The Penguin History of New Zealand by Michael King

Kādu dienu staigājot pa Kvīnstaunu, man galvā ienāca ģeniāla doma – vajadzētu nopirkt kādu grāmatu par šīs valsts vēsturi. Es jau zināju, ka šī vēsture te nemaz nav tik gara, ja neskaita dinozaurus un moa putnus. Atradu grāmatu veikalu, iegāju iekšā, pataujāju par labāko Jaunzēlandes vēstures grāmatu, kuru te var dabūt. Man teica, ka šī būs īstā, nopirku un jau vakarā sāku lasīt. Palasīju vēl divus vakarus un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Ļai gan grāmatas nosaukumā ir piesaukti pingvīni, nevajag maldīties, par pingvīniem te tiek runāts tikai kā par diētas elementu. Šī ir cilvēku vēsture Jaunzēlandē. Un tā sākās ar maoru izsēšanos Ziemeļsalas krastos. Ap šo pasākumu ir savītas daudzas leģendas un neiztiek pat bez žurku DNS analīzēm. Bet viens ir skaidrs – tā bija mērķtiecīga maoru pārcelšanās uz dzīvi te, ar mājdzīvniekiem un kultūraugiem. Atbraukuši uz Jaunzēlandi, pirmos pārsimts gadus maori nodarbojās ar mērķtiecīgu floras un faunas iznicināšanu un tad atbrauca eiropieši un viss sākās pa īstam.

Kā jau vēstures grāmatai pienākas, te ir gan interesantāki posmi, gan tik garlaicīgi, ka lasot vari aizmigt. Pie interesantajām ir pieskaitāmas nodaļas par manu un tās sadalījumu starp ciltīm, pārmantojamību un iztērēšanu, tāds dikti interesants koncepts, pat interesantāks nekā mikroekonomikā utiļi. Kartupeļu un to ietekme uz maoru karadarbību, kaut ko tādu pat domādams neizdomāsi! Patiesībā, ja eiropieši kartupeļus neievazātu, tad mēs šodien maorus redzētu tikai muzejos. Taču viņi ieveda un maori izkopa savas kaujas spējas cilšu karos tik tālu, ka bija cienījami pretiniekiem britiem.

Jāatzīmē, ka līdz ar Muskešu karu beigām pa lielam arī pazuda interesantās nodaļas, mūsdienu vēstures nodaļas vairāk bija veltītas politiskajām partijām, daudz uzvārdi, kuri man personīgi neko neizteica un par maz vietu nosaukumi, pie kuriem es varētu piesaistīt konkrētu notikumu. Īsumā Jaunzēlandi no nabadzības izglāba ledusskapja izgudrojums. Nākošā interesantā lieta bija maoru integrācija balto sabiedrībā, viegli jau viņiem negāja un cik noprotu zināms rasisms varētu pastāvēt pat tagad un no abām pusēm. Bet nu kaut kā iepriekšējos pāridarījumus valdība cenšas noliegt. Cik var noprast, tagad viņiem pabērnu jomā ir ķīnieši. Izlasot grāmatu es beidzot sapratu jaunzēlandiešu apsēstību ar Gallipoli kauju pirmā pasaules kara laikā.

Grāmata ir izglītojoša un šķirkļu rādītājs tās beigās ļaus nākotnē to pielietot kā uzziņu literatūru, lai gan godīgi sakot vikipēdiju izmantot ir daudz vieglāk. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņiem tur daudz kas interesants noticies. Noteikti iesaku izlasīt pirmās divsimts lapaspuses.

Jaunzēlandes ceļojuma plānošanas praktiskā daļa

Praktiskā informācija tiem, kas vēlas kaut ko līdzīgu izdarīt paši

Atkāpe par mūsu ceļošanas stilu: mums patīk meklēt labāko price-performance rādītāju, kas nenozīmē ņemt pašu lētāko, bet to, kas atbilst mūsu vēlmēm, vajadzībām un interesēm.

Maršruta konsolidētā versija (tā daļa, ko veicām ar auto) – Queenstown – Te Anau – Milford Sound – Te Anau – Wanaka – Mt Cook – Tekapo – Mt Arthur’s Pass – Hokitika – Karamea – Te Mahia – Picton – Wellington – Tongariro NP – Taupo – Whakatane – Auckland.
Ceļojumam ir vērts gatavoties laicīgi, ja gribas nopirkt aviobiļetes par saprātīgu cenu. Mēs pirkām Lufthansa un Singapore Airlines savienotos reisus no Expedia.ie, jo pašas aviokompānijas savām mājaslapās šādu variantu nepiedāvāja. Mums bija svarīgi, lai tas tiešām būtu savienotais reiss, bagāža aizietu uzreiz līdz galam, nebūtu ļoti gari gaidīšanas laiki lidostās, taču tajā pašā laikā neliela rezerve. Piemēram, Turkish Airlines piedāvā savienoto reisu ar 40 min savienojuma laiku Singapūrā. Šādam variantam mums nervi par švaku. Plus vēl liela daļa reisu ielido Oklendā agri no rīta, taču variants – pēc tālā ceļa ielidot vakarā un pa taisno doties uz viesnīcu – mums šķita pievilcīgāks. No rīta nejutāmies perfekti, bet noteikti labāk nekā pēc gulēšanas lidmašīnā.
Mēs sākām savu ceļojumu Oklendā ar vēl vienu reisu uz Kvīnstaunu, kas, mūsuprāt, attaisnojās, jo pirmajā dienā varējām baudīt lielisku skatu no augšas (noteikti ir vērts piemaksāt par vietu rezervāciju lidmašīnas kreisajā pusē), daudz nepiepūloties, plus vēl bija iespēja iemēģināt īres mašīnu pa relatīvi klusiem ceļiem. Sākām dienvidos un pamazām devāmies uz ziemeļiem.
Mašīnas īrei izvēlējāmies Apex car rentals, kas ir viens no viņu “vietējiem” kantoriem, taču viņu mašīnas pa ceļam redzējām ļoti daudz. Galvenie iemesli, kā jau minēts ceļojuma aprakstā – modelis Toyota Rav4 atbilda mūsu vajadzībām (liels bagāžnieks, gana jaudīgs motors, spējīgs braukt arī pa grants ceļu, iespēja mašīnu ņemt uz prāmja starp salām). Mašīnu ņemt uz prāmja ir daudz ērtāk nekā to izkrāmēt, nodot, uzliet uz prāmja ar kājām un pēc tam otrā pusē nokāpt un paņemt jaunu mašīnu. Ja ir ļoti ierobežots budžets, tad tā ir iespēja ietaupīt uz mašīnas biļetes rēķina.
Par naktsmājām – Jaunzēlandē ir ļoti populāri moteļi, kuros parasti ir virtuves stūrītis (ledusskapis, plīts, tējkanna, trauki), vannasistaba un gultas vietas. Tā kā bijām četri, tad reizēm mums bija divas nelielas guļamistabas + dzīvojamā istaba un reizēm viena guļamistaba un lielā gulta dzīvojamajā istabā. Gandrīz visas naktsmājas rezervējām caur booking.com. Moteļu priekšrocība ir tā, ka nav jāpārmaksā par ekstrām, kuras vienkāršam ceļotājam nemaz nav nepieciešamas. Brokastis bijām ļoti labi iemanījušies sagatavot paši, nebija stingri jāsarunā ierašanās laiks, jo recepcija ir vaļā visu pēcpusdienu/vakaru (katram motelim gan mazliet savādāk), siltais ūdens dušā, WIFI un ērtas gultas bija visur. Mēs gan nekur neņēmām moteli, kura reitings booking.com bija zem 8.
Par ekskursijām – tā kā mūs principā neinteresēja adrenalīnu raisošas aktivitātes, tad izvēlējāmies dažas, kuras mūs patiešām interesēja un paši nebūtu varējuši izdarīt. Rezervēta ekskursija nozīmē papildus stresu, jo jābūt konkrētā laikā, konkrētā vietā un darīt norunātās lietas. Helihaikings uz Keplera takas bija lielisks piedzīvojums. Paši jau pirmajā ceļojuma dienā nebūtu spējuši uzrāpties vairāk nekā kilometru no ezera līdz Mount Luxmore. Dažas kompānijas piedāvā helihaikingu ar gidu (un tas uzreiz ir dārgi), bet gids principā nav nepieciešams, jo taka ir ļoti labi iezīmēta. Kruīzs pa Milfordu arī bija tā vērts, bet noteikti jāskatās, cikos sākas kruīzs un kas tā par kompāniju. Pieredze var ļoti būtiski atšķirties. Mēs sākām 10.00, kad lielākā daļa tūristu vēl brauca autobusā uz Milfordu un bija ļoti patīkams klusums. Visbeidzot ekskursija pa alām un spīdtārpu vērošana bez gida nebūtu iespējama, un tā arī bija patīkama pārmaiņa pēc pārgājieniem.
Visi pārgājieni, ko veicām, atrodami mājaslapā https://www.doc.govt.nz/, nevienā ieejas maksu neprasīja, lai gan daudzu taku nostiprināšanā ieguldīts pamatīgs darbs.

Par blogošanu un Jaunzēlandi

Pēdējā laikā man ar grāmatu aprakstu rakstīšanu diez ko nevedas. Tam ir pāris iemesli – pirmais un galvenais, es esmu pārmeties uz jau lasītu grāmatu pārlasīšanu, un neredzu jēgu divreiz rakstīt par vienu un to pašu. Otrais – esmu aizrāvies ar galda spēlēm, iespējams, būtu jēga rakstīt aprakstus par tām. Bet nu blogā būs klusums līdz kādam divdesmitajam martam, jo esmu nolēmis doties ceļojumā. Ceļojums tika plānots jau sen, un nu ir pienācis laiks to īstenot. Ja nu kādam interesē, nopublicēšu ceļojuma plānu, kas zin’ kādam/kādai uznāks vēlme paceļot pa Jaunzēlandi!

27. februāris
Pārlidojums: Rīga – Frankfurte – Singapūra
28. februāris
Pārlidojums: Singapūra – Auckland (šīs dienas būs pamatīga dirnēšana)
1. marts
Pārlidojums Auckland – Queenstown un tad aizbrauksim Te Anau miestu. Plānotie apskates objekti lielveikals, Queenstown gardens & Wakatipu ezera piekraste.
2. marts
Ar helikopteru aizlidosim uz Keplera taku un tur pastaigāsimies, ne jau visu, bet cik gribēsim. Ja būs enerģija un vēlme, aiziesim uz Te Anau alām.
3. marts
Milford sound kruīzs, no rīta pirms ķīniešiem, tad Lake Marian taka.
4. marts
Te Anau – Queenstown – Wanaka Kvīnstaunā brauksim augšā kalnos un tur viens 5 stundu pārgājiens. Vakarā braucam uz Wanaka.
5. marts
Rob Roy glacier walk, kādi 10 km, tad pabraukāsim pa apkaimi un pastaigāsim gar Wanaka ezeru.
6. marts
Wanaka – mt Cook village – Tekapo
Hooker valley pārgājiens, tad Tasman glacier pārgājiens un Tekapo, ja būs spēka, ar vēl pastaigāsim.
7. marts
Tekapo – Arthurs pass – Hokitika
Aizbrauksim uz Peels forest, apskatīsim interesantus akmens veidojumus un pablandīsimies pa Arthurs pass nacionālo parku.
8. marts
Hokitika – Punakaiki -cave rafting – Karamea
Plostosim pa alām un apskatīsim Pankūku klintis.
9. marts
Karamea. Vienkārši vazāsimies pa apkaimes pārgājienu maršrutiem – dabiskām arkām meža vidū un jūras piekrasti.
10. marts
Karamea – Marlborough sounds. Pagarš pārbrauciens daudz opcijas Westport ogļuraktuvju muzejā, Buller gorge, Nelson lakes, Havelock, atkarībā no noskaņojuma.
11. marts
Marlborough sounds – pārgājiens un vizināšanās ar kuģīti.
12. marts
Marlborough sounds – prāmis uz Ziemeļsalu – Wellington vizināsimies ar prāmi un tad apskatīsimies Velingtonā kādu muzeju, botānisko dārzu, pavazāsimies pa krastu.
13. marts
Wellington – Tongariro pārgājiens Paekakariki apkaimē un atkal pagarš pārbrauciens
14. marts
Tongariro crossing pārgājiens – Taupo pārgājiens uz kādiem 20 km, pievienošu vēl vienu apskatītu supervulkānu savai kolekcijai, apskatīsim Huka falls un vakarā dirnēsim pie Taupo ezera.
15. marts
Taupo – Whakatane (lasa Fakatane) atkopsimies, apskatot geizerus un termālos ūdens avotus.
16. marts
Wakatane nedarīsim neko.
17-18. marts Lidosim mājās.
PS. Protams, ka viss var mainīties līdz ar laika apstākļiem un noskaņojuma

Pēdējā paradīze: Polinēzija starp vakardienu un rītdienu by Miloslavs Stingls

Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.

Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.

Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.

Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.

Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.

The Luminaries by Eleanor Catton

Šo grāmatu es dabūju blogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā no MsMarii. Nebija jau tā, ka par viņu neko nebūtu pirms tam kaut ko dzirdējis vai lasījis, bet šī grāmata viennozīmīgi nebija manā prioritāšu sarakstā. Skaidra lieta, ka viss kardināli izmainījās, kad grāmatu saņēmu kā dāvanu.

Ir 1866. gads, un Valters Mūdijs ir ieradies Jaunzēlandes zelta laukos sapelnīt pats savu bagātību. Nakts, kad viņš ierodas Hokitikā, ir vētraina un notikumiem pilna, mirst kāds vientuļnieks, pazūd bagāts zeltracis, un vietējā prostitūta cenšas padarīt sev galu. Visi šie notikumi ir kaut kādā veidā saistīti, taču pilnu stāstu, kā tas viss noticis, nezina neviens. Mūdijs tīri nejauši tiek iesaistīts iesaistīto cilvēku mēģinājumā izskaidrot notikušo un atrisināt noslēpumus.

Grāmata sevī ierauj uzreiz, atšķir pirmo lapaspusi palasīt un viss – pazudis cilvēks, prom vairs netiksi. Notikumu gaita risinās tādā Dikensa vai Kolinsa stilā, lēni un nesteidzīgi. Tādēļ lasītājam, kura prioritātes ir sižeta ātra attīstība, grāmata varētu šķist garlaicīga. Iesākumā liktenīgā nakts tiek apstāstīta no divpadsmit dažādiem skatu punktiem. Stāstītāji ir dažādi, maors, divi ķīnieši, vietējais suteners, hoteļa īpašnieks, bankas klerks, tiesas ierēdnis, ekspeditors, tirgotājs, aptiekārs, laikraksta redaktors un garīdznieks. Viņiem visiem ir sava versija par notikumiem, un tikai noklausoties visus stāstus var salikt kopā mozaīku. Tomēr jāatceras, ka neviens jau nestāstīs visu patiesību.

Iesākumā ir visai grūti saprast, ko katrs no daudzajiem grāmatas personāžiem īsti dara, un kāda ir viņa loma notikumos. Tas nedaudz apgrūtina stāsta uztveri. Bet beigās, kad iešūpojas, tad jau var arī visas divpadsmit stāsta līnijas saprast. Grāmatas sākums ir ļoti gauss, šķiet, ka nekas lāga nenotiek. Tad nu var laiku īsināt analizējot autores uzskatu par tā laika sabiedrību, par paražām, kas valdījušas. Salīdzināt to ar sev zināmiem faktiem un justies gudram. Es visu laiku centos uzminēt visus vaininiekus un salikt stāstus kopā, lai saprastu, kas tad notika īstenībā. Jāatzīmē, ka visas manas izcilās teorijas bieži vien sagrāva nākošajā lapaspusē notiekošais. Dažas lietas es tā arī līdz galam nesapratu, tomēr ceru, ka veltot šīm neskaidrībām vēl nedaudz laiku pārdomām, spēšu atkost to jēgu.

Grāmatai ir interesanta struktūra. Katrs stāstītājs pārstāv kādu no zodiaka zīmēm (no tā tad arī radies grāmatas nosaukums Luminaries), viņi ir kā novērotāji un dalībnieki, uz kuriem iespaidu atstāj Planētas notikumu virzītāji (Walter Moody uzklausa stāstītājus, Lydia (Wells) Carver sieviete ar šaubīgu pagātni, Francis Carver kuģa kapteinis, Alistair Lauderback politiķis, George Shepard vietējais kārtībnieks, Anna Wetherell prostitūta, Emery Staines veiksmīgs zeltracis). Šī ietekme notiek ne tikai fiziskajā plānā, bet paralēli atspoguļojas arī tā kā tas pienāktos pēc astroloģijas principiem. Tā kā cilvēkam, kurš ar astroloģiju ir uz tu, lasīšana sagādās dubultu gandarījumu. Man gan astroloģija ir māņu mācība, un pārzinu es to visai virspusēji, tā ka noteikti daudz kas pagāja secen.

Otra grāmatas teksta struktūras īpatnība ir daļu garuma saīsināšanās uz grāmatas beigām. Tā ka man grāmata bija elektroniskā versijā, nevarēju izveikt pietiekoši detalizētu pētījumu, vai arī lapaspušu skaitam katrā daļā ir kāda apslēpta nozīme. Varbūt vienkārši mani tagad ir pārņēmusi grāmatas noslēpumainība, ka tagad visur cenšos atrast kādu apslēptu jēgu. Un vēl jauki ir mazie kopsavilkumi, kuri vēsta par to, ko lasīsim nodaļā. Bieži vien viņi vēsta vairāk nekā pats nodaļas teksts, sevišķi grāmatas beigās.

Pozitīvais: bagāta angļu valoda; pārdomāta teksta struktūra; lasītāja iesaistīšana notikumos; pietiekoši autentisks tā laika dzīves atspoguļojums; ja kādam niezēs nagi izlasīt tikai grāmatas beigas, viņš neko nesapratīs.

Negatīvais: iespējams grāmatu vajadzēja pavilkt garāku, žēl bija no tās atvadīties tik ātri; šī ir no tām grāmatām, kura vai nu patiks ļoti, vai nepatiks nemaz.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Jā, lasījās man viņa lēni, paņēma veselu nedēļu, bet bija tā vērta. Un vēlreiz paldies MsMarii par dāvanu, bez viņas šo grāmatu droši vien nebūtu izlasījis.

Floating Gold: A Natural (and Unnatural) History of Ambergris by Christopher Kemp

Sākšu uzreiz ar pašu galveno – grāmata pēc savas būtības ir par smaržu industriju un kašalotu aizcietējumu ietekmi uz to. Vismaz tas bija tas, ko es domāju, pirkdams šo grāmatu. Pērngad pabiju Francijā un apmeklēju kādu pilsētiņu, kuru sauca Grasse. Tajā laiku pa laikam varēja novērot norādes uz smaržu muzejiem. Es savā aprobežotībā domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs Sabiles vīna kalniem, pāris duču pudeles gadā, bet slaveni pa visu pasauli. Izrādās, ka ļoti maldījos, Grasse tiešām ir smaržu ražotāju galvaspilsēta. Un lai pagatavotu izcilas noturīgas smaržas, ir vajadzīga ambra, bez tās nu nekā.

Grāmata ir veltīti ambrai. Autors grāmatu iesāk vareni, pastāsta, ka par ambru neko cilvēki lāgā nezina, un to ko zina, tas atrodams pārsimts gadu vecos aprakstos. Informācija internetā esot niecīga, tādēļ viņš uzņemas visu izpētīt pats un pavēstīt par saviem atradumiem lasītājam. Uz to viņu pamudinājis kāds atgadījums Jaunzēlandē, kad ļaudis pludmalē atraduši dīvaini smirdošu masu, tādu uz pāris simts kilogramiem. Noturējuši to par ambru un savākuši. Vēlāk gan tie izrādījušies parasti sūdi, bet nu kam negadās. Tad arī autors uzzinājis, ka īsta ambra maksā smuku naudu, un sācis brīvajā laikā nodarboties ar tās meklēšanu.

Wikipēdija mums vēsta, ka ambra rodas no kašalotu aizcietējuma substrāta, kuru radījušas nesagremojamas kalmāru knābja un citas daļiņas. Kašalotam reizēm no tā izdodas atbrīvoties, reizēm viņš vienkārši nomirst no aizcietējuma. Lai vai kā, ambra pēc tam peld pa okeānu gadu desmitiem nogatavojoties, līdz to izskalo kādā pludmalē. Teorētiski ambru var atrast jebkurā pasaules pludmalē, praktiski slavenākie atradumi nāk no Austrālijas un Jaunzēlandes.

Grāmatā ir daudz smuku citātu no vēsturiskiem avotiem par šo tēmu, bet jo tu ilgāk viņu lasi, jo garlaicīgāka tā kļūst. Vienas un tās pašas lietas tiek atkārtotas daudzas reizes. Tas nokaitina, puse no grāmatas ir autora personīgās pārdomas par šo tēmu un pludmaļu apraksti, ceturtdaļa par autora neveiksmīgajiem mēģinājumiem sazināties ar ambras atradējiem un tirgotājiem. Tie viņu vienmēr pasūta, un loģiski, jo šī lieta ir puslegāla un ienesīga, kādēļ zīmēties? Autors gan to šķiet lāga nesaprot, un ir pārsteigts par ambras industrijas vēsumu.

Kopumā lasīju ar mokām, katra nākošā lapaspuse tikai atkārtoja jau iepriekš pieminētas lietas un neko jaunu nedeva. Izlasot grāmatu neradās priekšstats, ka autors būtu devis jaunu pienesumu ambras izskaidrošanai tautas masām. Tik daudz īsākā veidā var izlasīt arī Vikipēdijā. Kopumā biju vīlies un jutos izmetis naudu par neko, grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Varbūt būtu bijis labāk palasīt kaut ko no grāmatām par smaržu industrijas attīstību, jo cik varēja noprast, tad informatīvo daļu autors bija nospiedis no šīm grāmatām. Bet nu viņa personīgais ceļš uz ambras atrašanu nebija tā vērts, lai pirktu grāmatu.

A Land of Two Halves: An Accidental Tour of New Zealand by Joe Bennett

Grāmatu nopirku pavisam nejauši. Lidojot uz Madeiru sanāca pabūt Getvikas lidostas grāmatu bodē. Kā vienmēr – grāmatas daudz, bet tādas, par kurām es vēlētos maksāt naudu, praktiski nevienas. Izņemot šo. Tā kā esmu ieplānojis kaut kad savā dzīvē aizkulties uz šo zemes stūri, tad domāju, ka būs interesanti palasīt.

Grāmatas autors padsmit gadus ir nostrādājis par skolotāju Kraistčērčā . Tā kā pats viņš ir no Anglijas, pusmūža gados viņš mēģina atrast sev motivāciju palikt Jaunzēlandē atlikušo dzīvi. Lai ar atrašanu labāk veiktos, viņš nolēmis apceļot Jaunzēlandi ar stopiem. Iesākumā Dienvidsalu un tad arī Ziemeļsalu. Skaidra lieta, ka šādu pasākumu var arī monetizēt aprakstot piedzīvoto un izdodot grāmatu. Autora mērķis ir stāstīt ne tik daudz par pašu Jaunzēlandi, kas gan nav redzējis tās dabas skatus „Gredzenu pavēlniekā”, bet arī nedaudz iezīmēt tās cilvēkus. Par cilvēku paraugiem kalpo šoferi, kas viņu paņem savām mašīnā un palīdz nokļūt līdz mērķim.

Visu laiku biju domājis, ka es esmu profesionāls īgņa, kam nekad nekas nav labi un dabasskata izmaitāšanai pietiek ar nepareizi novietotu putnu. Līdz autoram man vēl ir ko augt un augt. Viņam nepatīk pilnīgi viss – „Bed and Breakfest” iestādījumi viņam nekad nav pa prātam, nepatīk viss, sākot no brokastīm un beidzot ar mēbelēm. Pārējie tūristi viņā izraisa nepatiku, autors izmanto katru brīdi, lai nedaudz paironizētu par vāciešiem, japāņiem vai skandināviem. Neiztiek arī bez paņēmēju mašīnu aplikšanas, kopumā visai nīgrs tipiņš.

Uz dabasskatu apdzejošanu te tiešām nav daudz spiests. Nedaudz tiek pastāstīts par aborigēniem un viņu valodu. Izrādās, ka, ja pareizi izlasītu Jaunzēlandes apdzīvoto vietu nosaukumus, tad daļa no tiem izrunātos kā fuck. Interesanti ir arī šoferīšu dzīvesgājumu un pieredzētā stāsti, ironija par Jaunzēlandes vēlmi būt mūžīgai kolonijai, rūgtumu par to, kā vietējo zemi uzpērk ārzemnieki.

Arī pats ceļojums rada priekšstatu, ka Jaunzēlandē ir tikai piekrastes pilsētas un ciematiņi, kuri, autoraprāt, ir absolūti tūristu apskatei nederīgas vietas, alternatīvas gan viņš nemin. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Grūti tomēr lasīt cilvēka viedokli, kurš jau pats sevi ir pārliecinājis, ka viņš vienīgais zina, kā ir pareizi. Līdz Bilam Braisonam viņam vēl ir ļoti tālu.

Eels: An Exploration, from New Zealand to the Sargasso, of the World’s Most Mysterious Fish by James Prosek

Šoreiz nemaz nevaru tā īsti pateikt, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas, ka bērnībā man bija periods, kad vēlējos kļūt par ihtiologu. Līdz šim visas manas zināšanas, kas saistītas ar zušiem, varēja uzrakstīt uz vienas lapas. Tās pēc būtības bija pamatlietas, ka zuši vairojas un mirst Saragosu jūrā. Aug viņi saldūdenī, un tad kad pienāk laiks dodas pēdējā ceļojumā. Un tas arī pēc būtības viss. Reāli neskaidrs man bija jautājums, vai Amerikas zutis ir tas pats, kas Eiropas zutis un kur vairojas Japānas un Jaunzēlandes zuši. Tad nu grāmatu nolēmu izlasīt, lai aizpildītu robus savās zināšanās.

Grāmatas autors uzsāk daudzsološi, ar ļoti labu zuša dzīves aprakstu un noslēpumiem, kas vēl nav atklāti. Diemžēl neko daudz vairāk es par viņiem neuzzināju. Ja neskaita pārdesmit lapaspuses, kas veltītas zušu bioloģijai, mākslīgas pavairošanas problēmām un to skaita sarukšanas problēmām, pārējā grāmata ir vairāk veltīta autora ceļojumiem pa Jaunzēlandi, Japānu un Mikronēziju. Protams, tas viss notiek saistībā ar zušiem, bet reizēm man tas šķita nedaudz pārspīlēti.

Piemēram, kādā Mikronēzijas salā autors cenšas no vietējiem izvilināt viņu zušu stāstus. Uzsauc visiem aliņus, kopā lieto vietējo narkotisko brūķējumu un pēc vairāku nedēļu ilga “darba” ir ieguvis viņu pilno leģendu. Protams, ka pavadīt mēnesi Klusā okeāna salās ir diezgan forši, bet domāju, ka šo stāstu viņš varēja atrast kādā specializētā folkloras izdevumā. Iespējams, ka es maldos un šis stāsts par cilvēkēdāju zuti, tiešām tika izvilināts pirmo reizi.

Būtu arī bijis labi, ja autors to, ka grāmata tiks veltīta cilvēka un zuša garīgajai saiknei būtu ielicis tās priekšvārdā un tad tu cilvēks varētu saprast ko gaidīt. Tā izskaidrojošā daļa, kas un kā rakstīts tika atlikta uz beigām, kad grāmatā jau biju nedaudz vīlies un īsti nevarēju saprast, kur autors tur tos vienpadsmit izpētes gadus pakāsis. Kas interesanti, autors atsaucas uz cilvēkiem Eiropā, kas viņam daudz ko iemācījuši par zušiem, to zvejošanas tradīcijām. Diemžēl neviens no viņa piesauktajiem Eiropas piedzīvojumiem tā arī nebija atradis savu vietu grāmatā.

Kopumā grāmatai liku 8 no 10 ballēm. Izlasot to, Jūs uzzināsiet pāris maoru mītus par zušiem, nedaudz par Mikronēzijas zušu pielūdzējiem, nedaudz par starptautisko zušu nozveju un tirdzniecību, nedaudz viņu bioloģiju, diezgan daudz par iepriekš minēto tautu dzeršanas tradīcijām ar zuti kā zaceni galvenajā lomā. Vietām grāmata aizrauj vietām šķiet garlaicīga.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …