Grāmatiņu biju noskatījis jau no tās iznākšanas brīža, reizēm man tā likās tomēr nedaudz pa dārgu priekš tik plāna garadarba, reizēm aizmirsu pārsviest no sava wishlista grozā un reizēm tā nebija pieejama. Tad nu nesen tomēr grāmatu pasūtīju. Nav jau tā, ka domāju attīstīt kodolieroču ražošanu Latvijā, bet lieta tomēr interesē.

Grāmatas autors – Harvardā mācījies fiziķis un lielu daļu grāmatā aprakstīto personu pazinis personīgi. Kā jau var noprast pēc nosaukumu, stāsts ir par plutoniju, metālu, kuru mūsdienās izmanto atomieročos. Autors grāmatā ir vēlējies atrast tādu kā vidusceļu, lai pārāk neieslīgtu tehniskās detaļās, bet tai pat laikā radītu lasītājam skaidru priekšstatu par to kāpēc plutonijs-239 tautsaimniecībā ir izmantojams kodolieročos. Tādēļ lasītājam tiek sniegtas dažādu fiziķu, Bora, Rengtena, Kirī un citu biogrāfijas un atklājumu, kurus tie veikuši nozīme.

Patiesībā biogrāfijām ir veltīta grāmatas lielākā daļa, pašam plutonijam ir veltītās pēdējās trīs grāmatas nodaļas. Nenoliegšu, ka visas iepriekšējās nodaļas ir domātas nespeciālista izglītošanai, lai šis saprastu, kas ir ātrais un lēnais neitrons, pussabrukšanas laiks, kritiskā masa, kodolreaktora uzbūve, lantanīdi, aktinīdi utt.

Man personīgi vislabākās šķita tieši pēdējās nodaļas, kurās uzzināju daudz kā jauna par transurāna elementu ķīmiskām īpašībām un pats galvenais, kas nosaka tieši šādas ķīmiskās īpašības. Neteikšu, ka visā iebraucu simtprocentīgi, bet domāju, ka kopējo domu uztvēru.

Grāmata diemžēl nederēs tiem, kas sapņo uzbūvēt atombumbu savā garāžā, sniegtā informācija ir nepietiekama. Par dažādu konfigurāciju plutonija bumbu kritisko masu sniegtā informācija ir aptuvena. Autors gan iedrošina, ka ASV esot izdevies uzlaist gaisā arī plutonija bumbu, kas bijusi veidota no reaktora ņemta un speciāli neattīrīta plutonija. Efekts neesot tas, bet pietiekams. Urāna bumbu ir izgatavot vieglāk un lētāk. Tās izgatavošanai nepieciešamais urāns izmaksās tikai 2,4 miljonus USD, kamēr plutona bumba maksās visus 157 miljonus USD. Ja Latvijai nebūtu jābūvē Dienvidu tilti un Gaismas pilis, sen jau būtu kļuvuši par kodollielvalsti.

Tiek apskatīti arī radioaktīvo atkritumu glabāšanas aspekti. Problēmas ar speciālistu novecošanu, plutonija 239 pussabrukšanas periods ir 24 000 gadu, bet visu šo laiku tas kaut kur jāglabā. Un arī pēc tam tas kļūst par U-235 (vismaz lielākā daļa), kura pussabrukšanas periods ir vēl ilgāks.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autors neskatoties uz mazo lappušu skaitu, ir spējis pateikt daudz un iezīmēt atomieroču radīšanas metalurģiskās, ķīmiskās un fiziskās problēmas un procesus. Iesaku izlasīt visiem, kuri šo to vēl atceras no ķīmijas un fizikas stundām (to sadaļu kas veltīta kodolfizikai).