Turms, nemirstīgais by Mika Valtari
Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.
Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.
Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.
Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.
Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.
PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”