„Varbūt tu vēl gribi atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?”. Krieviski gan, manuprāt, šī frāze izklausās vēl labāk, tomēr tieši ar šo frāzi man asociējas šis romāns. Šo tekstu es zināju jau no pamatskolas vecuma. Grāmatu pirmo reizi izlasīju, kad man bija kādi desmit gadi. Iepatikās, pēc pāris gadiem izlasīju vēlreiz. Pirms kādiem pieciem gadiem kādā grāmatnīcā ieraudzīju jaunizdotu uzlaboto divpadsmit krēslu variantu krievu valodā. Ilgi domāju iegādāt vai ne, bet lasāmā vēl bija diezgan, un atlikās. Tomēr, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi šo darbu pilnībā ar komentāriem, uzreiz gribējās izlasīt šo grāmatu. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie jaunajiem „Divpadsmit krēsliem” un ķēros pie lasīšanas.

Domāju, ka katram, kurš kaut vai nedaudz ir lasījis, šī grāmata ir pazīstama. Ja ne pati grāmata, tad tās varoņu vārdi un izteikumi gan. Grāmatas galvenais varonis ir Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs (saukts arī par Kisu). Izbijis Stargorodas muižniecības priekšsēdētājs, tagad pilsētas N. dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis. Pēc savas sievasmātes nāves uzzina par tās briljantu likteni. Tie izrādās iešūti vienā no divpadsmit krēsliem, kas reiz daiļojuši viņa viesistabu. Iespēja atkal kļūt bagātam viņa liek doties ceļā. Ja nu kāds nezina, Kisa savulaik bijis izslavēts izšķērdētājs, un vēlmi dzīvot labi viņš pie padomju valdības vēl nav zaudējis. Ostaps Benders, Turcijas pavalstnieka dēls, cilvēks, kurš ciena Kriminālkodeksu, par iespēju kļūt bagātam uzzina nejauši. Tomēr varenais kombinators ir gatavs piedalīties šajā pasākumā par nieka 50%. Ir arī konkurents tēvs Fjodors, kurš par briljantiem uzzinājis pirmsnāves grēksūdzē.

Šī grāmatas izdevuma lielākie plusi ir: pirmkārt – priekšvārds, kas lasītājam ieskicē grāmatā aprakstītā laika reālijas. Uzzinām gan par politiskajām aktualitātēm, mākslinieciskajām un literatūras tendencēm. No tā kļūst skaidrs, kādēļ vispār šādu grāmatu ir atļāvuši (lai ar izcenzētu) publicēt. Otrkārt – daudzās zemsvītras piezīmes, kas izskaidro izteikto frāžu nozīmi vai kādu vēsturisku faktu. Tās grāmatai piedod papildus vērtību, jo ne visi mēs esam Majkovska daiļrades speciālisti vai literāro izdevumu vēstures pārzinātāji. Treškārt – padomju varas izcenzētās vietas. Tās visas ir saliktas atpakaļ tekstā, un darbu varam lasīt tādu, kā to ir iecerējuši autori. Veselas divas nodaļas ir veltītas Kisas pirmsrevolūcijas dzīvei. Atlikti atpakaļ arī daži anekdotiski atgadījumi un pāris tā laika literātu netiešās kritikas. Tas viss piešķir grāmatas lasīšanas procesam papildus dimensiju, tu esi ne tikai labi izsmējies, bet arī nedaudz izglītojies.

Ja vēl neesi šo grāmatu lasījis, tad tas noteikti ir jāizdara. Tas nekas, ka notikumi aptver pēcrevolūcijas Padomju valsti laikā 1927. gādam. Tas ir laiks, kad Trockisti un Staļina piekritēji cīnījās par ietekmi. Izrādās, ka šī grāmata ir trockistu kritika un tādēļ bijusi tā laika valdībai pa prātam. Dzīve šai valstī ir atainota visā savā krāšņumā, gan to, kā mainījušies cilvēku ieradumi, gan vietējo uzņēmumu finansēšanas struktūra, cilvēku attieksme pret pirmsrevolūcijas laiku, vecās elites klusās alkas tikt atpakaļ augšā pie varas, visai plaukstošo noziedzību un krāpniecību.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti pēc pāris gadiem pārlasīšu vēl. Šī gan ir no tām, kuru iesākot lasīt, ir grūti nolikt no malas, pat ja zini viņu gandrīz no galvas. Man gan izdevās sevi pārvarēt un izlasīt to divos piegājienos. Plus šī vēl ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot man tiešām nāk smiekli, ka nevaru noturēties.