Navigate / search

The Explorer by James Smythe

the explorer james smythe

Arī uz šīs grāmatas iegādi mani pamudināja grāmatu recenzenti. Tā nu ir gadījies, ka es ne tikai blogoju par grāmatām, bet labprāt lasu arī citu sarakstīto. Par šo grāmatu cilvēki bija labi izteikušies. Tika salīdzināta ar veco labo zinātnisko fantastiku. Šāds salīdzinājums man parasti būtu licis mukt no grāmatas neatskatoties, bet ir taču Jaunais gads. Cilvēkiem jātic, grāmatu iegādāju un izlasīju.

Kosmiskajā telpā traucas kosmiskais kuģis ar savu komandu. Netālajā Zemes nākotnē cilvēki ir atmetuši visas cerības uz kosmosa izpēti. Indiešu misija uz Mēness bija katastrofāla, Marss izrādījās nejēdzīgs galamērķis. Valdības no kosmosa kuģu finansēšanas pasākumiem ir pilnīgi atteikušies, un viss ir palicis privāto investoru rokās. Viņi tad arī ir uzbūvējuši pirmo šādu kosmosa kuģi, kurš lidos līdz degviela tiks iztērēta līdz pusei, tad apgriezīsies un brauks mājās. Lai visu šo pasākumu dokumentētu, komandā tiek iekļauts žurnālists. Tad nu ar šī žurnālista Cormac starpniecību mēs piedzīvojam visus notikumus uz kosmosa kuģa. Jau no paša sākuma kaut kas ir nogājis griezi. Komandas locekļiem atmostoties no hipermiega (tāds kā koma bet palīdz izdzīvot pie liela paātrinājuma), izrādās, ka kapteinis jau atstiepis pekas, un arī turpmākie notikumi neliecina par veiksmīgu mērķa sasniegšanu.

Sākšu ar pozitīvo, sižets ir labs, un lasīt ir interesanti. Cilvēki, kuri izraudzīti pēc psiholoģiskās saderības testiem, uzvedas kā zirnekļi burkā (es nezinu kā viņi uzvedas patiesībā, bet man patīk teiciens). Komanda nav liela, bet frakcijas ir pietiekoši daudz, lai izceltos konflikti. Daļa no komandas kaut ko zina, un ar laiku uzzinām arī mēs. Un lai gan lielais atrisinājums nemaz nav tik grūti uzminams, tas grāmatai neko nemaitā.  Arī Cormac ir interesants tēls ar savu pagātni un attieksmi pret pārējiem komandas locekļiem. Viņš ir vienīgais, kas neko lāga no tās tehnikas nesaprot, un, iespējams, ka tieši tas rada grāmatā pāris dīvainības.

Šo grāmatu par zinātnisko fantastiku lāga nosaukt nevar. Autoram absolūti nav nekādas nojēgas par fiziku, un kā izpaužas lidošana kosmosa kuģī. Kosmosa kuģis visu laiku mauc ar ieslēgtiem dzinējiem, tomēr visi izbauda bezsvara stāvokli. Lai izietu atklātā kosmosā kosmonauti nospiež stop pogu, kuģis apstājas, un tad visi var doties savās gaitās. Citādi viņus berze izlīmētu gar bortiem! Sakari viņiem reizēm ir ar laika nobīdi, reizēm momentāni. Kosmosa kuģī ir pieejama mākslīgā gravitācija, taču tā nav nekāda centrbēdze un tērē kuģa baterijas. Teikšu kā ir, mani šādas lietas ļoti mulsināja. Ne jau tāpēc, ka man kaut kas būtu pret fantāzijas lidojumu. Nē, ja dzen muļķības, tad ievērojiet vismaz kaut kādus principus. Grāmatai ļoti būtu nācis par labu kāds redaktors, kas šīs muļķības būtu izravējis. Sākumā loloju cerības, ka tas viss tā izklausās no žurnālista mutes, jo tas, nabags, pats nesaprot ko redz. Tomēr grāmatas gaitā kļuva skaidrs, ka te ir autora problēmas nevis varoņa.

Neskatoties uz pašvako zinātnisko daļu, pats sižetiņš tomēr bija tīri tā neko. Cilvēku maz, telpa ierobežota un notikumi mīklaini. Ja izlasa līdz beigām, tad visi noslēpumi tiek atklāti un var tikai nogrozīt galvu. Lieku 7 no 10 ballēm. Otrreiz nepārlasītu, un ja tu pretendē uz zinātnisko fantastiku, tad vismaz piestrādā pie pamatiem.

%d bloggers like this: