5. janvāris (Levada do Moinho – Levada Nova)

Šorīt brokastis sagaidīt ir jau vieglāk, nu jau ir skaidrs, ka te nekas dižs nebūs un atliek vien cerēt, ka nebūs pārāk piededzināts. Nebija nemaz tik traki, vienīgais, ko pamanīju, ka kafijas automātā kafijas pupiņu nodalījumā drozofilas ir izveidojušas savu bāzi. Tā ka kafija, iespējams, ir pat ar nelielu kukaiņu piegaršu. Tā sakot, augļu garšas buķetes papildinājums. Man gan tas ātrumu nemaina – ja jau mušas augušas uz kafijas, tad nekas slikts tur nebūs. Šorīt uzsvaru lieku uz sviestmaizēm, jo omleti es pats dzērumā mācētu labāk izcept.

Tā kā ir svētdienas rīts un mums nekur nav jāskrien pirms braukšanas uz taku, mēs pat izejam tepat pilsētā ārpus viesnīcas. Bet tad sasienam pauniņas un dodamies. Mūsu ceļi ved uz Lombada da Ponta do Sol. Tā kā nosaukumā bija do Sol, es savā prātā biju sapratis, ka kāpsim no viesnīcas saviem spēkiem, bet nekā –  nācās braukt ar mašīnu, jo esot gabals! Gabals tiešām bija, lai gan ar kājām ar’ mierīgi varēja aiziet. Uzkāpšana uz takas sākas pie Lombadas baznīcas, baznīcu redzēju, bet nogriezu nepareizi. Te ir tie krustojumi, kur viens ceļš ved nereāli stāvu augšā un man likās – nu nevar būt. Bet bija. Tad navigators visu pārplānoja un piedāvāja braukt cauri sētām, es nolēmu braukt pēc savas saprašanas. Pie Lombadas bija tieši viena vieta atstāta, tikai mums mašīna kādi 5 cm par garu. Meklējot baznīcu, es jau miestu pazīstu kā savu kabatu, aizbraucu un atstāju mašīnu kādā ielas malā mūsu maršruta beigās. Viss šis pasākums man ir nedaudz sagandējis garastāvokli un esmu diezgan burkšķošs radījums. Labi, ka Maija ir pieradusi.

Aizvelkamies kilometru atpakaļ līdz Lombadas baznīciņai, tur dziedāšana iet pilnā sparā, uzkāpjam uz takas. Pareizāk sakot mēģinām, jo takai priekšā uzlikta zīme iet aizliegts, nogruvuma materiāli var nosist cilvēku beigtu. Šis nu nav brīdis, kad mani atturēs kaut kāda sūda zīme, speramies iekšā. Jo vienmēr varēšu aizbildināties, ka eju apraudzīt sava astotās pakāpes brālēna banānu birzi.

Takas pirmie kilometri ir tādā urbānā vidē. Pa labu roku ir pilsētiņas māju pamati un kāpnes uz mazdārziņiem un pa kreisu – nogāzes terasēs redzami mazdārziņi. To visu pavada kazu blējieni un suņu rejas. Mazdārziņu kultūra te pārdzīvo krīzi. Daudz maz cilvēki audzina vien banānus. Vietām ir jau savvaļas cukurniedres, vienā vietā redzam kaut kādu koku, kas varētu būt pat marakuja. Bet, lai cik nolaists nebūtu dārziņš, lai kādā kraujas malā viņš neatrastos, tur vienmēr būs pussagruvis žogs. Es nudien nevaru iedomāties, kurš pa stāvu klinti rāptos piecus metrus, lai nospertu tavus kartupeļus un/ vai banānus, bet spriežot pēc iežogojumiem, šādi precedenti te nav retums.

Pa nakti ir lijis lietus, taka ir dubļaina un slapja. Rīts arī mums sanāk kalna ēnā un ir pat dzestrs. Izklaidējos pētīdams vietējo akveduktu meniķu sistēmu. Te vismaz pilsētā neviens nekrāmējas ar dēlīšiem, te viss ir ar smiltīm piebērta kartupeļu maisa vai bikšu straras līmenī. Bet ja strādā, tad ko daudz ķēpāties. Lejā var redzēt kaut kādu materiālu noliktavu ceļabūves kompānijai un mani sāk mākt domas, kāpēc mēs te vispār velkamies! Skaļi gan to nesaku, jo nu sačakarēt ar vienīgo ceļabiedreni attiecības jau pašā ceļojuma sākumā būtu neprāts. Un jāņem vērā arī, ka plānošanas procesā es izteicos, man jau vienalga, kur teiks, ka jāiet aus tik kājas un ies. Tagad sāk šķist, ka esmu bijis savās domās pārsteidzīgs un nemaz tik vienalga man nav.

Pēc pāris kilometriem nonākam situācijā, kādu es līdz šim neesmu redzējis – jau tā dubļainā taka ir nolēmusi pārplūst un levadas vietā mums taka – ūdenskritums. Prātīgākais jau būtu bijis iet atpakaļ, bet mēs jau esam investējušies. Pieņemam lēmumu noaut kājas un brist pa ūdeni gar klinšu malu. Pārbrienam bez kritieniem ielejā. Es gan drošības pēc aizeju ar basām kājām līdz līkumam, ja nu tur ar’ pārplūdis. Reinjonā man gadījās pārbrist upi, apauties un pēc trīs metriem aizejot aiz akmens saprast, ka atkal jāvelk nost apavi. Šoreiz viss kārtībā – taka pārplūdusi tikai te. Būs vēl šaubīgas vietas, bet ne tik trakas!

Lēna garā esam nokātojuši veselus piecus kilometrus un sasnieguši takas pagrieziena punktu, te pēc visām kartēm un GPSiem mums būtu braslā jāšķērso upe. Taču, pielienot tuvāk, saprotam, ka šim pasākumam neesam īsti gatavi. Upīte ir uzplūdusi un brišana pa glumiem akmeņiem būtu virs ceļiem. Nav pārāk plata, bet strauja. Noslīkt Madeiras strautā ar diez ko nelon, tādēļ meklēju risinājumus.

Pirmā iespēja ir aiziet pa mūsu krastu līdz tādam kā vietējam dambim un pamēģināt tikt pāri tur. Aizeju, tur priekšā betonēta siena, kuru nemaz nebūs tik viegli pievārēt, saglabājot visus nagus. Nākas doties atpakaļ. Atpakaļceļā man rodas otra spožā ideja – iet pa levadas apmali līdz turienei un tikt pāri tur. Vietām gan tur ir seši metri apakšā, bet praktiski izdarāma lieta. Paziņoju savu ideju Maijai, viņai arī ir plāns, bet man viņš patlaban nav aktuāls. Dodos testēt savu otro plānu, viss it labi, līdz pāris metrus līdz mērķim levadu veidojušie gudrinieki, levadas apmali no smukas taisnes ir iebetonējuši ieapaļu un pa slapju ieapaļu virsmu nevēlos iet. Dodos atpakaļ. Maijas plāns ir iet līdz trepītēm, kam nupat pagājām garām, uzkāpt uz takas atpakaļceļa sekciju un paieties uz priekšu. Tā ka man idejas beigušās, darām tā. Praktiski, bet garlaicīgi. Uzkāpjam augšā, redzam smuku ūdenskritumu ar tikpat smuku zīmi, ka taka ir slēgta. Mēs gan aizejam līdz tam upes aizsprostam un tur no augšas redzu, ka visi mani pūliņi būtu bijuši velti.

Tagad dodamies pa jaunās levadas daļu. Nezinu, vai arī šo ir izrakuši noziedznieki vai varbūt vietējā būvbrigāde. Būvēta nesen, vietām betonu rotā 2020. Tomēr te tiešām ir bijuši nogruvumi, vietām akmeņi ir norāvuši visas margas. Drīz vien sasniedzam takas labāko punktu – ūdenskritumu un tuneli, kas izcirsts klintī. Es jau par šo tuneli biju pavisam aizmirsis, tādēļ taka uzreiz mani savās acīs reabilitēja. Izejam cauri tunelim un te es pirmo reizi Madeirā apdauzu galvu, diezgan nopietni, lai gan, ja pieliek rokas pie apskrāpētās vietas, asinis saujā nepaliek.

Šai pārgājiena daļā var saprast, kādēļ taka skaitās melnā. Vietām margu nav vispār, trīsdesmit centimetru plata levadas betonētā mala un lejā kritums uz pārsimts metriem. Ja dikti neaizdomājas, tad ir pat ļoti smuks skats, kalnu ieleja tev zem kājām un tu ej gar pašu maliņu. Nu jau sākas pretkustība un nākas izmainīties uz takas. Pretīmnācēji vēl tā, bet gadās iestrēgt kādiem aiz muguras un tad vairs nav tik forši. Beigās esam atpakaļ pilsētā, iekāpjam mašīnā un braucam.

Atkal sajaucu pagriezienus un nonāku pie Lombadas baznīcas, navigatora izvēlētais ceļš ieved kaut kādā sētā. Tad nedaudz apjūku pie viena krustojuma un man viens uzdrošinās uzpīpināt, jo pa ilgi bakstos un apdzen. Mums sanāk pa ceļam, pagaidu, kad šis bakstās pie krustojuma un ar uzpīpinu. Atjaunoju dabā līdzsvaru, – cilvēks sabīstas, viņš nezina, ka ceļš uz civilizāciju te ir tikai viens, viņam sāk likties, ka es viņam sekoju un šis mēģina mukt prom. Diezgan neapdomīgi.

Mūsu nākamais mērķis, jo diena jau tikai knapi pusē, ir vietējo piejūras ciemu apmeklēšana. Pirmais ciems mūsu listē ir Jardim do Mar. Viens stāvlaukums un šauras ielas. Stāvlaukumā dabūjam pēdējo vietu un dodamies pētīt. Pirmais pa ceļam gadās bērnu laukums, bērnu mums nav līdzi, tā ka droši ejam garām. Tad baznīca, baznīcā dievkalpojums, kur tiek dziedāti psalmi, tur iekšā nesperamies, atliekam uz vēlāku laiku. Sekojot norādēm uz krastmalu atrodam priekš tik mazas pilsētiņas iespaidīgu promenādi. Dodamies pastaigā pa to.

Sasnieguši promenādes galu saprotam, ka ir jau pusdienlaiks un derētu kaut ko iekost. Maija šim gadījumam ir atradusi labāko ēstūzi ciemā un dodamies tur. Sev pasūtu astoņkāji ar kartupeļu frī, Maija paņem astoņkāja salātus. Jāatzīst, ka man tas kustonis garšo, ja sacepts ar sīpoliem. Kolas gan te nav, ir tikai pepsi. Sākumā esam tikai mēs un pāris kafijas dzērāji ar vienu mazu puišeli. Puišeli visi pazīst jo ciems jau nav liels. Tad atkuļas kaut kādi vācieši, kas līdzi paņēmuši suni. Kamēr pusdienojam uznāk lietus un sākam domāt, kā tikt līdz auto. Bet te lieti, cik ātri uznāk, tik ātri pāriet. Kad dodamies prom, tad jau atkal spīd saule. Izstaigājam promenādi, atklājam, ka baznīca ir slēgta un braucam uz nākamo ciemu, kuru esam redzējuši no promenādes.

Paul do Mar no iepriekšējās daudz neatšķiras, promenāde mazāka, bet toties lielāks mols, kuru sargā pliks vietējas nozīmes varonis (statujas formā). Te redzam arī pirmos “digitālos nomadus”, kuri ap vieniem jau ir normālā ķitē un pēta vietējo Ziemassvētku dekorāciju nianses, turoties pie mājas stūra. Arī te baznīca ir ciet. Tā kā esam jau paēduši, tad nav vajadzības pat ieiet kafejnīcā. Aizejam uz molu, pavērojam makšķernieku un dodamies mājup. No pilsētas nemaz nebija tik viegli izbraukt ārā, jo navigatoram dikti patīk kalnu takas. Tikt viesnīcas stāvvietā nebija nekāds joks, jo, redz, vakarā te būs Ziemassvētku atvadu ballīte, tiek stutēta augšā skatuve, riktētas kameras, jo pasākumu rādīs pašā MadeiraTV!

Vakarā pasēžam okeāna krastā un paskatāmies viļņus. Es esmu izvirzījis sev ambiciozu mērķi – redzēt zaļo staru Madeirā. Maiteklis – lai ar vēroju katru vakaru, apstākļi nebija pareizie. Pašā vakarā ap desmitiem mūs aiz loga iepriecina vietējās folkloras kopas, kas par godu Zvaigznes dienai uzrīko koncertu. Meldiņam tāda šlāgera pieskaņa, bet, tā kā valodu nesaprotu, tad visas dziesmas šķiet vienādas, no sākuma bēdīgas un lēnām pāriet jautras. Ap divpadsmitiem folkloristi nokūst un svētki beidzas, var mierīgi gulēt.