Ar vilcienu pa Itāliju II

23. septembris (Dženova – Florence)

Pa nakti gulēšana nav diez ko jauka, man trūkst gaisa. Ja ieslēdz kondicionieri, tad gaiss it kā ir, bet tad ir auksti, un tā draņķa aparāta dūkšana man traucē gulēt. Ja aparātu izslēdz, tad istabā ātri iztērējas skābeklis. Ja atver logu, tad traucē pilsētas trokšņi un kļūst drēgns. Kaut kāds vājprāts – visu nakti pavadīju izvērtējot savas prioritātes, dalot laiku starp miegu, kondicionieri un svaigu gaisu. Lai kā tur arī nebūtu, no rīta biju diezgan labi izgulējies.

Brokastīs ierodamies laicīgi. Uzraksts ēdamtelpā mums paziņo, ka viens karstais dzēriens ir par brīvu, super, vismaz viena kapeja par velti būs. Rijamais ir visnotaļ nabadzīgs un piedāvājums nav īsti manai gaumei. Bet kaut kādas zaptsmaizes sasmērēju, un lai ar kruasāni bija izlikti uz skaita, viss bija kārtībā. Ēdot ievērtēju interjeru, nekā īpaša, ja neskaita to, ka novērošanas kameras ekrāns iebūvēts mīkstās govs rotaļlietas vēderā. Kad esam iestiprinājušies, tad izejam ievērtēt viesnīcas piedāvāto āra terasi. Tā paver skatu uz ļoti šauru iekšpagalmu, dažiem jumtiem un daudz dažādiem lūžņiem. Šķiet, viesnīcas izklaides iespējas esam izsmēluši un varam doties prom.

Uz staciju mums jāiet tādēļ, lai nopirktu biļetes uz Florenci. Teorētiski to būtu varējuši izdarīt jau vakar, taču nez kādēļ nolēmām, ka pastaiga no rīta būs laba ideja. Vispār jau ir arī, jo akvārijs vēl ir ciet, un mums kā reiz ir laiks blandīties. Stāvēju pie itāļu dzelzceļa biļešu automāta un domāju, un kādēļ Latvijā nevarētu ieviest šādu sistēmu, kuram vajadzīgas visas tās n-tās kases. Uzliktu pāris šādus aparātus, un miers mājās. Iepērkam biļetes, vispār jau priekš Latvijas standartiem tās ir padārgas, un dodamies uz Akvāriju.

Dženovas akvārijs skaitās viens no krutākajiem Eiropā. Vispār tādi skaitās praktiski visi akvāriji, uz kuriem esmu gājis, bet nu šis esot īpaši labs. Viņam esot atsevišķs baseins delfīniem. Uz akvāriju dodamies pa promenādi, tur jau vietējais bizness ir izlicis savu mantu. Par laimi cilvēki nav no uzbāzīgākajiem un mierīgi stāv pie sava deķa apkrauta ar somiņām, makiem, saulesbrillēm un citiem bižutērijas elementiem. Esam gandrīz precīzi laikā pie kases, līdz atvēršanai jādirn vien kādas piecas minūtes. Tiekam pie biļetes un dodamies uz ēkas pusi.

Protams, ka tūlīt piesienas viens izpalīdzīgs afroafrikānis, kas mums parādīšot ceļu un pie reizes pārdos atslēgu piekariņu, Maija viņu atšuj. Neesam jau akli, tas akvārija uzraksts ir redzams no puspilsētas. Tā kā ir agrs rīts un cilvēku nav daudz, nav arī īsti sezona, nav ne rindu nekā, speries vien iekšā un sāc pētīt jūras dzīļu iemītniekus.

Ko lai saka, akvārijs nudien ir līmenī, te var redzēt gan koraļļu rifus, gan pingvīnus, gan medūzas. Ja vēlies, var paglaudīt raju. Vienai rajai pat bija aizkritis širmis, un viņa nodemonstrēja, kā var peldēt uz muguras. Gar storēm gan neļauj grābstīties, tām nez kādēļ var ievazāt mikrobus, laikam jau vājākas par rajām. Pie koraļļu rifa akvārija acīmredzot notiek inventarizācija. Darbinieki ar norūpētu ģīmi snaikstās gar akvāriju un mēģina kaut ko atrast. Pie sevis smejos “Pazudis Nemo”. Bet nē klaunzivis visas ir vietā, to ir tik daudz, ka kādas pazušanu būtu grūti atrast. Vispār koraļļu simulācija bija viens no labākajiem akvārijiem, zivteles žiperīgas krāsainas. Tiešām būs žēl, kad uz zemes pēc divdesmit pieciem gadiem koraļļu rifi aizies nebūtībā. Pēdējo reizi kad tas notika, viņiem vajadzēja pāris miljonus gadu, lai atspirgtu.

Pingvīnu burziņa vērošana arī ir viena interesanta lieta, regulāri kāds no viņiem ienirst un kaut ko meklē, tad izlec ārā un žāvē paduses. Kad uzrodas kopējs, tad visi nolemj, ka ir pienācis svaigo brētliņu laiks un cerīgi sastājas. Diemžēl kopējs nodarbojas ar guano tīrīšanu nevis ar barošanu.

Kad puse no ekspozīcijas ir apskatīta, tiek piedāvāta iespēja iziet ārā un palūkoties uz ostu. Osta kā jau osta, galvenais apskates objekts pietauvotais kruīza kuģis augstāks par visiem Dženovas zvanu torņiem un ietilpīgāks par vecpilsētu.

Beigās ir palicis tikai delfīnu akvārijs. Uzreiz jāsaka, man paliek žēl šo zīdītāju, viņi iespundēti lai ar lielā akvārijā, tomēr tas nav nekas tāds, kas aizvietotu viņiem dabisku vidi. Akvārijā ir sterili tīrs betons un delfīni. Vispār jau delfīni ir gudri radījumi, un skatīšanās uz cilvēkiem viņiem sagādā tikpat lielu prieku kā cilvēkiem uz viņiem. Iespējams, ka viņi varbūt nedomā neko labu un uz tevi skatās tikai tāpēc, lai atcerētos seju, lai zinātu, kurus vajag apslīcināt, ja radīsies tāda iespēja. Mēs arī piesēžam un pārdesmit minūtes skatāmies uz viņiem darbībā. Labākais triks ir gaisa gredzens, ko izlaiž mazais delfīniņš, tas noteikti ir kāds delfīnu joks.

Kad akvārijs apskatīts, laiks doties uz jūraslietu muzeju. Nav jau tālu, garām galeonai un tirgotājiem, liela stikla daudzstāvu ēka. Ja pavisam godīgi, es esmu redzējis tik daudz jūras muzeju, ka lielu entuziasmu ieiet vēl vienā es nesajutu. Sākumā paspēros garām biļešu kontrolei biļeti neuzrādījis, tad mani pasauca atpakaļ. Un tikai tad varēju sākt apskatīt Dženovas vareno jūras vēsturi. Sākumā ekspozīcija Dženovas ostas attīstība, jāpiezīmē, ka ar gadiem viņi ir pamatīgi kapitalizējuši savu līci. Tad seko neskaitāmi kuģu modeļi, sākot no dažāda izmēra Kolumba flotes replikām, galu galā Kolumbs tak ir dzimis dženovietis, līdz reāla izmēra galerai ar visiem airu soliem. Ja ir liela vēlme, var izpētīt arkebūzas un kuģa lielgabalus, pasimulēt tā pielādēšanas procesu. Ar airiem gan nekur neļauj izairēt.

Papildus bonuss ir jūras briesmoņu izstāde, te atrodamas vecas grāmatas ar monstru attēliem. Īsti biezi Bestiāriji, kas sarakstīti laikos, kad cilvēki vēl ticēja, ka ir tik lielas zivis, kas spēj aprīt veselu floti, un kalmāri, kuri vēsā mierā spēj iznīcināt kuģi. Šī izstāde man nedaudz iedeva entuziasmu, un es pat spēju noturēties līdz pat kuģu instrumentu ekspozīcijai. Pēc tam sekoja stāsts par itāļu migrāciju uz jauno pasauli. Tāda kā pasažieru kuģa simulāciju, sākumā iedod tev pasi, dabū vārdu un izej visas procedūras, protams, ja pats vēlies iesaistīties. Nē, bleķa spainī nokārtoties te nevar!

Pēc migrantiem uzrāpjamies uz muzeja jumta un skatāmies pilsētas ainavu. Nav slikti, tikai jumta dārza stiklu gan vajadzētu notīrīt, lai labāk redz cauri. Vēl ir atrakcija zemūdenes apmeklēšana. Maija no tās atsakās. Zemūdene ir īsta un pat atrodas ūdenī. Paņemu kasku un izstaigāju tradicionālo itāļu zemūdeni diezgan; šaura un zema, kaska mani pāris reizes izglābj no smadzeņu satricinājuma, un es jau tā lodāju trīs kūkumos sameties. No manis noteikti neiznāktu labs zemūdens apkalpes loceklis.

Kad muzejs pievārēts, ir jau pusdienas laiks un sākas grūtā izvēle, kur iet ēst. Beigu beigās ievelkamies kaut kādā zivju restorānā. Nekā īpaša, mikroviļņu pārtika un, ja neņem vērā maizi un kolu, tad samērā negaršīgi. Viņi pat pamanās kartupeļus sačakarēt. Lai vai kā kalorijas ir uzņemtas, un nu vajadzētu aiziet apskatīties to domu saules gaismā. Nolemjam staigāt uz dullo pa vecpilsētu. Diena ir saulaina, ielas šauras un ir sajūta, ka pārvietojies pa milzīgu labirintu. Noklaiņojam kādu pusstundu, ieeju pāris grāmatu veikalos, bet domu tā arī neatrodam. Toties izlienam no vecpilsētas netālu no Ferero laukuma. Nekas, ejam atpakaļ uz viesnīcas pusi, netālu no tās ir funikuliera stacija, no kuras, kā Maija apgalvo, varēsim uzbraukt augšā kalnā un vērot pilsētu no augšas. Ideja šķiet laba, un pa ceļam ieejam vēl pāris grandiozās mājās, palūkojam iekšpagalmu.

Funikulieris te maksā tikpat, cik pārējais sabiedriskais transports. Un ar to vien man pietiek, lai funikulieris iepatiktos. Paiet ap desmit minūtēm līdz aparāts sāk kustēties, pa šo laiku es atminos, ka biļetes te kompostrē pirms iekāpšanas, paspēju izskriet ārā un nokompostrēt, uzspēlēt Candy Crush Soda un pārbaudīt, kur esmu nobāzis biļetes braucienam uz Florenci. Augšupceļs lielākoties notiek caur tuneli un nekādus bagātus iespaidus gūt neizdevās, ja neskaita pretī braucošo funikulieri. Taču būšu godīgs, nekāds dižais iespaids no tā neradās. Pavisam cita štelle ir galastacija. Tur var uzrāpties uz stacijas terasveida jumta un skatīties uz pilsētu. Diemžēl vecpilsētai priekšā ir pieaudzis koks. Kam negadās. Tad skatāmies uz pilsētas jauno daļu un jauno ostu. Termināli ir iespaidīgi.

Tagad es lēnām sāku kūdīt Maiju, ka jābrauc atpakaļ, taču viņai galva, šķiet no augstuma apreibusi, viņa paziņo, ka iesim lejā ar kājām. Kas tad man, varu jau arī iet. Sākumā apskatāmies tūristiem izlikto karti, kas norāda iespējamos maršrutus. Kā tas viss izskatās dabā, tā arī nesaprotu, nolemjam iet uz leju, pārliecināmies, ka esam izvēlējušies pareizo nogāzi un speramies lejā.

Šķiet, ka esam uztrāpījuši pareizi, tāds bruģēts ceļš , kur neviens nebrauc un pat neiet. Riņķī augsts mūris, laiku pa laikam mūra augšpusē iebetonēti stikla gabali, lai atbaidītu mazdārziņu sirotājus. Šķiet, ka bez tūristu ceļa, šī vieta paralēli pilda arī sabiedriskās tualetes funkciju, urīna aromāts pavada tūristus gandrīz visu ceļu. Lejā tiekam pat ātrāk nekā biju cerējis.

Nedaudz atpūšamies parciņā, uzrīkojam eksprespikniku uz parka soliņa. Nolemjam tagad beidzot atrast to domu un ieiet iekšā apskatīties, kas un kā. Tagad vadāmies pēc norādēm un atrodam baznīcu uzreiz. Dienā viņa arī izskatās monumentāli, vismaz no ārpuses noteikti. Iekšā ir labi pasēdēt – vēss, var skatīties kā ar metāla stieņiem savilkta centrālā eja, laikam pamatplāns nespēj kompensēt velvju spēka sadalījumu. Tikuši ārā nopērkam saldējumu un dodamies uz staciju.

Gaidot vilcienu ir svarīgi zināt, kurš ir tavs vagons un kur tas pienāks. Ja nepaveicas, vari kātot gar vai cauri visam vilcienam. Diemžēl mūsu pašreizējais perons šādas norādes nesniedz. Tādēļ garlaicības mākti izdarām prognozes par mūsu vagona apstāšanās vietu. Brauksim mēs pa maršrutu Dženova – La Specia – Piza – Florence. Vagona piestāšanas vietu neuzminējām, bet vilciens ilgi uzkavējās, lai paspētu gan aiziet līdz īstajam vagonam, gan iekārtoties savā vietā.

Vilcienā nodarbojos ar grāmatu lasīšanu un pa logu neskatos. Skatos tikai galvenās stacijas. Florences stacija ir liela, ne tik liela kā Milānas, bet liela. Dodamies uz viesnīcu, izmantojot kartes izdruku. Kas to būtu domājis, ka būs tik viegli. Vienīgais šķērslis ir ielas šķērsošana pie stacijas, tur gari sarkanie un tramvaja sliedes, pa kurām tramvaji pārvietojas reti. Šķērsojot ielu pārkāpjam daudzus ceļu satiksmes noteikumus.

Arī šī viesnīca patiesībā ir pārbūvēts dzīvoklis. Piezvanām pie durvīm, tur mums pretī noskrien administrators, uzved mūs pa trepēm augšā. Acīmredzot ir liela iespēja nomaldīties. Tiekam pie istabiņas, kura ir tīri tā neko, ja neskatās uz aizkariem, tie gan izskatās nedaudz apdeguši, toties istaba plaša un bidē netraucē nokļūšanu līdz podam

Ar vilcienu pa Itāliju I

22. septembris (Rīga – Milāna – Dženova)

Šogad esam nolēmuši veltīt pāris dienas Itālijas apceļošanai. Šādai lietai nav nekā labāka par pasažieru vilcienu. Viņi pienāk un atiet no pilsētu centriem, nodrošina ērtu transportu, kura laikā pasažieris var mierīgi lasīt grāmatu un vai vērot apkārtni pa logu.

Lidmašīna uz Milānu izlidos tikai pusdienas laikā, tādēļ no rīta vēl var pašeptēt pa māju. Man visa šeptēšana aprobežojas ar pārdomām, ko es lasīšu Itālijā, un vai fotoaparātam ņemt līdzi lādētāju. Līdzņemamo drēbju daudzums ir minimāls, jo viss pašam uz muguras vien būs jāstiepj. Lietus jaku nudien nebija vērts ņemt līdzi. Kad viss sapakots un pasu esamība pārbaudīta, dodamies uz lidostu. Pie iekāpšanas lidmašīnā var pilnībā novērot latvieša rindā stāvēšanas tikumu. Cilvēki pārdesmit minūtes pirms iekāpšanas uzsākšanas jau ir iestājušies rindā. Paskatos apkārt, varbūt kaut kur izlikts paziņojums, ka visiem nebūs vietas un nāksies stāvēt kājās. Nē, nekur nekas tāds rakstīts nav. Apsēžamies un gaidām līdz cilvēku kļūs tik maz, ka rindā vairs nebūs jāstāv.

Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, lielākoties izklaidējos lasot grāmatu. Ko gan citu es varētu darīt? No Malpensas mums ir divas opcijas nokļūšanai Milānā – braukt ar vilcienu vai ar autobusu. Ja godīgi, tad vilciena esamība man kaut kā ir izkritusi no atmiņas, lai gan reizi ar to esmu noteikti braucis. Labi, ka Maijai ar atmiņu ir labāk, citādi būtu aizšāvis ar autobusu. Tas ir salīdzinoši ilgāk. Nopērkam biļeti biļešu automātā, vēlāk mēs ar to nodarbosimies katru dienu. Vienīgi man sagādā problēmas biļešu nokompostrēšana, automāts ne par ko nevēlas uzspiest laika reģistrāciju. Bakstu tik ilgi, līdz aparāts nočirkst un biļete nokompostrējas. Tikai vēlāk atkodu, ka nepietiek biļeti vienkārši iebāzt aparātā, nākas to vajag piespiest kreisajā pusē, tikai tad automāts viņu atpazīst.

Tikuši Milānas stacijā, nopērkam biļetes uz Dženovu. Nevar teikt, ka lētas, bet gabals arī ir pieklājīgs. Līdz vilciena atiešanai ir mazliet vairāk par stundu. Tādēļ aizejam paēst, restorānā, kurš, kā visi ēdināšanas analītiķi apgalvo, ejot uz grunti, iegriežamies grāmatu veikalā. Kas man patīk itāļu stacijās, ir grāmatu veikali, Milānas centrālajā stacijā tas ir milzīgs. Pilnīgi žēl, ka neprotu itāliski, būtu nopircis vismaz desmit kilogramus ar komiksiem. Bija jau arī grāmatas angļu valodā, taču izrādīju neticamu gara stiprību un neko nenopirku, lai gan pētīju grāmatas vismaz piecpadsmit minūtes.

Vilcieni Itālijā ir nopietna lieta. Mani gan baidīja, ka reģionālie var trāpīties visādi, bet galvenās līnijas esot normālas. Mūsu vilciens pieskaitāms pie normālajiem, tam vagons sadalīts atsevišķās kupejās, kurās var sēdēt seši pasažieri. Vietas numurētas un biļetē norādītas, tādēļ nekādu problēmu, atrodi savu vagonu, rausies iekšā un sēdi nost. Vienīgais, kas nedaudz kaitina ir itāļu pasažieri, tie ir komunikabli līdz ārprātam, savā starpā sapazinušies jau pēc pāris minūtēm un sarunājas. Viena pasažiere prot arī angliski, vismaz grib komunicēt šajā valodā un veic aptauju par kindles lasītājiem. Tā kā kupejā tādi ir trīs cilvēkiem, tas nodrošina viņu ar neizsmeļamu sarunu tematu. Nekā īpaši interesanta ārā pa logu nav.

Laiku pa laikam vilcienā itāliski kaut kas tiek paziņots. Pēc viena no paziņojumiem, redzot, ka mēs sēžam absolūtā mierā un acīmredzot ne velna neesam sapratuši, lielā runātāja mums pavēsta, ka Dženovas stacijā esot ielikta bumba un pienāksim mēs divdesmit minūtes vēlāk, vai iespējams vispār nepienāksim. Forši, mēs pastāstam par līdzīgu ligu Rīgā, kur laiku pa laikam kādas uzmanības apdalīts cilvēks plēš šo apnicīgo joku. Tad saruna pārsviežas uz aktuālāko dienas tematu – migrantiem. Izrādās, viņa ir žurnālists un bijusi Latvijā, tagad viņai vajag zināt, kā mums sastāv ar migrantiem. Gandrīz vai jādod Raivja Dzintara koordinātes, tam noteikti ir ko teikt par migrantiem!

Ja arī Dženovā nonākam ar nokavēšanos, tad es to nemaz lāga nepamanu. Jo man nav ne jausmas kādā laikā mums vajadzēja tur vispār pienākt. Vispār jau varētu paskatīties biļetē un tad pulkstenī, bet tas būtu par daudz no manis prasīts. Nākošais uzdevums ir atrast viesnīcu. Pēc kartes iznāk, ka jāiet taisni līdz klosterim un tad pa labi iekšā šķērsielā. Ja paveiksies, tad atradīsim uzreiz.

Ejot uz viesnīcu sapratu, man šī pilsēta ļoti patīk. Vismaz vecpilsēta noteikti, iekšā es vēl nelienu, bet redzot šaurās ieliņas, kas iet uz ostas pusi un namus ar milzīgiem iekšpagalmiem, man ir sajūta, ka atrodos īstā viduslaiku pilsētā. Ja celtne ir publiska vai reliģiska, tā ir vienkārši monumentāla, ko vērts ir sieviešu klosteris, kurš mums kalpo kā orientēšanās punkts, un pat Garibaldi tunelis, kas redzam tālumā no augšas, ir pilnīgi apbūvēts.

Šī ir viena no dīvainākajām viesnīcām, kuru esmu redzējis. Sākumā ir jātiek iekšā pa daudzdzīvokļu mājas durvīm. Tad var riskēt braukt ar šaubīga paskata liftu vai kāpt pa kāpnēm. Lai tiktu iekšā viesnīcā ir jātiek cauri dzelzs durvīm un tikai tad esam recepcijā. Tur mums izstāsta standarta lietas, iedod atslēgu un varam doties uz numuriņu. Nezinu, kā viņi to ir pamanījušies, bet mājas vidū viesnīcai ir pat foajē divu stāvu augstumā, droši vien, ka agrākos laikos te ir bijis kruts dzīvoklis.

Istabiņa ir maza un jūtams, ka ar ventilāciju te būs problēmas. Ir jau gaisa kondicionētājs, bet tas īsti skābekli nepiegādās. Tualete ir tāda, ka pat cilvēkam ar vidēju augumu nav iespējams apsēsties uz poda nesalaužot ceļgalus. Toties ir bidē, tam gan jākāpj pāri, ja vēlies pasēdēt uz poda. Visādi citādi ok. Logs ir aizvērts, taču atverot var redzēt pretējās ēkas arhitektūras detaļas, vēlāk vakarā atklāšu, ka tur ir novilkta arī vads, kas visu laiku iet uz īso, sprakšķ kā velns, bet korķi acīmredzami labi nolāpīti un ārā nesit. WiFi gan ir par brīvu un labā ātrumā. Iekārtojušies nolemjam doties pastaigā pa pilsētu.

Viesnīcnieks izsniedz mums karti un apstāsta, kur iet. Tā arī lāgā nesapratu, vai viņš teica, ka pa vecpilsētā vakarā nav vēlams staigāt pa nomaļām ielām, vai arī vienkārši tur nav ko darīt. Sadabūjuši orientierus, dodamies pastaigā. Aizejam līdz centrālajam laukumam, tur smuka strūklaka. Tad pastaigājamies vadoties pēc norādēm, lai rīt dienas laikā jau varētu klenderēt pa pilsētu kā profesionāļi.

Izskatās, ka te cilvēki vakarā ir īstie tusētāji. Visur salasījušies bariņos un kaut ko šeptē. Tīri nejauši aizejam līdz Domam, tā ir superīga celtne. Kādam ir ienākusi galvā spoža ideja, būvēt to pārmaiņus no baltiem un melniem akmeņiem. Izskatās kā no lego, bet skats monumentāls. Pēc tam redzu norādi uz vēl kādu baznīceli, speros iekšā šaurā ieliņā, taču tur pēc kāda laika šaubīgu elementu īpatsvars kļūst tik liels, ka nolemju labāk iet uz ostu.

Rīt mums ir plānā iet uz Akvāriju (viens no labākajiem Eiropā) un Jūras muzeju, no tā neko daudz nesagaidu. Uz promenādes bizness iet pilnā sparā, vismaz pārdevēji noteikti nav aizgājuši mājās, var nopirkt pufaikas, somiņas, saulesbrilles un citus štruntus. Tas noteikti vietējai afroafrikāņu minoritātei nodrošina iztikšanu. Ievērības cienīgs objekts ir galeonas modelis 1:1 mērogā. Tagad esam nedaudz piekusuši un nolemjam iet atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam iepērkam pārtiku vakariņās, pavakariņojam numuriņā un liekamies gulēt.

Нулевой номер by Umberto Eco

Tā nu ir sanācis, ka Eko es esmu izlasījis praktiski visas grāmatas, nu izņemot tās, kur viņš veido sarakstus un apkopojis bildes. Iepatikās man šis autors jau no laikiem, kad tika izdots „Rozes vārds”. No tā brīža es cītīgi lasīju visu, ko autors izdeva. Tā kā oriģinālā autors raksta itāļu valodā, tad viņa grāmatas es lielākoties lasu krievu tulkojumā. Šajā valodā tās tiek pārtulkotas ļoti ātri un ļoti, ļoti kvalitatīvi. Nu un kad grāmata iznāk latviski, tad es viņu pārlasu. Angļu valodas tulkojumi gan man šķiet draņķīgi.

„Nulles numurs” ir visaptveroša masu mēdiju darba procesa izpēte. Milānā tiek uzsākts darbs pie jaunas avīzes. Mērķis- iegūt politiskās ietekmes instrumentu. Katram cienījamam biznesmenim vajag savu avīzi, bez tās viņu neviens neņems nopietni, viņš nespēs ietekmēt sabiedrisko domu un šantažēt savus oponentus. Avīzes redakcija ir hroniski neveiksminieki, kas salasīti no dažādām tenku lapelēm, viņi nedara darbu, bet rada mītu. Rakstīt par vakardienas un šodienas notikumiem ir neaktuāli, avīzei ir jāraksta par to, kas notiks rīt. Viens no darbiniekiem Braggadaččo – apsēsts ar konspirāciju teorijām izvirza savu versiju par to, kas patiesībā notika ar Musolīni pēc kara un to, kā Sabiedroto specdienesti ir vadījuši Itālijas pēckara politiku. Kolonna savukārt ir pavisam parasts neveiksminieks, kuru dzīvē ir iegāzusi vācu valoda, viņas dēļ viņš nepabeidza studijas un viņas dēļ viņš kļuva par galvenā redaktora vietnieku avīzē „Rītdiena”.

Lai Dievs nogrābstās! Kaut ko tādu es no autora nebiju gaidījis. Ar savu darbu viņš pierādīja, ka arī labi autori reizēm mēdz radīt pa kādai mēslu čupai. Grāmatas galvenais mīnuss ir sižeta trūkums. Nē, galvenais varonis mums ir, un viņa dzīves gaitas arī tiek daļēji aprakstītas, taču viss notiekošais ir kaut kas bezjēdzīgs un neraksturīgi vienkāršs. Sižetu var pateikt pavisam vienkārši. Neizdevies rakstnieks, ticis avīzē par redaktoru, iemīlas un nonāk briesmās. Taču izpildījums ne tuvu nestāv autora iepriekšējiem darbiem ne detalizācijas, nedz tēlu izstrādes ziņā. (Ja nu es dikti gribētu būt autora apoloģēts, tad es te noteikti varētu piepīt, ka masu mēdiji un ziņu veidotāji jau visi ir tādi cilvēki, par kuriem mēs maz ko zinām, un viņi arī dzīvē mums ir tikai ieskicēti tēli). Konspirāciju teorijas ir laba lieta, manipulācijas ar masu saziņas līdzekļiem aktuāla lieta, varas un preses attiecības interesanta lieta. Taču ir traki, ja to visu nevieno kopā nopietna sižeta līnija. Jā, varbūt es jutos pamudināts beidzot aizbraukt līdz tiem Milānas kanāliem, uzzināju daudz vairāk par Itālijas pēckara vēsturi nekā gribētos. Taču tas Eko, kas bija iepriekšējās grāmatās, te nav atrodams.

Man vien ir jāpievienojas autora domām, kuras viņš izsaka par dažām grāmatām:

„Да и кто читает книги после того, как уже прочел рецензию? Зряшная трата времени. Рецензенты тоже не читают их. Хорошо, если их читал сам автор. Есть такие книги, что по ним и того не скажешь.”

Nezinu, vai viņš pats savu grāmatu ir pārlasījis. Iespējams, ka tā ir autora ironija par grāmatām, kuru es nespēju aptvert, bet, iespējams, ka viņam vienkārši bija pienācis laiks pamest kaulu saviem lasītājiem.

Ja ir lasītas autora esejas par masu mēdijiem, tad šajā grāmatā neatradīsiet nekā jauna. Tā pati universālā recepte, ja uz pirmās lapaspuses ir kādas slavenības pliks dibens, tad īstās ziņas ir jāmeklē avīzei kaut kur vidusdaļā. Nenoliedzami propaganda un mēdiju atkarība mūsdienās ir tikpat aktuāla kāda tā bijusi vienmēr. Ziņas vien jau neviens nedrukā ir vajadzīgs viedoklis – interpretācija. Vispār jau pati ziņa kā tāda nemaz nav svarīga, svarīgs ir pasniegšanas veids. Protams, ievērojot viedokļu dažādību un sabalansētību, lai nedod dies kāds vēl nepadomātu, ka mēdijs ir atkarīgs no akcionāra un/vai īpašnieka.

Konspirāciju teorija ir tikai viena, un tā pati par Musolīni nāvi vai bēgšanu. Tai veltītas pārdesmit lapaspuses, un tā bija viena no labākajām grāmatas sadaļām. Vairāk tāds vingrinājums, kas parāda kā izzīst sazvērestību no nekā, pielasot faktus pēc vajadzības, nevajadzīgo noklusēt, pasniegt atrasto kā anomālijas un uz tās bāzes izveidot loģisku taču bezjēdzīgu teoriju. Tās patiesums ir otršķirīgs jautājums, galvenais, lai tā būtu aizraujoša, aktuāla un šķietami būtu ietekmējusi lasītāja vai klausītāja dzīvi. Šo procesu autors ir atainojis perfekti.

Otra interesantā vieta ir tā, kur Braggadaččo stāsta Kolonnam savas nākamās automašīnas izvēli, nu tad kad viņš beidzot tiks pie naudas. Šķiet, ka šis cilvēks zina par automašīnām visu – garumu, platumu, augstumu un ātrumu. Viņš pats atzīst, ka sākumā studējis katalogus, bet vēlāk tos jau zinājis no galvas. Tāds piemērs ar bezjēdzīgām zināšanām, kuras mums pašiem ir dārgas, bet cietiem šķiet smieklīgas.

Maksimums, ko varu autoram, likt ir 5 no 10 ballēm. Ja negribat vilties rakstniekā, nelasiet, izlasiet tā vietā kādu viņa eseju par masu mēdijiem, sazvērestības teorijām un Itālijas politiku. Grāmata nav nekāds romāns, tas vairāk ir īsstāsts, kas lielā drukā iespiests uz divsimts lapaspusēm.

Aostas ieleja IV

15. jūnijs (Bard – Aosta)

Šodien ir Matīsa dzimšanas diena, tā nu rīts sākas ar nelielu jubilāra apsveikšanu. Ārā līst lietus, un arī laika prognozes nav diez ko cerīgas, lietu sola visu dienu. Nolemjam, ka nu reiz ir pienākusi tā diena, kad mums vajadzētu aizdoties uz Bardas cietoksni. Domāts darīts – sapakojam mantas un dodamies ceļā.

Pa ceļam varam novērot, ka patiešām laika ziņas nav melojušas, visu laiku līst lietus. Ne tā, ka gāztu ar spaiņiem, bet pasmidzina, palīst ar lielākām lāsēm. Šādā laikā nebūtu nekāds prieks vazāties pa kalnu takām, jo ātri vienu kļūtu slapji un redzēt no skatiem ar neko lāga neredzētu. Tomēr, lai dienas sākums būtu interesantāks, izvēlamies turpceļu veikt, ne pa autostrādi. Ja Aostu gar galveno maģistrāli mēs jau puslīdz pārzinām, tad tai sekojošos mazos miestiņus gan redzam pirmo reizi. Lielākoties gan nākas vilkties gliemeža ātrumā, toties, ja ir interese, tad var izpētīt visu ieleju.

Nonākuši pie Bardas cietokšņa tuvumā sākam meklēt autostāvietu. Kā par brīnumu autostāvvieta atrodas zem paša cietokšņa. Pēc augstuma parametriem mūsu busiņam vajadzētu būt pietiekoši zemam. Braucam iekšā, pie iebrauktuves problēmu nav. Problēmas sākas tālāk, pie norādēm, tās zīmes ir iekārtas nedaudz zemāk, pirmo pieliecam ar busiņa jumtu. Tiekam cauri sveikā, tikai nedaudz apskrāpējam laku. Tomēr, visas komunikācijas te iekārtas metāla karkasā, un tajā vietām uz leju ir tādi kā pīķīši. Nolemjam nejokot un lēnā garā vācamies prom no autosstāvietas, jo mašīnas gabarīti tomēr ir par lieliem. Pabraucam kādu puskilometru atpakaļ un pieparkojamies atklātā stāvvietā.

Iešana uz cietoksni sanāk gar upes krastu, skats upe plus cietoksnis ir visai iespaidīgs. Vienīgais nedaudz traucē lietus. Tas gāž visai pamatīgi. Visiem gan mugurā ir fufaikas, taču nekāds prieks blandīties apkārt slapjam vis nav. Lai nokļūtu pašā cietoksnī, ir veselas divas opcijas. Viena pa pilsētiņu aizkulties līdz serpentīnam un tad metot līkumus gar fortifikācijām lēnā garā rausties augšā pret kalnu. Otra braukt līdz augšai ar liftu. Lifti gan te ir jānomaina veseli četri, bet mēs izvēlamies tos.

Bardas cietoksnis agrākos laikos ir bijis stratēģiski nozīmīga fortifikācija. Tas atrodas pašā Aostas ielejas sākumā un savulaik, ja Franči gribēja uzbrukt Turīnai, šis ceļš bija praktiski vienīgais. It kā pilis šajā vietā jau būvētas no piektā gadsimta, bet tādu nocietinājumu, kāds tur atrodams tagad, tika izbūvēts 1830. gadā. Būvējuši visu to pasākumu astoņus gadus.

Kā par brīnumu pie pirmā lifta pašā lejā infocentrā neviens mums neprasa pirkt biļeti. Tā esot jāpērk tikai pašā muzejā. Nu ja tā, tad tā, kāpjam iekšā un braucam augšā. Šie nav nekādi ātrgaitas lifti, pasažieru skaits ir ierobežots un laiku pa laikam jāpārkāpj citā. Beigās tiekam arī līdz augšai pašam muzejam.

Esmu entuziasma pilns – domāju, ka muzejs mums vēstīs par apgabala militāro vēsturi. Kas gan cits te varētu būt? Cenas ar ir diezgan iespaidīgas. Dabūjuši biļetes dodamies iekšā. Muzejā fotografēt nedrīkst, un pareizi vien dara. Ja to ļautu, tad diez vai kāds te vispār dotos iekšā, lai uzzinātu par apgabala vēsturi. Par pašu cietoksni te nav praktiski nekā, izņemot nelielu filmiņu pāris minūšu garumā un maketu. Nevar jau teikt, ka ekspozīcijas bija neinteresantas, dažas par kalniem bija pat ļoti interesantas. Bet, ja lietas jāskatās pēc cenas un piedāvātā koeficienta, tad te viņš ir vairāk par labu cenai. Matīsam muzejs nepatika uzreiz, tur tādās pustumšās istabās rādīja filmas par vietējā dzelzceļa būvniecību. Labi, ka atradās viena ekspozīcija, kurā rādīja bērniem multenes, tas nedaudz mainīja viņa domas par muzeju uz labo pusi.

Muzejā pavadījām kādu stundu. Mēs ar Matīsu pēdējās ekspozīciju sekcijas izgājām cauri diezgan ātrā solī, jo bērnam un arī man pašam bija apnicies pētīt alpīnistu rīku vēsturi. Tikuši ārā no muzeja mēs sākām gaidīt pārējos, gaidījām, gaidījām un nesagaidījām. Gājām meklēt, muzejam, starp citu, pie izejas nav nekāda biļešu kontrole, un var mierīgi iešmaukt bez biļetes. Muzejā arī savējos neatradām un nācās vien zvanīt, izrādījās, ka šie aizgājuši un citu cietokšņa iekšējo sētu un savukārt gaida mūs. Kad nu visi satikāmies, nolēmām iet nedaudz iekost. Vietējais cietokšņa kafūzis nav no lētajiem priekiem, bet piedāvātās kūkas te ir dikti garšīgas un zem nosaukuma „hot chocolate” te nemaz neslēpjas kakao, bet patiešām karsta šokolāde. Uzņemam kalorijas, izmantoju vietējo WiFi, lai noreplicētu visus meilus un dodamies lejā.

Lejupceļam izvēlamies serpentīnu, no kalna lejā iet vienmēr ir bijis vieglāk nekā vilkties pret to. Laiku pa laikam paveras smuki skati uz Aostas ieleju. Ernestam arī šī štelle dikti patīk, viņš gan pāris reizes nokrīt, un tad kādu gabaliņu nākas nest to rokās. Reizēm viņam patīk labāk iet pret kalnu un tad nākas domāt, kā puiku pagriezt pareizā virzienā. Lietus pa šo laiku ir pārgājis, un diena ir vienkārši sutīga un nomākusies. Nolemjam vairāk pa pilsētiņu neblandīties, dodamies uz mašīnu un braucam uz Aostu.

Lai nebūtu jāvelkas cauri ciematiņiem, braucam pa bāni. Aostas senpilsēta piedāvā apskatīt aptuveni desmit dažādus arhitektūras pieminekļus, kas saglabājušies no dažādiem laikiem. Tur viņiem ir vesels maršruts. Maršruta laikā vari aplūkot dažādas drupas, palasīties informatīvus stendus. Mēs atrodam pirmo objektu pie centrālās stacijas, tas ir kaut kāds mūris. Es esmu tā apslimis un paguris, ka man patiesībā jau viss ir vienalga. Blakus ir parciņš, te Matīss skraida trenkādams baložus un pukojas, ka nav neviena normāla bosa, ar kuru cīnīties un arī neviena lādzīga kvesta, kuru pildīt. Tad aizejam uz centrālo laukumu. Tas ir plašs kā jau itāļu pilsētās pieņemts un smuks. Ernestam ar šī vieta patīk, te viņš izmet pāris apļus. Tad vienkārši blandāmies pa vecpilsētas sīkajām ieliņām, līdz nonākam līdz baznīcai.

Baznīcai pusdienas pārtraukums un durvis ciet. Nekas uzgaidām pāris minūtes un dodamies iekšā. Baznīca kā jau baznīca, smukas vitrāžas un bonusā gar sienām izlikti daži svēto pīšļi. Tos tad pustumsā cenšos izpētīt tā pamatīgāk. Neko lāga jau no tiem ģindeņiem nevaru saskatīt un kādas lietas tie darījuši savā dzīvē, lai nokļūtu svēto kārtā, arī nekur nevaram izlasīt. Baznīcai ir arī pagrabs, jeb kā mēs ar Matīsu to saucam – dandžens. Dandženā arī bosu nav, ir tikai vecās baznīcas atliekas ar „pirmo” altāri. Kad viss izpētīts, dodamies tālāk.

Tālāk mums ceļā gadās romiešu amfiteātris. No tā nekā daudz pāri nav palicis, bet kādreizējo varenību ir visai viegli iztēloties. Kādreiz cilvēki ir mācējuši būvēt, jo neskatoties uz gadu tūkstošiem, daži mūri ir palikuši visai iespaidīgi. Ernests arī te nodarbojas ar kāpelēšanu un skraidīšanu. Es garlaikojos. Tad seko paklīšana pa vecpilsētu un braukšana mājās.

Mājupbrauot nolemjam uzpildīt busiņam degvielu. Man noveicas, es daudzas reizes mēģinu samaksāt par dīzeli ar karti. To aparāts vienkārši ignorē. Tad beigās mums ar Zigfrīdu izdodas izlasīt uz aparāta pielīmētu lapu, kura itāliski vēsta, ka šis automāts kartes pretī neņem. Izmantojam skaidru naudu, to aparāts saprot un pie degvielas tiekam.

Mājās slaistāmies līdz vakaram, jo tad mums jādodas uz restorānu, lai atzīmētu Matīsa dzimteni. Abi puikas pa dienu ir noguruši, un ir visai kašķīgi. Jubilārs nedaudz paskandalē, Ernests vispār negrib sēsties pie galda. Tad nu beigās mēs ar Zigfrīdu paliekam vieni paši dzerot vīnu un ēdot savus steikus, kas patiesībā ir parastas šniceles. Gulēt aizeju viegli iereibis.

Inventing the Enemy: Essays by Umberto Eco

Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.

Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.

“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.

“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.

“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.

“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.

“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.

“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.

Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.

Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu by Jeļena Kostjukoviča

Šo grāmatu nopirku jau pavasarī. Iegāju veikalā, sāku šķirstīt un vienkārši nevarēju nenopirkt. Vispār jau par kulināriju grāmatas iegādājos visai reti, bet šoreiz bija izņēmums. Pirmkārt, grāmatas autore man ir pazīstama kā Umberto Eko darbu tulkotāja uz krievu valodu. Jāatzīmē, ka viņas tulkojums vienmēr ir izcils. Otrkārt, Itālijā man sanāk būt visai bieži, un šo to par viņu kulināriju zinu: nu pica, spageti un risoto.

Grāmatu varētu saukt par mēģinājumu parādīt visu Itālijas vēsturi kulinārā kontekstā. Itālija nemaz nav tik sena valsts, kā mēs to varētu iedomāties. Te ir daudzi reģioni, katrs ar savu atšķirīgu vēsturi un virtuvi. Tieši šis dažādās virtuves padara Itāliju unikālu, katra no tām vēstures gaitā ir ietekmējusies no citām kultūrām, iegūstot savu identitāti. Lai lasītājam būtu vieglāk sagremot visu šo informācijas bagātību, grāmata ir strukturēta pa reģioniem. Šajās nodaļās ir īsi aprakstīta katra reģiona vēsture un virtuves īpatnības. Papildus ir vēl nodaļas par kādu no Itālijas fenomeniem – teiksim, picu, makaroniem, risoto, olīveļļu, tomātiem vai ebrejiem. Tas viss kopā apbur lasītāju ar informācijas un faktu pārbagātību.

Kā jau minēju, grāmatā ir daudz vēstures un citātu par dažādiem ēdieniem. Beidzot noskaidroju, kā īsti Itālijā ienākuši tomāti, bez kuriem īsti spageti nemaz vairs nav iedomājami. Izrādās, reiz spageti ēda bez tomātu aizdara, un tie skaitījās ļoti neķēpīgs ēdiens. Sapratu arī itāļu apsēstību ar artišokiem un sparģeļiem. Itālijā arī vadoša partija var zaudēt savas pozīcijas nicīgi izsakoties par kādu no ēdieniem.

Ja šeit meklēsi itāļu ēdienu receptes, tad nāksies vilties, ja vien ar entuziasmu nemetīsies atdarināt kādu ēdienu, kas ņemts no itāļu viduslaiku dzejas. Man vienīgā recepte, kuru no grāmatas realizēju, bija Kremonas sinepes ar Gorgonzolas sieru. Desertam tīri tā neko, bet pāri grāvim pakaļ nelēktu. Tomēr katram reģionam veltītā nodaļā var atrast sarakstiņu ar reģiona īpašajiem ēdieniem. Nav ne jausmas, vai Itālijā vēl ir iespējams dabūt pūslī ceptus kapaunus, bet ko lai zina, grāmatā apgalvots, ka var.

Grāmatā kaitināja fotogrāfijas bez apraksta. Ja man neuzraksta, kas tur nofotografēts, tad es pēc labākās gribas nespēšu noteikt atainoto desu šķirni. Un tā kā fotogrāfijas bija daudz, tad neliels uzrakstiņš pie katras būtu jauki.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Īstam itāļu virtuves fanam šī grāmata būtu jāizlasa obligāti. Iespējams, varēs uzzināt kaut ko jaunu, ja ne par virtuvi tad par kultūru un vēsturi noteikti. Vispār jau nenāktu par sliktu sarakstīt šādu grāmatu par katru valsti.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …