Grāmatiņu nopirku jau visai sen. Tad man bija ienākusi galvā ideja, ka vajadzētu izlasīt grāmatas par pasaules pamatķieģelīšiem. Tā nu iegādājos grāmatas par skābekli, ūdeni un smiltīm. Lieki piebilst, ka tā arī nevienu no tām neizlasīju. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad kārtējo reizi pacēlās jautājums, ko lasīt? Tagad esmu advancēts, un īsa bibliotēkas uzskaite tiek vesta androīda programmiņā Bookworm, kas ļauj man iepazīties ne tikai ar savas bibliotēkas grāmatām, bet arī izlasīt citu cilvēku domas par tām. Sand bija ieguvis ļoti labas atsauksmes, autors esot asprātīgs, kāds bija smējies desmit reizes un ticis tikai līdz padsmitajām lapaspusēm. Skaidrs, ka tik jauks gabals nu nav tas, kuram būtu jāstāv uz plaukta nelasītam.
Grāmata, kā jau to varam noprast pēc nosaukuma, ir par smiltīm. Varētu domāt, ka nekā nopietna jau par smiltīm uzrakstīt nevar. Tas tak ir parasts silīcija oksīds vai retos gadījumos, kāds eksotiskāks materiāls, kalcija karbonāts vai cukurs. Izrādās, ka var gan, ir tikai jāapskata tās no visiem aspektiem. Viens no interesantākajiem aspektiem nenoliedzami ir beramvielu dinamika gan uzglabājot kaudzēs, gan erozijā. Nemaz nezināju, ka labības silosi reizēm spontāni sagrūst. Pie vainas ir tas apstāklis, kā dažādas beramlietas sadala spiedienu kaudzē. Izrādās, ka smiltis nevis visas draudzīgi spiež uz tilpnes apakšu, kā to darītu šķidrums, bet izveido dažādas arkas ne sliktāk kā katedrālē un spiediens šeit izdalās uz pāris punktiem.
Diezgan liela grāmatas daļa tiek veltīta smilšu aprites ciklam, tas ir kā smilšu graudiņš erozijas rezultātā atdalās no klints un tad ar upi plūst uz okeānu. Tiek apskatītas dažnedažādas lietas, kas ar smilšu graudiņu var notikties. Daudz interesanta tiek pastāstīts arī par krasta eroziju un smilšu aprites bilanci. Te nu mēs varam uzzināt, kā veidojas pludmales, pie kā var novest krasta nostiprināšana, un kāpēc pazūdošas zemes platības ir normāla parādība.
Vēl tiek apskatīti dažādi organismi, kuri par savu dzīves vietu ir izvēlējušies smiltis, viņu izdzīvošanas stratēģija un pārtikas avoti. Nodaļa tiek veltīta arī tuksnešiem un dažādiem kāpu veidiem. Kāpu dinamika arī ir visai interesanta lieta, gadās, ka tuksnesis aprok kādu pilsētiņu, bet nekas – pēc pārdesmit gadiem, kad kāpa ir pārgājusi pāri, tad tā atkal ir apdzīvojama.
Kopumā tiešām lasāma grāmata. Varbūt es neesmu tik viegli sasmīdināms un visas grāmatas lasīšanas procesā tā arī neatradu nevienu joku, kas būtu smieklu vērts. Tomēr nemaz nenožēloju, ka izlasīju grāmatu par specifisku tematu kā smiltis. Tagad vismaz zinu, kādēļ, ejot gar jūras krastu, aiz manis smiltīs paliek baltas pēdas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Šī ir jaunākā no autora grāmatām. Skaidra lieta, ka nevarēju viņu nenopirkt un neizlasīt. Šī gan nav nekādi saistīta ar Diskzemes ciklu, viņa ir pati par sevi.
Tālā okeāna salā dzīvoja iezemietis vārdā Mau, viņam bija pienākusi diena, kad no puikas viņš pārvērtīsies par vīrieti. Pārbaudījums jau bija izturēts un Mau atlika vien atgriezties mājās pie Tautas, lai atzīmētu savu pāriešanu vīra kārtā ar ceremoniju. Tauta ir varena, jo viņas sala ir no retajām, kas stāv uz klints. Diemžēl mājupceļa laikā cunami vilnis nogalina visus saliņas iedzīvotājus un Mau ir palicis viens. Nu ne gluži viens, cunami laikā salā ir avarējis kuģis „Sweet Judy”, uz kura vienīgā dzīva palikusī būtne ir Dafne, ja neskaita papagaili. Viens cilvēks ir cilvēks, bet divi jau ir Tauta. Uz salas pamazām sarodas tādi paši cietušie kā Mau, kuri ir dzirdējuši par Tautas varenību, un ir pārsteigti uzzinot, ka no tautas pāri ir palicis tikai Mau.
Grāmatu var lasīt vienkārši kā tādu Stīvensona piedzīvojumu romānu, bet tai ir arī daudz dziļāka jēga. Mau mēģina sev atbildēt uz jautājumu, kas tad ir Tauta? Vai rodoties jaunai Tautai ir jāpieturas pie vecām paražām (jādzied uzlecošai saulei, jādod alus senču gariem utt.)? Kas ir dievi? Visa Tautas kultūra ir zudusi vai mēģināt to atjaunot vai tomēr sākt visu pa jaunam? Kādēļ viņi (dievi) pameta Tautu nelaimē? Vai viņam ir jābūt tiem pateicīgam? Uz reliģisko aspektu autors ir uzspiedis diezgan nopietni, ne tik filozofiski kā „Small Gods”, bet tomēr nopietni.
Diezgan interesanti aprakstīta arī kultūras sadursme starp okeāna salu iedzīvotājiem un civilizētās pasaules iemītniekiem, kas tiek saukti par „trouserman”. Trouserman – jo viņi baidās no kailām kājām un tādēļ valkā bikses, lai par tām nebūtu jādomā. Protams, ir aprakstītas arī citas balto cilvēku īpatnības, svešie dievi, noderīgi instrumenti un metāls, kurš viņu acīs ir bezvērtīgs.
Nav aizmirsta arī paralēlo visumu teorija, ka eksistē visumi, kas realizē katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Arī Mau pasaule eksistē tādā paralēlā visumā, daļa notikumi ir līdzīgi mūsu vēsturei, bet daļa ir unikāli.
Kopumā grāmata nav tik piesātināta ar humoru kā citi viņa darbi un iesākumā nopietnība pat nedaudz sabaida, bet par sliktu tas nav nācis. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, atgrieza nedaudz Džeka Londona un R.Stīvensona laikos.
Šodien atkal agrais rītiņš, kuģis piestāj Piraeus ostā. Laiciņš visai nomācies, arī pats kuģis ir novēlojies pa veselu stundu. Pie vainas esot iepriekšējās nakts pretvējš un karakuģi, ka bloķējuši ceļu. Kas tie par karakuģiem, īsti skaidrībā netiku.
Sēdējām un gaidījām ekskursijas sākumu jau pierastajā Ocean bar. Uzzinām, ka brauciens būs kopā ar spāņu grupu. Mūsu šodienas plānā apskatei ietvertas Cape Sounion Poseidona templis un Atēnu Akropole, no sejas tas maksā 98 eiras un aizņems astoņas stundas. Pusdienas laikā paredzēta ēšana kādā vietējā hotelī.
Izkāpjam no kuģa un dodamies uz tūristus gaidošajiem autobusiem. Te ir vissarežģītākā sistēma kādu esmu redzējis. Kā jau vienmēr no kuģa pārdesmit minūšu laikā izkāpj pāri par tūkstoti tūristu. Šeit, lai tiktu līdz autobusam, iesākumā jāiziet cauri pasažieru terminālim (tas ir easy level – grīdas flīzētas un durvis redzamas), tālāk tev jātiek cauri taksometru stāvvietai un te jau vairs nav tik viegli. Grieķu taksisti savas mašīnas ir sadzinušas tuvu vienu otrai un vietu lai starp takšiem izspraukties ir reāli jāmeklē. Pie šāda cilvēku pūļa rodas reāli sastrēgumi. Galvenais, ka nevienam no ekskursantiem tie takši nemaz nav vajadzīgi.
Beidzot gan mēs gan spāņi ir tikuši līdz autobusam, tur visi tiek pārskaitīti un ekskursija var sākties. Iesākumā esmu nosēdies par tuvu spāņiem, šoreiz trāpījušies tādi nemierīgi, vidžina kā bezdelīgas ligzdās. Neko no gida teiktā nevar sadzirdēt. Nekas nākas mainīt dislokācijas vietu, nostāk no spāņiem.
Brauciens uz Cape Sounion aizņem veselu stundu. Piraeus osta, kādreiz ir bijis zvejnieku ciematiņš netālu no Atēnām, pa vidu audzēti vīnogulāji un Akropole bijusi redzama pa gabalu. Tagad apbūves dēļ nekādu Akropoli vairs redzēt nevar. Tagad Piraeus skaitās kā viena no Atēnu piepilsētām. Tā nu nedaudz sanāk braukt arī cauri Atēnām.
Mums tiek nodemonstrēti pa autobusa logu Olimpiādei sabūvētie stadioni, no visiem atpazinu tikai to, kurā noritēja basketbola sacensības. Viena no Atēnu problēmām, manuprāt, ir transporta sastrēgumi. Cilvēki te dzīvo jau sen un ieliņās ir ļoti šauras. Tā kā arī mūsu autobusam nākas šur tur pasēdēt kādā korķī.
Kad esam tikuši ārā no pilsētas, lietas sāk norisināties raitāk. Braucam gar jūras krastu un varam pētīt daudz un dažādas jahtu ostas. Cilvēki izskatās te peldas vai snorkelē visās iespējamās vietās. Skaties, kur gribi, vienmēr redzēsi jūrā kādu cilvēku. Caur autobusa logu bildes sanāk paknapas, tā ka nākas vien nomierināties un skatīties ar acīm.
Beidzot esam tikuši līdz Cape Sounion, uz kura tad arī atrodas slavenais Poseidona templis. Bet pa taisno uz turieni nemaz nedodas, sākumā ir ieplānots tualetes apmeklējums, cilvēki tak galu galā autobusā kratījušies veselu stundu. Tā kā tualete ir viena un autobusu daudz, pasākums ievelkas uz kādām padsmit minūtēm. Amerikāņi no mūsu grupas mani ar Maiju atkal nosauc par kanādiešiem, tāpat domā arī cilvēks, kas tiešām ir kanādietis, tas nedaudz sāk biedēt. Mēs taču visu laiku savā starpā runājam latviski, varbūt kanādieši amerikāņu klātbūtnē runā latviski? Varbūt Vaira pie tā ir vainīga?
Kad nu visi ir sapulcējušies pēc tualetes apmeklējuma, dodamies uz pašu Poseidona templi. Kādreiz šis zemesrags esot izmantots kā kuģu pārvietošanās novērošanas vieta, jo redz kuģiem, kas kursē gar šejienes krastiem ir nereāli pabraukt garām nepamanītam. Neskatoties uz visai apmākušos dienu skats uz jūru un līcīšiem ir skaists un domāju, ka tiem grieķiem, kas tur reiz dežūrēja, vismaz bija smuks skats.
Tālāk gide mums kādas divdesmit minūtes stāstīja par būves vēsturi, bet to jau katrs, kam nav slinkums var izlasīt pats. Izrādās tieši no šī raga klints Atēnu valdnieks Egejs ielecis jūrā, kas tagad tā arī saucas Egejas jūra. Nav slikti priekš pašnāvnieka, viņam gan vajadzēja labāk zināt, ka viņa dēlēnam Tēsejam ar atmiņu ir paknapi, varbūt viņš vienkārši nemācēja sariktēt buras, varbūt vienkārši bija pārāk aizņemts ar tikko no Mīnotaura atbrīvoto jaunkundzi.
Šodien apskatāmā tempļa rekonstrukcija ir veidota 440. gadā pirms mūsu ēras. Tuvumā izskatās tā neko un no tāluma pavisam smuki. Kad lekcija beidzas, visiem brīvais laiks veselas četrdesmit minūtes. Tās izmantojam pablandoties riņķī templim, pētot dabasskatus.
Pie tempļa kokā nosēdies kaut kāds putnelis, izskatās pārbijies, bet prom nelido. Protams, ka tūristi tagad nodarbojas ar putneļa fotografēšanu un filmēšanu, varētu domāt, ka te visi no National geographic sabraukuši.
Pēc kādām desmit minūtēm mēs ar Maiju tempļa apskati beidzam un dodamies uz vietējo suvenīru bodi. Pirmais skats uz cenām liecina, ka te viss ir overpriced. Suvenīru izvēle, „bronzas karavīru figūriņas”, Dažādi keramikas izstrādājumi, Magnētiņi un dieviete Atēna pūces izskatā, kartiņas ar smukām bildēm un grāmatas par grieķu kultūru.
Kādu laiku pētu magnētiņus, savietoju ar jau iepriekš redzēto un secinu bildes visās vietās ir vienādas apakšā atšķiras tikai uzrakstiņš ar vietas nosaukumu. Tad aizdodamies uz raga pretējo pusi, no šejienes ar var ielekt jūrā, bet šaubos, ka kāds manā vārdā sauks veselu ūdenstilpni.
Sakāpuši atpakaļ autobusā dodamies uz Atēnām. Gids apgalvo, ka pēc 40 minūtēm jau visi ēdīsim. Pa ceļam mani reāli nogāž no kātiem miegs, kādas pāris reizes nolūstu, neko darīt, nākas patukšot kolas krājumus. Skaidra lieta, ka pēc četrdesmit minūtēm nekādas ēšanas nav, sēžam korķī, nosēžam vēl četrdesmit minūtes un tikai tad tiekam pie ēšanas. Kopumā labs rādītājs. Pirms piebraucam pie hoteļa, mums tiek parādīts granītā viedots amfiteātris, smuki izskatās.
Pats ēdamais, grieķu virtuve, labu labais, arī itāļi nemaz tik nadzīgi nav, mūsu apvienotā angļu spāņu grupa ir pāris reizes nekaunīgāki un arī pie ēšanas tiek vieni no pirmajiem. Tālāk seko dzīres pusstundas garumā alkoholu ieskaitot. Lai novērstu sūdzības par ar siekalām nopilināto portatīvo datoru sabeigšanu, šeit es aprakstu beigšu.
Pēc dzīrēm beidzot dodamies uz Akropoli. Lai tiktu līdz templim, nākas kāpt labu gabalu kalnā. Es jau zināju, ka Akropole atrodas kalnā, bet es tiešām nebiju iedomājies, ka tas kalns tā paceļas pāri Atēnām. Kāpjot augšā gide mums prasa, no kurienes mēs īsti esam. Sakām, ka no Latvijas, viņa prasa, kas Latvijai ir galvaspilsēta. Uzzinājusi ka Rīga, viņa jautā, vai tikai tur pāris gadus atpakaļ nenotika Eirovīzija?
Uzrāpjamies Akropoles virsotnē un tad netālu no Parteona mums tiek stāstīts kārtējais grieķu vēstures posms. Man pēc kādām desmit minūtēm apnīk un slaistos pa Akropoli savā vaļā. Pārsteidz daudzo krievu tūristu skaits. Tā vien liekas, ka katrs otrais tūrists ir no Krievijas un katrs piektais no viņiem zvana paziņam sākot ar tekstu: „B*** ti ņekogda ņeugadaješ gdje ja!”.
Pats Partenons izskatās visai monumentāls, laikam gatavojas veikt kaut kādu nopietnu rekonstrukciju, jo tuvākā apkārtnē manāmi ceļamkrāni. Arī skats uz pilsētiņu ir visai iespaidīgs. Mūsdienu Atēnu arhitektūra gan īpaši izcila neizskatās. Daudz vienādu mājeļu, kas vienmērīgi nosedz visu panorāmu. Augstumā ar Akropoli konkurē tikai Lycabettus paugurs ar Svētā Gregorija baznīcu uz tās. Vēl no augšas var apskatīt veselu kaudzi ar tempļu paliekām.
Stāvēju kalna galā un domāju, redz kā cilvēkiem agrāk ir bijusi uzņēmība, atrast augstu kalnu un tā galā uzbūvēt šādu makanu būvi. Nez cik darba stundas tajā ieguldītas. No gides arī uzzināju, ka te visās malās esot slepenas pazemes ejas, kuras zinot tikai arheologi un savulaik bijis labs atspaids cīņā pret vācu nacistiem.
Šī nu ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt. Brīvais laiks tiem, kas klausījušies gidu ir tāds, ka knapi pietiek aizjozt atpakaļ uz autobusu. Kopumā ekskursiju vērtēju ar labi, skaidra lieta, ka Atēnas apskatei nevar nosaukt par pilnīgu, ja tu esi aizspēries tikai uz Akropoli, bet ko lai dara – tāda ir mūsu izvēlētā ceļojuma veida specifika.
Vakarā tradicionāli paēdam vakariņas. Oficianti šovakar uzstājas ar pāris priekšnesumiem, dejas uz galdiem. Pēc vakariņām mums ar Maiju vēl pietiek spēka aiziet arī uz Vēderrunātāja šovu. Džeks mierīgi spēj pārslēgties starp angļu, vācu, spāņu, franču un itāļu valodām. Es gan nezinu, cik no tām valodām prata viņš pats un cik viņa vēders. Bet šovs bija smieklīgs, pat neskatoties uz čurāšanas jokiem. Ar to arī vakars beidzas. Rīt būs atkal garais rīts, jo apmeklēsim Olimpiju.
No rīta agri slienamies augšā un dodamies uz Bitter Springs peldēties. Viens ceļabiedrs gan paliek teltī guļam, viņa preferenču līknē miegs dominē. Ārā ir ap desmit grādiem, jāiet ir kāds kilometrs, tā ka sanāk nedaudz pavēss pasākums. Pa ceļam manījām pāris ziņkārīgus valabijus. Taču to pilnībā kompensē siltais ūdens un, kas ir vēl svarīgāk svešu cilvēku klāt neesamība, bet ko gan citu 7:00 varētu sagaidīt.
tundu, izpeldējušies un izlīduši dzestrajā gaisā, dodamies ievērtēt apkārtni. Vienīgais, kas traucē peldēšanos ir zirnekļu tīkli virs galvas, kuros sēž visnotaļ lieli zirnekļi. Apkārtne ar neko īpašu neizceļas – parasta eikaliptu birzs, kurā aptuvenu 2 metru augstumā var redzēt pērnās lietus sezonas nesto zāļu atliekas. Izskatās, ka lietus sezonas laikā līdz Bitter Springs ir vēl kādi pāris metri jānirst no laivas. Sapratuši, ka esam peldējušies vissiltākajā vietā dodamies, atpakaļ uz kempingu.
Kempingā novācam telti, sakārtojam mašīnu un gatavojam brokastis. Portatīvā gāzes plīts pa nakti laikam ir sadzijusi, jo strādā bez problēmām. Mūsu cerības, ka telts izžūs brokastu laikā nepiepildās un nākas iepakot telti slapju. No worries, gan jau izžāvēsim citu reizi.
Ceļš mūs ved uz 105 kilometrus attālo Katherine, kurā mums ir plāns nomainīt riepas. Tikuši līdz Katherine bez ekscesiem, iesākumā tomēr nolemjam atjaunot proviantu, jo daļa ir aizmirsta Tennant Creek Motelī, daļa apēsta. Šturmējam supermārketu, sapērkam visu nepieciešamo, galvenais jau ūdeni un ievārījumu, neaizmirstam arī maizi. Austrāliešu iepirkšanās maniere liek domāt, ka rīt būs kodolkarš un ratiņiem pie kases pilniem ir jābūt obligāti, ja paliek vieta, uzmet vēl maizi. Kas zina, varbūt viņi uz bodi brauc no 200 kilometru attāluma. Turpat arī no vietējiem noskaidrojam riepu servisu, tas esot pirms tilta un garām tam pabraukt nevarot.
Skaidrs, ka var visu, ja vien grib. Pabraucam garām un pat neieraugām. Atceramies, ka esam redzējuši netālu no Katherine thermal pools Bridgestone riepu centru, dodamies uz turieni. Centra mehāniķis nopētījis mašīnu saka, ka mums vienu riteni nav vērts mainīt, jo mums redz Dunlop – viņiem Brigestone, ja priekšā būs riepas ar dažādiem rakstiem, neviens apdrošinātājs mums neko nemaksāšot. Viņš iesaka mums mainīt riepu servisā, kas atrodas pie tilta un kuram garām pabraukt nevar.
Nedaudz meklējot, serviss tiešām atrodas. Ieejam viņu ofisā izskaidrojam problēmu. Mums vajag pārmontēt riepu no rezerves riteņa uz disku, nomontēt bojāto, uzmontēt jauno un nodilušo riepu uzmontēt uz rezerves riteņa disku. Džeks problēmu saprot, liek izkrāmēt mantas no mašīnas un saka, lai piekāpjot pēc stundas. Atstājuši mašīnu un mantas mehāniskajās darbnīcās dodamies paēst. Par ēstuvi tiek izvēlēts vietējais McDonald ekvivalents Red Rooster. Piedāvājums tas pats tikai iepakojums citās krāsās. Pasēdējuši un paēduši dodamies uz mehāniskajām darbnīcām. Tur mūs sagaida mašīna, kurā visas mantas jau sakrāmētas un riepas samontētas.
Tālāk dodamies uz 91 kilometru attālo Pine Creek, kurā mēs ceram dabūt naktsmājas. Pirmais hotelis mūs apbēdina pasakot, ka visas vietas aizņemtas, taču pāri ceļam kempingā mums izdodas noīrēt kempinga mājiņu četriem cilvēkiem. Ievērtējam istabeli, tā neko un dodamies uz Umbrawarra Gorge.
Lai tiktu uz Umbrawarra Gorge 20 kilometri ir jābrauc pa granteni. Grantene tur bija pabaisa – viss
sanāk šķērsot strautu bez tilta, tā kā esam redzējuši pretimbraucošas vieglās mašīnas domājam, ka no worries un peram tik cauri. Tā arī bija ūdens īsti līdz sliekšņiem pat netiek, kad jau esam ārā. Beigu beigās nonākam pie pašas aizas.
tu apmeklē reti kurš, lai gan vieta ir vienkārši iespaidīga, klintis un strautiņš, kas vijas starp tām. Klintis izskatās kā saliktas no lieliem spēļu klucīšiem, no kuriem daži vēl mētājas riņķī. Tur vienā baseinā nolemju nedaudz atvēsināties, tas ir, nopeldēties. Ūdens ir ap kādiem 18 grādiem, taču pēc diena karstuma liekas superīgi. Papeldējies un neviena krokodila nenokosts rāpjos ārā un dodamies tālāk. Ceļabiedri jau gan mani baida ar krokodiliem.
enkārši kādu pusstundu vērojam dabasskatu, smuki un neviena paša tūrista. Safotografējamies, pamētājam akmeņus pret pretējām klintīm un dodamies atpakaļ uz Pine Creek.
trautiņu, pakratījāmies bedrēs un esam klāt.
emjam pirms saulrieta vienkārši tāpat pastaigāt pa Pine Creek. Visa pilsēta izskatās dzīvo savu norietu, stāv vecie vēja ģeneratori, kas izskatās nefunkcionē labu laiku, taču labi iederas pilsētas gaisotnē.
lokomotīvju detaļas, aizstaigājam arī līdz vecajam vilcieniņam, kas reiz braucis uz Darvinu, bet tagad stāv aiz garāžā. Vispār pilsēta izskatās nedaudz nolaista. Tur gan ir izveidota interesanta taciņa no pilsētas dārza uz veco depo, kur tiek parādīta pilsētas vēsture attēlota uz flīzītēm – interesanti.
Atgriezušies kempingā pavakariņojam, paskatāmies televizoru un dodamies gulēt.
