Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Bīstamais bēglis by Emma Vigodska

Šoreiz „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanā izvēlējos grāmatu, kuru līdz šim vēl nebiju lasījis. Kā man tas bija izdevies, nezinu, domāju, ka pie vainas ir diezgan dīvainais grāmatas vāks, kurš pārāk neuzrunā lasīšanai. Nu bija pienācis laiks šo nolaidību labot.

1857. gads britiem Indijā padevās slikts, neveiksmīgas koloniālās pārvaldības rezultātā sākās bads, sadusmojās sipaji, un sākās dumpis. Koloniālā karaspēka vadībā sākumā nespēja apspiest dumpi un tas izvērtās asiņainā kampaņā, kura guva lielu atbalstu britu salu iedzīvotāju vidū.

Grāmata ne vairāk ne mazāk mēģina atainot šos notikumus kā centrālo tēlu izmantojot Insuru Pandi, kurš autores prāt ir visa šī dumpja cēlonis. Insurs ir ne tikai nošāvis virsnieku, viņš tiek pacelts līdz visas tautas vadoņu līmenim. Viss pasākums tiek atainots ne tikai kā cīņa pret koloniālistiem, bet arī kā šķiru cīņa. Taču tā kā vēsturi visi labi zina, tad te nekādi “happy end” nav sagaidāmi.

No stāsta viedokļa autorei galīgi nepadodas galvenie varoņi. Insurs ir cilvēks- ideja, kas staigā no ciema uz ciema un iedvesmo zemniekus sacelties. Viņš ir idejas pārņemts, ka pat uz ceļa nejauši atrodot mirušu savu desmit gadus neredzētos sievu, viņš dodas vienkārši tālāk, un pat necenšoties uzmeklēt savu meitu Lelu. Tā sakot, revolūcija ir pāri visam.

Lelu autore mēģina pārtaisīt par tēva ideju ideoloģisko mantinieci. Taču viņai ir trīspadsmit gadi un kopumā atstāj bērna iespaidu. Tādēļ tā visa ideoloģijas uzkrautā nasta no zemākās kastas uz revolūcijas mantinieci, šķiet nedaudz smieklīga. Arī visas grāmatas garumā Lela to vien dara kā cieš, sākumā no faķīra, kas viņu apzīmogo kā zemākas kastas pārstāvi, beidzot ar to, ka laikā nespēj padot ziņu. No vienas puses reālistiski, bet no otras puses bezjēdzīgi likt bērnam nodot ziņas, ja neviens viņu neņem par pilnu.

Dženija ir kāda angļu virsnieka meitiņa, kas pa visu burzmu pamanās nokļūt indiešu ieņemtā pilsētā. Viņas uzdevums ir saprast indiešu cilvēku plašo dvēseli un paraudzīties uz savu valsti kā visu šausmu iemiesojumu.

Tad vēl ir skots Makfernejs, filologs, kurš cenšas pierādīt, ka indiešiem ir sena kultūru, kuru tādēļ vajā britu administratori. Tā sakot, valdošās elites atkritējs, kuru mīl parastie ļaudis, bet ienīst un baidās paša tautieši.

Viss stāsts pretendē uz vēsturiska atstāsta statusu. Daži fakti ir piepušķoti, dažos ir pieļautas kļūdas, piemēram, par Deli arsenāla uzspridzināšanu. Bet kopumā galvenajās līnijās faktu izklāsts ir pietiekoši līdzīgs reāliem notikumiem, lai daļēji to var saukt par vēsturisku romānu. Diemžēl notikumi tiek atainoti tik bezkaislīgi, ka lasītājam beigās ir vienalga gan apkautie indieši, gan badā mirstošie bērni, viņi izskatās pēc fona, kurš tiek mākslīgi uzsvērts, lai izceltu kolonizatoru nežēlastību. Nevar noliegt, patiesībā bija skarba, taču autorei to nav izdevies nodot lasītājam.

Aizkustināja autores atsauce uz Kārli Marksu, kurš savā vēstulē Fridriham Engelsam piesauc Deli sacelšanos un klāt pievieno Deli plānu. Tas gan vēlāk būs jāatdod. Tā nu ir tik mākslīga nodeva sarakstīšanas laikam, ka smiekli nāk.

Lieku 4 no 10 ballēm par mēģinājumu popularizēt maz zināmus vēsturiskos notikumus. Taču mēģinājums visu pabāzt zem šķiru cīņas un citām komunistiskās ideoloģijas tēzēm nav diez ko veiksmīgi izdevies. Tēli ir vāji, un „action” arī nekāds nav. Grāmatas pluss ir tās īsums, nav ilgi jāmokās.

Karstā ziema by Kaspars Misiņš

Ceļojumu grāmatas ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Tās man kopš bērnu dienām ir palīdzējušas iepazīties ar vietām, kurās, iespējams, nekad nenokļūšu un cilvēkiem, kurus nekad nesatikšu. To lasīšana nenoliedzami ir palīdzējusi man sagatavoties pašam saviem ceļojumiem, uzzināt vairāk par citu tautu kultūru un vēsturi. Tādēļ uzzinājis, ka Kaspars nolēmis sarakstīt grāmatu par savu pārbraucienu pa Indiju, uzreiz pieteicos par lasītāju.

Īsumā grāmatas vēstījums ir par to, kā trīs latvieši Kaspars, Una un Viesturs ceļo pa Indiju no Deli līdz Indijas dienvidu galam. Tas, īpaši nesteidzoties, viņiem aizņēmis vairākus mēnešus, un šajos mēnešos notikušais atspoguļots tādā kā ceļojumu dienasgrāmatas veidā.

Kaspara piedzīvojumiem varēja un var līdzi sekot viņa blogā kasparsmisins.lv un, ja būsi bijis cītīgs tā lasītājs, tad, iespējams, neko jaunu par Indijas ceļojumu nemaz neuzzināsi. Pirmais, kas mani kā ceļotāju, kas pieradis pie salīdzinoša komforta līmeņa, nošokēja pati ideja braukt tāpat vieniem pa Indiju. Es nemūžam ne uz ko tādu neparakstītos, ja arī ko tādu darītu, mani noteikti pavadītu vesela atbalsta grupa ar furgonu velosipēdu darbnīcu. Bet tas ir tikai dēļ mana konservatīvisma. Tomēr man vienmēr ir fascinējis lasīt šādus ceļojuma aprakstus, un analizēt, ko es būtu darījis citādi.

Pirmkārt, sākot lasīt grāmatu ir skaidri sev jānodefinē, ka šīs ir tādas pavisam vienkāršas ceļojuma piezīmes. Tās nepretendē uz Marka Tvena “Idioti Ārzemēs” līmeni. Otrkārt, grāmatas autoram šis ir pirmais liela apjoma darbs, tādēļ nākas secināt, ka tā ir nedaudz izvērstāka blogu ierakstu kompilācija tikai bez bildēm. Treškārt, autors, šķiet, ir lasījis salīdzinoši nedaudz ceļojumu aprakstu grāmatas, tādēļ viņa stāstījuma struktūra nedaudz nobīdās uz Maslova piramīdas zemākajiem pakāpieniem, paēst, pārnakšņot un atrast tīkla pārklājumu. Ceturtkārt, šī grāmata ir izdota nevis pēc gadu ilga darba, bet tūlīt pēc ceļojuma, kamēr iespaidi vēl ir svaigi. Piektkārt, pie grāmatas nav strādājuši nedz redaktors, nedz korektors. Ja visu šo ņem vērā, tad nekādas problēmas ar lasīšanu nevajadzētu būt.

Man grāmatas galvenais varonis nenoliedzami bija Kaspara ričuks. MAITEKĻI: Budžeta variants, kas tomēr par spīti manai sākotnējai skepsei, izturēja visu ceļojumu un aizbrauca nākamajā. No sākuma vīpsnāju, lasot sagatavošanos par ceļojumu. Domāju, nu zinies, uz parasta ričuka “kapās” simts kilometrus dienā un vēl vedīs bagāžu. Kad izlūza pirmais spieķis mans ļaunais „es” triumfēja. Domāju viss: “kaput!”, bet nekā ričuks saņēmās un turpināja ceļu. Vispār no ričuka līnijas man palika tikai viens neatklāts noslēpums ceļojuma beigu fāzē par asi un aprauto vītni. Beigās es jau biju gandrīz pārliecināts, ka nopietnam veloceļojumam, varbūt arī nemaz nevajag pirkt megasuperturbo ričuku ar titāna rāmi ar papildus izturību. Visādi citādi sarakstīta aizraujošā stilā, kur galvenais uzsvars likts uz braukšanu un pārbraucienu. Lasītājam visu laiku gribas uzzināt, kas notiks tālāk un tādēļ lasīšanas process iet uz priekšu milzīgā ātrumā.

No trešās piebildes izrietošā lieta ir, ka Kaspars ir izlaidis savā aprakstā veselu Indijas ceļojuma standartdimensiju. Cerot, ka autors atsauksmi lasīs, izvērsīšos plašāk. Indijas ceļojumos standarta tēma obligāti ir tualetes, tā ir žanra klasika. (Ja tās nav, lasītājs sāk pētīt vākus un domā, ka sajaucis valstis.) Indieši šo lietu dara nepiespiesti un vēlams uz sliedēm, baltie ļaudis kā pagadās, jo publiskās tualetes tur ir svešs jēdziens (gandrīz kā Rīgā). Viņiem piemetas dažādas vēderkaites un parazīti. Tad nu ceļotāji nonāk neērtās situācijās, lauž savus morāles un ētikas principus, un pēc pietiekoši ilga laika sprīža viņi kļūst par indiešiem.

Piebilstot pie ceturtā punkta, man tomēr pietrūka darbā pašas Indijas. Dienasgrāmata ir sanākusi nedaudz tāda kā rallija leģenda. Mēs uzzinām, kur un kā ceļotāji brauc, kāds ir ceļa stāvoklis, bet par pašām pilsētām un tās apskates objektiem un kaut nedaudz no vēstures praktiski nekā. Piemēram Goa – bijusī portugāļu kolonija, kurā joprojām ir liela portugāļu kultūras ietekme, bet nekas no tā grāmatā nav atrodams. Grāmatā daudz tiek piesaukta Indijas daudzveidība, bet kaut kāda komperatīvā analīze, kaut neliela noderētu. Varbūt pie vainas tas, ka par šo valsti esmu lasījis ļoti daudz un vispārējos vilcienos zinu tās vēsturi. Un tad man šķiet, kā tā var pieminēt, piemēram, pārlīšanu aiz dzelzceļa barjeras un aizmirst piesaukt faktu, ka Indijā šo dzelzceļa pārmiju kontrolē iesaistīti simtiem tūkstoši cilvēki. Un arī tas, ka infu par apkārtnē sastopamajiem objektiem ceļotāji apskatās tikai pirms iebraukšanas pilsētā.

Savukārt, ja esi atspēries veikt pats šādu ceļojumu, šī grāmata noderēs kā labs papildinformācijas avots, kas dos tīri praktisku ieskatu ceļojuma plānošanā. Izrādās, ka Mobilā telefona pieslēgumu Indijā ir dabūt grūtāk nekā pilsonību, un ka lauku rajonos cilvēki ne vienmēr sapratīs angļu valodu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autoram vēl ir, kur augt, jāpieslīpē stils, jāpalasa ceļojumu grāmatas, vietām jāiepin pa kādam faktam, sarunai ar cilvēkiem, detalizētāk jāapraksta uz ielas novērotais. Un, ja autors uzrakstīs arī par Malaizijas piedzīvojumiem, tad noteikti būšu lasītājs.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

Train: Riding the Rails That Created the Modern World–from the Trans-Siberian to the Southwest Chief by Tom Zoellner

No šī autora es līdz šim biju lasījis tikai grāmatas, kuras veltītas izrakteņiem – dimantiem un urānam. Tādēļ biju visai izbrīnīts, ka viņa jaunā grāmata būs veltīta vilcieniem. Jo katru dienu nākas sastapties ar vilcieniem un to sastāviem. Nedaudz baidīja tikai fakts, ka, iespējams, šī grāmata man būs tikai jau iepriekšzināmo faktu atstāstījums bez nekādas pievienotās vērtības.

Šajā grāmatā autors ir centies aptvert vilciena kā transporta līdzekļa vēsturi, ietekmi uz industrializāciju, jaunu teritoriju apgūšanu un cilvēku ikdienu. Stāstījums mijas starp autora piedzīvojumiem ceļojot ar vilcienu, un atkāpēm, kas veltītas vilcienu vēsturei. Lielbritānijā, dzelzceļa dzimtenē, autors izmanto vilcienu, lai aizbrauktu no britu salas viena galējā punkta līdz otram. Pie reizes uzzinām, kā izgudrota lokomatīve, un kādi ir bijuši britu dzelzceļa zelta laiki. Indijā dzelceļš ir ne tikai transporta lidzeklis, tas pilda arī sociālās funkcijas gan kā darba devējs, gan subsidējot tos, kas nevar atļauties braukt ar vilcienu. Ķīna vilcienos redz savu pasažieru pārvadāšanas nākotni un instrumentu, lai izplatītu savu ietekmi. Te autors brauc ar vilcienu uz Tibetu. Daudz par korupciju un spēju pabeigt visu laikā. ASV savukārt vilciens ir aizmirsts, vismaz pasažieru, tas ir aizstāts ar automobiļiem, un federālās valdības tā arī nespēj vienoties, kur būvēt un cik maksāt. Peru valsts, kur vilciens grūti iedomājams. Lielākoties tiek izmantots izrakteņu transportam. Varētu pat teikt neliels brīnums, kā no veca nolaista dzelzceļa izveidot mūsdienīgu uzņēmumu. Krievija, kur dzelceļš nepieciešams, lai savienotu valsts nostūrus ar centru. Te autors vizinās pa Transsibīrijas maģistrāli, diezgan traks pasākums. Un visbeidzot Spānija ar saviem jaunās paaudzes ātrvilcieniem, kas savieno ne tikai Madridi ar Barselonu.

Pati grāmatas lasīšana diemžēl ir tāda pagarlaicīga. Gribētos spilgtākus autora ceļojumu aprakstus ar kaut kādu struktūru. Tagad diemžēl sanāk, ka viņš atstāsta visu, ko pieredzējis un tas lielākoties nāk no sarunām ar vilcienu pasažieriem. Savukārt informatīvā daļa, fakti, kas iegūti no dzelzceļa darbiniekiem, ir ļoti interesanti. Es pirms tam nekur nebiju lasījis par indiešu dzelzceļa sliežu īpatnējo izmantošanas veidu (vietējie to uzskata par tualeti). Par to, ka Ķīnas dzelzceļš uz Tibetu būvēts pa taisno uz mūžīgā sasaluma. Nedaudz gan kaitināja, ka viss tika mēģināts pasniegt atskatoties uz ASV. Cik var noprast ASV dzelzceļa lobijam neiet diez ko spoži, neviens nav gatavs valsts līmenī subsidēt pasažieru pārvadājumus, problēmas ar zemes iegādi un vecās infrastruktūras neatbilstība mūsdienu prasībām.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta diezgan labi, daudz interesantu faktu, autora personīgie piedzīvojumi gan ir tādi pabāli, un lielākoties nav diez ko aizraujoši. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē dzelzceļš. Bonusā uzzināsiet, kādēļ dzelzceļa atzara atvilkšana līdz kādam miestam negarantē ekonomikas uzlabošanos.

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Domāju, ja jau pēdējā laikā lasu grāmatas latviski, tad kādēļ gan neizlasīt arī šo. Vispār Indija un Pakistāna ir tās valstis, kuras manā apceļošanas sarakstā ir blakus Zimbabvei un Angolai. Nav man nekāda iekāriena tur doties, jo neciešu netīrību un neorganizētību. Bet tas taču man neliedz paplašināt savas zināšanas par šim valstīm.

Lato Lapsa, manuprāt, ir diezgan labs ceļojumā pieredzēto lietu aprakstītājs. Vismaz tās par Sibīriju un Āfriku bija ļoti labas. Viņš gan nevairās iekulties pašos tumšākajos pasaules nostūros, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Indijā un Pakistānā gan vairāk tiek ceļots par tūristiem visai viegli pieejamām vietām, un, domājams, ka nekāds lielais risks jau tur arī nebija.

Grāmatas galvenā vērtība ir autora novērojumi un sarunas ar šo valstu iedzīvotājiem. Tas ļauj atklāt caurmēra indieša raksturu – pragmatisks gan reliģijā, gan dzīvē. Ja kāds dievs pieviļ cerības, tiek pielūgts cits, galu galā izvēle te ir milzīga. Dzīvē savukārt katrai rūpjai ir vērtība, un ja to var iegūt apkāšot kādu tūristu, tas nebūt nav nosodāmi. Zina savu vietu sabiedrībā, pie kuras kastas pieder un izrāda cieņu pret augstākajām, nicinājumu pret zemākajām. Indijā, tāpat kā vairumā valstu, likums nebūt nenozīmē, ka to kāds ievēro vai pilda.

Pozitīvi, ka autoram nepiemīt tendence ieciklēties uz kādu lietu un tad visu laiku to pieminēt. Autors raksta, kā ir par diezgan problemātisko kremācijas procesu – trūkst malkas. Gan par piecūkoto Gangu, kas neliedz viņai tai pat laikā skaitīties svētai. Par ceļojošajiem guru, kuru uzmundrinājumi var likt nogalēt kādu cilvēku. Par mūsdienu dievu avatāriem, kas ir miljardieri. Par televīzijas ietekmi un Indijā populāriem realitātes šoviem. Un, protams, par indiešu precībām un mīlestību.

Pakistānas ceļojuma daļa bija īsāka salīdzinot ar Indiju. Te viss ir striktāk, jo pie varas ir musulmaņi. Ko es līdz šim nezināju, bija pakistāņu apsēstība ar pūķu laišanu un pūķu kariem. Nemaz nevarēju iedomāties, kas šī lieta spēj paņemt tik daudz dzīvības gan ar pūķa auklām pārgrieztām rīklēm, gan nokrišanām no jumtiem.

Intereses pēc izlasīju „Zemes un tautas” 1931. gada izdevumā par Indiju, jāsecina, ka pa lielam nekas nav mainījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm tikai tādēļ, ka bija diezgan daudz avīzē lasītā pārstāstu. Skaidra lieta, ka autors jau pie šausminošākajām indiešu un pakistāņu izdarībām diez vai pats būtu spējis būt klāt, bet nu tomēr gribējās nedaudz vairāk no autora personiskajiem iespaidiem nevis pārdomas par avīzē lasīto. Beigās autors ir ielicis savus padomus, kurus būtu vēlams ņemt vērā gatavojoties ceļojumā uz šīm valstīm. Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii.

The Lunatic Express: Discovering the World . . . via Its Most Dangerous Buses, Boats, Trains, and Planes by Carl Hoffman

Man personīgi vienmēr ir bijis visai grūti atrast grāmatu veltītu ceļojumu vai piedzīvojumu aprakstiem, kas man šķistu izlasīšanas vērta. Viens no labākajiem autoriem man šajā žanrā šķiet Bill Bryson, viņš savos stāstos mīl iepīt apmeklēto vietu vēsturi un bagāto faktoloģisko materiālu. Nav slikts arī Paul Theroux ceļojumi, viņš gan bieži vien izklausās pēc īgņas un baltā cilvēka, kas vēlas, lai visi dzīvotu kā Rietumu valstīs.

Ilgu laiku nebiju iegādājies nevienu ceļojumu grāmatu. Ja godīgi, tad pie šīs grāmatas mani piesaistīja tieši nosaukums un grāmatas anotācija. Autors solījās mums apstāstīt savus piedzīvojumus ceļojot ar pasaules bīstamākajiem transporta līdzekļiem. Viņš ir nolēmis apbraukt apkārt visai pasaulei un izmantot viseksotiskākos un bīstamākos pārvietošanās līdzekļus.

Ar to eksotiku jau nu, protams, bija tā kā bija, dominēja autobusi, vilcieni, prāmji un lidmašīnas. Bīstamību piedeva diezgan zemie drošības standarti, jo ne jau par velti daudzām aviokompānijām lidojumiem Rietumu valstīs tiek liegti. Sākums gan diez ko ekstrēms neliekas – brauciens ar Greyhound autobusu no Vašingtonas uz Toronto. Varbūt priekš vidusmēra amerikāņa tas ir ekstrēmi.Bet tālāk gan autors vilties nelika, lidojums ar Kubas aviolīnijām, brauciens ar Dienvidamerikas kalnu autobusiem, brauciens ar Dienvidamerikas upju prāmjiem, brauciens ar Kenijas mikroautobusiem, Āfrikas vilcieni, Senegālas prāmji, Indijas vilcieni, brauciens ar benzīnvedēju cauri Mongolijai un daudz kas cits.

Par katru transporta līdzekli autors mums dod papildus informāciju, kādēļ tas viņam šķiet bīstams, sniedz nelielu ieskatu iepriekšējo katastrofu vēsturē. Dažreiz mēģina izskaidrot arī šīs bīstamības iemeslus. Izskaidrojums jau ir loģisks, jaunattīstītajās valstīs cilvēki neceļo, viņiem vienkārši vajag transportu, lai pārvietotos uz darbu. Pieprasījums ir, bet naudas, lai nodrošinātu drošības standartu ieviešanu dzīvē, nav. Tādēļ arī, dodoties uz darbu Indijā, Tev ir visas iespējas izšķaidīt savu galvu pret ceļmalas stabu, Senegālā braukt ar prāmi, kas paredzēto 500 pasažieru vietā ved 2100, vai Kolumbijā ar autobusu, kura šoferis nav gulējis pāris diennaktis. Autors ne tikai mums izstāsta, ko redzējis, viņš arī sarunājas ar pārējiem ceļotājiem, lai saprastu viņu pasaules uztveri, uzzinātu viņu dzīves stāstu un pavēsta mums uzzināto.

Kopumā grāmatu vērtēju kā labu un dodu 10 no 10 ballēm. Vēlams izlasīt cilvēkiem, kas interesējas par to pasaules daļu, par kuru neraksta tūristu ceļvežos. Par parasto ne-rietumvalstu ļaužu ceļošanas iespējām un tradīcijām pārējā pasaulē.

Šeit ir apskatāms autora blogs.

Song of Kali by Dan Simmons

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Dzejniekam vārdā Bobby Luczac laikraksta redakcija piedāvā aizbraukt uz Indiju. Viņa darbs ir vienkāršs; satikt bengāļu rakstnieku vārdā Das un paņemt viņa jaunāko garadarbu. Protams, ja tas ir iespējams, būtu vēlams arī uzzināt, kā cilvēks, kurš rietumu pasaulē skaitās miris jau astoņus gadus, spēj uzrakstīt poēmu. Bobby Luczac tas vairāk šķiet kā eksotisks ceļojums, un tādēļ viņš līdzi paņem gan savu indiešu izcelsmes sievu, gan savu nesen dzimušo meitiņu. Tā nu viņi visi aizlido uz Kalkutu, un te arī viņu laimīgās dienas beidzas.

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka tā ierauj savā realitātē jau no pāris pirmajām lapaspusēm un nebrīnītos, ja pēc izlasīšanas dažu vieglāk iespaidojamu lasītāju kādu laiku vajātu murgi. Tie, kas ir lasījuši R.Kiplinga darbus par Indiju, atpazīs lielāko daļu standarta baltā cilvēka Indijas stereotipiem. Daudz un dažādi noslēpumaini kulti, Kali, slepkavas, nabadzība, profesionāli ubagi, govi, kastas un citas lietas. Jo vairāk galvenais varonis iepazīst Kalkutu un tās iedzīvotājus, jo vairāk tā viņam sāk nepatikt, bet arī tikt no viņas prom nemaz nav tik viegli.

Sliktās vietas, melnie caurumi pasaules realitātē rakstniekiem nav svešs koncepts. Tomēr Simmons šo lietu parāda citā kvalitātē. Viņam ļaunuma iemiesojums ir nevis pamesta māja, nomaļa kalnu ieleja vai vecas drupas, bet gan vesela pilsēta Kalkuta. Viens gan ir skaidrs – pēc šīs grāmatas izlasīšanas es diez vai uz Kalkutu kādreiz braukšu. Laikam jau mani aizspriedumi pret Indijas pilsētu netīrību, iedzīvotāju vienaldzību pret citu un savu dzīvību, un nedaudz savādākais pasaules uzskats, pārāk labi saskanēja ar autora aprakstīto.

Protams, es skaidri apzinos, ka šī grāmata ir šausmu stāsts nevis ceļojumu apraksts, bet tur nu vairs neko nevar darīt. Diemžēl neesmu arī pietiekoši spēcīgs indiešu daudzajās reliģijās un viņu milzīgajā dievu, rakšasu un pusdievu panteonā, lai spētu spriest par autora aprakstītā Kali kulta rituālu patiesību un nozīmi mūsdienu Indijā. Šis fakts, domājams, man liks nedaudz iedziļināties šajos jautājumos, izlasot kādu grāmatu par šo tēmu. Lai gan grāmatas centrālo ideju Kali laikmets grāmatas varoņa pasaulē ir pienācis, gribam mēs to vai negribam.

Tā kā šis ir autora debijas darbs, tad pietrūkst vienas viņam raksturīgas lietas, tas ir viltīga nobeiguma. Nē, nobeigumam nav ne vainas, bet kaut kā gaidīju daudz interesantāku kā vēlākajiem darbiem. Bet nekas – 9 no 10 ballēm liekamas droši. Ja patīk šausmu stāsti to labākajā nozīmē (tas ir kad autors, tā vietā lai sīki un smalki aprakstītu asiņainus skatus, uzraksta tā, ka tavas paša smadzenes rada vajadzīgo noskaņu), tad ir vērts palasīt.

Bodolīno by Umberto Eko

Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.

Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).

Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).

Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).

Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.

Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.

Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.

Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …