Navigate / search

The Player of Games (Culture #2) by Iain M. Banks

The Player of Games

Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.

The Mote in God’s Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

The Mote in God's Eye by Larry Niven and Jerry Pournelle

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

The Ascent of Money: A Financial History of the World by Niall Ferguson

the ascent of money

Šogad jau kārtējā grāmata par finansēm un finanšu vēsturi. Grāmatu iegādājos pavisam vienkārša iemesla dēļ, man iepatikās nosaukums un viss.

Grāmatiņa sastāv no sešām nodaļām, kas katra apraksta kādu no finanšu sistēmas aspektiem un to vēsturi. Pirmajā nodaļā mums tiek pastāstīts par banku izcelšanos un kreditēšanas vēsturi. Sarakstīta ļoti labi un sniedz īsu ieskatu no Itālijas pilsētvalstu bankām līdz mūsdienu banku sistēmai. Var uzzināt arī kādēļ bankas ar laiku pārgājušas uz praksi aizdot vairāk naudas nekā viņam ir reāli pieejama.

Otrā nodaļa veltīta valsts parādzīmju tirgiem. Arī šim instrumentam ir visai interesanta vēsture, laba lieta, ja valstij nepietiek naudiņas karu vešanai, kāda megaprojekta finansēšanai vai vienkārši, lai aizlāpītu budžeta deficītu. Bonuss nodaļā ir Rotšilda banku impērijas izcelšanās vēsture.

Trešā nodaļa mums stāsta par akciju tirgu un, protams, par ar to saistītiem burbuļiem. Pats akcijas koncepts ir visai vienkāršs, toties burbuļu vēsture ir aizraujoša. Te gan jāpiemin, ka apskatītie tie tikai klasiskie piemēri Misisipi kompānijas burbulis un banknošu ieviešana Francijā.

Ceturtā nodaļa veltīta riskiem un risku apdrošināšanai. Par šo tēmu nebiju daudz interesējies, tādēļ bija interesanti uzzināt, ka pirmo sociālās apdrošināšanas fondu izveidoja Skotu mācītāji kā atraitņu fondu. Tiek apskatīti dažādi sociālās labklājības nodrošināšanas modeļi, un kā tie strādā dažādās valstīs, plusi mīnusi un, protams, nedaudz teorijas, kas ilustrē riska novērtēšanu.

Piektā nodaļa apraksta nekustamos īpašumus un to tirgu. Domāju, ka Latvijā tagad ir daudz cilvēku, kas saprot nekustamā īpašuma tirgus dinamiku un spekulāciju radīto izaugsmi. Pasaulē gan šis fenomens nav nekas jauns. Diezgan labi ir parakstīta arī subprime loan ideja, lai gan es personīgi uzskatu, ka visu laiku labākā ilustrācija tam ir atrodama Southpark epizodē Margaritaville.

Sestā nodaļa noslēdz grāmatu ar filozofiskiem pārspriedumiem, par esošo finansu sistēmu, tās trūkumiem un pozitīvajām lietām. Netiek aizmirsta arī ģeopolitika, vairāk ASV un Ķīnas kontekstā. Gala secinājums – vaina nav tik daudz pašā finanšu sistēmā, bet gan cilvēkos, viņu alkatībā, vēlme pelnīt daudz neko nedarot, kļūt par miljonāru ieguldot pāris dolārus un eiforijā zaudējot riska sajūtu.

Kopumā grāmata ir laba lasāmviela, nedaudz gan finansēs un finanšu tirgos ir jāorientējas, lai labāk varētu uztvert stāstīto. Man šķita, ka autors tomēr vēlas aptvert pārāk plašu problēmu spektru, lai to varētu satilpināt vienā grāmatā, tādēļ vietām šādas tādas lietas pietrūka, daži vēsturiskie aspekti (manuprāt) nebija ietiekami izvērsti. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, ko lasīt cilvēkam, kas neko daudz par finanšu vēsturi nezina, bet sāk interesēties par to.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

БЕЛЫЕ НАЧИНАЮТ И ПРОИГРЫВАЮТ by Виталий Романов

Baltie sak un zaude

Kārtējais krievu fantastikas gabals. Par zinātnisko fantastiku jau mūsdienās vairs var saukt tikai retu darbu. Arī šim darbam ar zinātnisko fantastiku nav nekāda sakara, darbība norisinās tālā nākotnē, kas būtībā kalpo tikai, lai notikumiem būtu dramatiskākas dekorācijas.

Grāmatas darbība noris tālās zvaigžņu sistēmās. Lielākās planētas impērijas cīnās par hai-džet (tā tāda viela nepieciešama kosmosa kuģu degvielai) ieguves tiesībām. Lai viss būtu sarežģītāk, atklāts konflikts netiek pieļauts, visam jānotiek diplomātiskā ceļā. Arī Vedēja zvaigznāja pārstāvji vēlas uzvarēt šajā konkursā, taču situācijas analīze rāda, ka viņi labākajā gadījumā ir tikai trešie pretendenti. Tā kā uzvara nepieciešama par katru cenu tiek piesaistīts krīzes menedžeris Сатур фон Ниддл.

Grāmatas galvenais varonis tika pasniegts kā super-racionāls un viltīgs tips, kas tiešām uzvaras dēļ ir gatavs izmantot jebkādus līdzekļus. Tāds kā vietējais Džeimss Bonds, kurš gan pats nekaujas, bet uztic to darīt citiem. Viņš arī spēj izskaitļot vajadzīgo darbību loģisko secību un virzīt notikumus sev vajadzīgajā gultnē, sarīdot citas impērijas utt. Bet pats galvenais ir viņa bērnišķā savas rīcības attaisnošana, jo notikumi, kurus viņš izraisa prasa daudzu cilvēku dzīvības, „… paši jau likāt man uzvarēt par katru cenu, redz es arī uzvarēju…”.

Ja autors ar šo grāmatu kaut ko vēlējās pateikt, tad atzīšos godīgi, es viņa domu neuzķēru. Lai gan visur figurē „Uzvara par katru cenu” nekādu problēmas ētisko analīzi tā arī neatradu. Arī paša notikumu gaita ir visai paredzama un pat neinteresanta. Jau no paša sākuma ir skaidrs, galvenajam varonim viss izdosies. Ir gan arī dažas dīvainības, cilvēks nostrādājis visu mūžu par krīzes menedžeri starpgalaktiskās kompānijās, tomēr viņa zināšanas par galaktiskajām impērijām un to vēsturi ir embrija līmenī, bet nekas, tās viņš vienas nakts laikā lasot papīrus iegūst, zināšanas pēc tam tiek realizētas ģeniāla plāna ieviešanā dzīvē. Rezultāts ir daudzpakāpju kombinācija uz kuru mūsu planētas iedzīvotāji nekad neuzķertos, bet tālās nākotnes galaktikas pilsoņi uzraujas kā mazi eži. Šajā brīdī, kad grāmatā parādījās lētticība man gribējās likt viņu pie malas un pievērst vairāk uzmanību „Koru kariem”. To gan neizdarīju, jo nemīlu iesāktas grāmatas atstāt neizlasītas.

Bija nācies lasīt arī šī autora agrākos darbus, bet arī tie neatstāja paliekošus iespaidus, tagad zinu tikai pēc vāka bildēm, ka esmu tās lasījis. Domāju, ka ar šo grāmatu būs tāpat pēc mēneša vairs nespēšu atcerēties, par ko tur bija. Tas liecina tikai vienu, grāmata mani ir atstājusi vienaldzīgu. Un balstoties uz Bībeles Atklāsmas grāmatas trešās nodaļas:

„15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. 16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.”

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm un apsolos šī autora darbus vairs nelasīt un arī citiem neiesaku.