Navigate / search

The Terror by Dan Simmons

the terror

1845. gada 19. maijā Angliju atstāj Sera Džona Franklina vadītā ekspedīcija, kuras mērķis bija atrast Ziemeļrietumu jūras ceļu. Ekspedīcijā piedalījās 128 vīri uz diviem kuģiem Terror un Erebus, abi kuģi bija speciāli aprīkoti kuģošanai ledus apstākļos, tiem bija gan papildus apšuvuma kārtas un pat tvaika dzinēji. Lai ekipāžai ziemošanas mēnešos nebūtu garlaicīgi, uz kuģa atradās bibliotēka ar pāri par tūkstoš grāmatām un konservi, kuriem vajadzētu pietikt septiņiem gadiem (ja samazina dienas devu). Pēdējo reizi ekspedīciju redzēja vaļu mednieki 1945. gada augustā, kopš tā laika mēs zinām tikai, ka visi ekspedīcijas dalībnieki ir gājuši bojā.

Grāmata ir autora variācija par tēmu, kas notika pēc tam. Autors pasniedz notikumus no dažādu ekspedīcijas dalībnieku redzes punkta, viņš it kā nošķir cilvēkus no apkārt notiekošā, tādēļ vēstījums iesākumā liekas tāds pasauss, tomēr iesākot lasīt tu vairs nevari atrauties. Tieši šis skatījums uz notikumiem no dažādiem kuģa apkalpes locekļu punktiem manuprāt ir grāmatas galvenais trumpis. Izlasot grāmatu, man šķiet, ka es pazīstu gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus, ziņu viņu iekšējos motīvus, dzinuļus un vēlmes. Tie ir gan ekspedīcijas vadītājs Džons Franklins, grāmatas galvenais tēls Terror kapteinis F.R.M. Crozier, psihopāts Hikki, dakteris Gudser, ledus locis Blanky u.c.

Ja klasiskos izdzīvošanas trilleros kā Džeka Londona darbos autors tic cilvēka spējām izdzīvot „baltajā ledus ellē”, tad Dens Simmons tam netic, baltais cilvēks nav piemērots dzīvei arktiskajā tuksnesī. Ekspedīcijas dalībnieki absolūti nav sagatavoti ziemošanai Arktikā, kuģi ar centrālapkuri ogles patērē ātrāk nekā plānots, arī konservi izrādās bojāti un kuģu komandas lēnām pārņem izmisums, kuru nomāc tikai militāra disciplīna un bailes no Zvēra. Zvērs ir šī trillera mistiskā daļa, tas ir kā liels leduslācis, kas laiku pa laikam nolaupa un apēd kādu ekspedīcijas dalībnieku, tomēr viņš ir tikai sižeta sastāvdaļa, tikai papildus problēma kā ledus, aukstums un bads.

Lasot šādas grāmatas es vienmēr aizdomājos, kas cilvēkiem liek dzīties kaut kur uz Arktiku absolūti nesagatavotiem, lai tur lēnām nomirtu apēdot vienam otru. Atbilde protams ir triviāla, kuģa kapteiņi un virsnieki atradās dienestā un devās turp, kur viņus sūtīja, matrožus vilināja labs atalgojums, ekspedīcijas rīkoja, lai atrastu jaunus tirdzniecības ceļus, bizness – nekāda varonība un tālu zemju vilinājums, varbūt kāds arī alka slavas. Jo īstais Džons Franklins kādā no iepriekšējām ekspedīcijām bija spiests bada laikā apēst pats savus zābakus.

Pozitīvs ir arī fakts, ka darbība nevienu brīdi nedominē pāri cilvēkiem, tas arī ir tas, kas labu grāmatu atšķir no bojevikiem. Bojevikā beidzoties darbībai, beidzas grāmata un personāži ir tikai darba veicēji. Šeit personāži ir priekšplānā un viņu motīvi ir tie, kas rada darbību. Grāmata ir visai bieza, ap 700 lapām tomēr man nevienu brīdi neuznāca vēlme nolikt viņu malā.

Lasot šo grāmatu fakts, ka tu zini kā viss beigsies nemaz netraucē. Lasot tu aplīpi ar autora varoņu cerību, ka iespējams viņiem paveiksies un viss beigsies labi. Tas, ka vīri nokāpj no kuģiem un sākt vilkt laivas uz sauszemes pusi dodoties pretī savai nāvei nerada vēlmi nolikt grāmatu malā. Kapteinis F.R.M. Crozier kādā apbedīšanas runā saka:

„Life is ‘solitary, poor, nasty, brutish, and short”

Iespējams, ka tā arī ir, un ekspedīcijas dalībniekiem tā ir realitāte, bet varbūt –

„… life is anything but poor, nasty, brutish, and short. But perhaps it did not have to be solitary.”

Grāmatu viennozīmīgi atzīstu par labāko, ko šajā gadā esmu lasījis, biju jau domājis, ka piedzīvojumu un ekspedīciju atainojumi mani vairs nespēs aizraut, bet tomēr maldījos. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem. Šī ir grāmata, kuru noteikti pārlasīšu vēl pāris reizes, jo šeit galvenais nav tas kā viss beidzās, bet gan tas kā viss notika.

Kruīzs IV

14. septembris

Nedaudz iemidzis, naktī pamostos no trokšņa, kāds lēkā pa mūsu kajītes griestiem, tāda sajūta, ka augšā notiek diskotēka. Atsaucis atmiņā kuģa plānojumu, saprotu, ka diskotēka tiešām notiek, jo tieši virs mūsu galvām atrodas iestādījums Ladonte Disco. Labi, ka publika nav diez ko izturīgi dejotāji, pēc divdesmit minūtēm viss norimst un ir miers. Nākošā pamošanās notiek jau kuģim forsējot Stromboli šaurumu, braucot garām Sicīlijai, debesīs notiek gaismas šovs, zibeņo kā traks.

No rīta ceļamies augšā salīdzinoši vēlu un dodamies uz brokastīm, nu jau zinu, kas ir ņemams un kas nav, tā ka šoreiz šķīvī daudz nekas pāri nepaliek. Pēc paēšanas nolemju aiziet pasauļoties. Laiks gan ir tāds nekāds – brīžam mākoņains, ka sauli neredz, brīžiem cepina pamatīgi. Apkārtējā publika atgādina peldkostīmos iespīlētus vaļu mazuļus. Lai sauļošanās process būtu produktīvāks, lasu grāmatu par Austrālijas kolonizāciju.

binoklis

Pasauļojies dodos uz kajīti atpūsties. Te nu ir jāpastāsta par vienu cilvēku sugu uz kuģa, tie ir cilvēki ar binokļiem. Binoklis uz kuģa ir reāla vērtība, ar to tu vienmēr vari stāvēt un pētīt apvārsni. Ja jūrā parādās kāds kuģis (un viņi parādās vismaz divi stundā), tad tu vari mierīgi, varētu pat teikt, demonstratīvi atvērt futlāri, izņemt ķīķīzeri, visu kārtīgi nopētīt, paskatīties ar nožēlu uz cilvēkiem, kuriem nav binokļa un iepakot atpakaļ. Bija uz kuģa tāds vīriņš, kas staigāja ar binokli, kurš noteikti ļāva skaitīt rūsas pleķus uz 2 km attālumā esoša kuģa reliņiem.

krásotájs

Pusdienu laikā bez ierastās pusdienošanas visu noskaloju ar 0,5 litriem sangrijas, nevarētu teikt, ka dzeramais atstātu kādu iespaidu, laikam puikas bārā to šķaida ar ūdeni. Tad vienu laika sprīdi blandījos pa kuģi, skatījos ar ko īsti nodarbojas kuģa apkalpe. Apkalpes top nodarbošanās lietas ir mazgāšana un krāsošana, šīs lietas viņi var darīt stundām ilgi, daži arī nodarbojās ar tauvu cilāšanu un pārtīšanu, kopumā pat skatīties garlaicīgi.

Šodien visu dienu balss no griestiem ziņoja, ka notiek lekcija „Senās Ēģiptes piramīdu noslēpumi” lasa Carlo Scopelliti (domāju kāds zinātnieks izrādās cultural lecturer), visās valodās jau bijis, tikai angļu vēl ne! Beidzot pienāk arī mūsu kārta, es tur iet nevēlos, bet Maija mani pierunā. Tematika standarta, piramīdas orientētas pēc Oriona zvaigznāja, šahtas pēc vēl citiem zvaigznājiem, standarta dievību uzskaitījums un viss, nekā jauna nekā oriģināla tā arī noslēpumus neredzēju. Visu laiku atsaucās uz otro lekciju, kas veltīta piramīdu būves noslēpumiem, tomēr angliski šī lekcija tā arī nenotika. Kopumā beigās jutos pakāsis veselu stundu.

IMG_3440

Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad uz kuģa ir iespējams dabūt picu. Esmu sacerējies ne pa knapi, aizejot uz norādīto ēstūzi aplauziens ir nepajokam, jo pica ir tikai vienīgā paveidā tomātu mērce ar sieru! Biju ļoti vīlies, jo biju domājis, ka būs problēmas izvēlēties.

Vakarā uz kuģa megapasākums balle ar kapteini, visiem jāierodas vakartērpos un uzvalkos, tā ka man šādas apģērba kārtas nav, tad pasākumu noskipojam. Vakarā uzzinājām, ka vienīgais bonuss ir bijis šampanietis un foto kopā ar kapteini. Vakariņas noris standarta formā, vienīgais ko es nesapratu, kādēļ, ja vīna pudeles aizkorķēšanai izmantots plastmasas korķis, oficiants tev to pasniedz apskatei, neesmu dzirdējis, ka plastmasa pelētu. Uz vakara šovu neejam – slinkums.