Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Rītdienas nolaupītāji by Sakjo Komacu

Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem, un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.

Ceturtais ledus laikmets by Kōbō Abe

Šo grāmatu nekad vēl nebiju lasījis, un ķēros tai klāt ar prieku. Mani uzmundrināja arī goodreads atrodamais citu lasītāju reitings – trīs ar kapeikām zvaigznes, tas nozīmē, ka grāmata ir lasāma. Arī nosaukums ir diezgan labi izvēlēts, lai raisītu interesi. Taču šoreiz man sanāca pamatīgs “aplauziens”.

Salīdzinoši netālā nākotnē PSRS uzbūvē pareģošanas mašīnu MASKAVA-I, tā dod lielu atspērienu tautsaimniecībai un liek kapitālistiskajām valstīm satrūkties. Skaidra lieta, ka imperiālisms gribētu plūkt šāda agregāta dotos augļus, taču tos baida nākotne. Nākotne, kas noteikti privātajam kapitālam nesolīs neko labu. Japāna kā ASV satelīts nolemj uzbūvēt savu pareģošanas mašīnu profesora Katsumi vadībā. Taču pēc tās uzbūvēšanas rodas problēma – speciālā darbu pārraudzīšanas komisija negrib simulēt nevienu nākotnes scenāriju, kas būtu saistīts ar politiku. Lai mašīna nebūtu jādemontē, Katsumi piedāvā kompromisu – simulēt atsevišķa indivīda nākotni; tagad tikai jāatrod īstais indivīds.

No viens puses kārtējais fatālistiskais japāņu gabals, kur viss ir slikti un galveno varoni velk uz suicīdu. Taču atšķirībā no Murakami šim autoram trūkst idejas plašuma (varbūt netrūkst, bet viņš neprot izteikties) un spējas strukturēti uzrakstīt savas pārdomas. Stāsts iesākas kā zinātniskā fantastika ar skaitļotājiem, kas spēj sniegt precīzas prognozes. Prognožu sniegšanas veids gan bija diezgan smieklīgi aprakstīts, un pat mūsdienās rūdītam meteoroloģijas prognožu patērētājam nākas iespringt lasot TV simulācijas aprakstus, bet nekas – bija interesanti. Tad autors pārslēdzas uz detektīvu, ļoti draņķīgu detektīvu, kas liek aizdomās turēt visus, un vēl vairāk – lasītājam pēc būtības ir pie kājas, kas tur īsti un kāpēc nogalināja. Tam seko aiz matiem pievilkta konspirāciju teorija par embriju zagļiem un viņu globāliem plāniem. Nenoliegšu, šī stāsta daļa būtu interesanta, ja vien būtu tikusi tālāk par Beļajeva Ihtindra līmeni, tajā vismaz bija piedzīvojumu elements. Te vienkārši zemūdens govju slaukšana un sivēni ar žaunām. Pēc tam seko nākotnes farss, kurā atklājas, ka vispasaules ūdens līmeņa celšanās gadījumā visā pasaulē neapplūstu vienīgi PSRS. No kurienes autors rāvis šādus faktus, nezinu, iespējams, tulkotājs no sevis pielicis klāt. Viss kopumā ir tik samocīts, ka atliek vien piekrist galvenā varoņa palīgiem, šādā gadījumā vislabākais ir piespiedu iemidzināšana.

Es jau saprotu, kādēļ padomju laikā šī grāmata bija laba, tajā kritizēja imperiālismu, parādīja PSRS pārākumu. Galu galā MASKAVA-III prognozēja komunisma iestāšanos. Vienīgais interesantais filozofiskais pārspriedums, kurš bija vērā ņemams, bija par prognozes ietekmi uz realitāti. Ja lietus vai nu ir vai nav, tad sociālie procesi ir daudz piņķerīgāka lieta, un zinot iespējamo nākotni, cilvēks var to izmainīt vai piepildīt. Lai no tā izvairītos, mašīnas procesus prognozē iterējot zināšanu par nākotni līmeņus. Uztaisa bāzes prognozi un tad simulē indivīdu, kurš jau zina prognozi un skatās jauno prognozi. Kas interesanti, latviešu valodā acīmredzot vārdu prognoze tik plaši vēl nelietoja un 1966. gada izdotajā grāmatā visu tiek lietots vārds pareģojums, kas mūsdienās vairāk saistās ar nezinātnisko sfēru.

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, varu saprast kādēļ cilvēki nekaunas ielikt maksimālo vērtējumu, klasiķis un citi saka, ka dikti laba. Man šis darbs šķita visnotaļ nevienmērīgi sarakstīts, kur autora kopumā interesantā ideja pazūd fatālismā un negaidītajos sižeta pavērsienos. Šī nu nebūtu no tām grāmatām, kuru es kādam rekomendētu.

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage by Haruki Murakami

Ar Murakami grāmatām man ir tā, ka pāri grāvim pakaļ viņām nelēktu, bet, ja rodas iespēja izlasīt neatsakos. Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau labu laiku; pirms nopirkšanas grāmatbodē viņu biju vairākas reizes izcilājis. Mani ieinteresēja grāmatas anotācija, un pie sevis nospriedu, kad uznāks luste uz kaut ko tādu lēnu un mierīgu, noteikti izlasīšu. Luste uznāca, un tā kā egrāmata amazon maksāja nesamērīgi augstu cenu, čāpoju tepat uz vietējo grāmatu bodi, lai pirktu grāmatu papīra versijā.

Tsukuri Tazaki skolā bija četri draugi. Tā nu bija sagadījies, ka to vārdos bija krāsas. Zēniem Akamatsu – Sarkanā priede, Oumi – zilā jūra. Meitenēm, Shirane –baltā sakne, Kurono – melnais lauks. Tazaki vārdā gan nekādas krāsas nebija, un tad nu viņš bija tāds bezkrāsainais starp saviem krāsainajiem draugiem. Viss bija labi, līdz vienu dienu viņa draugi pateica, ka nevēlas viņu vairs redzēt un satikt. Tazaki bija neizpratnē, bet viņš arī neuzstāja. Tā nu palika samulsis viens lielajā pasaulē. Dzīve no tā laika viņam vairs nebija tāda kā agrāk. Bet tad viņš satika Sara, un pateicoties viņas pamudinājumam, saņēmās beidzot noskaidrot, kāds bija patiesais viņa atstumšanas iemesls.

Sākšu ar bēdīgāko, šī Murakami grāmata nav nekas oriģināls, sevišķi, ja ir lasītas viņa iepriekšējās grāmatas. Galvenais varonis Tzaki ir tipisks Murakami tēls, tāds pašatstūmies no sabiedrības vientuļnieks, kuram dzīvē tomēr viss ir labi. Sevi viņš nevērtē diez ko augstu un mīl reflektēt uz agrākiem laikiem “kad viss ir bijis kārtībā”. Taču Murakami grāmatu skuķiem tādi cilvēki patīk, un viņi kalpo kā katalizators dzīves izmaiņām. Ja vēlas, grāmatā var atrast i metaforas, i alegorijas, to nu viņam neatņemt. Neizpaliek erotiskie sapņi un fantāzijas. Kā jau ierasts, notikumi risinās gausi un nesteidzīgi, viena un tā pati lieta tiks apzelēta pāris reizes. Taču reizēm šādas grāmatas ir tieši laikā.

Ar ko šī grāmata atšķiras no pārējām? Te visiem personāžiem ir vārdi, pat galvenajam varonim. Te praktiski nav kaķu, kā fizisks radījums tie vispār netiek pieminēti. Arī kulinārie apraksti ir netipiski īsi un minimāli, nav pat neviena, kas jēdzīgi mācētu gatavot ēst. Toties šeit galvenā varoņa klikšķis ir dzelzceļa stacijas, viņam patīk stundām ilgi sēdēt un vērot vilcienu pienākšanu un atiešanu. Un tas neskatoties uz to, ka dienu viņš pavada projektējot dzelzceļa stacijas. Sižetā praktiski iztiek bez maģijas, izņemot stāstu par pianistu un stāstus par cilvēkiem, kuriem ir seši pirksti.

Kas patika – viņa sniedza tieši to, ko no viņas sagaidīju, tāds melanholisks darbs, kuru palasīties pa vidam standarta lasāmā plūsmai. Arī stāsts neskatoties uz savu paredzamību ir visnotaļ interesants.

Nepatika – autors ir kļuvis pārāk paredzams, varbūt esmu viņu salasījies jau pārāk daudz. Vispār man ir aizdomas, ka tulkojumā, iespējams, pazūd kāds jēgas slānis, kas saprotams tikai lasot viņu oriģinālā, un līdz nejapāņiem nonāk tikai tāds kā atšālējusies limonāde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika un bija interesanti. Ceru, ka autors uzrakstīs atkal ko līdzīgu “Skarbajai brīnumzemei”. Murakami fani noteikti grāmatu izlasīs arī tāpat. Bet tie, kas domā šo grāmatu lasīt kā pirmo, tiem ieteiktu “Skarbo brīnumzemi”.

PS. Bonusā man grāmatā bija vesela lapa ar novelkamajām bildītēm, kuras izstrādājuši pieci japāņu dizaineri. Izdevēju ideja ir aplīmēt ar tām grāmatas vāku un piedalīties konkursā par labāko kompozīciju. Es gan savas pataupīju neizlīmētas.

Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi by Deivids Mičels

Par Deividu Mičelu zināju tikai tik daudz, ka viņš ir sarakstījis grāmatu „Mākoņu atlass”. Grāmatu gan lasījis neesmu. Taču uzzinājis, ka ir izdota grāmata „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” nolēmu izlasīt kādu no šī autora darbiem. Tam bija vairāki iemesli. Mani vienmēr interesējusi Japānas pašizolācija un holandiešu Austrumindijas kompānijas darbība. Šī grāmata, lai arī romāna veidā, piedāvāja man ieskatu šajos notikumos, un skaidra lieta, ka es nevarēju no tā atturēties. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas un faktiski uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Jākoba de Zūta galvenais uzdevums ierodoties Dedžimas salā ir pavisam vienkāršs: sapelnīt nākamo piecu gadu laikā pietiekoši daudz naudas, lai varētu būt cienīgs līgavainis savai izredzētajai Annai. Jākobs ir vienkāršs klerks, kura uzdevums ir pārbaudīt iepriekšējā Dedžimas pārvaldnieka mahinācijas, tādēļ Dedžimā viņš nav diez ko gaidīts. Tomēr Jākoba dzīve izmainās iepazīstoties ar Orito Aibagavu, ārsta samuraja sakropļoto meitu un pilsētas ietekmīgā maģistrāta nama vecmāti.

Dedžima ir Austrumindijas kompānijas priekšpostenis Japānā, neliela sala netālu no Nagasaki. Te reizi gadā tika atļauts ienākt vienam preču kuģim, kura galvenā eksporta prece bija varš. Visa tirdzniecība notiek ar tulku starpniecību, un neviens nedrīkst mācīt ārzemniekam japāņu valodu. Edo laikmetā Japāņi centās izolēties no apkārtējās pasaules un tirdzniecības ar ārvalstīm, lai gan saprata, ka ilgi saglabāt savas tradīcijas viņi nevarēs.

Jākobs ir visai principiāls un apķērīgs personāžs. Viņam gan ir tendence rīkoties impulsīvi, un tas viņa dzīvi vieglāku nepadara. Austrumindijas kompānija līdz ar britu ekspansiju piedzīvo savu norietu. Visi tās ierēdņi ir korumpēti un augstāk par kompānijas likteni vērtē paši savu labumu. Te vairs nekas nav izmaināms. Jāatzīst, ka arī Nagasaki ierēdņi ir tādi paši, un ir tīri vai brīnums, holandieši nav bankrotējuši jau ātrāk. Runājot par Jākoba mūža mīlestībām, tās diez ko nepārliecina. Anna šķiet vairāk kā iedomāts ideāls, nevis reāls cilvēks. Un lai ar viņa ir galvenais iemesls, kādēļ Jākobs vispār atrodas pie Japānas krastiem, nekādas citas attīstības te nav. Orito ar vairāk izskatās pēc mirkļa vājībās, sak, bada laikā pat mušas ēdamas. Bet skatoties visu grāmatu kopumā viņi visi ir likteņa ieroči.

Orito – laikmetam neraksturīga sieviete, zinātniece, interesējas par medicīnu, asu prātu un mēģinājumiem pašai noteikt savu likteni. Tomēr arī viņa nespēj pretoties sabiedrības noteiktajām paražām, un pēc tēva nāves nonāk slēgtā klosterī ar visai īpatnām tradīcijām. Šajā klosterī ir šausminoši noslēpumi, meli un nolemtība. Te nu viņai ir jāizlemj – cīnīties vai padoties.

Autors noteikti māk izstrādāt savus grāmatas personāžus. Tie visi šķiet kā dzīvi, pat tie kuri ieskicēti ar pāris teikumiem. Manuprāt, šeit neviens tēls nav divdimensionāls radījums, te visiem ir pagātne, motivācija un plāni. Autors katram atrod vietu grāmatā, kurā tiek izstāstīts viņa dzīvesstāsts. Ne visi Austrumindijas kompānijā strādā labprātīgi, un ne katrs ir gribējis būt jūrnieks. Parasti autori visu savu sparu iztērē galvenajos varoņos un pārējie paliek tikai kā dekorācijas. Te gan tā nav. Lai piesaistītu lasītāja uzmanību, autors laiku pa laikam nodarbojas ar tā laika medicīnas prakses aprakstīšanu. Grāmata tā arī sākas ar dzemdību aprakstu, un tās ir visai komplicētas.

Kopumā jauks vēsturisks romāns, labi izstrādāti personāži, notikumi, cik nu es no vēstures zinu, atbilst tā laika vēsturiskajām reālijām. Izlasās ļoti ātri un ir grūti atlikt malā grāmatu neizlasītu. No sākuma lasīšanu var apgrūtināt japāņu vārdi, bet ar laiku aprod un viss ir labi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Domāju, ka izlasīšu arī „Mākoņu atlasu”.

1Q84 by Haruki Murakami

Uz šo grāmatu skatījos visai ilgi un domāju: lasīt vai nelasīt. Parasti es atturos no dižpārdokļu lasīšanas, jo parasti nekas dižs tur nav atrodams. Beigās tomēr padevos un izlasīju visu triloģiju vienā piegājienā. Arī rakstīšu par visām uzreiz, jo radās priekšstats, ka grāmatas sadalītas trīs sējumos vairāk mārketinga un peļņas maksimizācijas dēļ nevis dēļ satura.

Grāmatā notikumus mums vēsta no trīs dažādu varoņu skatupunktiem, te ir Aomame (vārds latviski nozīmētu zaļie zirnīši) fitnesa trenere un brīvajā laikā algota slepkava, kas nogalina vīriešus, kuri ir darījuši pāri sievietēm. Tengo – novelists iesācējs, pats neko lāga nav publicējis, bet ir dažos projektos piedalījies, kā cita autora darbu uzlabotājs. Ušikava – cilvēks ar visai nepatīkamu ārieni, kas strādā par privātdetektīvu, ļoti laba loģiskā domāšana, bet pavisam švakas socializācijas spējas.

Grāmatas centrālā lieta ir novele, kas nosaukta „Gaisa kūniņa”. To ir sarakstījusi kāda Fuka Eri, kas savulaik dzīvojusi noslēpumainā sektā. Stāsts ir visai primitīvas, taču ļoti aizraujošs un Tengo redaktors Komatsu nolemj šo grāmatu izdot, lai to paveiktu, Tengo grāmata ir nedaudz jāuzlabo. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā iesākumā liekas, stāsts sevī ierauj gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē visus personāžus, un pamazām viņu atsevišķie stāstījumi kļūst par vienu.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir detalizētie varoņi, mēs par viņiem uzzinām praktiski visu, kas mums ir jāuzzina un pat vairāk. Notikumiem attīstoties, mums tiek pavēstīts par daudzām viņu biogrāfijas detaļām. Bet nu tas jau no Murakimi nav nekas neparasts. Darbības norises vieta ir 1984. gada Japāna ar visām tās reālijām, no nereālās pasaules te ir tikai sekta un Mazie cilvēki ar savu Gaisa kūniņu/-ām. Ir arī paralēlā pasaule, kurai par godu tad grāmata ir nosaukta 1Q84. Paralēlā pasaule gan nav īsti paralēla, jo ir tikai viena realitāte.

Grāmatas mīnuss ir stāsta pārlieku lēnā attīstība, kas neizbēgami noved pie garlaicības lasītājā. Nu ir jau interesanti lasīt varoņu ikdienas rutīnas, sarunas ar citiem cilvēkiem, bet ne jau tūkstoš lapaspušu garumā. Bet to varētu pieciest, ja vien nebūtu atkārtošanās. Vieni un tie paši notikumi tiek pārstāstīti no tā paša varoņa, pilnīgi ar tādu pašu interpretāciju vairākas reizes. Šī lieta ir sastopama tik bieži, ka rodas jautājums, vai grāmatai maz ir bijis redaktors pirms publicēšanas. No šiem pārstāstiem nav absolūti nekādas jēgas un sižetam papildus, izņemot iestiepšanu viņi neko nedod.

Kopumā lasīt var un, ja esi pieradis pie grāmatām, kur notikumi risinās gliemeža ātrumā, tad nav ne vainas. Man gan gribējās nedaudz vairāk dinamisma, mazāk nevainīgu ieņemšanu un viltīgākus pretiniekus. No zinātnes viedokļa planētu sistēma, kurā figurē divi pavadoņi, mēness lielumā, rezultētos ar ~6 reizes stiprākiem paisumiem un bēgumiem, paaugstinātu vulkānismu, lēnāku zemes rotāciju un citām lietām, kas nemaz neļautu tai Japānai izskatīties kā mūsējai. Labi, varbūt divi mēneši ir tikai simbolisms un man nevajag visu uztvert tik burtiski. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad izlasi visas trīs daļas uzreiz.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …