņu bradāšana ar kājām ir topā). Nekromanti vispār darbojas doktora Mengelas labākajās tradīcijās. Lai ar izņēmumiem, lielākā daļa varoņu ir kaut kādu ideju apsēsti un ir tikai labi vai ļauni.

Protams, visādas paralēlās pasaules un super magi liekas nodrāzts temats, taču atslodzei ir pašā laikā. Ja tu gada laikā nelasi vairāk par piecām grāmatām, tad šo par lasāmo neņem – ir pasaulē labākas un noderīgākas grāmatas. Es lieku 7 no 10 ballēm.

Autora mājas lapa.

Алмазный меч, Деревянный меч I by Ник Перумов

Šī grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir par diviem zobeniem – koka un dimanta. Visa darbība noris Impērijā; impērija ir cilvēku veidojums, kas pāris gadsimtus atpakaļ ir parādījusi, kurš šeit ir visstiprākais un visgudrākais. Parādījusi elfiem, rūķiem, troļļiem un veselai kaudzei citu rasu.

Impēriju nomināli pārvalda Imperators, bet faktiski Magu ordeņi. Tā tas ir bijis gadsimtiem, taču laiki mainās. Jaunais Imperators nolemj tikt vaļā no Magu diktāta. Magi iegūst koka zobenu (danu rases artefaktu) un nolemj tikt vaļā no Imperatora. Rūķi, savukārt, tiek pie dimanta zobena un ir gatavi parādīt visiem.

Patlaban izskatās, ka grāmatas primārās sižeta līnijas ir par Imperatoru un viņa revolūciju un Fessu, Pelēkā ordeņa algotni, kas darbojas Imperatora uzdevumā. Papildus risinās vēl vismaz četras mazākas nozīmes līnijas. Iesākumā šī lēkāšana starp sižeta līnija man diezgan maisīja prātu.

Kā jau pirmajām grāmatām ierasts, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar vispārējo situāciju, ieskicētas galvenās sižeta līnijas. Perumova pasaule ar oriģinalitāti neizceļas, bet mūsdienās ko jaunu izdomāt jau izskatā nereāli. Ir standarta rūķi, elfi – neierasti, bet apspiedēju lomā ir cilvēki. Kaut kad pagātnē viņi ir izcīnījuši savu vietu zem saules, bet piedevuši nav nevienam. Ir dažas interesantas idejas kā lietus, kas iznīcina visu dzīvo, dažādu mošķu faunas pārbagātība.

Diemžēl jāatzīst, ka Perumovs aiziet pa standarta taku. Galvenos varoņu saviem mērķiem izmanto kaut kādi ārēji spēki, kas grāmatā neatklājas, bet viņus visu laiku var manīt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka turpmāk problēmu apjoms kļūs arvien globālāks un, lai nepaliktu aizdurvē, varoņi uz grāmatas beigām kļūs dieviem līdzīgi. Tā lieta mani šajās grāmatās ļoti kaitina, pirmās tendences jau pamanīju Fessa stāstam attīstoties, sāka parādīties cik kruts patiesībā Fess ir, kādi viņam radi un kādi gali. Protams, ir arī daudzas standarta klišejas, lielai maģijai nepieciešamas bērnu asinis, elfi labi šauj ar lokiem, rūķi kalnrači, pazemes mošķi lielākoties ir kukaiņveidīgi, nezināmiem spēkiem uz galvas aug ragi un ir šķelti nagi. It kā varētu domāt, vai dies kur primitīvi, tomēr, no otras puses tas palīdz autoram bez īpašas iespringšanas un daudzu lappušu aprakstiem, palīdzēt lasītājam iejusties viņa izgudrotajā pasaulē.

Ņemot vērā visu augstāk minēto grāmata ir pelnījusi stabilas 7 no 10 ballēm, jo dažas Perumova grāmatas esmu jau lasījis un zināju uz ko parakstos.

Rakstnieka mājas lapa.

ИМПЕРСКИЙ ГАМБИТ by Сергей Мусаниф

Kosmiskās odisejas turpinājums, trešā grāmata. Par iepriekšējo jau rakstīju te. Ši arī nav ne ar ko atšķiŗīga ieturēta žanra labākajās tradīcijās. Targi grib iznīcināt cilvēku impēriju, imperators iznīcinātāja pilots astiepis pekas no dzeršanas un sirdslēkmes. Taču viņa cīņu biedrs un padomnieks atrasdamies frontē, nospriež ņemt kloķus savās rokās, un kā jau tas šādās grāmatās notiek iet „do pobednova konca”. Targi Tiek saklopēti un visi dzīvo laimīgi.

Grāmata jāatzīst ir švakāka par iepriekšējo. Arī tās satura uzbūve ir dīvaina pirmā nodaļa atspoguļo notikumus pusgadu pēc imperatora nāves, ar biežiem flashback par to kas un kā ir bijis. Pēc tam seko otrā nodaļa, kurā viss, kas noticis aprakstīts vēlreiz. Noslēgumā seko lielum lielā kauja par cilvēces vietu visumā.

Kopumā sižets lineārs un tādēļ lasās viegli, dodu 6 no 10 ballēm, jo biju reāli vīlies iznākumā.

Interesting Times by Terry Pratchett

Burvis Rincewind mierīgi vada savas dienas silto zemju salās, kurās nonāca grāmatas Soucery beigās. Ēd kokosriekstus, Bagāža izklaidējas ķerstot haizivis. Taču, kad salu apmeklē amazones Rincewind pēkšņi ar burvestības palīdzību tiek atvilkts atpakaļ uz Neredzamo Universitāti (Unseeen University). Iemesls ir pavisam triviāls no Pretsvara kontinenta atnākusi ziņa, ka Ankh-Morpork valdniekam pēc iespējas ātrāk uz turieni jānosūta savas Varenais Burvis. Neviens no esošajiem negrib doties uz turieni un Rincewind tiek izvēlēts kā braucējs.

Grāmatā pirmoreiz parādās burvju dators Hex, nekā sevišķa – skudras skraida pa trubiņām, pele un daudz lietas, kas kustās un griežas. Hex vadoties pēc dotajām instrukcijām, māk sastādīt nepieciešamās burvestības, kas darbojas.

Nonācis pretsvara kontinentā Rincewind atklāj, ka no viņa tiek gaidīts varoņdarbs. Sarkanā armija ir gatava veikt revolūciju un tai nepieciešams vadonis, kas nogalinātu imperatoru un nodot visu varu tautas komitejas rokās.

Tek sastapts arī Choen (Diskzemes vecākais un ievērojamākais vadonis), viņš ir savācis sev Ordu ar kuras palīdzību veikt lielāko laupīšanu pasaules vēsturē. Orda sastāv no pieciem varoņiem, kas kā saka Choen sevī ietver 500 gadus varoņu-barbaru pieredzi. Viņi ir nolēmuši iet pensijā uzurpējot varu Pretsvara kontinentā. Un protams galvenais ļaunais tēls virs vezīrs Lord Hong, kurš ir perfekts visā- šahā, pūķa laišanā, zobenu kalšanā un poēmu rakstīšanā.

Sastopam arī Twoflouwer, kas patiesībā visu šo putru ievārījis, uzrakstot grāmatiņu “Ko es darīju savā atvaļinājumā”.

Grāmata būtībā ir ironizēšana par senās Ķīnas kultūru, kur cilvēki dzīvo pēc instrukcijām. Revolucionāriem, kuriem galvenais ir lozungi. Birokrātiju – galvenais, lai ir papīri. Tas viss kopā lasot rada Jums patiešām “Interesantus laikus” Lasīju pa ceļam no Londonas uz Dubaju. Novērtēju 8 no 10 ballēm.

Citāts:

“I know about people who talk about suffering for the common good. It’s never bloody them! When you hear a man shouting “Forward, brave comrades!” you’ll see he’s the one behind the bloody big rock and the one wearing the only really arrow-proof helmet!”