Ceļojumu grāmatas ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Tās man kopš bērnu dienām ir palīdzējušas iepazīties ar vietām, kurās, iespējams, nekad nenokļūšu un cilvēkiem, kurus nekad nesatikšu. To lasīšana nenoliedzami ir palīdzējusi man sagatavoties pašam saviem ceļojumiem, uzzināt vairāk par citu tautu kultūru un vēsturi. Tādēļ uzzinājis, ka Kaspars nolēmis sarakstīt grāmatu par savu pārbraucienu pa Indiju, uzreiz pieteicos par lasītāju.

Īsumā grāmatas vēstījums ir par to, kā trīs latvieši Kaspars, Una un Viesturs ceļo pa Indiju no Deli līdz Indijas dienvidu galam. Tas, īpaši nesteidzoties, viņiem aizņēmis vairākus mēnešus, un šajos mēnešos notikušais atspoguļots tādā kā ceļojumu dienasgrāmatas veidā.

Kaspara piedzīvojumiem varēja un var līdzi sekot viņa blogā kasparsmisins.lv un, ja būsi bijis cītīgs tā lasītājs, tad, iespējams, neko jaunu par Indijas ceļojumu nemaz neuzzināsi. Pirmais, kas mani kā ceļotāju, kas pieradis pie salīdzinoša komforta līmeņa, nošokēja pati ideja braukt tāpat vieniem pa Indiju. Es nemūžam ne uz ko tādu neparakstītos, ja arī ko tādu darītu, mani noteikti pavadītu vesela atbalsta grupa ar furgonu velosipēdu darbnīcu. Bet tas ir tikai dēļ mana konservatīvisma. Tomēr man vienmēr ir fascinējis lasīt šādus ceļojuma aprakstus, un analizēt, ko es būtu darījis citādi.

Pirmkārt, sākot lasīt grāmatu ir skaidri sev jānodefinē, ka šīs ir tādas pavisam vienkāršas ceļojuma piezīmes. Tās nepretendē uz Marka Tvena “Idioti Ārzemēs” līmeni.  Otrkārt, grāmatas autoram šis ir pirmais liela apjoma darbs, tādēļ nākas secināt, ka tā ir nedaudz izvērstāka blogu ierakstu kompilācija tikai bez bildēm. Treškārt, autors, šķiet, ir lasījis salīdzinoši nedaudz ceļojumu aprakstu grāmatas, tādēļ viņa stāstījuma struktūra nedaudz nobīdās uz Maslova piramīdas zemākajiem pakāpieniem, paēst, pārnakšņot un atrast tīkla pārklājumu. Ceturtkārt, šī grāmata ir izdota nevis pēc gadu ilga darba, bet tūlīt pēc ceļojuma, kamēr iespaidi vēl ir svaigi. Piektkārt, pie grāmatas nav strādājuši nedz redaktors, nedz korektors. Ja visu šo ņem vērā, tad nekādas problēmas ar lasīšanu nevajadzētu būt.

Man grāmatas galvenais varonis nenoliedzami bija Kaspara ričuks. MAITEKĻI: Budžeta variants, kas tomēr par spīti manai sākotnējai skepsei, izturēja visu ceļojumu un aizbrauca nākamajā. No sākuma vīpsnāju, lasot sagatavošanos par ceļojumu. Domāju, nu zinies, uz parasta ričuka “kapās” simts kilometrus dienā un vēl vedīs bagāžu. Kad izlūza pirmais spieķis mans ļaunais „es” triumfēja. Domāju viss: “kaput!”, bet nekā ričuks saņēmās un turpināja ceļu. Vispār no ričuka līnijas man palika tikai viens neatklāts noslēpums ceļojuma beigu fāzē par asi un aprauto vītni. Beigās es jau biju gandrīz pārliecināts, ka nopietnam veloceļojumam, varbūt arī nemaz nevajag pirkt megasuperturbo ričuku ar titāna rāmi ar papildus izturību. Visādi citādi sarakstīta aizraujošā stilā, kur galvenais uzsvars likts uz braukšanu un pārbraucienu. Lasītājam visu laiku gribas uzzināt, kas notiks tālāk un tādēļ lasīšanas process iet uz priekšu milzīgā ātrumā.

No trešās piebildes izrietošā lieta ir, ka Kaspars ir izlaidis savā aprakstā veselu Indijas ceļojuma standartdimensiju. Cerot, ka autors atsauksmi lasīs, izvērsīšos plašāk. Indijas ceļojumos standarta tēma obligāti ir tualetes, tā ir žanra klasika. (Ja tās nav, lasītājs sāk pētīt vākus un domā, ka sajaucis valstis.) Indieši šo lietu dara nepiespiesti un vēlams uz sliedēm, baltie ļaudis kā pagadās, jo publiskās tualetes tur ir svešs jēdziens (gandrīz kā Rīgā). Viņiem piemetas dažādas vēderkaites un parazīti. Tad nu ceļotāji nonāk neērtās situācijās, lauž savus morāles un ētikas principus, un pēc pietiekoši ilga laika sprīža viņi kļūst par indiešiem.

Piebilstot pie ceturtā punkta, man tomēr pietrūka darbā pašas Indijas.  Dienasgrāmata ir sanākusi nedaudz tāda kā rallija leģenda. Mēs uzzinām, kur un kā ceļotāji brauc, kāds ir ceļa stāvoklis, bet par pašām pilsētām un tās apskates objektiem un kaut nedaudz no vēstures praktiski nekā. Piemēram Goa – bijusī portugāļu kolonija, kurā joprojām ir liela portugāļu kultūras ietekme, bet nekas no tā grāmatā nav atrodams. Grāmatā daudz tiek piesaukta Indijas daudzveidība, bet kaut kāda komperatīvā analīze, kaut neliela noderētu. Varbūt pie vainas tas, ka par šo valsti esmu lasījis ļoti daudz un vispārējos vilcienos zinu tās vēsturi. Un tad man šķiet, kā tā var pieminēt, piemēram, pārlīšanu aiz dzelzceļa barjeras un aizmirst piesaukt faktu, ka Indijā šo dzelzceļa pārmiju kontrolē iesaistīti simtiem tūkstoši cilvēki. Un arī tas, ka infu par apkārtnē sastopamajiem objektiem ceļotāji apskatās tikai pirms iebraukšanas pilsētā.

Savukārt, ja esi atspēries veikt pats šādu ceļojumu, šī grāmata noderēs kā labs papildinformācijas avots, kas dos tīri praktisku ieskatu ceļojuma plānošanā. Izrādās, ka Mobilā telefona pieslēgumu Indijā ir dabūt grūtāk nekā pilsonību, un ka lauku rajonos cilvēki ne vienmēr sapratīs angļu valodu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autoram vēl ir, kur augt, jāpieslīpē stils, jāpalasa ceļojumu grāmatas, vietām jāiepin pa kādam faktam, sarunai ar cilvēkiem, detalizētāk jāapraksta uz ielas novērotais. Un, ja autors uzrakstīs arī par Malaizijas piedzīvojumiem, tad noteikti būšu lasītājs.