Navigate / search

Inventing the Enemy: Essays by Umberto Eco

Inventing the Enemy

Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.

Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.

“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.

“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.

“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.

“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.

“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.

“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.

Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.

A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller

canticle for leibowitz

Šis nu ir viens garstāsts, kuru es laiku pa laikam pārlasu. Patiesībā šādu godu nemaz tik daudzas grāmatas nav izpelnījušās. Šī grāmata ir sarakstīta piecdesmit gadus atpakaļ, laikā, kad neviens cilvēks nevarēja būt drošs par rītdienu. Tas bija aukstā kara pats sākums, kad daļa valstu jau savā rīcībā bija ieguvušas kodolieročus un šķita, ka tas ir tikai laika jautājums līdz kodolkara sākumam.

Šis darbs sastāv no tādām kā trīs savstarpēji saistītām novelēm, kur katra veltīta kādai no civilizācijas attīstības fāzēm. Cilvēce ir pārdzīvojusi kodolkaru, pēc tā sekojošo badu un vajāšanas. Šajā procesā tā ir zaudējusi gandrīz visas savas zināšanas, jo pirmajos pēckara gados cilvēki visā vainoja politiķus un zinātniekus. Risinājums bija pavisam vienkāršs, lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika dedzinātas visas grāmatas un iznīcināti lasītpratēji. Rezultātā par pirmskara laikmetu atmiņas saglabājās visai fragmentāras. Tomēr ne viss ir tik traki, kā izskatās, svētā Leibovica ordenis dara visu iespējamo, lai saglabātu pagātnes liecības cilvēcei līdz brīdim, kad tā atkal spēs saprast grāmatās rakstīto.

Pirmā novele veltīta laika periodam sešsimt gadus pēc kodolkara un kādam jaunam mūkam Francisam, kas tīri nejauši atrod bumbu patversmi, kurā iespējams slēpusies pati Leibovica sieva, tiek uzieti arī pāris rasējumi, kas jau paši par sevi ir nenovērtējams dārgums, cilvēki vēl nedaudz zina seno angļu valodu, bet vēsture eksistē tikai kā leģendas.

Otrā novele veltīta pēckara civilizācijas renesansei. Ir nedaudz attīstījusies zinātne, tiek veikti pētījumi, un daži cilvēki ir gatavi saprast uzkrātās pagātnes zināšanas. Protams, ka Leibovica Ordenis ir gatavs dalīties ar savām zināšanām, tomēr tā pārstāvji diezgan skeptiski raugās uz to nākotnes pielietojumu.

Pēdējā novele veltīta cilvēcei, kad tā jau sākusi iepazīt zvaigznes. Diemžēl viss notiek tāpat kā iepriekšējo reizi, cilvēki neko nav mācījušies un Lucifers atkal apspīd Zemi. Cilvēki cieš no radiācijas, upuriem tiek dota iespēja izvēlēties labprātīgu eitanāziju, un Ordenis saprot, ka viņiem vairs nav ko darīt uz Zemes.

Lai arī viss stāstījums notiek tādā kā katolicisma pasaules uzskatā, un kā jau kārtīgam mūku ordenim pienākas, daudz tiek runāts par Dievu un cilvēka vietu viņa radītajā pasaulē, viņa tiesībām uz zināšanām, bet neprasmi savaldīt savu pašiznīcināšanas procesu.

Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm, lai arī autors nav augstās domās par cilvēces domu izdzīvot, grāmata dod vielu pārdomām. Ir arī interesantas personāžs Lācars, nemirstīgais, kurš pa zemi staigā jau kopš Jēzus laikiem un šad tad mums tiek ļauts ieskatīties viņa pasaules uztverē.

Jautrā Bībele by Leo Taksils

Jautrā bībele

Ja gribat zināt, kādēļ čūska dabūja ciest par Sātana nedarbiem, kādēļ Dievs nolēma apslīcināt visus zemes cilvēkus, kādas problēmas Bībeles lasītājam sagādā patriarhi – ilgdzīvotāji, monumentālais ebreju 40 gadu ceļojums pa Sinajas pussalu, kā pareizi izturēties pret sievietēm, kā sadedzināt zelta teļu, kara vešanas pamatprincipus, jaundzimušo apkaušanas, kas notiek, ja nejauši piegrūžas Derības šķirstam, notikums ar runājošo ēzeli? Tas un vēl daudz kas cits atrodams šajā grāmatiņā. Lai lasītājs neteiktu autoram: „Ak tu tā Kunga zaimotājs un ģeķis”, katram stāstam ir dota atsauce uz Bībeles tekstu.

Grāmatas autors īstajā vārdā Gabriēls Antuāns Žogans Pažess (1854-1907) savulaik veica diezgan nopietnu eksperimentu 12 gadu garumā (vismaz tā stāvēja rakstīts grāmata priekšvārdā), lai apgāztu Katoļu baznīcas nemaldīgumu, izdomājot dažādus brīnumus un maldinot pat pašu pāvestu. Darbā gan ir jūtama pamatīga Voltēra ietekme.

Šī ir padomju laikos izdota grāmatiņa, tāda kā humoristiska Bībeles skatījuma atainošana. Cilvēks, kas tiešām ir nopietni lasījis Bībeli, domājot loģiski līdzi, ar laiku sāks pamanīt dažādas pretrunas un dīvainības. Protams, es šeit nerunāju par cilvēkiem, kas Bībeli lasa Svētā Gara vadīti, tas jau ir cits stāsts. Tā kā es grāmatas nekādās vadībās parasti nelasu, tad dažādi Bībeles joki man iespiedās atmiņā jau no bērnu dienām. Pusaudža gados manās rokās pirmoreiz nonāca šī grāmata, tas bija vesels atklājums – visi Bībeles „prikoli” apkopoti vienā vietā ar jautriem komentāriem.

Tā nu iegājās, ka reizi pāris gados šo grāmatiņu pārlasu. Jāatzīst, ka tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, sāku pamanīt vietas, kur autors pats manipulē ar faktiem, nedaudz tos sagroza. Arī viņa paša pērnā gadsimta sākuma zināšanas vairs neatbilst mūsdienu līmenim, bet tas nekas, interesanti ir joprojām.

Grāmatai kopumā dodu 9 no 10 ballēm, laba izklaidei, bet par nopietnu ateisma grāmatu nenosauksi, trūkst vēsturiskās perspektīvas analīzes, visi spriedumi tiek izteikti balstoties tikai uz 19. gadsimta reālijām, kas mūsdienās tomēr nevienmēr ir aktuālas.

Carpe Jugulum by Terry Pratchett

Kā jau var noprast nosaukums Carpe Jugulum “Tver kaklu” ir pārveidots Carpe Diem “Tver mirkli”, un tas savukārt mums norāda, ka grāmatā stāsts ir par vampīriem.

Vampīri gan ir tikai četri no Ũberwaldes mežiem, grāfs, viņa sieva un divi bērni. Kāds karalis viņus ielūdz savā karaļvalstī uz svinībām, lai neviens neiedomātos, ka viņam pret kaut ko būtu aizspriedumi.Tā nu vampīri ierodas, bet prom braukt netaisās. Grāfs ir ļoti progresīvs vampīrs, norūda sevi un savu ģimeni ar svēto ūdeni, izstrādā imunitāti pret svētajām relikvijām, lāpu gaismu nomainījis ar eļļas lampām, iet gulēt vēlu un pat mēģina dzert vīnu. Tas savukārt nepatīk viņu uzticamajam sulainim Igoram (personāžs no Frankenšteina), kas ir tik stiprs gotiskā stila pārstāvis, ka speciāli iedresējis zirnekļus, kas auž tīklus.

Vispār grāmata ir ironija par vampīriem, vilkačiem, frankenšteiniem, katoļu baznīcu un cilvēkiem vispār.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, pāris gadus atpakaļ aizrāvos ar gadsimta sākumā tapušajiem gotiskajiem šausmu romāniem un šajā grāmatā minētās situācijas bija pat ļoti atpazīstamas.

Citāts:
“national anthems […] all have the same second verse, which goes ‘nur… hnur… mur… nur nur, hnur… nur… nur, hnur’ at some length, until everyone remembers the last line of the first verse and sings it as loudly as they can.”;”‘They’ve killed Thcrapth! The bathtardth!'”. (Šis gan vairāk ir citāts no Southpark multenes)