Navigate / search

Analfabēte, kas prata rēķināt by Jūnass Jūnasons

Analfabēte

Divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu „Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”, tā uz mani atstāja pozitīvu iespaidu un pie sevis atzīmēju, ka gadījumā, ja gribēsies palasīt ko vieglu un aizraujošu, būs jāpamēģina citi šī autora darbi. Šogad ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC izdevusi latviski šī autora darbu ar ļoti intriģējošu nosaukumu „Analfabēte, kas prata rēķināt”. Sazinājos ar izdevniecību un viņi man laipni piedāvāja grāmatas eksemplāru izlasīšanai.

Nombeko piedzimst Dienvidāfrikas Republikā aparteīda režīma laikā. Tas, ka viņa ir melnādaina un viņas dzīves vieta ir Soueto grausti, viņai neko spožu nākotnē nesola. Tomēr meitene ir pietiekami apsviedīga, lai jau četrpadsmit gadu vecumā kļūtu par sūdu mucu stiepēju brigādes priekšnieci. Te noderēja viņas spējas matemātikā un stratēģiskās spriešanas spējas. Tālab nav nekādas brīnums, ka laikam ritot tieši viņa kļuva par DĀR kodolieroču programmas galveno virzītājspēku. Tai pat laikā Zviedrijā kāds Ingmars ir nolēmis darīt visu, lai gāztu monarhiju un iznīcinātu tās karaļu no zemes virsas. Redzot, ka pats mūža galā nespēs tikt ar šo uzdevumu, viņš dzemdina dēlus Holgeru 1 un Holgeru 2. Šie abi ir dvīņu brāļi (viens no viņiem ir idiots un otrs nemaz neeksistē), viņu uzdevums būs paveikt tēva lietu līdz galam.

Kā jau rakstīts grāmatas vāka otrajā pusē, šī grāmata ir burleska, komēdija un vēsturisks farss. Tajā autors nemēģina slēpties aiz liekvārdības un notušēt sižetu tā, lai tas izskatītos ticami. Viņš darbojas pēc jau pārbaudītas formulas, jo trakāk jo labāk. Viņa grāmatas tēli ir ideju atspulgi ar diezgan minimālu piesaisti pasaule. Šie tēli veido notikumus, kalpo kā katalizatori un nav jēgas tērēt laiku tam, kāda ir iekšējā pasaule katalizatoram. Tādēļ no grāmatas nav jēgas gaidīt smalki izstrādātus personāžus, te galvenais ir situācijas absurdums un tās tālākā attīstība grāmatā. Ikviena lapaspuse ir pilna ar darbību. Tai pat laikā grāmata noteikti nav trilleris, jo trillerī visi ir ļoti nopietni pasaules glābēji ar plānu. Šajā grāmatā plāni ir absurdi, bet efektīvi.

Pasaule ir mūsu pašu, tikai ar citādu vēsturisko notikumu interpretāciju. Ar interpretāciju es domāju atšķirību sīkumos, nu tādos, kas ļoti pie sirds ietu konspirāciju teorijas piekritējiem. Te notikumus ietekmē cilvēki, par kuriem pārējā pasaule nemaz nenojauš. Tādi kā Nombeko, kura vienkārši atrodas pareizajā vietā un pareizajā laikā, lai ietekmētu valstu ārpolitiku un stratēģiskus lēmumus.

No grāmatas nevajag gaidīt nekādu nopietnu literāru vērtību, šī ir vieglā literatūra, es pat teiktu nenopietna. Un arī no tādām īstam lasītājam nevajadzētu novērsties, ja vien viņam ir pietiekoši daudz laika lasīšanai. Var jau lasīt tikai nopietnas grāmatas, bet šad tad ir vēlams palidināties arī pa mākoņiem neskatoties uz loģiku un veselo saprātu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt ko vieglu un nenopietnu, tad ar šo grāmatu laba izklaide garantēta. Garlaicīgi nav nevienā lapaspusē, un patiešām gribas uzzināt, kā tad tie dīvaiņi beigu beigās visu atrisinās. Protams, jāuzmanās, lai autora sniegtā vēstures interpretācija neizspiestu no  atmiņas standarta vēstures faktus (cilvēka smadzenes jau informāciju šķiro pēc tā cik labs ir stāstījums, nevis cik daudz stāstītajā ir patiesības). Ja autoram iznāks vēl kāda grāmata, es noteikti būšu tās lasītājs.

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda by Jūnass Jūnasons

Simtgadnieks

Par šo grāmatu biju lasījis pāris ļoti labas atsauksmes, tik labas, ka radās vēlme arī pašam to izlasīt. Parasti es sev šādas vēlmes iegrožoju, jo reizēm gadās smagi iekrist. Ar izdevniecības „Zvaigzne ABC” palīdzību man izdevās tikt pie „Simtgadnieka”.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Allans Karlsons, kuram nupat apritējuši veseli 100 gadi. Pansionātā šim notikumam par godu paredzēta vesela pieņemšana, tomēr Allanu šādas lietas nebūt nevaldzina, un viņš nolemj doties pasaulē. Pa durvīm izslēgts, jo tad kāds vēl ieraudzīs, nākas vien kāpt ārā pa logu savās čuru čībās un sākt ceļu. Ceļš izveidojas interesantāks nekā standarta pārgājiens pēc šņabīša, pa ceļam Allans pievāc kāda jaunekļa somu ar pārdesmit miljoniem kronu. Jauneklis izrādās kāda Zviedru noziedzīga grupējama „Never Again” dalībnieks, un tādu lietu nesodītu nevar atstāt.

Grāmatu varētu saukt par tādu ironisku lasāmvielu, kur ir daudz joku un brīnumainu sakritību. Lieki piebilst, ka labiem tēliem neviens pāri nedara, un Allana piedzīvojumi noris visai bezrūpīgā un jautrā gaisotnē. Grāmatas stāstījums sastāv no diviem stāsta virzieniem. Viens ir Allana iepriekšējie simts gadi, otrs viņa pašreizējie piedzīvojumi 2005. gadā.

Allans savos simts gados ir paspējis izdarīt praktiski visu. Viņš ir uzspēris gaisā ne tikai vietējo veikalnieku (nejauši, toties tas vēlāk ļāva viņam sevi pasludināt par sprāgstvielu ekspertu), bet arī saticis visus slavenākos divdesmitā gadsimta varasvīrus un piedalījies atombumbas veidošanā. No satiktajiem vadoņiem pieminami Franko, Mao, Staļins, Rūzvelts un Einšteins. Ja stāsts būtu rakstīts nopietni, tad Allans būtu visu pērnā gadsimta notikumu netiešs ietekmētājs, neskatoties uz viņa paša principu nelīst politikā. Gandrīz vai kā Aizeka Azimova „Does a Bee Care?”, tikai daudz nenopietnāk.

Grāmata lasās ļoti ātri, kā jau tas vieglai literatūrai pienākas. Autors māk savas idejas pasniegt tekstā tā, lai rastos vēlme uzzināt vairāk, un tu lasi, lasi līdz sasniedz grāmatas otru vāku. Neteikšu, ka joki bija tādi, kas man liktu smieties, bet mani jau vispār grūti sasmīdināt. Bet patikās, ka Latvija pieminēta, kaut vai kā zagto auto galapunkts. Autoram gan varētu piesieties un teikt, ka mūsu profesionālo dzērāju vidū vīni diez ko augsti nekotējas. Bet kur gan viņam tur, Zviedrijā, zināt par divlitrīgo alus pudeļu fenomenu.

Grāmata izdarīja tieši to, ko no viņas biju sagaidījis – piedāvāja nesamocītu labu stāstu, jokiem un amizantām situācijām. Lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka autoram vēl ir iespēja augt un uzrakstīt stāstu vēl labāk. Ieteiktu lasīt tiem, kuri vēlas ko nenopietnu un izklaidējošu.