Šoreiz jautājums ir pavisam vienkāršs. Kāds jaunais dabas pētnieks (sauksim viņu par Jēpi) agrā rītā atstāj savu telti un dodas 10 kilometru pārgājienā uz dienvidiem. Nonācis tur, Jēpis nokāto vēl 10 kilometrus rietumu virzienā un sastop lāci. Pēc neliela izbīļa lācis tiek nofotografēts. Tad Jēpis pagriežas uz ziemeļiem un pēc 10 kilometriem sasniedz savu telti. Kādā krāsā bija nofotografētais lācis? Vēlams atbildi pamatot.
10. janvāris.
15:30 Sazinājos ar Ediju, patlaban notiek Mauritānijas Senegālas robežas šķērsošana. Vieta saucas Diama. Dukes of Kurland Senegālas vīzu ir dabūjuši jau Latvijā, bet domājams, ka arī uz šīs robežas bez mazas dāvaniņas tā uzreiz pāri netiks. Kā dāvana var kalpot jebkas. Viņiem (Dukes) populārākā ir atdot labajam kārtības sargam iepriekšējā dienā valkātu un nedaudz sasvīdušu maiku. Varētu domāt, kam tad tāda vajadzīga, bet ņem.
Krokodils pēc tuksneša ir nedaudz nobraucies. Kā jau vakar minēju, pēc Edija neveiksmīgā tramplīna uz kāpas, mašīnas priekša ir šķīrusies no plastmasu lielākās daļas. Arī jumta bagāžnieks ir nedaudz ticis traumēts no benzīna kannu pārvadāšanas. Uz jumta zem bagāžnieka radusies bukte. Vakar atteicies darboties spidometrs. Arī ģenerators īslaicīgi izgājis no ierindas, ne jau gultņa dēļ, bet oglīšu. Oglītes rezervē bijušas līdz un kaut kādā ciematā ar dīvaini izrunājamu nosaukumu tās nomainījuši. Pludmalē zīmējot smiltīs apļus ir izdevies nomontēt vienu riepu.
Vakar vakariņās Edijs esot mielojies ar vistu. Viņš gan atzina, ka vispār tas pasākums esot izskatījies pēc baloža. Bet nekas garšīgi. Ideja ēst tikai līdz paņemto paiku, laika gaitā zaudējusi savu pievilcību. Rolton zupas gan joprojām esot cieņā.
Benijs grupu cauri tuksnesim vedis trīs dienas un divas naktis. Esot stāstījis par to cik grūti ir šajās vietās orientēties un, ka tā ir vesela māksla. Edijam gan radusies aizdoma, ka pie Benija mākslas savas artava ir arī kāpu galos uzliktajām riepām ar virzienu norādošām bultām.
Tuksnesi šķērsojušas visas 3 latviešu grupas bez nekādiem īpašiem starpgadījumiem, Arī līdzbraucošais britu Golfiņš pārlatviskots un tas tagad brauc ar Latvijas karogu. Tuksnesī esot iebraukusi vēl viena grupa ar Ford Fiesta, mazo Peugeot un Multivan, bet par tiem nekas vēl neesot dzirdēts.
Šovakar plānots ierasties Zebrabar. Patlaban jau veikti aptuveni 8000 kilometri.
7:00 vai kaut kur tuvu šim laikam esot izbraukts no Lionas, visu dienu braukts. Šonakt pēc Ivara aprēķiniem ap 2:00 naktī būs tikuši Malagā. Šīs diena pārbrauciena kopējais garums būs ~1800 kilometri.
Krokodils joprojām nav ticis pie jauna ģeneratora. Edijs apgalvo, ka nekas traks nenotikšot, drīz jau puse ceļa veikta, gan jau izvilks arī otru pusi pa Āfriku. Izskatās, ka šī lieta būs pirmā, kas jāmaina laimīgajam gambijniekam, kas šo mašīnu labdarības izsolē nopirks.
Patlaban galvenais barības avots esot ceļmalas benzīntanki, Makdonaldi gan netiekot apmeklēti.
PAPILDINĀJUMS 21:00
Saņēmu zvanu no Edija. Plāni esot mainījušies. Jaunais galamērķis stundas brauciena attālumā. Pilsēta Alicante. Tur plānots satikties ar vēl divām latviešu komandām. Tās tradicionāli brauc ar žigulīšiem. Jaunā apmešanās vieta – Formula 1 hotelis.
Tagad ir vasara un skriešana ir lieta, kas ir veselīga un ar kuru ilgstoši nodarbojoties, tev ir iespēja pat noskriet maratonu. Piemēram, šis cilvēks ir apņēmies.
Tad nu tiem, kas skrien vai arī neskrien, uzdevums par skriešanu.
Kāds skrējējs reiz bija apņēmies noskriet 26 kilometru sacīksti. Kāpēc 26 kilometrus? Tāpēc, ka tik liels bija salas garums uz kuras viņš dzīvoja. Tur katru gadu notiek šādas sacensības. Viņš sastādīja sekojošu treniņu plānu:
Viņš skries piecas dienas nedēļā;
Katru dienu viņš skries vienu kilometru vairāk nekā iepriekšējā dienā, izņemot katras nedēļas pirmo treniņu dienu, tad viņš skries tik pat daudz cik iepriekšējās nedēļas pēdējā dienā;
Līdz sacensībām vēl ir piecas nedēļas laika;
Pēdējie treniņa skrējieni viņam būs 26 un 27 kilometru gari.
Jautājums: Kāds ir gabals, kurš viņam jānoskrien pirmajā treniņa dienā?
PS. Bildē attēlotie nekur neskrien.
Pieņemsim, ka plaknē atrodas trīs pilsētas A, B un C. Attālums no pilsētas A līdz pilsētai B pa taisni ir 9000 kilometru. Attālims no pilsētas A līdz pilsētai C pa taisni ir 9000 kilometru. Kāda ir varbūtība, ka atālums starp pilsētām B un C ir mazāks par 9000 kilometriem?
2007. gada 14. jūlijs (Annaburroo -> Batchelor)
Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.
Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.
Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.
Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.
Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.
Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.
Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.
Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.
Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.
Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.
Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.
Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.
Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.
Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.
Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.
Turpinājums sekos …
2007. gada 9. jūlijs (Alice Springs -> Tennant Creek)
No rīta guļam maksimāli ilgi, dienas programmā nav pārslogota un arī jau reiz brauktais ceļš 439 kilometru garumā pēc Austrālijas mērogiem nekāds gaisa gabals nelikās. Tā nu paēduši un nobumbulējuši līdz pat 10:00 viesnīcā, devāmies uz School of the Air.
School of the Air ir interesants veidojums. Kaut kur pēc Otrā pasaules kara austrālieši saskārās ar problēmu, ka attālo fermu bērni nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību, jo līdz tuvākajai skolai viņiem jāmēro pat pustūkstotis kilometri pa granteni. Tā nu viņi izdomāja tālmācības kursus pa radio. Šo brīnumu tad arī devāmies aplūkot.
Foajē nopērkam biļetes un esam spiesti nedaudz uzgaidīt līdz sāksies ekskursijas laiks. Turpat ir suvenīru bodīte un fermas bērnu daiļdarbu izstāde, nu katrs izklaidējas kā māk, cits sataisījis kompja modeli no kartona kastēm, cits salodējis vēja ģeneratorus. Protams, tiek spiests bišķīt uz ziedojumiem. Piemēram, stāsts par kādu lauku puiku, kurš atbraucot uz Alice Springs kedā glabājis 5 Austrālijas dolārus, un bija apņēmies to cienīgi iztērēt, beigu beigās ziedojis School of Air, lai citiem nabadzīgākiem bērniem varētu iegādāt grāmatas. Jāatzīst, ka kedā glabātais piecdolārnieks izskatījās smagi palietots, bet tas nekas, galvenais jau, ka no sirds.
Foajē pa lielu stikla logu var redzēt arī mācību pārraides norises telpu. Tad nu visu izpētījuši dodamies uz ekskursiju. Ekskursija izpaužas sekojoši visi sasēžas zālē un viena no pedagoģēm īsumā iepazīstina ar sevi, paprasa no kurienes esam mēs, ir ļaudis no Austrālijas, Latvijas un Grenlandes (šitas mani šokēja). Tad nopriecājusies, ka nav kā vakar, kad visi bijuši no Sidnejas un Melburnas, uzliek mums 10 minūšu garu filmu par skolu un tās bērniem. Bērniem izrādās, lai mācītos, mūsdienās nepieciešams interneta pieslēgums izmantojot satelītu, to piegādās skola uz līzinga un, protams, mājskolotājs vai vecāks, kas ar viņiem papildus ņemsies. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ tikai 20 procenti no aborigēnu bērniem šajā skolā iesaistās. Pēc filmiņas seko daži jautājumi, visi nedaudz vēl pasnaikstās pa skoliņu dodas prom.
Arī mēs sākam savu ceļu uz Tennant Creek. Tā kā laiks jau ir ap pusdienas laiku, nolemjam ne ar kādu ēšanu neaizrauties un uzdzīvot Tennant Creek restorānā, jo Lonely Planet piedāvā izvēli starp trijiem. Pa ceļam pafotografējamies pie ceļa zīmēm, kurās redzami lieli cipari.
Te man izdodas izcīnīt tiesības pabraukt ar mašīnu arī pašam, paspēju nobraukt kādus 150 kilometrus, līdz manu ceļabiedru pacietības mērs bija pilns un viņi piedāvāja apstāties Ti Tree. To arī darīju, visu laiku mēs auto bijām klausījušies U2 best of the best, tas bija nedaudz piegriezies un iegādājāmies Moby Hotel albumu. Tad nu klausoties to devāmies tālāk.
Protams, vēlreiz apstājāmies pie Devils Marbles, tāpat atvadu pastaigai, kas zina, kad vēl tur atgriezīsimies.
Tur tad arī redzam savvaļas krūmu suni dingo. Šamais laikam pārtiek no vietējo tūristu laipnībām, jo īpaši bailīgs nav, tikai slapstās apkārt nenolaižot ne acu. Tā kā nevar zināt, kas un kā drošības pēc dingo tiek pabaidīts ar akmeni, pēc šuneļa reakcijas var redzēt, ka šāda štelle viņam neatgadās pirmo reizi.
Dodamies tālāk un ieraugām ceļa malā īstu krūmāju ugunsgrēku. Cilvēkam, kam pavasaris asociējas ar dūmu smaku, sērkokiem un sausu zāle, šāds skats silda sirdi. Man ir aizdomas, ka Austrālijā visi ir nedaudz piromāni, arī šo ugunsgrēku neviens nedzēš, vietējie vienaldzīgi kapā garām, mēs gan kādas desmit minūtes pastāvam un pavērojam.
Tennant Creek apmetamies jau zināmajā motelī „Desert Sands”, kur jau prombraucot bijām rezervējuši istabiņu. Ātri noliekam mantiņas un dodamies uzdzīvot. Pilsēta pārsteidz, visur logiem priekšā restes, gan humpalu bodēm, gan baznīcai. Aborigēnu vīrieši virs 20 gadiem visi izskatās, ka jau ir pālī, pie tam pamatīgā. Viņu otrās pusītes nodarbojas ar veču lamāšanu un dzīšanu uz mājām. Izskatās pēc savdabīga sporta veida. Redzam arī vienu kolorītu personu, kas kursē ap benzīntanku, Šamais mīl skaļi bļaut uz saviem ciltsbrāļiem un izskatās, ka otrās puses, kas viņu dzītu mājās, nav. Pati pilsēta ir pēc būtības gara iela ar mājām ceļmalā.
Iespaidīgākā būve – aborigēnu kultūras centrs, kas arī pilsētas ietvaros laikam ir galvenais tūristu objekts, izņemot zelta raktuves, taču uz tām mēs dosimies rīt. Vēl ievērtējam ceļazīmju stabu, kas rādu attālumu līdz pasaules pilsētām, tāpat kā Rīgas Zoodārzā, tikai šim vairāk norādes un visas jūdzēs.
Visi nolūkotie restorāni, izskatās ir slēgti jau pāris gadus, vismaz pēc durvīm un aiznaglotiem logiem spriežot. Viens grill bārs atrodas atvērts, taču tajā valdošā atmosfēra liek izlemt par labu citām vēl neredzētām un iespējams neesošām vietām. Solis pa solim un pilsēta beidzas, ēstūža nav – var iet atpakaļ. Nolemjam iepirkties supermārketā un paēst viesnīcas numurā, kurā ir arī virtuve. Tā arī darām. Vienīgi škrobe bija, nākot atpakaļ ieraudzīt pāri ceļam pretī savai viesnīcai uzrakstu Restaurant, kas izskatījās atvērts un pieklājīgs.
Nedaudz paskatījušies televizoru devāmies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – četrpadsmitā diena.
Turpinājums sekos …
2007. gada 3. jūlijs (Katherine -> Tennant Creek)
Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.
Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.
Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.
Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.
Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.
Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.
Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.
Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.
Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.
Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.
Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – astotā diena.
Turpinājums sekos …