Pilnais nosaukums „The Nuclear Jihadist: The True Story of the Man Who Sold the World’s Most Dangerous Secrets…And How We Could Have Stopped Him”.

Droši vien katrs no mums šo to zina par ASV „Manhetenas projektu”, nedaudz mazāks ļaužu daudzums ir informēts arī par PSRS atombumbas izstrādi. Tomēr reti kurš ir interesējies, kā pie kodolieročiem tikusi Ķīna, Indija, Pakistāna, Izraēla, DĀR un Ziemeļkoreja. Šī grāmata tika izvēlēta ar cerību aizpildīt šos robus manās zināšanās.

Galvenais grāmatas fokuss ir „Islama bumbas” rašanās vēsture un tās galvenais iniciators A.Q.Khan, pakistānietis, kas daļu no sava mūža veltījis zinātniskajam darbam Nīderlandē. Kurš no parasta klerka pacēlies līdz Pakistānas nacionālā varoņa līmenim, dodot Pakistānai kodolieročus.

Otrs aspekts ir starptautiskās sabiedrības reakcija uz notikumiem Pakistānā, CIP, ANO, IAEA (International Atomic Energy Agency) un kāpēc nekas netika darīts, lai apturētu kodolieroču izplatību. Diezgan pamatīgi tiek atklāta ASV dubulto standartu politika, slepeno dienestu informācijas sagrozīšana un IAEA bezspēcība.

Grāmatas nosaukums ir nedaudz maldinošs, nekur grāmatā netiek pierādīts, ka pakistāniešu bumbas tēvs A.Q.Khans ir džihadists. Viņa motivācija ir nedaudz cita – slava un nauda. Tomēr autoru vai izdevniecību var saprast, nosaukumam ir jābūt uzmanību piesaistošam un tas grāmatas saturu nevērtīgāku nepadara. Pats A.Q.Khans veiksmīgi izgatavojis Pakistānai kodolieročus nolēma ar sasniegto neaprobežoties, bet piedāvāt kodoltehnoloģijas, iekārtas, izejmateriālus un savu iepirkumu tīklu arī jebkurai citai ieinteresētajai pusei un ieinteresēto iepirkties viņa „Nuclear Wal-Mart” netrūka.

Nedaudz ironiski, bet kad plašā pasaule uzzināja par Pakistānu kā valsti ar kodolprogrammu, A.Q.Khan sacīja:

„Many suppliers approached us with details of the machinery and with figures and numbers of instruments and material they had sold in Almelo, in the true sense of the word, they begged us to purchase their goods. And for the first time, the truth of the saying, „They will sell their mothers for money”, dawned on me.”

Ir skaidrs, ka no 1979. gada nekas nav mainījies, Eiropas un ASV uzņēmumi joprojām ir gatavi pārdot kodoltehnoloģijas, lai tikai būtu nauda.

Pats personīgi ieguvu nedaudz pilnīgāku sapratni par mūsdienu kodolvalstu reālijām, lielākoties Irānas kontekstā. Ieguvu arī informāciju kā valsts, ja vēlas, tiek pie kodoltehnoloģijām. Atbilde ir ļoti vienkārša, tas caur starpniekiem nopērk no Eiropas un ASV uzņēmumiem. Viss šis process var notikt tik konspiratīvi, ka piemēram Lībijas variantā, IAEA līdz pat brīdim, kad Kadafi paziņoja par kodoltehnoloģiju nodošanu IAEA, viņiem pat nebija ne jausmas, ka Lībijai ir kodolprogramma. Ir skaidrs, ka drīz vien arī Irānai savā īpašumā iegūs kodolarsenālu (šis gan ir diskutējams jautājums ar daudziem nezināmiem aspektiem).

Pašās beigās tiek ieskicēta arī nākotne un tiek prognozēts, ka pie kodolieročiem tiks Vācija, Dienvidkoreja, Japāna, Saūda Arābija, iespējams arī Argentīna, Ēģipte un Brazīlija. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, par bagātīgo informatīvo materiālu un problēmas pacelšanu globālās sabiedrības līmenī.