Navigate / search

КОСТЬ ВОЙНЫ by Антон Корнилов

Sen senos laikos dzīvoja parasts lauķis vārdā Oriks. Oriks uzkalpojās par parastu karavīru un patiesībā nebija gudrāks par zābaku. Taču reiz, rokoties vecā apbedījumā, Oriks atrada titāna galvaskausu un izveidoja no tā bruņucepuri. Ar tās palīdzību viņš iekaroja gandrīz visu pasauli.

Grāmatas galvenais varonis Alberts ir maģisku mantu meklētājs. Tautā viņus sauc par Ķērājiem. Strādā viņš dažādu magu un burvju uzdevumā, iegūstot dažādus artefaktus. Šoreiz viņš dodas Margona uzdevumā atrast leģendāro КОСТЬ ВОЙНЫ (var redzēt uz grāmatas vāka), lai aizkavētu tumšo spēku ienākšanu pasaulē. Viņa galvenais pretinieks Sets arī dodas meklējumos ar šo pašu mērķi tikai ļauno spēku protogonista Eolles uzdevumā.

Lai lasītājām būtu interesantāk un sižets liktos saistošāks, Albertam līdzi dodas Semuels – izgudrotājs un ķīmiķis un Marta – sievišķis, kas māk kauties, un Alberta civilsieva. Tā nu grāmatas autors ved savu lasītāju pa savu izdomāto pasaku valstību no piedzīvojuma uz piedzīvojumu, līdz gala cīņai.

Šo grāmatu diez vai varētu saukt par ļoti labu, apzīmējums ‘interesanta’ būtu vairāk piemērots. Sākums likās kā Pehova sākotnējiem darbiem, tomēr nedaudz kaut kas pietrūka.

Pozitīvi, ka varoņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, kur labie ir absolūti labi un sliktie tik pat absolūti slikti. Šeit bija panākts balanss: nebija ne labo, ne slikto, vienkārši katram bija savas intereses, tas, ka kaut kur augšā viņi personificēja Tumsas un gaismas mūžīgo cīņu, stāstu nemaitāja. Par brīnumu galvenā varoņa tēls bija daudz maz izstrādāts un viņa rīcības pamatojumu tādējādi bija vieglāk saprast. Varoņi arī ir tādi cilvēcīgi ar vājībām nevis supervaroņi hit-and-slash stilā. Arī pašam Albertam vienīgā superspēja ir briesmu sajušana, pārējais viss tiek panākts ar viltību un izveicību. Nekādu tur superzobenu vai mega superspēju.

Nepatikās, ka autors jau grāmatas vidū nogalina savu varoni un pēc tam to atceļ atpakaļ dzīvo vidū. Protams, ar brīnuma palīdzību. Šai rīcībai sižetā man tā arī neizdevās atrast pievienoto vērtību, kādēļ tas bija vajadzīgs. Arī galvenais tumšā torņa motīvs, kurā beidzas viss, man likās tāda nedaudz novazāta ideja, kas neizceļas ar oriģinalitāti. Nedaudz par biežu tiek veikti brīnumaini sižeta pavērsieni, lai izpestītu galveno varoni no ķezas, kurā tas ievests desmit lappušu garumā. Lai vai kā šajā literatūras žanrā es šo grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: