Arī šo grāmatu izlasīju, lai tuvinātos savam mērķim – izlasīt visas PSRS laiku megasērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas. Ja no sākuma bija šaubas vai tikšu galā, tad tagad ir skaidrs, ka ne tikai izlasīšu, bet arī pie reizes savākšu visu šīs sērijas grāmatu kolekciju. Tāpat vien, lai būtu kāds hobijs.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka būtu grēks izteikties savos vārdos:

„Stāsts vēstī par ilgajiem, grūtajiem meklējumiem, kuru rezultātā atrastas Jakutijas dimantu atradnes. Ģeologu «medības» pēc dimantiem ir fons, uz kura atainotas vairākas zinātnieku paaudzes, parādīts, kā krievu ģeologu slavenās tradīcijas pārņem jaunie padomju ģeologi, atklāti grāmatas varoņu dzīves ceļi. Tēlojot jakuta Bekē un viņa ģimenes locekļu dzīvi, rakstnieks parāda lielās pārmaiņas jakutu tautas likteņos pēc Oktobra revolūcijas — atpalikusī, nospiestā tauta uzsākusi pilnvērtīgu, brīvu dzīvi.”

Reti kurai bērnības grāmatai es atminos izlasīšanas gadu, bet šai – zinu. Gulēju Sasmakas slimnīcā ar dzelteno kaiti, un šī bija viena no tām grāmatām, kuru biju paķēris līdzi lasīšanai. Slimnīcā tad bērnam bija tikai divas izklaides – grāmatas un kāršu spēles. Tā nu šo grāmatu izlasīju desmit gadu vecumā, diez vai jelkad būtu viņu pārlasījis, ja ne šis projekts. Šīs grāmatas stāsts man ir ļoti labi iespiedies atmiņā. Iespējams, ka gulēšanai pie sistēmas ir laba ietekme uz atmiņu. Un viens no palātas biedriem pamanījās aiziet uz labākiem medību laukiem šīs grāmatas lasīšanas laikā, aizveda prom, vīri vēlāk teica, ka neatkačāja. Infektoloģijas nodaļa tomēr nav nekāda bērnu spēle.

Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata nejauši kļuva par vienu no atslēgām manas dzīves viena mēneša ne tām labākajām atmiņām. Tā nu Bekē, Aleksandrs, toijons Pavlovs un Vladimirs Ivanovičs manā galvā ir palikuši vienmēr. Grāmatas galvenie varoņi pēc savas būtības ir tikai sižetam vajadzīgas figūras. Viņu dzinuļi ir pienākums un azarts, alkatība un naids. Te ir bipolāra pasaule, buržujs meklēs peļņu, bet nabaga apspiestais jakuts tiks apjāts uz katra stūra un tā, ka vēl jutīsies pateicīgs spekulantam.

Sižets ir pavisam vienkāršs  – sākumā cara tētiņam vajag dārglietas un ģeologi meklē, meklē nesekmīgi, jo nav darbam vajadzīgo apstākļu, vietējie tirgoņi un patvalži mēģina tos izmantot savām interesēm, nevis lietas dēļ. Padomju Savienībai savukārt dimantus vajag darbagaldiem, un tā jau ir pavisam cita lieta. Akmeņi būs vajadzīgi labklājības celšanai un komunisma tuvināšanai. Vladimirs Ivanovičs ir pārejas posms starp šiem laikmetiem, viņš ir labs ģeologs, bet pārāk vientiesīgs, lai atšķirtu buržuju no proletariāta. Pavlovs ir baltgvards, kontrrevolucionārs un buržujs, viņam vajag naudu un atriebību pret tiem, kas sagrāvuši viņa jauko pasaulīti, kurā viņš bija noteicējs pār jakutiem. Bekē ir mazizglītots jakuts, kuram palaimējas atrast pirmo Sibīrijas dimantu, taču viņu apmāna pilnīgi visi. Aleksandrs un Larisa ir jaunā paaudze, te nu autors ir centies uzmeistarot proletārisku mīlas stāstu, bet seksa te, protams, nav. Ir viena buča, un apziņa, ka jāmācās institūtā.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, ja nekā cita nav, bet ieteiktu nopietni pārdomāt, vai tas ir vajadzīgs. Visi notikumi tāpat ir izdomāti, pat pirmā dimanta nosaukums „Polārzvaigzne” nesakrīt ar katalogiem.