Navigate / search

Ceļojums uz Reinjonu VIII

Astotā diena (Saint-Gilles les Bains – Akvārijs – Kelonia)

11. jūnijs

Rīts sākas ar pārsteidzošu atklājumu – mums mājā dzīvo skudras, mazās faraonu. Neskatoties uz to, ka mazas, viņas ir ļoti daudz. Līdz ar to mūsu brokastu maizes kukulis ir pilns ar skudrām. Tā kā tas ir sagriezts šķēlēs, tad maizi nav iespējams lietot, ja vien neesi skudrlācis. Pārtiekam no maizes, kas tālredzīgi iebāzta ledusskapī. Pēc brokastīm dodamies uz pludmali. Mani peldēšana no rīta neuzrunā un mēs ar Matīsu nolemjam doties pastaigā.

Pastaiga mums ir gar pludmali, plāns ir doties līdz pludmales galam, teorētiski varētu rasties situācija, ka mēs apejam salai apkārt, bet vizuālie novērojumi liecina, ka šāda iespēja ir mazvarbūtīga. Iešana pa pludmali te nozīmē iešanu pa visnotaļ slīpu krastu, kas visu slodzi uzliek kreisajai kājai, laiku pa laikam ir jāpamūk no kāda lielāka viļņa. Vērojam cilvēkus, kuri lielākoties nodarbojas ar staigāšanu, braukāšanu ar supu vai suņu staidzināšanu.

Pēc trīs ar pus kilometriem mums pludmale beidzas, varētu iet atpakaļ, bet tas būtu dikti garlaicīgi, tādēļ nospriežam, ka iesim atpakaļ pa pilsētu. Kas gan varētu būt vieglāk, ej tik pa pirmo ielu līdz nonāc līdz mājām! Prātīgi būtu bijis apskatīties kartē, bet ar tādām lietām jau neviens nenodarbojas.

Iešana ir visnotaļ interesanta, te acīmredzot ir nopietna grafiti komūna, jo apzīmēts ir viss, ko vien var apzīmēt. Mūsu favorīts ir viens ar segvārdu Vast. Ievērtējam picēriju un restorānu piedāvājumus, pat ieejam vietējā maiznīcā nopirkt bageti, kuru pa ceļam pagrauzt, jo brokastis jau bija pirms stundas. Vienu vārdu sakot, labi pavadām laiku, ceļš gan neved tur, kur bija plānots, jo visu laiku no galvenā ceļa atdalās ieliņas, tostarp uz jūras pusi, un brīdī, kad nonākam šosejas malā, kur vairs nav ietves, nolemjam koriģēt savu virzienu.

Ar pirmo piegājienu līdz jūrai tikt neizdodas, privātā teritorija, toties pasveicināmies ar vietējiem. Jāpiezīmē, ka te arī pirmo reizi redzēju vietējo bomzi, tā paskats atbilda dekomisionētam pirātam, arī bļaustījās kaut ko vietējā kreolu valodā, atstāja pozitīvu iespaidu. Pa ceļam uz mājām atrodam iepirkšanās centru tuvu mājai, tīri nejauši nogriežamies uz pareizo ielu un esam klāt. Aizejam pie peldētājiem, tiem tur uzradušies divi draugi, klejojoši suņi. Suņi šos paņēmuši savā aizgādībā, mums tuvojoties šie pat uzrei, sak, svešiem te nav ko darīt.

Šāds rīta iekārtojums bija tādēļ, ka vēlējāmies sagaidīt akvārija atvēršanu. Tepat šai pilsētā, kas izstiepta kā desa gar krastu, ir brangs akvārijs, kurš parāda vietējo floru un faunu. Ar mašīnu tas ir pāris minūšu brauciens, galvenā problēma ir stāvvietas atrašana, tā te ir visiem, bet mums paveicas. Ejam uz akvāriju.

Šodien ir kaut kāda bērnu diena, jo pilns ar mazāko klašu skolniekiem, mums kasieris pat iesaka pāris stundas pagaidīt, lai noskrien masa. Mēs veicam stratēģisko apspriedi un nolemjam, ka tik mazus varēsim izgrūstīt, lai tiktu līdz stikliem, sakām, lai dod tik biļetes.

Šis nav nekāds megaklases akvārijs, tāds pieklājīgs vietējais, rāda jau viņi tikai vietējās zivis nevis kādus aizjūras monstrus. Vietējo zivju viņiem pietiek, katrā akvārijā ir pa murēnai, lielākā haizivs. Valis gan izlikts tikai kā makets, pie kura nofotogrāfēties, bet vaļu ap šo salu ir daudz. Jau pirmajā dienā Maija sarunā ar saimnieci uzzināja, ka pirmie vaļi te jau atpeldējuši. Īstajā sezonā to te esot ap pāris tūkstošiem. Neteiksim, ka man zivju vērošana baigi uzrunātu, tādēļ ātri iepazīstos ar piedāvājumu. Pie lielāka akvārija vienkārši padirnu un tēloju, ka skatos zivis.

Man jau arī sagādā problēmas tas, ka te viss ir franciski, izlasot man ir tikai nojausma, par ko te rakstīts, puiši pēc pirmās pusstundas vienkārši garlaikojas. Joka pēc ierakstām kaut ko atsauksmju grāmatā. Beigās Maija visu ir apskatījusi un mēs dodamies prom.

Armands ieminas, ka vajag aiziet uz restorānu paēst. Atrodam tuvāko iestādījumu vārdā Leon un ejam iekšā. Burgeri te ir garšīgi, Fish&Chips ar’ nav ne vainas. Paēduši dodamies uz nākošo apskates objektu pilsētiņā Saint-Leu vietā, kas sauca Kleonia.

Kelonia nodarbojas ar jūras bruņrupuču rehabilitāciju un dakterēšanu. Cilvēki jūras ir piesārņojuši ar plastmasu tik daudz, ka pat šie milzeņi nespēj izsprukt sveikā. Laiku pa laikam vietējie zvejnieku atstiepj kādu, kas saēdies par daudz plastmasas, sapinies tīklos, palicis bez kājas. Tā teikt, darba pietiek. Lai kaut kā nopelnītu naudu, šis centrs ir atvērts apmeklētājiem.

Galvenā ideja iemācīt cilvēkiem, ka mest atkritumus okeānā nav prāta darbs. Te ir izstāde ar okeānā atrastajiem materiāliem, jāsaka, diezgan iespaidīgi, nemaz nezināju, ka jūra var izskalot zobubirstes, mums te lielākoties ir koki. Tad ir baseins, kur varam aplūkot pirmos bruņrupučus – vienam trūkst pāris kāju, bet izskatās visnotaļ ņiprs. Tad pa trepītēm lejā un varam vērot bruņrupuču dzīvi no zemūdens akvārija. Tur var piesēdēt un apskatīties bruņrupuču ikdienu. Tad aizejam uz nākošo ekspozīciju, kas vairāk veltīt bruņrupuču apstrādei. Nu tas par veciem laikiem, ko var ēst, kā uztaisīt smuko monokli ar bruņrupuča bruņas rāmi, ķemmes sprādzes un citas lietas. Vietējiem tas ir bijis arī kā svētku ēdiens. Klimata pārmaiņas ar čakarē bruņrupučus, jo viņu šķilšanos ietekmē temperatūra.

Tad var uzkāpt tornī un pavērot apkārtni, vairāk jau okeānu. Es ekspozīcijai tieku cauri ātri un sēžu un domāju, ko nozīmē zīme, kurā attēlota nosvītrota roka un bruņrupucis. Loģiski sanāk, ka barojot bruņrupučus ar nocirstām rokām jāskatās, lai tiem nav pieci pirksti. Kādēļ bruņrupučus nevar barot ar piecpirkstu rokām, gan nesaprotu. Franču valoda man nav tādā līmenī, lai to kādam vietējam pajautātu.

Pirms iestādes atstāšanas apmeklējam suvenīru veikalu. Nospriežam, ka šodienai pietiks un braucam mājās. Pa ceļam gan aizšaujam uz veikalu nopirkt kaut ko brokastīm. Ernests arī pieprasa peldēšanas kurpes, jo viņam ar’ nepatīk koraļļi, kas duras pēdās.

Vakarā peldēšanās okeānā, šodien gan tāda nomākusies diena, bet Armandu tas neattur, ūdens jau silts.