Navigate / search

Cryptonomicon by Neal Stephenson

cryptonomicon

Šo grāmatu biju nopircis ļoti sen, kādus septiņus gadus atpakaļ. Nezinu pat kādēļ, jo luste viņu lasīt man tā ari nebija uznākusi. Līdz pagājušajā nedēļā nospriedu, ka jāizlasa. Sak, grāmata savu jau nogulējusi plauktā, laiks prasties.

Grāmatas darbība paralēli noris gan mūsdienās, gan gadsimtu mijā un Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara notikumi ir saistīti ar sabiedroto cīņu pret vāciešiem un japāņiem. Galvenais varonis ir kāds Lawrence Pritchard Waterhouse – matemātikas ģēnijs, kas mācījies kopā ar pašu Tjūringu. Viņam tiek piedāvāta vieta slepenā vienībā 2702. Vienības uzdevums ir, balstoties uz atšifrētajiem ienaidnieka ziņojumiem, nolemt, kuras iespējas izmantot un kuras ignorēt.

Mūsdienās Vaterthausa mazdēls mēģina izveidot datu centru, kas būtu pilnīgi aizsargāts no dažādām valdībām un dienestiem, kurā cilvēki un kompānijas varētu glabāt savus datus, Skaidra lieta, ka ir spēki, kas nevēlas neko tādu pieļaut un tad vēl tā konspirācija, kas balstīta uz neuzlaužamo nacistu kodu un japāņu zelta noslēpums.

Lai cik aizraujošs man sākumā nelikās grāmatas koncepts, pēc pirmajām simts lapaspusēm sapratu, ka esmu reāli iegrābies. Lasāmas šķita tikai nodaļas par Otro pasaules karu. Tur vismaz notika kaut kāda darbība. Nē, nu bija daudzas lapaspuses ar autora pārspriedumiem par kriptogrāfiju, kodu uzlaušanas metodēm un to, cik un kā tu vari reaģēt uz noklausītu informāciju, lai noklausāmajā neradītu aizdomas. Jāatzīst, ka šie pārspriedumi bija labi un interesanti.

Mūsdienas ir viena vienīga vilšanās, Randy tipisks dotkoma burbuļa uzņēmējs ar saviem kompanjoniem Manilā strādā pie projekta, kas mūsdienu Skype lietotājam šķistu smieklīgs (bet nu te es autoru nenosodu, jo grāmatas izdošanas laikā nekas tāds vēl nebija). Daudz un dikti tiek rakstīts par viltīgām biznesa pārņemšanas metodēm, par to, kas labāks – Unix, NT vai Windows 98. Arī jaunie varoņi ir diezgan garlaicīgi tipi, un viņu rīcība tikpat neizskaidrojama. Viņu projekts no Skype analoga pēkšņi kļūst par investīcijām datu centrā un pēc tam apslēptu dārgumu meklēšanas kooperatīvu.

Grāmatu es lasīju veselu nedēļu, cilvēki, kas mani pazīst, sapratīs, ka grāmatai ar nieka tūkstoš lapaspusēm, tas ir trakoti daudz. Izlasīju viņu principa pēc, un tādēļ, ka Otrā pasaules kara sižeta līnija man patika. Tur bija gan intelektuālisms, gan darbība. Vienīgais, cik varēju noprast, visi kriptēšanas un atkriptēšanas varoņi bija izcili lingvisti, kas prata gan japāņu, gan vācu un angļu valodas. Vai arī visi sakari Otrajā pasaules karā notika angļu valodā.

Mūsdienām veltīto daļu, manuprāt, autors varēja arī nerakstīt. Garlaicīgāku sviestu reti kad ir nācies lasīt. Varoņi ar ņemas un reaģē uz ārējiem kairinājumiem, tikai tad viņi ir spējīgi izdarīt nākošo soli. Nezinu, iespējams, ka deviņdesmito gadu beigās viss tas šķita baisākā hakeru štelle, un internets bija vēl jaunums. Tad varbūt cilvēkiem visa tā attālināta piekļūšana datiem un cīņa par datu maģistrāļu kontroli šķita saistoša. Autors visas grāmatas garumā uzsver, cik nozīmīgi ir slēpt no ienaidnieka to, ka tu viņa ziņojumus pārtver. Tai pat laikā viņa paša varoņu satikšanās un likteņu savīšana vienā kamolā ir tik mazvarbūtīga, ka nav vērta pat kritizēšanai.

Ja es gribētu lasīt grāmatu par kriptogrāfiju, tad es visticamākais pievērstos specializētai literatūrai. Te gan ir visi standarta vārdi – Tūrings, Enigma, nacisti, japāņi, bomba, perfokarte, skaitļu teorija, permutācija, atslēga. To pat varētu uzskatīt par nelielu bonusu grāmatā, ja esi izlasījis pāris lapaspuses ar dabas un pārdomu aprakstiem.

Kopā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Šķiet, ka no Stefensona grāmatām centīšos izvairīties, lai atkal sevi uz nedēļu neiedzītu piespiedu garlaicībā. Ja vien autors būtu izmetis mūsdienām veltīto daļu un būtu apspiedis savu grafomāniju, tad būtu sanākusi smuka 500 lapaspušu bieza grāmata, kuru varētu lasīt ar prieku.

Moonwalking with Einstein: The Art and Science of Remembering Everything by Joshua Foer

Moonwalking with Einstein

Jāsaka uzreiz, šajā grāmatā Einšteins tiek pieminēts tikai nosaukumā. Tas, šķiet, izklausās trendīgāk. Einšteins tak bija ģēnijs, tātad grāmata par ģēnijiem – super. Ja godīgi, man ilgu laiku nebija ne jausmas, par ko šī grāmata vispār ir. Bet tad vienā intervijā izlasīju, ka ASV atmiņas čempionāts šogad, iespējams, būšot īpaši nīgrs, jo daudzi cilvēki būs lasījuši šo grāmatu.

Grāmatas autors reiz bija aizbraucis uz šo atmiņas čempionātu, tāpat intereses pēc, lai apskatītos kādi izskatās cilvēki ar labākajām atmiņām, un uzrakstītu par tiem kādu rakstiņu. Čempionātu viņš apmeklēja, sapazinās ar atmiņas čempioniem un sekoja nākamais jautājums, kā sasniegt šādus rezultātus. Piemēram, iegaumēt 50 000 pi ciparus aiz komata, vai trīspadsmit kāršu kavas stundas laikā. Izrādījās, ka nekā pārdabiska te nav, tikai smags darbs un uzcītība. Rezultātā autors gadu veltīja savas atmiņas trenēšanai, un nākamajā gadā jau piedalījās ASV čempionātā. Pašam par brīnumu autors uzvarēja. Lai visa pieredze neietu zudumā, autors sarakstīja grāmatu par saviem treniņiem un atmiņu vispār.

Senos laikos, kad vēl nebija izdomātās iespiedmašīnas, un papīrs bija dārgs, tad cilvēkiem bija lielākā daļa no savām zinībām jātur galvā. Tad nevarēji uzgūglēt vai apskatīties grāmatā. Grāmatas, iespējams, nokāva cilvēka vēlmi mācīties atcerēties. Bet kādreiz tā bija māksla, noskaitīt no galvas Iliādu vai runu Romas Senātā. Labs pilsētas vadītāja atspaids bija cilvēku pazīšana pēc sejas, tas cēla popularitāti un ļāva visiem justies pazīstamiem. Arī zinības tika nodotas mutvārdu formā no galvas. Daļa pergamentu pārrakstītāju pārrakstot grāmatas ne tikai veica kopēšanas darbu, viņi mācījās atcerēties visu, ko izlasījuši. Iespējams, tā bija vienīgā grāmata, ko viņi savā dzīvē būs lasījuši. Tad atnāca iespiedmašīnas, un atmiņa kļuva ne tik vajadzīga, mūsdienās internets to vispār lielākoties ir noreducējis uz iegūglēšanu jeb tā saukto ārējo atmiņu. Tagad cilvēki, kas spēj atcerēties vairāk kā septiņus skaitļus vienā piegājienā, tiek uzskatīti par brīnumbērniem.

Viss augstākminētais atrodams šajā grāmatā, tāpat kā vēl vesela kaudze ar interesantiem vēstures faktiem, intervijām ar atmiņas čempioniem, cilvēkiem ar interesantiem atmiņas defektiem. Piemēram, cilvēks, kurš spēj atcerēties tikai tekošo brīdi. Bet nu tagad kā kļūt par nepārspējamas atmiņas īpašnieku. Iegaumēšanā vienkārši vajag vizualizēt iegaumējamos datus, un tad salikt viņus secībā, teiksim, savā mājā, darbavietā. Cilvēkiem vieglāk ir atcerēties telpas un lietu savstarpējo izvietojumu, kontekstu nekā kaut kādas abstraktas lietas. Šī metode ļoti labi palīdz atcerēties garas skaitļu rindas un sarakstus. Treniņi ir nepieciešami tikai lai uzlabotu iegaumēšanas ātrumu. Parasti jau cilvēks kaut ko atcerēšanās vērtu iekaļ sev galvā ar daudzkārtēju atkārtošanu. Gadās, ka piemēram dažādu paroļu ievadīšana notiek tīri automātiski bez aizdomāšanās. Tomēr šāda metode negarantē ilgstošu atcerēšanos.

Patikās arī atsaukšanās uz grāmatu “Maza grāmata par lielu atmiņu”, par kādu N., kurš ikdienā būdams žurnālists, pat nebija iedomājies, ka viņš ir savādāks. Proti, viņš spēja atcerēties pilnīgi visus notikumus, kas vien ir bijuši. To es lasīju bērnībā, un uz mani tā atstāja dziļu iespaidu. Grāmatā tiek arī apgāzts mīts par cilvēkiem un fotogrāfisko atmiņu, neviens pētījums neko tādu nekad nav spējis atklāt. Tas gan žēl, reizēm sesijā mācoties man tā  gribējās, lai man tāda būtu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, jauka izklaidējoša grāmata par atmiņu. Iesaku lasīt visiem.

Mani visvairāk aizķēra grāmatu degradējošā ietekme uz atmiņu, un nodaļu par intensīvu un ekstensīvu lasīšanu. Nav jau ko liegties, ka arī es grāmatas vairāk lasu ekstensīvi nekā intensīvi. Un iemesls, kādēļ pastāv šis blogs, ir ekstensivitātes ierobežošanai. Izrādās, ka vislabākais veids kā sakārtot domas par izlasīto grāmatu, nepārlasot to desmitiem reižu, ir uzrakstīt pāris rindkopās par galveno, ko esi izlasījis. Tas ļaus tev pēc pāris gadiem atcerēties, ko tu esi lasījis un ko ne, bet tekstā ietvertie vārdi tev atsauks atmiņā izlasīto.

Tubes: A Journey to the Center of the Internet by Andrew Blum

Tubes

Biju nobraucis atvaļinājumā, un ko gan citu tur varētu lasīt, ja ne grāmatu par Internetiem. Neteikšu, ka gaidīju no grāmatas kādas atklāsmes, domājams, ka katrs cilvēks zina, kā strādā internets, šo to par interneta vēsturi un to kur atrodas datu apmaiņas centri. Tomēr autors tika rekomendēts kā aizraujošs stāstnieks, ķēros vien klāt viņa darba.

Jau pašā sākumā lasītājam tiek pavēstīts, ka te netiks rakstīts par aplikācijām un to internetu, kuru mēs ikdienā redzam savā datora ekrānā. Autors ar internetu saprot dzelžus un aparātus, kas nodrošina visu šo programmu darbību. Stāstīts tiek par datu apmaiņas centriem, optiskajiem kabeļiem, maršrutētājiem un datu glabātuvēm. Autoru interesē tādas lietas kā, kur fiziski iet interneta kabeļi, kur patiesībā atrodas viņa google vēsture, kā izskatās facebook datu glabātuve, kā izskatās kabeļu savienojumi un daudzas citas lietas. Lai to visu noskaidrotu, viņš ir apbēris daudzus cilvēku, kuri tieši nodrošina interneta nepārtrauktu darbību ar simtiem jautājumu. Labi, ka viņš nav noskopojies un izstāsta savas atbildes arī mums.

Grāmata tiešām lasās vienā piegājienā, izrādās interneta lēnuma galvenais vaininieks ir maršrutētājs jeb tautā saukts rūteris. Lai cik tas nebūtu izcils, datu plūsmu tajā var salīdzināt ar situāciju, kurā tu piecās minūtēs aizej uz pastu un tad septiņas dienas sēdi rindā, lai paveiktu savu darāmo. Rūteri gan gadu no gada tiek uzlaboti, bet visam ir savs limits. Diezgan smaki tiek apstāstīts iemesls, kas liek dažām interneta lapām atvērties ātri, bet citām lēni. Viss ir atkarīgs, cik citiem tīkliem tavs interneta provaideris ir pa tiešo pievienojies. Jo tālāka saite, sakari bremzīgāki. Tiek aprakstīts arī tas, kā šo tīklu savienojums izskatās dabā fiziski nevis kaut kur abstraktā mākonī, tie ir vadu mudžekļi un savstarpēji savienoti maršrutētāji.

Interesanta bija pati pirmā nodaļa, kurā tika paskatīts process kā tiek sastādītas tā saucamās interneta kartes, kuras katrs gribētājs pa pāris tūkstošiem var nopirkt smuki iespiestas un izkārt savā ofisā. Tas arī patiesībā bija galvenais iemesls, kādēļ vispār sāku šo grāmatu lasīt. Autoram piemīt talants aprakstīt apmeklētās vietas, sākot no skaļām serveru telpām un vietām, kur optiskie kabeļi pienāk pie rūteriem. Un beidzot ar Google datu centru, kur viņš nemaz tālāk par autostāvvietu lāgā netiek.

Protams, autoram rodas jautājums, vai mūsu terorisma laikmetā maz ir prāta darbs aprakstīt vietas, kur reāli atrodas interneta infrastruktūra? To viņš uzdod arī sastaptajiem speciālistiem. Kopējais secinājums ir, ka visa informācija par internetu jau tāpat ir atrodama internetā un ka pat pāris datu apmaiņas centru uzlaišana gaisā nekādu nopietno skādi tam nodarīt nevarēs, jo tā lieta tomēr ir diezgan decentralizēta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Autora blogs atrodams šeit.

Complexity: A Guided Tour by Melanie Mitchell

complexity

Tā nu ir sagadījies, ka visas mūsdienu zinātnes izpratne par lietām mums apkārt ir iedalāma divās grupās. Pirmās grupas piekritēji uzskata, ka visas pasaules lietu pamatā ir vienkāršība. Domājams, ka šeit visspilgtākais piemērs varētu būt fiziķi ar savu GUT teoriju, kurā viņi cenšas apvienot visus fizikai zināmos spēkus vienā supervienādojumā, kas tad arī būtu visu pamatu pamats. Cita lieta ir, ka, manuprāt, 99% no zinātniekiem no šī vienādojuma nekādas jēgas nebūtu.

Otra grupa uzskata, ka ne visas lietas ir reducējamas līdz vienkāršībai, dažām ir lemts palikt sarežģītām un uz vienkāršu vienādojumu nereducējamām. Vai arī no vienkārša vienādojuma radies modelis nav prognozējams jau pēc pāris iterācijām. Šī grāmata ir veltīta tieši sarežģītībai, gan teorijai, gan tam kur mēs to varam sastapt ikdienā.

Grāmata pēc savas būtības ir balstīta uz tāda kā konspektīva lekciju materiāla pamata, kurā ieskicētās problēmas pamatdomas, pieņēmumi un problēmas, kas visi ilustrēti ar piemēriem. Problēmas sākas jau pašā grāmatas sākumā, izrādās, ka zinātnieki, kas savā ikdienā pēta Complexity (laikam jau tulkot to kā sarežģītība latviski nebūtu īsti tas), paši vēl nav vienojušies ne definīcijā, ne tajā kā noteikt, kura sistēma ir sarežģītāka un kā vispār to sarežģītību izmērīt. Tad nu tiek apspēlēta gan sistēmu entropija, informācijas daudzums, evolūcija un iespējamās kvantificēšanas metodes.

Kā piemēri sarežģītām sistēmām tiek piesauktas un analizētas sekojošas sistēmas – smadzeņu neironu tīkli, skudru kolonijas, Internets, imūnsistēma un valstu ekonomikas. Daļa no grāmatas tiek veltīta arī datorprogrammām, kas spēj pašas reproducēties, ģenētiskajiem algoritmiem un iespējamiem mākslīgā intelekta aizmetņiem, kas spēj veikt nelielu cilvēka prāta procesu simulāciju (tas bija pašas autores darbs), jāatzīst diezgan interesants. Laba nodaļa bija arī par informācijas apstrādi dzīvajās sistēmās, nekad vēl nebiju aizdomājies par bioloģisko metabolismu, kā par tīklu ar Six degrees of separation iezīmēm. Ir vērts izlasīt arī nodaļas veltītas Celluar Automaton un netradicionālajām skaitļošanas metodēm. Izrādās, ka teorētiski ir iespējams izveidot datoru, kas darbotos, piemēram, uz spēles Life, tikai diezgan nereāli būtu ievadīt sistēmas sākuma stāvokli, kas ļautu atrisināt problēmu.

Un tagad pats galvenais, kādēļ es izlasīju šo grāmatu? Iemesls ir triviāls – mani šīs lietas ir interesējušas jau no bērna kājas (vismaz populārzinātniskā līmenī), kopš izlasīju S.Lema grāmatu „Summa Technologiae”, tas laikam man atstājis paliekošu traumu un laiku pa laikam palasu par pasaules stimulācijām, pašregulējošām sistēmām, ķīmiskajiem datoriem un kibernētiku. No šīs grāmatas uzzinātais jaunums, kas liek aizdomāties, iespējams, ka sarežģītās sistēmas varbūt ir savstarpēji tik dažādas, ka nemaz nav iespējams izveidot vienotu teoriju, kas būtu piemērojama visām.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, labs pamats turpmākiem pētījumiem. Grāmata man kārtējo reizi atgādināja par sen nopirkto un vēl joprojām neizlasīto Godel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid by Douglas R. Hofstadter.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

Kruīzs XII jeb noslēguma pārdomas

Costa Concordia

Šajā sadaļā esmu nolēmis apskatīt jautājumus, kas pirms kruīza nomāca manas domas, un par kuriem man īsti nebija nekādas informācijas. Varbūt kādam noderēs.

Kā izvēlēties kajīti?

Šī lieta ir atkarīga no katra maciņa biezuma, jo lielāka rocība, jo augstākas kategorijas jāņem. Bet vidusmēra cilvēkam kajītes izvēlē vajadzētu vadīties pēc sekojošiem principiem. Kajīte jāņem ar iluminatoru (logu), bez logiem gan ir lētāk, tomēr diez vai tev ilgi patiks dzīvot mucā bez saules gaismas. Ir vēlams arī izvēlēties kajīti, kuras atrašanās vieta ir tuvu kuģa vidusdaļai, tam ir daži plusi, vētras vai stipras viļņošanas gadījumā tevi tik daudz nešūpos un nebūs dzirdama dzenskrūvju skaņa. Mana hajīte bija kuģa aizmugurē un es dzenskrūves dzirdēju diezgan labi. Neņemiet kajīti zem galvenā kuģa izklaižu klāja, lai arī kāda ir skaņu izolāciju, ļautiņu stampāšanu vienmēr varēs dzirdēt. Ja nu nav izvēles, vai arī gribi būt augstāk virs jūras līmeņa, tad vismaz kuģa plānā iečeko, lai nesanāk gulēt zem diskotēkas telpām. Bet, ja tev ir labs un ciešs miegs, tad šo lietu var droši ignorēt.

Kā norēķināties uz kuģa?

Te nu lieta ir pavisam vienkārša, vismaz manā gadījumā uz kuģa tev tiek izsniegta magnētiskā ID karte, ar kuru tad tu arī norēķinies. Lai kompānijai nerastos problēmas, šo ID karti viņi piesaista tavai kredītkartei, vai arī, ja tev patīk vazāt līdzi čemodāniņu ar naudu, tad tev visu laiku ir jāiemaksā garantijas summa un iepriekšējās dienas tēriņi, ja tie pārsniedz garantijas summu jākompensē skaidrā naudā. Domāju, ka tas tā ir uz visiem kuģiem.

Kas ir iekļauts kruīza cenā?

Parasti kruīza cenā ir iekļauta dzīvošana uz kuģa un ēdināšana, ēst vari cik gribi. Par velti var dabūt arī sulu no automāta, tēju, kafiju un ūdeni. Par alkoholu un atspirdzinošajiem dzērieniem ir jāpiemaksā, parastā kolas bundžiņa mums maksāja trīs eiro, Minerālūdes 2l ~divi eiro, kokteiļi no 3-10 eiro. Papildus ir jāmaksā arī par visām ekskursijām, tās nav iekļautas kruīza cenā. Tāpat nāksies piemaksāt par dažādiem spa pakalpojumiem, frizieru apmeklējumiem, brokastīm kajītē un kuģa fotogrāfa safotogrāfētajām bildēm. Toties par velti ir visādas itāļu valodas kursi, viktorīnas utt. Papildus izmaksas sastādīs arī kajītes uzkopšana 9 eiro no kajītes dienā, toties uzkopj viņu vismaz divas reizes dienā. Arī visai šmigai automātiski uzčārdžos 10% dzeramnaudu. Papildus biļetē ir atruna, ka maksa var mainīties ostu nodevu izmaiņu dēļ.

Kā man zināt kad un kur sāksies ekskursija un kā nepalikt krastā?

Ja godīgi, šis jautājums mani kā visai bailīgu cilvēku nomāca visvairāk. Visvairāk man nepatīk nokavēt. Sevi mierināju ar domu, ja jau vācu pensionāri tiek galā, tad jau arī es izkulšos. Viss izrādījās „easy peasy”, uz kuģa katru dienu iznāk avīze, kurā sīki un smalki norādīts, kad un kurā vietā tev jāierodas. Un, ja tu esi pieteicies ekskursijai un neierodies, tevi iet pat meklēt uz kajīti. Arī krastā palikt ir mazas izredzes, jo gidi par tevi ir personīgi atbildīgi, katrā pulcēšanās vietā visi tiek pārskaitīt un nekas nenotiek, kamēr visi nav atrasti. Ja grupa aizkavējas, gidi sazinās ar kuģi un kuģis gaida. Mūsu kruīza kuģis visā ceļojuma gaitā nezaudēja nevienu pasžieri, galvenais ir ierasties noteiktā vietā noteiktajā laikā.

Telekomunikācijas un sakari kā uzzvanīt radiem, lai palielītos?

Uz kuģa bija mobilo sakaru bāzes stacija, bet tarifs vienkārši zvērīgs – 5 eiras pa minūti, tā kā iesaku tomēr sagaidīt nonākšanu krastā, jo pat Ēģiptē zvani uz Latviju izmaksās daudz lētāk. Arī internets, kuru nodrošina satelītpieslēgums maksāja 50 eirocentus pa minūti, saku uzreiz – nevienu lapu man atvērt tā arī neizdevās. draugiem .lv lādēja pāris minūtes un nekas nenotika, arī manu blogu atvērt neizdevās. Rezultāts – pakāsti četri eiro un apņemšanās kuģa interneta kafeinīcu neapmeklēt.

A ja man uz kuģa piemetas aklā zarna?

Vispār uz kuģa ir stacionārs, nezinu gan vai tur ir arī ķirurgi, vizīte pie ārsta dienas laikā maksā 30 eiro, bija pieejama arī aptieka, bet tajā aktīvo ogli nepārdeva. Tā ka slimot var, gan jau izārstēs. Un bonuss – zāles pret jūras slimību izsniedz par velti.

Cik daudz mantu un drēbju ņemt līdzi?

Tas atkarīgs no cilvēkiem pašiem, bet kajītē vietas varētu pietikt 2 kubikmetru mantu izvietošanai. Vērtslietām ir pieejams seifs, mums gan bija tāds ar visai dīvainu kodēšanas sistēmu, pēc katras durvju atvēršanas, atslēga jāvada iekšā pa jaunu, bet nu nekas – bija kur portatīvo datoru nobāzt, tur gan iekšā pas tikai „Acer one”.

Vai var dzert krāna ūdeni?

Var, bet neieteiktu, jo krānos te pilda atsāļoto jūras ūdeni, garša ir biku tāda dīvaina, bet veselībai esot nekaitīgs.

Un protams, ja kādam ir vēl kādi jautājumi par šo tēmu, droši uz priekšu atbildēšu.