Navigate / search

Jelgava 94 by Jānis Joņevs

Jelgava 94

Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara – ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.

Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.

Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams.

Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši – ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir tāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.

Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.

Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem – ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.

Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.

%d bloggers like this: