Navigate / search

“Tigris” okeānā by Jurijs Senkevičs

Tigris okeānā

“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas maratons turpinās. Pret grāmatām un pašu ideju esmu sācis nedaudz atsalt un sāk pietrūkt entuziasma. It kā jau puse pievārēta un atliek tik virzīties līdz finišam, taču atlikušajā kaudzē, neskatoties uz taupīgumu, ir daudz šlakas, kuru lasīšanai grūti saņemties. Senkeviča piedzīvojumus uz Ra es lasīju gada sākumā, neteikšu, ka viņa stils mani aizrāva, bet lasīt varēja.

Pazīstamais padomju ārsts, žurnālists un ceļotājs Jurijs Senkevičs stāsta par starptautisko ekspedīciju, ko vadīja ievērojamais norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls. Ekspedīcijas uzdevums bija noskaidrot, cik tālu un cik ilgi var burāt okeānā meldru laiva. Autors pastāsta, kā pēc seno šumeru parauga tika būvēta meldru laiva “Tigris”, un kā sakomplektēta internacionālā komanda, kurā ietilpa deviņu valstu pārstāvji. Lielu interesi rada stāsts par mūsdienu Irāku, Bahreinu, Omānu, Pakistānu un Džibuti, par dramatisku notikumu pilno ceļojumu Indijas okeānā pa seno jūrnieku ceļu.

Jurijs Senkevičs PSRS skaitījās viens no galvenajiem ceļotājiem. Ja nemaldos viņš pat vadījis slaveno raidījumu “Ceļotāju klubs”, kurā padomju pilsonis katru svētdienu (vai sestdienu) varēja apskatīt valstis, uz kurām viņš, iespējams, nekad nenokļūs. Savu popularitāti viņš ieguva tieši sapinoties ar Tūru Heijerdālu un viņa plostu projektiem. Tūrs bija īsts paleoplostotājs, viņam patika izvirzīt hipotēzes par seno ļaužu pārvietošanās metodēm, un tad pierādīt tās praksē. Prakse parasti bija plosts un pēc iespējas autentiskākas tehnoloģijas. Šoreiz ir pienākusi kārta šumeriem un viņu iespējamo ceļošanu pa jūru uz Indas ieleju. Plosta būvmateriāls – meldri tiek uzskatīts par pietiekoši autentisku padarīšanu.

Viss stāstījums ir no autora skatu punkta. Ja būsim pavisam godīgi, tas nudien nav gluds stāsts. Lielākoties tie ir izvilkumi no dienasgrāmatas, kas aptuveni iezīmē ceļojuma gaitu. Autors pats atzīst, ka dienasgrāmatu rakstīt nav viegls process, un lai arī vēlāk par to nākas kost pirkstos, saņemties viņš nespēj tik un tā. Tāpēc vietām ir iestarpināti izvilkumi no LPE ar apmeklēto vietu raksturojumiem. Taču ar šiem dienasgrāmatas izvilkumiem pietiek, lai būtu interesanti. Ja iepriekšējā grāmatā lāga nevarēja saprast, kad rakstīts par Ra I un kad par Ra II, tad te viss notiek uz Tigris.

Kā jau ierasts, komanda ir internacionāla, Tūrs ir savedis kopā visdažādākos cilvēkus no komunistu ārsta līdz meksikāņu miljardieriem. Daļu autors jau pazīst, dažus redz pirmo reizi. Komandas savstarpējās attiecības viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatas šķautnēm. Lai ar pasniegta no viena cilvēka skatpunkta, viņiem ir bijuši daudzi stūrīši, ko vienam pret otru aprīvēt. Detlefs, piemēram, no VFR – ej un runā ar tādu par Otro pasaules karu. Vai Normans, kurš ir amerikāņu kapitālists un ar tendenci visus izrīkot. Autors kā ārsts man radīja visnotaļ draņķīgu iespaidu. Vīrs ir totāli ķerts uz pseidozinātnēm, brīnos, ka nesāka visus zieķēt ar homeopātiskām smērēm un apstājās tikai pie mūmija. Interesanti, cik noprotams no mājieniem, puikām bijušas problēmas ar personisko higiēnu un lielākoties pa plostu dzīvojušies pliki. Tāpat pārstiedz autora naivums, vai tulkotāja nezināšana. Ārzemju kolēģis runā par hipotēku, bet grāmatā rakstīts hipotēze.

Lai ar autors mēģināja izvilkt visu pasākumu rožainās krāsās, runājot par koncepta pierādīšanu un teorētiskā pamatojuma bāzes savākšanu. Manuprāt ceļošanas sākuma posms bija totāla neveiksmju sērija. Plostu projektējot pieļautas kļūdas, cauri Persijas līcim viņus praktiski izbuksēja sauskravnieks. Un kad vīri bija iešūpojušies ceļojumam, viņus uzmeta arābu valstis negarantējot drošību – karš, ko, lai dara. Lielākā plostošanas problēma bija kuģu ceļi, kas šumeru laikā nebija. Šķiet, kas var kaitēt plostam, kurā satilpst vienpadsmit vīri, bet ej tu tādu knisli no tankkuģa ieraugi.

Autors sūdzējās arī par vājo ekspedīcijas atspoguļojumu ārvalstu presē. Visu pasākumu sponsorēja ziņu dienestu konsorcijs un tādēļ ekspedīcijas dalībniekiem bija noteikti ierobežojumi, obligāta filmēšanās un jācenšas nenopludināt ziņas. Tajā pašā laikā konsorcijs, kuram piederēja visas tiesības uz dokumentālo informāciju, neko nedarīja, lai vairotu ekspedīcijas atpazīstamību. Reizēm radās arī priekšstats, ka ja ne padomju jūrnieki, tad Tigris tā arī sapūtu kādā no Persijas līča piekrastēm, uzmests uz rifa.

Viegls un interesants lasāmais, aizved uz tālo 1978. gadu, kad pasaule vēl bija pavisam citāda. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts lasīt.

Risk: The Science and Politics of Fear by Dan Gardner

Risk

Grāmatiņu nopirku pagājušo sestdien Milānas lidostas veikalā. Visu, kas paņemts līdz, jau biju izlasījis, tā kā nācās izvēlēties labāko no sliktākā. Patiesībā grāmata nemaz tik slikta neizrādījās.

Grāmata, kā jau var spriest pēc nosaukuma, ir veltīta riska uztverei un šīs uztveres saistību ar bailēm. Mēs šodien dzīvojam visai dīvainā pasaulē, sabiedrība uztraucas par lietām, kuru iespējamībai piepildīties ir visai niecīga (SARS, cilvēci iznīcinošs meteorīts, avārijas AES, interneta pedofili) un absolūti neuztraucas par lietām, kas nogalina cilvēkus katru dienu (sirdsslimības, diabēts, autokatastrofas). Kādēļ tā? Šis ir centrālais jautājums, uz kuru mēģina atbildēt grāmatas autors.

Sākums tiek veltīts psiholoģijai, kas apraksta divus smadzeņu procesus, kurus mēs izmantojam riska pakāpes noteikšanai. Autors to sauc par Head un Guts. Guts (jeb man ir tāda sajūta) cilvēkiem ir smadzenēs iešūti pamatprincipi, kas darbojas visai vienkārši un bieži vien pieņem adekvātus lēmumus loģisko domāšanu neiesaistot. Head (loģiskā domāšana) parasti tiek iesaistīta, ja cilvēkam nav slinkums domāt un ir dots pietiekami daudz laika.

Turpinājumā mums tiek dots neliels ieskats statistikā, ar kuru mūs katru dienu dāsni aplaimo dažādi mēdiji. Piemēram, internetā neviena nekontrolēti darbojas 50’000 pedofilu, 1 no 5 Kanādas bērniem cieš badu (autors ir kanādietis). Cilvēki, lielākā daļa, šai informācijai tic un to nepārbauda. Tomēr šādi uzņemta informācija diezgan nopietni ietekmē mūsu intuitīvo risku novērtēšanu. Ļoti patika analīze par tēmu – kā šāda nepareiza informācija nonāk apritē. Ir taču skaidrs, ka apgalvojumiem, kas sākas ar 1 no 1000, jeb ar jebkādu apaļu skaitli beigās, tas labākajā gadījumā ir vienkārši zinoša cilvēka minējums.

Interesanti tiek aprakstīti arī mūsdienu mēdiji. Nevienu neinteresē nepersoniskas neemocionālas ziņas. Tomēr, kas mums sagādā vislielāko emocionālo pārdzīvojumu? Sev līdzīgo zaudēšana. Tā kā pasaulē dzīvo daudz cilvēki, tad mēdiji ik dienas tiek apgādāti ar notikumiem, kur iespējamā varbūtība tam notikt tieši ar tevi ir 1 no 1’000’000. Tomēr tā kā tas tiek visu laiku drillēts pa televizoru, tava intuitīvā smadzeņu daļa varbūtību krist no maniaka rokas ierindo pie augstākas riska pakāpes nekā iespēju ciest CSN.

Neliels ieskats tiek dots arī mārketinga industrijā, lielākoties zāļu kompāniju reklāmas procesos. Latvijā ar tagad noris aktīva holesterīna skaitļa noteikšanas fāze, te gan atšķirībā no ASV vismaz netiek apgalvots, ka bez Pfizer zālēm nu nekā.

Tiek dots ieskats arī kā mūsu bailes izmanto politiķi gan solot samazināt noziedzību, izķert maniakus, novērst terorismu, pielikt punktu nabadzībai, bet to jau mēs visi paši labi zinām.

Grāmata man sagādāja vairāk lasītprieka nekā es biju gaidījis. Bet autors diemžēl ir nedaudz pārcenties lapaspušu ražošanā. Diezgan daudzas lietas tiek atkārtotas vairākas reizes un patiesībā 1/3 no grāmatas sastāda jau pateiktas informācijas atkārtojums. Tomēr bonuss ir psiholoģisko eksperimentu apraksti un iegūtie secinājumi. Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labi parāda, ka patiesībā mēs baidāmies no lietām, kuru iespēja ar mums notikt ir mazāka nekā vinnēt 5 no 35 loterijā uzminot visus skaitļus.

Izrādās, ka veicot lidojumu ar pasažieru aviolīniju visbīstamākā pasākuma daļa ir brauciens uz lidostu. Šai laika sprīdī iespējas atdot galus ir vislielākās.

The Nuclear Jihadist by Douglas Frantz and Catherine Collins

medium_jihadist

Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.

Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.

Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.

Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.

Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.

Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:

„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”

Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.

Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).

Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.

The Pornography of Power: How Defense Hawks Hijacked 9/11 and Weakened America by Robert Scheer

the pornography of power

Kārtējā no izdevniecības Twelve izdotajām grāmatām, šī jau ir trešā. Kā jau var saprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenais temats ir ASV militāri industriālā kompleksa ietekme uz ASV aizsardzības politiku. Autors šajā grāmatā mēģina rast atbildi, kādēļ ASV lielāko daļu no sava valsts budžeta velta militārā bruņojuma palielināšanai.

Autora atbilde ir pavisam vienkārša, tas ir tādēļ, ka ASV Aizsardzības ministrijā strādā bijušie Boeing, Lockheed Martin un citu ieroču ražojošo kompāniju bijušie vadošie darbinieki. Tas noved pie situācijas, kad Pentagons pasūta ieročus, kas viņam būtībā nav un nekad nebūs vajadzīgi, kā piemērs tika minēts skandāls ar Boeing C-17 kravas lidmašīnām, kas būtībā bija neefektīvākas par vecajām C-5, taču tas nevienam netraucēja parakstīt līgumus par 45 miljardiem USD.

Otra autora problēma ir politiķu vēlme tapt ievēlētiem atkal, un tas savukārt viņiem liek pievērsties saviem vēlētājiem. Ko darīt, ja tavā štatā valsts pasūtījumu samazinājuma rezultātā drīzumā darbu zaudēs 11 000 cilvēku, skaidra lieta – nodrošināt šo pasūtījumu. Tā kā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas, tad nevienu neuztrauc, ka šis pasūtījums ir 75 miljardu dolāru vērts, lai uzbūvētu dažas zemūdenes. Šādu piemēru ir diezgan daudz.

Tiek uzdots arī jautājums, kādēļ ASV, kas cīnās pret teroristiem, kuriem nav pat pašiem savas valsts, ir tādā apjomā jāpalielina apbruņojums, ja jau pie esošā bruņojuma līmeņa viņa ir pilnībā nodrošinājusi savu dominanci visas pasaules gaisa telpā un jūras ceļu kontroli? Kā zemūdene var palīdzēt cīņā ar teroristiem? Kāda ir jēga karam Irākā?

Patiesība ir banāla – peļņa, dažādu cilvēku intereses un spēlēšana uz vidusmēra amerikāņa bailēm no terorisma. Šīs bailes savukārt viņiem ir iepotējusi pašu valdība. Grāmatā ir sastopami dažādi kongresmeņu citāti, kas labi ilustrē esošo situāciju ASV. ASV ir pazudis ienaidnieks – PSRS ir pazudusi, Ķīna būtībā finansē ASV bruņošanos (viņai pieder visvairāk ASV valsts parādzīmju), Irākā nekādi masu iznīcināšanas ieroči atrasti netika, atlikusi vien Ziemeļkoreja un Irāna.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labs lasāmais, dod labu ieskatu ieroču rūpnieku un ASV savstarpējo darījumu aizkulisēs.

Советские танки в бою. 1945-2008 by Михаил Барятинский

Советские танки в бою

Cilvēki, km pēdējā laikā ir nācies mani sastapt dzīvajā un, kas runājuši ar mani ilgāk par 10 minūtēm, noteikti būs pamanījuši, ka mana pēdējā aizraušanās ir tanki. Tad nu šīs grāmatas izlasīšana ir blakusefekts manam jaunam hobijam.

Kā jau to vēsta nosaukums, tad grāmatas galvenais temats ir pēckara PSRS tanku cīņu apraksti. Tā kā pati PSRS bija par „mieru” un nekādos karos oficiāli neiesaistījās, izņemot Afganistānu, tad lielākā daļa tanku cīņu notika PSRS draudzīgo valstu teritorijā. Izraēlas un Arābu valstu konflikts, Korejas karš, karš Vjetnamā, nedaudz Kampučija, Angola, Indija, Irānas – Irākas karš.

Galvenie aplūkotie tanki ir T34/85, IS-2, T54, T55, PT-76, T-64, T-72 un T-80, kas pēc būtības bija galvenie sērijveida tanki šajā periodā. Tanki aprakstīti hronoloģiski, katram veltīta nodaļa, kurā sīki un smalki aprakstīta katra tanku modeļa izstrādes gaita, bruņojums, visas iespējamās modifikācijas, pārdotie ražošanas līgumi. Pašām tanku kaujām veltītā informācija no 350 lapaspusēm kopumā veltītas labi, ja 50. Šis fakts mani reāli sarūgtināja , jo biju cerējis uz lielāku un plašāku informācijas klāstu.

Lai arī grāmatas nosaukums pilnībā neatbilst saturams, šis tas par tanku kaujām arī bija. Uzzināju diezgan daudz interesantus faktus. Piemēram Otrā Pasaules kara laika veterāns T34/85 pēdējo reizi kaujā piedalījās 1997. Gadā Dienvidslāvijas pilsoņu kara laikā, IS-2 oficiāli PSRS no bruņojuma noņemts tikai 1980-tajos gados. Patikās palasīt izrakstus no preses, kur tiek stāstīts kā T-72 cīnījušies pret Merkav tankiem un tam sekojošā analīze, kas parāda ka gan krievu, gan amerikāņu prese šo notikumu ir izdomājuši.

Kopā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasīt var un iespējams, ka autoram nav bijusi pieejama pilna informācija par PSRS tanku cīņām, kas nebūtu nekāds brīnums, zinot tā laika apsēstību ar informācijas plūsmas kontroli.