Navigate / search

Time Travel: A History by James Gleick

Teikšu, kā ir, pērkot šo grāmatu, es no tās gaidīju kārtējos populārzinātniskos aprakstus par dažādiem iespējamiem veidiem kā ceļot laikā. Ikdienā mēs piekopjam tikai vienu, taču zinātne mūs ir aplaimojusi ar neskaitāmām laika pārvarēšanas iespējām. Neviena vēl nav realizēta dzīvē, bet tas taču netraucē sapņot.

Patiesība bija daudz skarbāka. Šī grāmata nav par laika mašīnu tehnisko pusi, bet par to, kā sākotnējais prāta eksperiments par ceļošanu laikā ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Gleika stāsts sākas divdesmitā gadsimta sākumā, kad Herberts Velss publicē savu “Laika mašīnu”. Šis bija pavisam jauns pavērsiens “kas būtu, ja būtu” žanrā, un kopš šī darba ceļošana laikā cilvēku prātos ir nostiprinājusies uz visiem laikiem. Grāmata izseko ceļošanas laikā kā idejas evolūcijai no zinātniskās fantastikas grāmatām līdz mūsdienu TV seriāliem un zinātniskām publikācijām.

Gribētos jau teikt, ka grāmata bija ļoti interesanta un es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Īstenībā es teikšu, ka lasīt var, bet apšaubu, vai vajag. Šī grāmata varētu būt atradums kādam zinātniskās fantastikas kritiķim, kuram nedaudz iztrūkst zināšanu par žanra kontekstu mūsdienu sabiedrībā. Visādi citādi šī grāmata man bija lasītu un nelasītu literāro darbu analīze. Vietām tā bija aizraujoša kā H.Velsa gadījumā, citā garlaicīga līdz nāvei, kad autors pievērsās filosofiem.
Kas ir tas, ko es no šīs grāmatas ieguvu. Pirmā un svarīgākā lieta – es neesmu vienīgais, kurš nespēj nodefinēt laiku, neatsaucoties uz pašu definējamo. Ar laiku ir tā, ka visi it kā zina, kas tas ir, bet tai pat laikā nespēj to uzlikt uz papīra. Otra lieta – pastāv tāds uzskats, ka laiks nemaz nepastāv un tas ir tikai mūsu pasaules uztveres artefakts. Tur bija sarakstīti daudz gudri vārdi, es no savas subjektīvās pasaules uztveres skatījuma varu teikt, ka tā nu bija viena varena muldēšana. Trešā lieta – vēsture, iespējams, ir robusta, un visi paradoksi ir vairāk prāta eksperimenti, kas neatbilst realitātei. No otras puses, ja tā nav, mēs to tik un tā nekad neuzzināsim, jo mēs jau paši sevī esam iepriekšējo notikumu summa.

Gribējās vairāk populārzinātniskos spriedumus par tādām eksotiskām tēmām, vai laiks ir tikai viens, varbūt ir vairāki laiki. Derēja arī nedaudz vairāk pastāstīt par manu iemīļoto Daudzo pasauļu teoriju un interesantākajām no tās izrietošajām sekām. Autors daudz aizraujas ar citēšanu, kas nav slikti, bet ar laiku apnīk. Nevar arī teikt, ka visas nodaļas būtu vienādi interesantas, bet tas jau vairāk subjektīvās uztveres jautājums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija tas ko es sagaidīju, bet dikti jau nu informatīvi par ceļošanu laikā.

The New York Times Book of Mathematics: More Than 100 Years of Writing by the Numbers by Gina Kolata (Editor)

The New York Times Book of Mathematics

Šo grāmatu es nopirku Jānī Rozē. Piegāju pie populārzinātniskā plaukta un šķita, ka būs labs lasāmais. Mājās man viņa nomētājās pāris gadus. Šķita, ka lasāmsaraksts man jau tā ir pārbagāts ar matemātiku. Šogad pienāca brīdis, kad apslimu un acīmredzot paaugstinātas temperatūras rezultātā sāku lasīt šo grāmatu.

Grāmata ir New York Times publikāciju apkopojums. Publikācijas ir veltītas matemātikai, matemātiķiem un dažādām ar šo tēmu saistītām problēmām. Raksti aptver laika posmu no 1892. Līdz 2010. Gadam, un to autori ir tādas slavenības kā James Gleick, William L. Laurence, Malcolm W. Browne, George Johnson, un John Markoff. Ja tev šie vārdi neko neizsaka, tad, iespējams, grāmata neliksies uz pusi tik aizraujoša kā man.

Šī nav no tām grāmatām, kuras var raut cauri vienā piegājienā. Tas tādēļ, ka stāsti ir sagrupēti, un tādēļ, lasot tos pēc kārtas, nākas saskarties ar dažām problēmām. Piemēram, lasot par Fermā teorēmas pierādījumu (un tur ir kādi padsmit raksti), visiem stāstiem ievads ir praktiski vienāds, un tādēļ nākas lasīt vienu un to pašu daudzas reizes. Daudz izsaka arī katra autora spēja skaidri izteikties, atzīšos, ka bija daži raksti, no kuriem ne velna nesapratu, lai arī uzskatu sevi par visnotaļ labu jomas pārzinātāju. Ne visus rakstus es sauktu par interesantiem, bet lielākā daļa tāda ir un labi atspoguļo sava laika aktualitātes.

Grāmatas lielākais devums ir ne tik daudz matemātisko problēmu un atklājumu izskaidrošana, bet tas, kā tā parāda pašu šo izskaidrojumu evolūciju. Senākie raksti ir sausi kā zeķes tuksnesī, autors bez emocijām apraksta matemātiķu konferences, un apspriestās problēmas rada nesasniedzamas maģijas priekšstatu. Laika gaitā autori un viņu izklāsta maniere evolucionē līdz vēlmei jebkuram lasītājam visu izskaidrot visdziļākajos sīkumos. Lasītājs vēl netiek uzskatīts par glupu rāceni, kurš nespēj pats domāt, viņam priekšā tiek liktas formulas un ieskicētas nākotnes tendences. No mūsdienu lasītāja neviens vairs neko īpaši nesagaida, un populārzinātne kļūst pavisam populāra, te neviens vairs nerakstīts problēmas nianses, nestāstīs par viltīgiem algoritmiem, un kādēļ tie varētu vai nevarētu strādāt, šeit dominē ekstravaganti matemātiķi ar tikpat ekstravagantiem izteikumiem.

Ja vēlēsies saprast P=NP pamatus un problēmas būtību, tad šajā grāmatā var atbildes nemeklēt, tas pats sakāms par Fermā teorēmas pierādījumu (lai gan viens no rakstiem labi ieskicēja atrisinājuma gaitu), viņa ir tāda informējoša, lai nedaudz izklaidētu avīzes lasītāju, kuru nogurdinājusi politikas lasīšana un kurš vēlas paplašināt savus zināšanu apvāršņus, pārāk neiedziļinoties problēmā un neveltot tam aplam daudz laika.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labs lasāmais, lai novērtētu kā laika gaitā mainās informācijas pasniegšanas metodes, lai saprastu, kas matemātikā bija aktuāls katrā pērnā gadsimta desmitgadē. Iespējams, atradīsi arī pāris idejas, kuras vēlēsies papētīt dziļāk. Lai lasītu šo grāmatu, bez intereses par matemātiku neiztikt!