Navigate / search

Mortona piramīda by Anatols Imermanis

Mortona piramīda

Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

TheInformation

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz  hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.