Navigate / search

Kas Asmo Somā?

Paldies Dainim par šīs akcijas atvilkšanu uz Latvijas blogiem. Lai gan, ja man atmiņa neviļ, pirms gadiem sešiem, kas tāds jau reiz bija, bet tur, šķiet, bija par kabatu saturu. Lai vai kā tur nebūtu, par manas somas saturu ir ieinteresējušās MsMarii un Spīgana, paldies viņām par to, un te nu būs neliels manas somas satura apskats.

Somas saturs

Sāksim ar pašu somu – to es dabūju kā dāvanu Ziemassvētkos, jo mana Šveicē pirktā Alpine Club soma pāris gadu laikā bija nonēsājusies tik tālu, ka bija parādījušies caurumi. Un ar cauru somu nēsāt savas mantas ir tikpat nejēdzīgi kā art ar diegiem. Esošā soma ir ļoti parocīga, jo vajadzības gadījumā tajā var iestūķēt iPadu.

Somā man vienmēr ir līdzi kāda grāmata, tas gadījumā, ja Kindlei izbeidzas enerģija, un es palieku bez lasāmvielas. Īstam lasītājam palikšana bez lasāmā vietā, kur nav ko darīt (vilciens, koncerts, tualete, restorāns) izraisa “lomkas” jau pēc pāris minūtēm. Tad nu šāds risks tiek izslēgts. Ja grāmata man ik pāris dienas nomainās, tad Kindle ir konstante, kura man somā dzīvo jau vismaz trīs gadus.

Pase. Nav jau pie mums tik traki kā Maskavā, kur tev var policists pienākt klāt un palūgt uzrādīt dokumentus. Man gan tā nekad nav gadījies. Pasi nēsāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kad dienas laikā tev būs jāapstiprina sava identitāte.

IPhone – jā, esmu no tiem, kuriem patīk aifoni. Bija man savulaik arī androīdtelefons, bet pēc gada lietošanas no tā atteicos, pārdodot dvēseli Apple izstrādājumiem, un nevienu dienu to neesmu nožēlojis. Tas ir mans galvenais darba instruments, kurā čekoju meilus, sociālos tīklus, un zvanos darba darīšanās.

Kodu kalkulators – kādu gadu atpakaļ pārgāju no kodu kartes uz kalkulatoru, tā nu viņš vienmēr tiek vazāts līdzi, ja nu noder.

Žurnāls «Мир фантастики»  – mans pērnā gada atklājums. Nav nācies lasīt neko labāku, kas stāstītu par zinātniskās fantastikas un fantāzijas aktualitātēm. Rietumu žurnāli lielākoties centrējas uz viduvējiem vai jau lasītiem stāstiem, un parasti tajos atrodami tikai pāris fantastikas pasauli analizējoši raksti. Šis žurnāls ir īsta smadzeņu bumba, daudz analīzes, fantāzijas pasauļu apskati, vēsture. Nedaudz arī jaunākās fantāzijas filmas un spēles. Žurnāls ir pietiekoši biezs, lai spētu mani izklaidēt pāris nedēļas.

Naudas maks – tas gan ir kabatas iedzīvotājs. Pirkts tepat Latvijā, pēc tam, kad iepriekšējais piecus gadus kalpojošais izjuka reizinātajos. Šim ir izredzes pārsist manu pirmo naudas maku, kas kalpoja man septiņpadsmit gadus. Tā ir es dikti pieķeros mantām. Piemēram, josta, kuru es nēsāju, man ir no sešpadsmit gadu vecuma. Priekš kam mainīt mantu, kas labi kalpo tāpat.

image

Austiņas arī ir kabatu iedzīvotājas. Nepieciešama lieta, lai klausītos podkāstus. Patiesībā, ja klausos tikai divus: “The Sceptics’ Guide to the Universe“, manuprāt labākais no visiem sastopamajiem. Palīdz sekot līdzi zinātnes attīstībai, jaunākajam pseidozinātnes sviestam un saprast, ka ir pasaulē arī loģiski domājoši cilvēki. “StarTalk Radio” Niel Degrasse Tyson šovs. Ne visas daļas ir klausāmas, ir nedaudz sviesta, bet visnotaļ interesants klausāmais. Izcila tematiskās mūzikas izvēle.

Atslēgas – arī kabatu iedzīvotājas, saimniecībā vienmēr noder. Dzīves laikā gan mainījušās vairākkārt, ir aizdomas, ka pāris no viņām ir no dzīvokļiem, kuros jau daudzus gadus nedzīvoju, bet nevar saprast, kuras ir liekas. Atslēgu piekariņš krusta formā nenozīmē, ka esmu kristietis, vienkārši pirms divdesmit pieciem gadiem atradu viņu uz ceļa, pievācu un izmantoju par piekariņu. Reiz viņā bija iebūvēts nazis, bet tas laika gaitā nolietojās.

Tālāk stafeti nododu Sisyphus, ja vien viņam vispār ir soma.

UR by Stephen King

UR by Stephen King

Tā kā visi (Lasītāja, Doronike, Ilze un Dainis) sasparojušies uz Kinga darbu lasīšanu, es kā īsts latvietis nevarēju palikt malā un arī izlasīju vienu grāmatiņu, kuru biju glabājis neaizskaramajā rezervē. Šo stāstiņu Kings sarakstījis tikai un vienīgi Kindle grāmatu veikalam. Bija nācies par to lasīt gan ļoti labas, gan sliktas atsauksmes, un sliktās mani atturēja no stāsta lasīšanas.

Tātad tipiskais Kinga varonis, angļu literatūras pasniedzējs ap gadiem nedaudz pāri trīsdesmit, nesen izšķīries ar savu draudzeni. Šķiršanās iemesls visai triviāls, tā vietā, lai šamais uzklausītu savas draudzenes problēmas, viņš lasa grāmatu un tikai nosaka – aha. Sākas vārdu pārmaiņa, kur viens tiek nosaukts par analfabētisku kuci un otrs par dauni, kas lasa papīra grāmatas. Tad nu pārdzīvojot šķiršanos, galvenais varonis nolemj iespītēt un pasūta Kindle lasītāju. Kindle pienāk vienas dienas laikā un dīvainā kārtā ir ar rozā korpusu un kaut kādu UR funkciju. Spēlējoties ar to tiek atklāts, ka UR nozīmē paralēlās pasaules un tā piedāvā pasūtīt grāmatas arī no citām realitātēm, kur rakstnieki ir miruši vēlāk un uzrakstījuši vairāk. No sākuma tas viss šķiet pēc kāda datorika joka, līdz kļūst skaidrs, ka tas nav nekāds joks.

Man šī grāmata atgādināja vienu no Šeklija stāstiem “Šis tas par velti” , tur ar galvenais varonis dabūja savos nagos sev neadresētu sūtījumu. Stāsta koncepts ir vienkārši izcils, vismaz man Kindle īpašniekam un cītīgam grāmatu lasītājam iespēja lasīt paralēlo visumu autoru darbus norautu jumtu. Grāmatas varonim notiek tas pats, viņš atklāj, ka Hemingvejs ir sarakstījis grāmatu par suņiem (neesmu Hemingveja speciālists, bet tas laikam ir viņu cienītāju slapjais sapnis), Šekspīram atrodas nelasītas lugas. Vispār dzīve ir par īsu, lai izpētītu viena autora daiļradi paralēlajās pasaulēs, kuras ir pāri par desmit miljoniem. Pasākumā tiek iesaistīti draugi un līdz šai vietai stāsts ir foršs un jauks. Tad viņi atklāj iespēju lasīt arī paralēlo pasauļu avīzes, tas arī vēl nav nekas slikts, ir interesanti uzzināt dažādas lietas, kas notikušas savādāk citās pasaulēs, pat ja dažas pazūd pēc Kubas krīzes. Te man radās iespaids, ka Kings ir ielicis pamatu savai grāmatai “11/22/63”. Galvenais lietošanas nosacījums ir nepārkāpt Paradoksa likumus. Iesākumā tas izdodas viegli, līdz varonis atklāj iespēju uzzināt pašam sava apvidus lokālo nākotni.

Šo stāstiņu varētu droši pielikt pie “Dark Tower” cikla, arī te dominē Tornis un Roze, kurus rausta izmaiņas notikumu secībā, stari ir salauzti un realitātes turas kopā uz puņķiem. Tomēr beigas varēja būt labākas, atrisinājums bija tik prasts un atmazka tik vienkārša, ka zinot realitātes sargus no citām Kinga grāmatām, man nolaidās rokas. Kopumā, ja neskaita nobeigumu, stāsts bija labs lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka otrreiz nepārlasīšu, bet iztērēto sešu dolāru arī nav žēl.

Gutenberg the Geek by Jeff Jarvis

Gutenberg the Geek by Jeff Jarvis

Nolēmu apskatīties, kas ir Kindle Single. Par šo grāmatiņu biju lasījis labas atsauksmes, un maksāja viņa tikai dolāru, tad kāpēc nenopirkt un neizlasīt. Tagad es zinu, ka Kindle single labākajā gadījumā būtu nosaucama par brošūru, sliktākajā gadījumā par palielu rakstu. Sapratu arī, ka daļa recenziju, kuras lasīju par šo darbu, ir gandrīz tikpat garas kā pats darbs.

Īsumā grāmatiņa ir tāds kā Gūtenberga dzīves gaitu kopsavilkums, autors nav iedziļinājies sīkumos, bet tā vispārīgi uzskaitījis tā dzīves pagrieziena punktus, nedaudz ieskicējis laikmeta reālijas un pasniedzis Gūtenbergu kā īstu tehnoloģiju inovatoru, kas salicis kopā pieejamās tehnoloģijas (papīrs, metālliešana, prese) ar esošajām sabiedrības vajadzībām. Radot grāmatu tādu, kādu mēs to pazīstam šodien. Nedaudz tiek apspriesta ideja kā Gūtenbergam, ķildojoties ar saviem aizdevējiem un biznesa partneriem, grāmatu iespiešanas tehnoloģi kļuva atvērta visai pasaulei. Gūtenberga ideja jau no sākuma bija izveidot monopolu.

Nemaz nezināju, ka viņa pirmais biznesa projekts, bija spogulīšu tirgošana. Maincā laiku pa laikam izstādīja kādas svēto relikvijas, noteikti, ka to apskatīšana noņēma pakaļas vātis, bet kā efektu dabūt permanentu, aiznest mājās. Izrādās – pavisam vienkārši vajag šos pīšļus, krusta gabalu vai lupatas stērbeli ieraudzīt spogulī. Acīmredzot tādējādi visi pozitīvie efekti tiek pa taisno pārnesti uz spoguli, un tas jau pats strādā kā relikvija. Ironiski, ka Gūtenberga iespiedmašīna bija diezgan liels atspaids Lutera cīņai ar Katoļu baznīcu.

Kaut kur biju lasījis, ka Gūtenberga darbība ir arī aprakstīta no uzņēmuma naudas plūsmas analīzes viedokļa. Bet neko vairāk kā iespējamo izdevumu uzskaitījumu vienā pusē un saražotos krājumus otrā neatradu. Gribējās jau uzzināt, cik liels tad bija aizdevuma procents tiem 1600 guldeņiem, ja beigās tiek konfiscēt īpašums, kas vērts pāri par četriem tūkstošiem guldeņu. To diemžēl tur neizlasīju, un sanāca, ka aizdevējs ir vainīgs pie visas štelles, kas pie tam vēl nodarbojas ar reiderismu. Ar konfiscētajām iekārtām viņš kļuva pazīstams kā nopietns grāmatizdevējs.

Kopumā neliela brošūriņa, kas labi lasās vilcienā. Pietiek četrdesmit minūtēm un parāda kādas vēsturē nozīmīgas personas interesantākos dzīves mirkļus. Par to, ka Gūtenberga projekts būtu tieši salīdzināms ar dotkomu biznesu attīstību un vispasaules interneta tīklu, to es atļaujos apšaubīt, jo, manuprāt, grāmatu masveida ražošanas tehnoloģijas izstrāde ir daudz nopietnāks sasniegums. Bet nu autoram jau vajadzēja interesantu virsrakstu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

In the Land of Invented Languages: Esperanto Rock Stars, Klingon Poets, Loglan Lovers, and the Mad Dreamers Who Tried to Build A Perfect Language by Arika Okrent

In the Land of Invented Languages

Kā redzams pēc grāmatu nosaukuma, garie grāmatu nosaukumi  nebūt nav pazuduši līdz ar viduslaiku aiziešanu. Šad tad man uznāk vēlme palasīties kādu populārzinātnisku grāmatu par valodām. Šoreiz, pētot kindle veikalā pieejamo literatūru, nejauši uzdūros uz šo grāmatiņu. Skaidra lieta, ka man kā cilvēkam, kas informēts ir tikai par esperanto eksistenci un par citām mākslīgi izveidotām valodām nojauš tikai miglaini, šāda grāmata šķita tīrā debesu dāvana.

Valodu izdomāšana, šķiet, ir tikpat veca kā cilvēce. Laiku pa laikam kādam gudriniekam ienāk prātā izveidot valodu, kura būtu loģiska, viegli iemācāma, sakārtotu cilvēka domāšanu un bonusā nestu pasaulei saticību un mieru. Kā likums, tiek uzstādīti tieši šādi valodas izveidošanas mērķi. Tad atkarībā no rocības un apstākļu sakritības izgudrotājs sēž pāris gadus vai desmitgades un izdod monogrāfiju, kuru izlasa pāris viņa draugi un kurā runā labi, ja izgudrotājs. Labākā gadījumā grāmata nonāk kādā bibliotēkā, kur tā stāv aizmirsta.

Arī pašu jaunizcepto valodu cepšanas veidi ir tikai pāris. Viens ir samest katlā vairākas populāras valodas, izveidot vārdu krājumu, sastādīt pārsimts lapaspuses biezu gramatikas likumu grāmatu un gatavs. Otrs veids ir visus vārdus censties pārvērst simbolos, bet lai nesanāktu kā ar hieroglifiem, tad vēlams, lai simboli izrietētu loģiski viens no otra. Tad parasti uzzīmējam pāris pamatsimbolus, izskaidrojam principus, kā saliekot kopā zeme ūdens un uz leju uzzīmēt lietu un staigājam lepni apkārt. Vēl ir veids visus vārdus saklasificēt grupās un katrai grupai iedodam pa zilbei. Tad pēc klasifikācijas ejot lejā uz konkrēto vārdu izveidot unikālu zilbju salikumu, kas ne tikai rada sakāmo vārdu, bet dod mums arī informāciju, ko mēs ar to vārdu domājam. Cits veids ir sanumurēt visus vārdnīcas vārdus pēc kārtas un tad pateikt kaut ko 234 845 734, jocīgi, bet daži uzskatīja to par labu pavērsienu valodu izgudrošanā. Un tad ir vienkārši valodas, kur visi vārdi ir izgudroti.

Skaidra lieta, ka ar tik ierobežotu arsenālu ir diezgan grūti motivēt cilvēkus mācīties tavu izgudroto valodu, ja nu draugi aiz pieklājības. Visā pasaulē kaut cik normāli ir izdevies ieviest tikai Esperanto, un arī tā darbojas vairāk uz zinātnieku entuziasmu nevis rada reālas priekšrocības. Pat Soross ir tai atmetis ar roku un nesaskata perspektīvu. No pasaku valodām ir iedzīvojušās tikai Klingonu un Tolkina elfu valoda, bet arī tā balstās uz entuziastiem.

Grāmatas beigās ir labs izgudroto valodu saraksts, autore gan apstājusies pie piecsimt valodām, kas ir guvušas vismaz kaut kādu publicitāti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ir gan izklaidējoša, gan pamācoša. Palīdz arī apjaust, kas tad īsti ir valoda un kādēļ tās kurās mēs runājam ir populāras, bet tās kas izgudrotas ne.

Vai ir iespējams lasīt grāmatu telefonā? Personīgā pieredze.

IMG_1332

Nesen iznāca Android platformām domātā Amazon Kindle programmiņa. Šis fakts mani pamudināja veikt sekojošu eksperimentu – pārliecināties, cik ērti ir lasīt grāmatu mobilajā telefonā. Galu galā LCD vai AMOLED ekrāns tomēr nav nekāds e-ink.

Pirms uzsāku eksperimentu, atzīšos biju visnotaļ negatīvi noskaņots uz grāmatu lasīšanu mobilajās ierīcēs. Cik ir bijusi pieredze ar grāmatu lasīšanu datorā, tas vienmēr ir beidzies ar pamatīgu acu nogurumu. Tā nu uzskatīju, ka grāmatu lasīšana ar iPhone vai iPad ir tas pats, kas gludināt veļu zem ūdens vai kalna virsotnē (ir tāds sporta veids), darīt jau var, bet ņemšanās ir lielāka nekā vērts rezultāts.

Lai nebūtu tukša muldēšana un viena tante teica secinājumiem, kas rodas pēc divu vai trīs lapaspušu izlasīšanas, nolēmu izlasīt vidēju formāta grāmatu ar 256 lapaspusēm. Domāts, darīts. Uzinstalēju uz sava HTC Desire Kindle programmiņu, nopirku grāmatu The Ladies of Grace Adieu and Other Stories by Susanna Clarke un sāku lasīt (pēc darbalaika beigām). Lasīšana notika kā parasti ikdienā ar jebkuru citu grāmatu. Vilcienā uz darbu, vilcienā no darba un vakarā pirms gulēšanas.

Kindle programmas saskarne atzīstama par nesliktu, nekā lieka, tīri funkcionāla. Var pamainīt fontu lielumus, background toņus, ekrāna spilgtumu, pāršķirt lapaspuses (tas nav mazsvarīgi).

Kā jau bija gaidāms, tad sēžot uz soliņa saulē lasīšana ir neiespējama, telefons pat uz visnīgrāko spilgtumu, nespēj novērst sava mūļa, saules vai apkārtnes redzēšanu ekrānā. Lasāmais praktiski nav saredzams. Skaidrs, ka ir iespējams sagriezties, saliekties tā, lai šo to varētu izlasīt, bet diemžēl šādas pozas radīs aizdomas līdzcilvēkos, par tavu garīgo veselību, redzes stāvokli un no vecākiem mantotajiem ģenētiskajiem defektiem.

Vilcienā gan lasīšana ir tīri reāla lieta, protams, jāizvairās no tiešas saules gaismas krišanas uz ekrāna, bet tā kā apgaismojums nav tik intensīvs, tad pati lasīšana problēmas nesagādā. Atspīdums, ja salīdzina ar e-ink ekrānu, tomēr ir diezgan pamatīgs (ja ir luste, tad vari pētīt blakussēdētājus kā ar spogulīti). Lapu pāršķiršana gan jāveic diezgan nopietnā ātrumā, bet tas nekas, beigās piešaujies un šķir jau neaizdomājoties. Mīnuss, acis nogurst pamatīgāk, nekā no grāmatas lasīšanas. Tas gan ir subjektīvi, jo nekāda speciāla mērījuma, lai noteiktu acu nogurumu es neveicu. Vēl pamirkšķinot acis pēc lasīšanas, kādu laiku acu priekšā rēgojas telefona ekrāns.

Lasīšanai mājās – istabā, problēmas ir vēl mazāk, tikai jāatrod vieta, kur gaisma no lampas nespīd pa tiešo uz ekrāna, tas gan nedaudz ierobežo vietas, kurās tu vari lasīt. Var arī palasīties pustumsā neslēdzot iekšā gaismu vispār, tā gan, protams, ir reāla acu bendēšana, bet var. Vienīgais mani visu laiku nomāca jautājums, kāpēc es te mocos (tāpat kā ja burziņā, kur citi dzer no graņonkām, bet tu nez kāpēc no uzpirksteņa)?

Secinājumi:

Grāmatu uz mobilā telefona izlasīt var, bet tas nav ērti;

Saulainā laikā ārā lasīšana praktiski nav iespējama;

Acis nogurst ātrāk lasot no LCD ekrāna (nu gan atklājums);

Ja būs iespēja es turpmāk grāmatu lasīt no mobilā netaisos, tas nav pārāk ērti, un pirms uzsākt lasīšanu, tev jānodarbojas ar lietām, kuras tu lasot parasto vai e-ink tehnoloģiju grāmatu nemaz neievēro (kur atrodas lampa, kas tur ekrānā atspīd) ;

Nevar izslēgt, ka nenobriedušākam prātam grāmatas izlasīšana mobilajā, iespējams, pagarina krānu par pāris centimetriem uz kādu laiku. Pirmkārt, tu vilcienā vai jebkurā sabiedriskā vietā, visiem rādi savu kruto telefonu vai mobilo ierīci. Otrkārt, tu parādi līdzcilvēkiem, ka proti lasīt (te gan var nākties lasīt skaļi, un ja ir paradums lasot vilkt līdzi pirkstu, tas nospeķos ekranu, padarot lasīšanu vēl grūtāku). Treškārt, tu par to visu vari tiešsaistes režīmā tvītot, radot skaudību tajos, kas tevi tieši redzēt nevar. Kumulatīvajam efektam vajadzētu būt iespaidīgam;

Ir visam šim pasākumam arī pozitīvs pielietojums. Šad tad man rodas problēmas izštukot, kādu grāmatu lai pērk, lasa nākošo. Tad, lūk, Kindle piedāvā lejupielādēt grāmatas samplu, lielākoties var izlasīt pirmo nodaļu par brīvu. Tad nu bada laikā, kad jāslaistās bez grāmatas pie rokas, var palasīt, lai noteiktu, ir vai nav grāmata iegādes vērta papīra formā;

Kindle e-grāmata (vismaz tā, kas man gadījās) ir diezgan švakas kvalitātes. Rindkopas netiek atdalītas, konvertēšanas procesā radušies artefakti nav izravēti. Piemēram, It konsekventi tika rādīts kā 7/;

Kopumā, nopietnas grāmatas joprojām pirkšu papīra formātā, krievu fantasy un jaunos bestsellerus lasīšu uz sava Sony e-lasīkļa. Mans mobilais telefons labākajā gadījumā var cerēt, ka uz viņa lasīšu grāmatu demo versijas.

PS. Varat mani apsveikt vārda dienā 😉