Navigate / search

Torchlight by Runic Games

E3-bridge-fight-troll-lava

Kā jau īsts Diablo cienītājs es jau kuro gadu gaidu, kad beidzot iznāks Diablo III, kurā atkal varēšu šķaidīt monstru tūkstošus, laiku pa laikam ieraujot pa kādam dzīvības eliksīram un, aiznesot uz tuvīno ciematu, pārdot pļavās un pagrabos atrasto ieroču kaudzi. Gaudu, bet nesagaidu, un tad beidzot nesen es atradu šo spēlīti, kuru var iegādāties par nieka 20 USD.

Torchlight varētu saukt par Diablo klonu, kaut kas līdzīgs jau ir, bet īsti tomēr nav tas. Kādā kalnrūpniecības ciematiņā sauktā Torchlight, kas ir minerāla ember galvenā ieguves vieta, sākušies dīvaini monstru uzbrukumi, kas iebiedējuši kalnrūpniecības darbiniekus. Saimnieciskā dzīve ciematiņā ir sākusi pamirt, un tauta reāli sāk gaidīt varoni, kas visu saliks savās vietās. Šis varonis, protams, ir spēlētājs, kuram sākumā tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trīs karotāju klasēm. Destroyer – tipisks zobenvīrs, ieliec rokās divus tuteņus vai cirveļus un uz priekšu. Vanquisher – beibe, kurai patīk pistoles un arkebūzas, ja galīgi nav nekā cita var šaut arī ar loku. Alchemist – tipisks šī žanra magu klases pārstāvis. Kad spēlētājs izvēlējies sev personifikāciju, viņš vēl var nedaudz patērēt laiku izvēloties kompanjonu suņa vai kaķa paskatā.

Pirms spēlēšanas noteikti pārbaudiet peles uzticamību, pieci klikšķi sekundē nemaz nebūs limits pietiekami rūdītiem diablo spēlētājiem. Ja izskatās, ka pogas turēs kādas pāris diennaktis, tad droši var sākt spēlēt.

Spēle īpašu intelekta pakāpi neprasa, tikai spējas ar peli norādīt kam uzbrukt un klikšķināt peles pogas līdz naidnieks krīt gar zemi beigts. Kad naidnieks miris (viņi gan parasti uzbrūk grupās pa desmit), tad var apskatīt ieročus, kas sabiruši zemē. Kā jau pienākas, zemē birst daudzas lietas, bet 1/1000 daļa no mantām ir tā vērta, lai pielaikotu. Pārējo sakraujam somā un stiepjam uz pilsētu pārdot. Visi mēs atceramies, kā gadījās diablo, pēc īpaši spraigas kaujas, reizēm nācās aktivizēt „town portal” pa vairākiem lāgiem, lai visus lūžnus aiznestu notirgot. Tagad šī problēma atkrīt, jo mūsu pavadoņdzīvnieks, ne tikai spēj pastiept pārdesmit ieroču vienības, bet arī ir tik gudrs, ka varam viņu nosūtīt uz pilsētu vienu pašu, lai šis nodarbojas ar tirdzniecību. Pats pa to laiku vari klopēt monstrus un vākt jaunas grabažas. Man gan reizēm ir aizdomas, ka suns, iespējams, daļu naudas patur sev, bet tāpat spēlē zeltu īsti nav kur likt.

Skilus var attīstīt ne tikai savācot pieredzas punktus un iegūstot level-up, bet arī iegūstot slavu. Slava man šķita interesants koncepts, nogalinot kādu monstru varoni tu iegūsti slavas punktus. Tas it kā paceļ tavu vērtību ciematiņa iedzīvotāju acīs. Ir tikai jautājums, kā viņi zina, ka tu patiešām esi nogalējis to monstru, nevis vienkārši pasēdējis pagrabā un izdomājis labu stāstu?

Pilsētiņas iedzīvotāji ir tipiski RPG spēlēm. „Eu, varoni, palīdzi mums nelaimē nonākušajiem, dzīves nav, briesmoņi nomocījuši, ja kas varu tev pārdot labu zobenu par nieka naudu”. Tātad iedzīvotājus tu glābsi par savu naudu no viņiem pērkot ieročus. Arī kvesti ir tādā pašā garā – „atnes man tādu akmeni un es tev par to iedošu tādu jostu, kādas tu jau pēdējās divas stundas regulāri met ārā no savas mugursomas, lai neaizņemtu vietu”. Kvesti iedalās divās kategorijās. Pirmā nogalini briesmoni, otrā atnes man to.

Patīkami priecē spēlē atrodamais makšķerēšanas stimulators, apnīk kauties, ej pamakšķerē zivis. Tāda kā terapija, lai sakārtotu psihi pēc pārsimts monstru nogalēšanas. Zivis vēlāk var iebarot sunim un skatīties, kas no tā sanāk.

Spēlītes galvenais monstrs atrodas ~35 pazemes līmenī un to noklopējot spēle nebeidzas. Tev tiek atvērts „ENDLESS DUNGEON”, bezgalīgais pagrabs latviski. Tas nozīmē, ka teorētiski tu monstrus varēsi klopēt līdz artrīta dēļ vairs nespēsi nospiest peles pogu. Esmu redzējis cilvēkus, kas jau tikuši 100 pazemes līmenī un plāno iet tālāk, bet labi ne jau visiem ir tik daudz lieka laika.

Kopumā spēlei 10 no 10 ballēm. Laba relaksācijai, izslēdz smadzenes, noņem stresu un atjauno pirkstu veiklību. Īpaši atkarīgiem gan jāuzmanās, ka endless dungeon viņu neierauj sevī. Spēle pret kompi nav prasīga, bet tomēr grafiski baudāma.

PS. Spēlē tā arī netiek atbildēts uz jautājumu, no kā pārtiek pazemē mītošie monstru tūkstoši, kas saliek tur aizslēgtas lādes pilnas ar zeltu un ieročiem, un kā iespējams kartēt vietas, kurās neviens nekad nav bijis.

Spēles mājas lapa.

The Heartless Stone by Tom Zoellner

Pilnais nosaukums: “The Heartless Stone: A Journey Through the World of Diamonds, Deceit, and Desire by Tom Zoellner”

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir veltīta dimantiem. Grāmatas autors pētot dimantu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību apmeklē, Centrālāfrikas Republiku, Angolu, Dienvidāfriku, ASV, Krieviju, Kanādu, Japānu, Austrāliju, Beļģiju, Indiju un Brazīliju. Ceļojuma laikā lasītājam dimants tiek pasniegts no dažādiem aspektiem – asins dimanti, dimantu ieguve, sintētiskie dimanti, dimantu apstrāde, dimantu kartelis De Bears, dimantu mārketings utt.

Izrādās, ka dimanti nemaz nav tik liels retums, viņu deficīts tiek radīts mākslīgi. Ar viņu nozīme rietumu kultūrā ir veiksmīga mārketinga rezultāts. Mūsdienās līdz ar sintētisko akmeņu ienākšanu tirgū, varenā dimantu impērija, sāk lēnām atdot pozīcijas, taču uzskata, ka dabiskais akmens vienmēr būs pārāks par mākslīgo.

Ļoti laba grāmata, interesanti pasniegti vēsturiskie aspekti, mūsdienu situācija ar dimantiem saistītajās valstīs dodu 10 no 10 ballēm.

Citāts: “Diamonds are forever”.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XVIII

2007. gada 10. jūlijs (Tennant Creek -> Mataranka)

No rīta mostamies visai vēlu ap kādiem astoņiem. Iekožam brokastis, sakravājam mantiņas un dodamies uz Battery Mining Center, kas atrodas aptuveni 10 km no Tennant Creek. Atrast ir viegli – visur ir ceļa rādītāji. Kā jau visur arī šeit ir kase un suvenīru bodīte, mums gan ir jāuzgaida kādas 20 minūtes, jo tūre sākas 9:15 pēc Austrālijas laika. Jāatzīst, ka suvenīru bodītes piedāvājums bija visai paknapš un nekā jēdzīga tur nebija. Lai gan zelta tīrradnīšus tur iegādāties varējām.

Beidzot sagaidām ekskursijas sākumu, grupiņā ir ap 15 cilvēkiem, mums tiek izdalītas kaskas un trokšņu slāpētāji un varam sākt. Sākumā ir neliels aplauziens izrādās, ka šahta nav īsta, bet gan tāda demo versija. Īstā drošības apsvērumu dēļ nevienu nelaistu iekšā, ne jau tādēļ, ka visi sazagtos zeltu, bet gan, lai nesamaltu mašīnas. Pati demo šahta ir kādus 300 metrus garš tunelis, kuram gar malām izvietoti dažādi kalnrūpniecības agregāti.

Pie ieejas stāv vietējā zeltu saturošā minerāla paveids, tas saucas magnetīts un ir smagāks par dzelzi. Tā kā šim minerālam ir arī magnētiskas īpašības es, lai nenoformatētu savu portatīvo HDD ar visām ceļojuma bildēm, turos pa gabalu. Tad visi dodamies iekšā tunelī, viens tantuks ar klaustrofobiju gan tūlīt izbēg ārā. Bez Latviešiem un austrāliešiem grupā ir arī beļģi. Ievadam visiem tiek nodemonstrēts reāls šahtas modelis 1:100 izmērā, tiek pastāstīts, ka šahtas nekad neizpauž divas lietas, iegūtā zelta apjomu un negadījumu skaitu. Papētām modelīti un dodamies tālāk.

Tālāk tiek stāstīts par grūto zeltraču ikdienu, plānu kas jāizpilda, tuneļi, kas jāizurbj. Tiek veikta urbšanas darbu paraug demonstrācija, līdz spridzināšanai gan netikām. Protams, ka šahtās visi agregāti strādā uz saspiestu gaisu pat ledusskapji un ventilatori. Kā teica gids, kurš gan gribēs ķēpāties ar elektrību stāvot līdz ceļiem ūdenī. Tad tiek nodemonstrēta rūdas izgāšanas vieta un šķirotājs.

Tiek arī pastāstīts par cilvēku, kurš rūdas izgāšanus kontrolē. Iegūtā rūda tiek iegāzta vertikālā šahtā un tad pacelta virszemē, šim cilvēkam tiek piesieta virve un šķirošanas vietā drīkst atrasties tikai viņš, a šķirotāju ilgi nav redzējuši tad aiz virves velk ārā, kas palicis pāri. Šitā darba vieta neesot īpaši iecienīta, jo vajagot fīlingu, lai zinātu, kad šahtā tiek iegāzta nākošā rūdas krava un paspētu notīties.

Tā nu pēc stundu un piecpadsmit minūtēm atkal esam virszemē un dodamies ievērtēt pārējās atrakcijas. Pārējās atrakcijas ir minerālu muzejs, kurā nav neviena cilvēka, kas skatītos uz nagiem. Vari mierīgi blandīties apkārt, cilāt iežu paraugus, skatīties pret gaismu un izskatās, ka tur nekas nav pazudis. Kristāla gabali, gan stāv ieslēgti stikla skapī.

Vēl ir memoriālais atmiņu muzejs pirmajiem zeltračiem. Kopējais iespaids radās sekojošs. Nabaga zeltrači raktuvju īpašnieki piekāsti atkūlušies nekurienes vidū, vietā, kur nav pat māju, strādā no rīta līdz vakaram. Galvenā problēma, cik sapratu, bija karstums, putekļi un smirdošas tualetes. Tualetes tiek pieminētas visos atmiņu stāstos un, protams, mušas. Nedaudz aplūkojam zelta rūdas šķirošanas iekārtas vecās cianīda vannas, pie kurām rekomendē klāt neskarties un dodamies projām. Prom braucot arī šeit pamanām trīs aborigēnus, kas tusē savā nodabā un māj mums ar rokām pamājam šiem pretī un sākam pārbraucienu 508 kilometru garumā.

Brauciena laikā gadās arī reāls ekscess, braucot ar ātrumu 120 kmh mums pārsprāgst labais priekšējais ritenis, kā par nelaimi braucot pret kalnu. Pats tajā brīdī lasīju grāmatu, kad bija puff un mašīnu parāva sānis. Taču mašīnas šoferis vēsā mierā sabremzējās bez nekādām straujām kustībām, pretējā joslā gan iebraucām , bet neviens road train par laimi pretī nebrauca. Nobraucām ceļa malā un tā kā regulāri skatāmies F1 sacensības, arī riteņa nomaiņa mums problēmas nesagādāja. Tad arī noskaidrojās, ka otrs priekšējais ritenis nav labāks un arī var uzsprāgt jebkurā brīvi izvēlētā brīdī. Turpinot diagnostiku noskaidrojām, ka iepriekšējais izīrētājs ir nedaudz saliecis priekšējo piekari, tā, ka riteņiem ēd nost malas. Mēs savukārt braukalējam ar nepietiekamu spiedienu riepās, kas rezultējas riepas uzsprāgšanā. Nolemjam nākamajā dienā riteņus nomainīt, bet šodien pienācīgi uzpumpēt. To arī izdarām pirmajā benzīntankā Renner Springs.

Pusdienot nolemjam Elliott pasūtam Burgerus, klāt piedzeram kolu. Nopērkam hitu izlasi, jo arī Moby jau sācis piegriezties. Kāpjot iekšā mašīnā mums piesienas viens aborigēns un mēģina pārdot mums didgeroo, mēs atsakāmies un dodamies tālāk. Degvielas uztankošana mums paredzēta Larrimah, liels bija mūsu aplauziens, kad atklājās, ka abi Larrimah degvielas tanki ir slēgti, un tuvākā benzīna uzpilde mums spīd tikai pēc 80 kilometriem, bākā gan vēl kādi 8 litri pēc mūsu aplēsēm bija palikuši un izvēlējušies visekonomiskāko ātrumu 90 kmh dodamies Matarankas virzienā. Beigās jau tik traki nemaz nebija un benzīna uzpildes stacijā ierodamies ar pāris litriem bākā. Uzpildījušies braucam meklēt naktsmājas. Naktsmājas atrodam Mataranka Caravan Park.

Sākumā mēģinām dabūt kempinga mājiņu, taču tā kā ir jau vēls ir palikušas tikai divas telts vietas varot izvēlēties paši. Tad nu izvēlamies pļavā, kurā mierīgi varētu uzsliet 20 teltis. Saimnieks pa to laiku uzlicis zīmi – vietu nav un slēdz bodi ciet.

Mēs uzslejam telti un dodamies uz aptuveni kilometru attālo Bitter Springs, kuros no zemes ārā plūst 32 grādu karst pazemes ūdeņi. Pa ceļam redzam savvaļas valabijus, kas joņo pa palmu birzi. Arī zīmes rāda, ka krokodilu te nav. Tikuši līdz Bitter Springs metamies iekšā un kādu pusstundu peldamies vai vienkārši sēžam siltā ūdenī. Nu riktīgi forši!

Atgriezušies pie telts atklājam, ka salūzusi gāzes plītiņa, taču to izdodas atremontēt un vakariņas tiek uzsildītas. Paēduši sazvanamies ar Latvijā palikušajiem un dodamies gulēt. Tā kā ir agrs ap 20:00 kādas 2 stundas tiek pavadītas diskusijā vai mākslīgais intelekts ir algoritmizējams un ja ir tad ar ko tas atšķirtos no ekspertu sistēmas. Pie vienota kopsaucēja nenonākam, bet toties esam labi izdiskutējušies.

Un tapa vakars un tapa rīts – piecpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …