Nav jau tā, ka Stīvenu Kingu nebūtu lasījis. Patiesībā ir visai maz darbu, kurus es neesmu lasījis. Taču daži no tiem iekrīt to grāmatu kategorijā, kuras ir vērts pārlasīt. Zvēru kapiņus pirmoreiz izlasīju pirms desmit gadiem krievu valodā, tagad nolēmu tos izlasīt latviski. Latviski no Stīvena Kinga darbiem bija nācies lasīt tikai „Nakts Murgus”. Sadarbībā ar Zvaigni ABC tiku pie „Zvēru kapiņiem” grāmatas latviešu valodā un sāku lasīt.
Krīdu ģimene pārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā, kur tētis Lūiss strādās par ārstu universitātes medpunktā, mamma Reičela – par mājsaimnieci un audzinās mazo Geidžu, savukārt meita Ellija ies skolā. Viņiem ir labi kaimiņi – Džads un Norma, kas palīdz viņiem iejusties jaunajos dzīves apstākļos. Kā jau visos Kinga darbos ierasts, sākums ir ļoti jauks un par briesmām, kas šo ģimeni sagaida, liecina tikai pāris priekšnojautas. Viss ir jauki līdz dienai, kad tiek sabraukts Ellijas mīļotais kaķis Čērčs. Džads atklāj Lūisam vienu iespēju, kā notikušo labot un padarīt visu nebijušu, ir jāaiziet tikai nedaudz tālāk par Zvēru kapiņiem.
Šis viennozīmīgi ir viens no labajiem Stīvena Kinga darbiem, te lasītājam ir dota pilnīga fantāzijas brīvība, katrs tiek atstāts ar tām šausmām, kuras viņš pats ir spējis iedomāties. Šī ir grāmata par to, kas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs būtu gatavi ziedot , lai padarītu ko nebijušu. Un kādu maksu mēs par to būtu gatavi maksāt. Vai tēvs būtu gatavs atgriezt dzīvē atpakaļ savu bērnu, pat ja viss, kas no viņa paliktu pāri, būtu tikai izskats? Un vai vienreiz pieļaujot kļūdu pietiktu spēks apstāties?
Autors te spēlē uz vienu no spēcīgākajām cilvēka jūtām – uz nāves apzināšanos. Tas viss kopā ar cilvēku vēlmi saglabāt visu tā, kā bija, pie pierastā rada diezgan bīstamu kokteili. Cilvēkus vilina spēja nodarboties ar augšāmcelšanu no mirušajiem un katru reizi cerēt, ka nu jau sanāks. Augšāmceltie gan nepavisam vairs nav tie, kas viņi bija dzīvē. Viņi ir kļuvuši kā gaļas gabali bez dvēseles, toties viņos ir iemājojis kas ļauns.
Grāmata izlasījās vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Tā kā grāmatu lasīju jau otro reizi, tad bija sākumā liela vēlme izlasīt tikai līdz tai vietai, kur viss vēl ir kārtībā un tālāk nemaz nelasīt. Bet kaut kā sevi pārvarēju un izlasīju Krīdu ģimenes nelaimīgo stāstu līdz beigām. Beigas ir ļoti labas, patiks visiem lasītājiem.
Vēl es novēroju sevī to, ka es nevēlējos ticēt Lūisa stāstam. Man šķita, ka viņš blēdās, un tādas vecās indiāņu kapsētas nemaz nav bijis. Vienkārši dakterim aizbraucis širmis, bet viņš cenšas pārliecināt lasītāju par sava stāsta patiesumu. Bet tas nemazināja autora spēju atsegt nāves pieņemšanas problemātiku.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tas pēc Stīvena Kinga atsevišķās skalas, nenosauktu par vislabāko darbu, bet ir vērts lasīt.
Šo grāmatiņu pasūtīju mirkļa vājuma iespaidā. Nevarēju izvēlēties neko no standarta tēmām un nolēmu atrast kaut ko par blusu cirku. Meklēšanas rezultātā blusu cirks izpalika, bet manās rokās nonāca grāmata, kas apkopo dažādus dīvainus eksperimentus. Grāmatas autors ir pacenties, lai grāmatā tiešām nonāktu eksperimenti, kuru rezultāti publicēti nopietnā žurnālā.
Sākums ir klasisks, tajā tiek pieminēts galvaniskās strāvas ietekmi uz līķi. Savulaik šādi publiski demonstrējumi bija visnotaļ populāri šovi Londonā un citās lielpilsētās. Tad seko Padomju zinātnieku eksperiments, kura rezultātā pāris suņi tika pie divām galvām. Tas nedaudz satramdīja ASV ķirurgus un viņi pēc desmit gadu ilgas sagatavošanās pārstādīja pērtiķa galvu no viena ķermeņa uz otru.
Par pašu ziloni un LSD. Diemžēl eksperimentētāji kaut ko nojauca aprēķinos un tā vietā, lai nodrošinātu zilonim patīkamu ceļojumu, viņi injecēja pārlieku lielu dozu un zilonis mira no pārdozēšanas. Vēlāk gan tika atrasti vēl daži ziloņi, kur devas tika sabalansētas, tomēr nekā vairāk kā īslaicīgu agresiju un nelielu mīņāšanos uz vietas, eksperimenta autori nenovēroja. Tas tev nav zirneklis, kas LSD iespaidā vij supersimetriskus tīklus, vai kaķis, kas sāk uzvesties kā ķengurs.
Ir pat apskatīts eksperiments, kur tiek pētīts apgalvojums, ka bērns pats esot spējīgs izvēlēties veselīgu un nepieciešamo pārtiku. Tā nu eksperimentā katrs bērnelis no 9 mēnešu vecuma pats varēja izvēlēties sev ēdamo no 20 dažādiem traukiem. Un pēc pusgada viņi tiešām bija veselīgi bērneļi. Visam eksperimentam bija tikai viens mīnuss. Visi piedāvātie ēdieni bija veselīgi, bez saldumiem
Skaidrs, ka daudzi interesanti eksperimenti notikuši seksa jomā, kā sirds ritma mērījumi, uzbudinājuma pakāpe uz čīkstoša tilta, un cik daudz vajag tītaram, lai objekts viņam liktos pārošanās procesam piemērots. Uz slotas kāta uzsprausta tītara galva ir pietiekama. Izrādās, ka suņu sūda ēšanā cilvēks labāk izvēlas to, kas vismazāk pēc tāda izskatās. Un vecāki neadekvāti zemu vērtē sava mazuļa pampera smakas pakāpi.
Kopumā grāmata ir interesants lasāmais, lielākā daļa eksperimentu jau bija šur tur lasīti. Manā gadījumā tie, kas saistīti ar neiroloģiju un vispārīgo ķirurģiju. Interesanti bija izlasīt eksperimentus, kas vēlāk radījuši nopietnus stereotipus, kurus vēl šobaldien kāds dzeltenās preses izdevums laiku pa laikam tiražē. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, saistošs notikumu apkopojums ar visām atsauksmēm uz avotiem.
Nakts kempingā esot pavadīta visai jautri – vietējiem kaķiem esot bijis pārošanās laiks, tā kā visu laiku fonā skanējis kaķu sekss, to visu vēl papildinājusi lietus graboņa. No rīta 7 pamodušies no Korāna lasīšanas, kas veikta no tuvējā minareta. Paēduši un ap astoņiem devušies ceļā. Plāns ir līdz pulksten desmitiem vakarā sasniegt Marakešu, kopējais veicamais ceļš 550 kilometri. Viesnīca atrodoties pilsētas centrā, kas nozīmējot, ka saskarsme ar vietējiem būšot minimāla.
Teltij arī vakar ticis apgreids, nogriezta priekštelpa, kādu motīvu vadīti viņi to darījuši,nesapratu. Patlaban 12:10 braukšana notiek pa Atlasa kalniem 1400 metru augstumā, esot baigā migla.
12:25 – cik saprotu tagad Krokodil brauc cauri vietējai piemēslotai pilsētelei, notiekot standarta diedelēšana – nelūgti nomazgā mašīnu un prasa naudu. Uz ielām 70% mašīnas Mercedes markas (1975-1985 gada izlaidumi). Patlaban kopā brauc visas trīs latviešu ekipāžas, dienas beigās viesnīcā plānots satikties visiem.
Papildinājums 19:25
Patlaban braukšana joprojām notiek pa kalnu ceļiem. Ceļi šauri, margas gar malām neesot, nu jau esot pieraduši. Visas trīs Latvijas komandas turas kopā. Audi viss normāli, tikai ģenerators grab. Ciemati ceļa malās kļūstot aizvien labāki pēc skata. Par Jaunā gada sagaidīšanas paražām Marokā Edijs neko nezina, izsaka aizdomas, ka šie pat par Jēzu vēl neko nezina. Galvenais pārtikas avots apelsīni maksājot 25 santīmus kilogramā. Un jā – visiem tiek vēlēts Laimīgs Jaunais Gads.
Diskzemē jau kuro reizi tiek veikta, iespējams, viena no visu laiku veiksmīgākajām krāpšanas shēmām. Mazu pilsētiņu pēkšņi apsēž žurkas – viņas ir visur, bojā pārtiku un neiekrīt slazdos. Pilsētnieki pēc kāda laika ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu no viņām vaļā. Un tad pēkšņi parādās puisītis ar stabulīti un kaķi, kas par nelielu samaksu ir gatavi atbrīvot pilsētiņu no žurkām. Nedaudz tiek spēlēta stabule, žurkas seko puisēnam un pazūd. Pilsētiņu iedzīvotāji būtu visai izbrīnīti uzzinot, ka parasti mežā nopelnītā nauda tiek sadalīta starp kaķi, puisēnu un žurkām un, ka shēmas autors ir neviens cits kā Šl.. kaķis vārdā Maurice. Darbība norisinās pilsētiņā Bad Blinz, visi ir vienojušies, tas notiek pēdējo reizi.
Žurka, lai arī prot runāt, lasīt un rakstīt cilvēku acīs ir tikai žurka un, ja grib izdzīvot ir jāpazīst gan lamatas, gan indes. Žurku kolektīvais sapnis ir sala uz kuras dzīvotu tikai žurkas un kur tās spētu veidot savu civilizāciju. Kaķa Maurice motīvi nav īsti skaidri viņam patīk nauda daudz naudas, bet par savām vecumdienām, pensiju, kā viņš to pats sauc, skaidrības nav. Puisēnam savukārt viss ir vienalga, viņam galvenais, lai ļauj spēlēt mūziku. Tomēr Bad Blinz nav tā pilsēta, kurā shēma nostrādās pēc standarta scenārija, tajā mīt ļaunums, liels ļaunums, par kuru neviens pat nenojauš.
Šī ir labākā parodija par „Pied Piper” pasaku, kādu var iedomāties. Vienkārši skauž, ka man bērnu dienās šīs grāmatas vēl nebija pieejamas. Un ja kāds domā, ka šī ir bērnu grāmata, tad tā īstenībā nav. Protams, varam izlasīt to kā parastu bērnu grāmatu, tomēr viņa nav tikai bērnu grāmata. Priekš bērnu grāmatas tajā ir nedaudz par daudz nežēlības un dzīves skarbuma. Grāmatā vietām īsti nevar atšķirt, kur ir vairāk cilvēcības: cilvēkos vai žurkās.
Patikās žurku vārdi, kas skan labi Dangerous Beans, Sardines, Toxic, Darktan, Big Savings, ko lai dara viņas tak sākumā dzīvoja atkritumu kaudzē un ir skaidrs, ka žurku vārdi ir izlasīti no konservu bundžām. Gan žurku filozofiskās sistēmas pamatgrāmata „Mr. Bunnsey has an Adventure”.
Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm iesaku izlasīt,vai vismaz noklausīties kā audiogrāmatu. Izrādās, ka šī grāmata ir pieejama arī latviski – Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas” (ISBN 9984369021). Žurku vārdi gan reizēm ir tulkoti citādi nekā oriģināli Darktan kļuvis par Tumšo Rumu, bet tas jau nekas.
Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.
No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.
Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.
Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.
Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.
Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.
Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.
Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.
Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.
Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.
Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.
Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.
Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.
Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.
Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.
Tā nu sanāca, ka atgriežoties no JĀŅOŠANAS uz pilsētu, nācās novērot ceļa malā sabrauktus dažāda kalibra Tā nu sanāca, ka atgriežoties no JĀŅOŠANAS uz pilsētu, nācās novērot ceļa malā sabrauktus dažāda kalibra dzīvnieciņus, kuriem JĀŅI bija beigušies letāli. Dzīvnieciņi variēja gan pēc krāsas, gan pēc lieluma. Sākot no cirslīša beidzot ar vilkusuņa lieluma sunīti.
Novērojumi liecina, ka visvairāk bojā gājuši tieši kaķi, gribētos jau ticēt, ka šamie nonākuši debesīs, bet diemžēl viņiem jau nav dvēseles.
No speciālista dzirdēju, ka visbīstamākie ir eži, jo tie var pārdurt riepas. Maksimums redzētais esot ezis, kurš pirms nāves pamanījies caurdurt mašīnas riepu sešās vietās.
