Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanu, astronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.
Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.
Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.
Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.
Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.
6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.
Ap astoņpadsmito novembri nolēmu nedaudz izglītoties Latvijas neatkarības karu vēsturē. Uz to mani pamudināja izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata „Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.”. Vēstures tēmas mani ir saistījušas vienmēr. Es arī diezgan labi saprotu, ka tas kā vēsture tiek pasniegta ir atkarīga no laika, kad tā tiek apskatīta un, kurš ir apskatītājs.
Neatkarības kara laiks Latvijai ir bijis gan valsts pamatu likšanas laiks, gan laiks, kurā Latvijas teritorijā ir karojušas vai atradušās visdažādākie militārie spēki. Katram no šiem spēkiem bija savas intereses, kāds gribēja saglabāt Baltijas guberņu, cits izveidot Padomju Latviju, citi cīnīties pret komunistiem Krievijā. Grāmatas autors ir visus šī laika notikumus sakārtojis viegli uztveramā veidā un īsumā paskaidro lasītājam, kas kur, pret ko, un kāpēc karojis.
Vispār jau grūti par tik mazu un plānu grāmatu uzrakstīt apskatu. Vēlētos izcelt pāris būtiskas lietas, kas šajā grāmatā atrodamas. Pirmkārt tajā īsi aprakstīti visi galvenie notikumi, kas risinājušies Latvijas teritorijā šai laika posmā. Otrkārt autors mums dod nelielu ieskatu visu iesaistīto pušu ideoloģijā un motivācijā. Treškārt te ir īsumā aprakstīta Latvijas armijas rašanās vēsture. Nebija jau tā, ka valsti nodibinot mums uzreiz bija kaujas spējīgas karaspēka vienības. Vietām nebija pat vienotu uniformu par apbruņojumu nemaz nerunājot. Ceturtkārt izlasot šo grāmatu lasītājs uzzinās pietiekoši daudz par šo Latvijas vēsturei tik svarīgo laika posmu, lai varētu pateikt ko vairāk par standarta: „nu tad latvieši cīnījās pret vāciešiem un krieviem”. Patiesībā jau cīnījās vēl arī pret citiem latviešiem un ne tikai viņi vien.
Ņemot vērā grāmatas apjomu, te neatrast sīkas un detalizētas kauju shēmas un aprakstus, tomēr vispārēju priekšstatu šeit var iegūt diezgan labu. Tas viss iekļauts raitā stāstījumā un grāmatu var izlasīt vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Papildus bonuss ir daudzās publicētās fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties tā laika karavīru dzīvē. Personīgs prieks, ka pieminēti bruņuvilcieni, kas tajos laikos tautas un karavīru uztverē, bija kaut kas līdzīgs mūsdienu aviobāzes kuģim.
Vispār jau Latvijai šis vēstures posms bija ļoti sarežģīts un patiešām ir brīnums, ka mūsu senčiem savu neatkarību izdevās vispār izcīnīt. Man cilvēkam ar diezgan lielu pieredzi stratēģiju datorspēlēs nāktos izcīnīt uzvaru šādā situācijā, tad ļoti šaubos, ka man tas viss sanāktu ar pirmo reizi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē Latvijas neatkarības iegūšanas vēsture un kuri grib uzzināt ko vairāk par „latvieši tad cīnījās pret krieviem un vāciešiem”. Ja vēl interesē Latvijas vēsture šai laika posmā tad pērngad par šo tēmu izlasīju interesantu grāmatu „Atbrīvojot Baltiju” , kas apskatīja britu flotes nozīmi Baltijas valstu atbrīvošanā.
Sen nebiju neko lasījis par Otro pasaules karu. Pēdējā laikā biju šķirstījis tikai savas grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, bet nekā nopietna. Tad nu nolēmu šo lietu labot un iegādāties patlaban Krievijā vienu no populārākajām grāmatām par šo tēmu. Bija arī nedaudz piegriezušies Discovery un History Channel raidījumi, kas spieda uz sabiedroto lielo nozīmi Otrā Pasaules kara uzvaras kaldināšanai. Padomju ļaudis diemžēl tur lielākoties palikuši aiz borta un pieminēti tiek tikai garāmejot.
Jāatzīst, ka šo grāmatu varētu uzreiz ierindot pie aģitpropogandas un tā ir sarakstīta ar vienu mērķi celt mūsdienu Krievijas iedzīvotāju pašapziņu, lai dotu pretsparu no Rietumiem nākošajam informācijas spiedienam. Grāmatas autors galu galā ir kultūras ministrs.
Lielākā daļa no šiem apskatītajiem mītiem arī ir tādi stipri tautiski. Hitlers ar Staļinu ir bijuši lieli draugi, Sabiedrotie lendlīzi ir devuši par velti, par soda bataljoniem un atombumbu. Daļa no apgāztajiem mītiem ir tik totāli izdomājumi, ka nemaz nevaru saprast, kādēļ tos vispār ir vērts apgāzt. To, ka karā ne viss ir viennozīmīgi, tak saprot katrs.
Cilvēkam, kas aizraujas ar vēsturi šo grāmatu nemaz neieteiktu lasīt, jo šeit ir diezgan maz no tā, ko mēs saprotam ar grāmatu par vēsturi. Tiek piesaukts kāds apgalvojums un tad tas tiek apgāzts. Netiek pieminēti ne pirmavoti, no kurienes tad autors ir ņēmis šādu informāciju. Arī ar argumentāciju ir visai pašvaki. Diez vai vēsturi iztirzājošā grāmatā par argumentu var kalpot autora izteikumi: „Neloģiski! Bet man šķiet, ka bija tā!”. Vai vienkārši, nosaucot to par Rietumu propagandu.
Krievijas blogosfērā šai grāmatai ir veltīti daudzi blogi gan slavinoši, gan norokoši. Veidojas līdzīga polemika kā ar Suvorova grāmatām. Vienu gan var apgalvot droši: šī grāmata ir viens mazs ķieģelītis, kas, manuprāt, diezgan precīzi iezīmē mūsdienu Krievijas valdības skatījumu uz šo vēstures posmu. Tiek piesaukta gan Baltijas valstu neokupācija, Ziemas kara neizbēgamība utt. Galvenie grāmatas pamatnostādījumi ir: Karu uzvarējām mēs, Mūsu tauta bija devīga pret sakautajiem un Uzvara ir jāaizsargā.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Labs propagandas piemērs, mīti ir piesaukti, un to atmaskošana bieži vien ir mītiskāka par pašiem mītiem. Bet visādi citādi interesants lasāmais.
Vai cik sen nebiju neko lasījis par “popadanciem”, tik sen, ka izlasīju pirmo grāmatu, kas gadījās pa rokai. Grāmatas autors ir vēstures profesors, sarakstījis vairāk kā četrdesmit grāmatas, daži viņa fani uzskata, ka tieši šī Zudušā bataljona sērija ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs iznācis. Tas bija iemesls, kādēļ šī grāmata man gadījās pa rokai, jo bija ielikta manā nebeidzami garajā izlasāmo grāmatu sarakstā.
Tātad ASV notiek pilsoņu karš, un Unionistu pulkvedis Andrew Keane ar savu karaspēka daļu nejauši iekuļas telplaika pārrāvumā. Paši viņi to nenojauš (lai gan lasītājam sižets Bermudu trīsstūris, vētra, zibeņi) uzreiz pasaka, labi tas nebeigsies) līdz sastop nepazīstamā krastā krievu bajārus ar visiem zobeniem un zirgiem. Skaidrs, ka karošana pret verdzību un par republikas idejām ir jāaizbīda uz nenoteiktu laiku, iesākumā ir jāsaprot sava vieta pasaulē, jānostiprinās un jātiek galā ar Ordu.
Tipisks nejaušas nokļūšanas paralēlā pasaulē sižets. Ir vesels bars ar cilvēkiem, kuru starpā sastopami dažādi speciālisti, kas tūdaļ uzsāk industriālo revolūciju un ar savu zināšanu bagāžu spēj pārvilkt savā pusē pārējās tautas. Patiesībā šī sižeta pirmsākumi būtu meklējami jau stāstos par nonākšanu uz neapdzīvotas salas. Piemēram, Ž.Verna “ Noslēpumu sala” , tur ar tika veikta industrializācija tikai mazākā mērogā. Te viss notiek pa īstam, krievu bajāriem ar laiku tiek iedota vilku pase, visa vara tiek nodota tautai, un tie cenšas vaiga sviedros kļūt tik stipri, lai varētu stāties pretī visai pasaulei. Galvenais varonis pulkvedis ir īsts administrators, kas lielākoties pārvalda savu bijušo armijas daļu, kas nu jau pārvērsta par rūpnīcu darbaspēku un izgudrotāju brigādi. Viss būtu labi, ja te nebūtu kāds noslēpumains spēks, par kuru amerikāņu karavīri nemaz netiek informēti – Orda. Tie ir šīs planētas pamatiedzīvotāji, kas drasē zirgu mugurās pa milzīgu apli un reizi divdesmit gados ievāc savas nodevas, graudus, lopus un cilvēkus (apēšanai). Šis fakts tad arī ir grāmatas galvenais dzinulis, palikt neapēstiem un satriekt Ordu pīšļos.
Lasās ļoti labi, kā piesēdos tā arī izlasīju, tas man prasīja vienu maz gulētu nakti, bet nekas. Autoram padodas kaujas skatu apraksti, kaut kāda nojausma ir arī par fortifikāciju izveidi, bet pašvakāk ir ar loģistikas zinībām. Tomēr, ja tam nepiegriež īpašu vērību, tad viss ir kārtībā un vari lasīt laimīgs. Fakts, ka tu zini, ka grāmatai ir vēl astoņi turpinājumi, tev ļauj būt mierīgam par bataljona nākotni. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujoša lasāmviela, teicama smadzeņu košļene, bet nekas vairāk.
Pārējās sērijas grāmatas es diez vai lasīšu, palasīju anotācijas un sapratu, ka viņās pēc būtības ir pirmās daļas sižeta atkārtojums. Nedaudz attīstāmies, stiprāks ienaidnieks un tā uz riņķi.
Šī viennozīmīgi ir mana šogad ģeogrāfiski visplašāk lasītā grāmata. Sāku to lasīt Rīgā, tad lidojot uz Helsinkiem, tad pārlidojumā uz Singapūru, un nedaudz pietika vēl lidojumā līdz Honkongai. Protams, pa vidam tika mēģināts gulēt un izstiept kājas, bet ne par to ir stāsts. Galvenais, ka globālam tematam veltīta grāmata tiek lasīta globāli.
Tāpat, kā pat visnomaļākais Latvijas lauku iemītnieks bez jebkādas finanšu pārskatu (auditētu vai neauditētu) pētīšanas, skaidri spēj pateikt tās vai citas bankas bankrota brīdi un vīkšās uz tuvīno bankomātu, lai saglābtu savu piena naudu, tā arī katrs bērnudārza absolvents ir pārliecināts par vienu stabilu faktu dzīvē – dolārs pēc vairākām QE sērijām vairs nav tas, un tā dienas ir skaitītas. Nauda bez seguma nav nekāda nauda, tas ir tikai papīra gabals. Reiz nāks tā diena, kad dolārs tiks nostumts no sava troņa kā pasaules globālā valūta, un amerikāņi varēs grauzt akmeņus kopā ar vēl puspasauli.
Tātad labāk ir visus papīra gabaliņus pašiem investēt zeltā, platīnā, vai vēl labāk visu pasaules naudu piesaistīt zelta rezervēm un dzīvot cepuri kuldami. Kāda ir problēma? Šie cilvēki parasti nespēj pastāstīt – a kāds tad tur īsti būs labums, kā veidosies starptautisko ārējo maksājumu bilance, kas notiek, ja vienā valstī viesosies zelta uzkrājumi citā deficīts, kā samērot ražošanu ar patēriņu, cik viegli ir reversēt šo plūsmu?
Grāmatas autors ir pacenties un dod atbildes uz šim jautājumiem, modelējot vairākas situācijas, kurā teorētiski zelta vai kāds cits standarts spētu efektīvi kalpot kā pasaules valūtas segums. Ieskatam tiek dota plaša faktoloģiskā bāze, kādēļ iepriekšējie mēģinājumi piesaistīt papīra naudu konkrētam zelta daudzumam ir izgāzušies, un pie kā tas ir novedis mūsdienu pasauli.
Tā kā autors nav pēdējais puika Amerikas tirgus guru dīķī, tad viņš ir piedalījies kara spēlē, kas simulē citu valstu uzbrukumu ASV dolāram. Sev par šausmām viņš atklāj, ka Pentagona pārstāvjiem nav ne mazākās nojausmas, kā strādā tirgi un viņi absolūti nav gatavi šādam triecienam. Šī grāmata ir sarakstīta, lai brīdinātu visus, ka tāda diena var reiz pienāktu un kā no tās izbēgt. Tiek izkliedēti arī pāris mīti, es reizi ticēju, ka Ķīna varētu ASV nospiest uz ceļiem sākot masveidā atprasīt ASV parādzīmēs norādīto vērtību tās nepārfinansējot. Realitātē ASV prezidentam ir veto tiesības, kas var iesaldēt ASV parādzīmju atmaksu. Vienīgā iespēja ir ilgtermiņa parādzīmes pārorientēt uz īstermiņa, bet tas notiktu lēnā garā un baiso haosu neradītu, nerunājot jau par Ķīnas atkarību no ASV patēriņa.
Arī eiro nebūs nekāds glābējs, jo dolāra un eiro intereses ir tik cieši savītas, ka nemaz nav skaidrs, kas kontrolē ko, Krievijas rublim trūkst atpazīstamības, tomēr tas var izdarīt gājienu ar zirgu, teiksim, piedāvājot savus derīgos izrakteņus par naudu, kurai ir reāls segums, tas laika gaitā varētu izmainīt globālo norēķinu sistēmu.
Kopumā dolāra nākotne nav diez ko spoža un, bet visu vēl var uzspēt izmainīt, skaidra lieta, ka ne ar pašreizējo FED vadību un politiku, kas drukā tikai naudu, un importē inflāciju uz visu pasauli. Grāmata saistoša lasāmviela, beidzot saproti kādēļ augstskolā esi mācījies finanses un makroekonomiku, lieku 10 no 10 ballēm.
Tā nu bija sanācis, ka šo Vonnegūta grāmatu biju palaidis garām. Nav jau arī tā, ka es pa visu varu censtos izlasīt visus šī autora darbus. Lielākoties viņi ir ļoti labi, bet labas lietas vajag lietot saprātīgā daudzumā.
Stāsts savā būtībā ir tādas pretkara gabals. Tā galvenais varonis Billijs Pilgrims savulaik ir pārdzīvojis Drēzdenes bombardēšanu kā karagūsteknis un dalās ar lasītāju savos iespaidos par notikumu. Karš un Drēzdenes bombardēšana gan ir tikai viena stāsta daļa. Billijs, īstajā vārdā Viljams, ir nopietns optometrists, kuram piemīt viena interesanta īpašība, viņš spēj ceļot laikā, un viņa dzīve nav nepārtraukts laika plūdums kā parastu cilvēku apziņā. Viņa apziņa brīvi lēkā starp Billija dažādiem dzīves mirkļiem un ļauj tos pārdzīvot daudzas reizes. Un bez tam, Billiju ir nolaupījuši arī Tralfamadorieši, kas viņu ielikuši savā zoodārzā. Tralfamadorieši ir pavisam īpatni citplanētieši, viņiem laiks neeksistē, viņi redz visu uzreiz gan pagātni, gan nākotni, kā jau tas īstā telplaikā piedien.
Grāmatu izlasīju viena lidojuma laikā no Nicas uz Rīgu. Man jau šķita tāds fantāzijas un reālisma mistrojums, kurā cauri spiežas autora pacifistiskās idejas. Galvenais varonis arī īsts laika ceļotājs fatālists, kurš jau gandrīz no dzimšanas zina kā nomirs un kas to sagaida nākotnē, tomēr nekad šīs zināšanas neizmanto sev par labu, lai gan atmiņas par to, kas tūlīt notiks viņam, ir. Patikās rakstīšanas stils, autors lēkā no kara uz citplanētiešiem, uz avāriju, šķiet, ka pilnīgi bez nekādas jēgas. Izbrīnīja tikai, kādēļ šī grāmata tiek pieskaitīta pie vienām visu laiku labākajām zinātniskās fantastikas grāmatām. Viņā ir pāris zinātniskās fantastikas elementi, telplaiks un citplanētiešu zoodārzs, bet tās ir tikai pāris papildus dekorācijas.
Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm, tiešām labs lasāmgabals, domāju, ka laikā, kad pasaule atradās Aukstajā karā, šī grāmata bija gan aktuāla, gan rosināja pamatīgas pārdomas.
Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.
Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.
Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.
Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.
Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.
Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.
Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.
Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.
Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.
Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.
Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.
Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.
Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.
Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.
„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”
Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.
Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.
Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.
Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.
Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.
Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.
Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.
Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:
„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “
Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.
“The first thousand years? I won’t live that long!”
“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …
He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””
Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.
Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.
Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.
Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.
Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.
Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.
Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.
PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.
