Navigate / search

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

s

The twelve

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

The Passage by Justin Cronin

The Passage

Kārtējā pāri par septiņsimt lapaspusēm garā novele. Par šo grāmatu uzzināju nejauši no kāda Zvaigznes ABC tvīta, ka šamie šo taisoties izdot. Domāju: paskatīšos tuvāk. Paskatījos un nolēmu iepirkt, sen nekā no vieglās literatūras nebija lasīts.

Grāmatas galvenais varonis ir meitenīte vārdā Amy (domāju ka latviski būtu Eimija). Viņa ar neko īpaši neizceļas, ja nu tikai ar to, ka viņu māte atstājusi pie mūķenēm, un nevienam nav ne jausmas, kas viņa ir. To nolemj izmantot kāds no ASV militāristu zinātniski pētnieciskais institūts, kas viņu pievāc saviem eksperimentiem. Visu laiku viņi eksperimentējuši ar uz nāvi notiesātajiem, nu ir pienācis laiks bērniem.

Eksperiments pēc savas būtības ir pavisam vienkāršs – ar vīrusa palīdzību pārvērst cilvēku nemirstīgā, ātrā un praktiski nenogalināmā būtnē, izveidojot superkareivjus. Tomēr kā jau vienmēr kaut kas noiet greizi, un eksperimenta objekti nokļūst brīvībā, iznīcinot pasauli, kādu to mēs pazīstam.

Grāmatu kritiķi bija salīdzinājuši pat ar Kinga „The Stand”, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es izšķīros par labu tās iegādei. Un ko lai saka – pirmās 250 lapaspuses ir vienkārši labas. Reāli aizrauj gan stāsts, gan personāži. Lasi un priecājies par labu grāmatu. Un tad pēkšņi visi notikumi sāk risināties 90 gadus pēc cilvēces daļējas izzušanas. Personāži pavisam jauni, vide jauna un tu, lasītājs, samulsti. Rodas jautājums, kādēļ man tagad pēkšņi jājūt līdzi šiem pilnīgi svešiem personāžiem? Arī rakstīšanas stils nez kādēļ kļūst sliktāks, un visi notikumi sāk atgādināt pasaku ar daudz laimīgām sakritībām.

Tagad būs daudz spoileru. Tātad šī grāmata faktiski ir par vampīru apokalipsi. Arī šie vampīri pa dienu guļ un pa nakti medī cilvēkus. Deviņus nogalina un desmito piepulcē savam pulkam. Cilvēki ir praktiski iznīcināti un siltasiņu dzīvnieki ar. Lielākā daļa notikumu risinās Kolonijā, kas gaida Armijas atgriešanos, jau gandrīz simts gadus. Izklausās forši! Bet izpildījums diezgan čābīgs, autors nez kādēļ uzskata par vajadzīgu pat otršķirīgiem personāžiem uzskaitīt visus viņa radu rakstus. Tas stāstam neko nedod, jo personāžu apēd vampīri, vai šis nomirst citā nāvē. Kaitina arī triks, vampīri aizvelk kāda brāli, māsu un tas pēkšņi atrodas. Un tā vairākas reizes, nu, ja beigts, tad beigts, kādēļ mākslīgi radīt neticamas situācijas ar atsaukšanu sižetā? Ceļojums uz Vampīru radīšanas laboratoriju gan bija puslīdz normāli aprakstīts, ja izmet ārā augstāk pieminētās lietas, kas praktiski līdz pašām beigām nodrošināja galveno varoņu nemirstību.

Tagad pozitīvās lietas. Neskatoties uz visu augstāk minēto, grāmata lasās ļoti labi, ka jau visas, kur sižetu uz priekšu dzen notiku spraigums. Protams, paiet laiks adaptācijai, kas rodas no kvalitātes krituma, pirmo daļu salīdzinot ar otro. Vampīrus telepātiski kontrolē viņu radītāji jeb Divpadsmit. Tie ir paši pirmie laboratorijas eksperimentu subjekti. Viņi nav tikai dumji asinssūcēji uz beigām var sākt saprast, ka viņi arī cenšas izdzīvot šajā pasaulē. Grāmata viennozīmīgi nevelk līdz „The Stand” līmenim. Drīzāk atgādina kādu no Makkamona apokaliptiskajiem darbiem.

Kopā grāmatu var lasīt dodu 7 no 10 ballēm. Iespējams, izlasīšu arī triloģijas otro grāmatu Ţhe Twelve”, kas iznāks rudenī. Cerams, ka te vampīri vairs negremdēsies savos iepriekšējās dzīves sapņos, bet  kooperēsies pret atlikušo cilvēku agresiju.