28. maijs

Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad mēs beidzot dodamies uz Skotiju. Līdz šim man par šo britu salas nostūri bija visai ierobežotas zināšanas. Vispārējos vilcienos zinu viņu vēsturi, kā arī to, ka seriāla “Kalnietis” galvenais varonis Dunkans Makleods nāk no tā apgabala. Kā jau ierasts, ceļojuma plānošanu uzticēju cilvēkam, kas šo lietu pieprot vislabāk, tas ir, savai sievai. Man tā šķiet vislabākā stratēģija, jo tādā veidā man nav nekādu iepriekš pētītu bilžu, un visi iespaidi ir pirmie. Sākotnējais plāns mums bija nobāzēties Invernesā un tad apbraukāt tuvāko apkārtni ar vilcienu. Taču pieaugot ceļotāju skaitam plāni mainījās, un auto īre mums ļāva mums īsā laika sprīdī aptvert lielākas teritorijas.

Lidošana tagad ir izcila. AirBaltic aizvizina savus pasažierus līdz Aberdīnai un nav jātērē lieks, laiks lai aizspertos līdz Skotijai no Londonas, ja negrib lidot ar Ryanair. Lidošana gan notiek ar turbopropu, un tas noteikti nav mans mīļākais lidmašīnas tips. Nepatīk man propelleru dūkšana. Bonusā esmu saķēris baisās iesnas, un tas lidošanas procesu padara pavisam aizraujošu. Visu laiku pievēršu uzmanību savu deguna dobumu spiediena izlīdzināšanai ar lidmašīnas salona spiedienu. Ja neizdodas, sāk sāpēt bungādiņas un aizkrīt ausis. Paralēli lasu grāmatu (ko gan citu lai es darītu). Beigu beigās Aberdīnas lidostā ierodos ar aizkritušām ausīm un vienu izlasītu grāmatu.

Pašā lidostā nekādu ekstru nav. No lidmašīnas izkāpjam pa trapu, un lidostā mūs nemaz neviens iekšā nelaiž. Acīmredzot viņiem ieceļotāju pieņemšanas jaudas nav pietiekamas, lai pieņemtu uzreiz veselu divu lidmašīnu pasažierus. Tā nu aizdurvē pamazām gaidām līdz pienāks mūsu rinda. Pasu kontrole ar neko aizraujošu neizceļas, jau kuro reizi nodomāju, kā viņi pēc tās pases bildes mani vispār spēj atpazīt un nolemt, ka es patiešām esmu tā persona, kas pasē norādīta. Tikuši brīvībā dodamies uz mašīnu nomas kantori.

Mēs esam izvēlējušies Enterprise kompāniju, šie mums iešķieba Toyota Yaris ar 1’000 jūdžu nobraukumu. Ar mašīnu nomu ir gadījies visādi. Francijā esmu pat dabūjis mašīnu uz mācību tiesībām. Citur iznomātāji uzstāj, ka cilvēkam, kurš ir braucējs ir jāizmanto sava kredītkarte iznomājot mašīnu. Šeit viss ir vienkārši, viņiem ir vienalga, kurš ir braucējs un kurš maksātājs. Nauda ir – maksā un brauc. Arī pati procedūra aizņem neraksturīgi īsu laiku, neviens neprasīja atstāt ķīlā pirmdzimtos vai asins paraugu.

Aberdīnā mēs esam nolēmuši neapskatīt neko, kraujam mantas mašīnā un braucam uz Invernesu. Tā kā Skotijā ir tikai daži ceļi, mēs esam tik pārgalvīgi, ka esam mājās atstājuši Ivaru. Iztiekam ar senlaiku metodēm – Skotijas karti. Pilsētās ar tādu braukt ir tas pats, kā vadoties pēc Pamira paciņas lidot uz Maskavu, bet ja lasa ceļa rādītājus, tad skaidrībā tikt var.

Kristaps no sākuma nedaudz uztraucas, vai automātiski nesajauks ceļa puses un nesavārīs kādas ziepes. Bet nekā – maksimums, ko norāvāmies no citiem autobraucējiem, bija pīpināšana par nelielu iebremzēšanu turpat netālu no lidostas.

Pats pārbrauciens no Aberdīnas uz Invernesu ne ar ko īpašu neizcēlās. Vienā vietā gan bija cūku ferma, un tās apkārtne pāris kilometrus nodrošināja smaržas receptoriem vērā ņemamu slodzi. Apvidus vēl diez ko kalnains nav un vienīgā izklaide ir aitu, arhitektūras un akmens žogu vērošana.

Ar aitām viss ir skaidrs, ganās savā nodabā un apgādā savus saimniekus ar vilnu un haggis sastāvdaļām.

Arhitektūra ir apbrīnojami pelēcīga un vienveidīga. Ēkas lielākoties ir vienstāvu, pelēcīgā krāsā un divām jumta izbūvēm ar logiem. Tādas viņas tur ir – copy paste gar ielas malu. Ja īpaši paveicas var ieraudzīt namu ar trīs stāviem, kas arī ir tikai divstāvnieku palielināta kopija.

Ar žogiem lieta ir daudz nopietnāka. Standartā tie ir no akmens un dažādā sabrukšanas pakāpē. Cik var noprast līdz ar dzeloņdrāšu izgudrošanu šādi žogi ir kļuvuši nevajadzīgi.

Žogu izcelšanās iemesls kļūs skaidrs ikkatram, kas nedaudz paskatīsies uz lauka pusi. Pie mums akmeņu lasīšana no lauka ir normāls ik pavasara darbs. Akmeņi aug ne sliktāk par kartupeļiem, un ja tos laikā nenolasa, tad uz tiem var salauzt jebkādu lauksaimniecības tehniku. Skotijā šī liksta ir pacelta pāris līmeņus augstāk. Uz laukiem te ir tikai akmeņi, vismaz pašos ziemeļos. Te runa vairs nav par kartupeļu stādīšanu, te kaklu var nolauzt aita vai kāju zirgs. Cik esmu lasījis, ka savulaik pirms elektrības izgudrošanas pat kārtīgs lauksaimnieks nākot no mājas ir spējis nolauzt kaklu, paklūpot pret kādu akmeni. Lai uz lauka vispār augtu zāle, tad akmeņus nācās novākt. Tā kā stiept lielu gabalu prom no lauka nebija jēgas (jo cik tad bieži krausi no akmeņiem mājas un šķūņus?), tad tos izmantoja racionāli žoga veidā. Nenoslinkoju un sīkāk papētīju pāris žogus. Šķērsgriezumā tie ir veidoti kā trapeces, kur lielie akmeņi apakšā un mazākie augšā. Lai visa būve izskatītos šikāka, augšējā rinda salikta no plānākiem akmentiņiem, kas sastutēti vertikāli. Vecākiem žogiem viss ir izveidots bez nekādām saistvielām, jaunākajiem (lielākoties pilsētā) cilvēki nav kautrējušies virsējo slāni nocementēt.

Es gan vairāk sliecos domāt, ka visa tā žogu būvēšana no akmeņiem ir notikusi pirms-Lego laikmetā, kad cilvēkiem vienkārši nebija citu klucīšu, ar kuriem spēlēties.

Pa ceļam uz Invernesu piestājam tikai vienu reizi benzīntankā, lai iepirktu pārtiku vakariņām. Pēc pāris stundas ilgas braukšanas esam sasnieguši savu hoteli, kas nes nosaukumu “Holiday Inn”. Viesnīcai nav ne vainas, blusu un blakšu nav, ir pat televizors un wifi pa brīvu. Recepcijā mūs uzreiz pabrīdina, ka, ja no rīta vēlamies paēst bez grūstīšanās, tad vēlams ierasties pirms pusastoņiem, jo esot atbraucis pensionāru desants, kas nākšot brokastīs.

Apsildījuši degunus, aizbraucam uz tuvāko iepirkšanās centru Tesco un iepērkam provīziju visam ceļojumam. Apskatāmies lietas, kuras nopirksim atpakaļceļā, un liekamies gulēt.