Navigate / search

Divu okeanu noslēpums by Grigorijs Adamovs

Divu okeānu noslēpums

Kārtējā grāmata no mana „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas projekta. Šī ir 28. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Pirms sākt šo grāmatu es nopietni aizdomājos, vai man apgrābstīt savas kristāltīrās bērnības atmiņas par šo grāmatu ar savas tagadējās pasaules uztveres pirkstiem. Nolēmu, ka neko daudz jau nezaudēšu.

Padomju valsti apdraud visas pasaules imperiālisti. Lai parādītu savu varenību, zemūdenei Pionieris no Ļeņingradas jāaizbrauc līdz Vladivastokai. Tas ļaus parādīt Japāņiem, kurš ir saimnieks Klusajā okeanā. Taču ienaidnieks nesnauž, viņš kaļ plānus, lai iegūtu padomju rūpniecības noslēpumus. Padomju cilvēkus ar grūtībām neizbiedēsi un ar torpēdām – ne tik. Viņi izpildīs Centrālkomitejas un Partijas doto uzdevumu vai arī ies bojā mēģinot.

Grāmatas centrālā doma ir modrība un darbs. To lasītājam pasaka grāmatas ievadā, lai nedod die’s kāds pionieris rakstot apcerējumu par šo grāmatu pārāk neaizrautos ar milzu astoņkājiem. Modrība tādēļ, lai atgādinātu, ka valsts atrodas mūžīgās briesmās no Imperiālistu tīkojumiem. Visriņķī ir ienaidnieki un ne tikai ārējie, bet iekšējie. Iedomājies, kolēģis strādā tev blakus, un tu nemaz nenojaut, ka viņu savervējuši japāņu imperiālisti. Grāmata jaunajam pionierim dod skaidras norādes, ja redzi ko aizdomīgu, vai, ja vienkārši ir sajūta, ka kaut kas nav lāga, ziņo savai priekšniecībai, un tad jau tie tiks galā. Tas tiek veiksmīgi ilustrēts Coja un Pavļika sarunā:

„Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek apkārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu – teiksim fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas … – esi uzmanīgs.”

Otra lieta – darbs ir pasniegts kā sociālistiskās sacensības pamatu pamats. Bez darba nākotni neuzbūvēsi. Šim apgalvojumam es piekrītu arī šodien. Zemūdenes avārija, piemēram, kalpo kā spoža ilustrācija padomju cilvēka pašaizliedzībai un vēlmei strādāt trīs diennaktis no vietas, dzerot tikai kakao ar jaunatklātiem vitamīniem KL2. Lai gan tikpat labi viņus motivētu nevis savstarpējā brigāžu sacensība, kā fakts laikā nesaremontējoties iet bojā.

Centrālie tēli ir tipiski padomju paraugpersonāži, runā par darba pienākumu un modrumu. Slavina padomju sasniegumus, runā pieklājīgi, un ir apzinīgi komunisti. Pat mazais Pavļiks, lai gan dzīvojis Kanādā, saprot, ka imperiālisti vēlas ieraut jauno valsti atpakaļ nabadzībā un badā un uzlikt viņiem uz kakla kapitālistus. Vienu vārdu sakot, laimīgs kolektīvs, kurā lielākais noziegums ir pārlieku centība. Taču starp viņiem ir ieperinājies nodevējs, un tas vieglu ceļojumu pārvērš cīņā. Šis nodevējs ir pārdevis savu valsti. Un kalpo kā ilustrācija vēl vienai padomju iekārtas dogmai – ilgstoša uzturēšanās ārzemēs samaitās jebkuru komunistu, tāpat kā radinieki ārzemēs. Arī šis nodevējs ir kļuvis par īstu bezmugurkaulnieku, kas mīl dzīvot ar vērienu, aizmirsis jebkādu godu, un par padomju varu viņam ir nospļauties. Neviens no personāžiem nav izstrādāts kā cilvēks, viņi visi ir abstrakti tēli, kas kalpo kā plakāti. Pavļiks – ziņkārīgs un modrs, Cojs – centīgs zinātnieks, pateicīgs padomju varai par jauno dzimteni, kapteinis – atbildīgs, pieņem pareizos lēmumus utt.

Grāmatas autors vispār ir bijis nasks uz Žila Verna darbu pārrakstīšanu. Piemēram, viņam ir vēl viens darbs ar nosaukumu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas ir traki līdzīga vēl kādam Verna darbam. Šī grāmata ir dinamiskāka par Verna “20’000 ljē pa jūras dzelmi”. Technologijas ir daudz attīstītākas, diemžēl nekas daudz no zemūdens energobloka mūsdienās nav realizējies. Termopāru efektivitāte ne tuvu nav tāda kā grāmatā, teorētiski jau viņu efektivitāte var būt tāda kā aprakstīta, bet praktiski nekas tāds vēl tuvu nav redzēts. Ja tā būtu, tad telefonu uzlādēšanai pietiktu viņus vienkārši iebāzt kabatās. Arī supravadītāji akumulatori arī vēl nav redzēti. Skafandriem cītīgs lasītājs uzreiz pamanīs veselu kaudzi ar savak dizaina elementiem. Daļu, protams, zemūdens apkalpe pati uzlabo uz vietas, bet daļa paliek nepamanīta un neizmainīta. Te es runāju par vadības kasti, kas atrodas patronsomā ārpus skafandra, viņi regulāri tur liec slēdžus un šo to ieķīlē, bet uzlabots nekas netiek. Galvenais zemūdens ierocis ir ultraskaņas lielgabals, kas pēc aprakstītajiem parametriem spēj sagraut praktiski jebkuru materiālu. Piemēram, nogremdēt kreiseri.

Okeāna dzelmju un to iemītnieku apraksti autoram padodas ne sliktāk Žilam Vernam. Tie uzskaitīts milzīgs daudzums ar redzētām zivīm, un laiku pa laikam atrasts kāds dzīvais izraktenis. Aizvēsturisko zvēru apraksti gan nav pārāk pārliecinoši, un sen jūras briesmoņa spēja nest skafandrā ietērptu cilvēku apvijoties tam apkārt ar savu kaklu šķiet smieklīga. Tas pats sakāms arī par astoņkāju tendenci uzbrukt cilvēkiem, lai tos apēstu.

Laba piedzīvojumu grāmata. Partija, Valdība un centrālkomiteja ir piesaukta daudz un dikti. Tāpat kā aicinājumi būt modriem un atcerēties, ka ienaidnieks var būt jebkurš. Pavēles ir jāpilda un muti vajag turēt. Citādi viss imperiālisti uzspers gaisā i zemūdeni, i cilvēkus. Ja saņem telegrammu no Valdības, tev ir jāizjūt saviļņojums un jāstrādā līdz nokrīti gar zemi. Bet tas viss ir sīkums, man viņa patika. Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem padomju propaganda neuzdzen šermuļus.

Ļeņina harēms by Viljams Bērtons Makormiks

Ļeņina Harēms

Teikšu kā ir – pirmo reizi ieraugot grāmatu ar šādu nosaukumu, man nemaz negribējās to lasīt. Domāju, vai mani interesē Ļeņina, visu bērnu drauga un proletārieša vadītāja, attiecības ar sievietēm? Protams, nē! Kuru gan kas tāds varētu interesēt? Tomēr pēc kāda laika grāmatblogeru blogos sāka parādīties labas atsauksmes par šo grāmatu, un cik varēja noprast par Ļeņinu nemaz tik daudz tur nebija rakstīts. Nolēmu grāmatu “Ļeņina harēms” izlasīt arī pats.

Viktors Rūks dzimis Latvijā baltvācu ģimenē, un nākotne viņam paredzama visnotaļ spoža. Tomēr 1905. gada revolūcija izjauc visus plānus, viņa ģimenei nākas pamest savus īpašumus un bēgt no pašu zemniekiem. Iespējas atgūt zaudēto pilnībā pārsvītro Pirmā pasaules kara sākšanās. Viktoru iesauc krievu armijā, un tagad viņš ir spiests cīnīties pret saviem tautiešiem. Notikumiem attīstoties Viktors kļūst par sarkano strēlnieku, dod savu artavu komunistu varas stiprināšanā Krievijā. Tomāt kā jau baltvācietis, viņš nav savējais nedz latviešiem, nedz komunistiem.

Romāns aptver notikumus no 1905. gada līdz Latvijas okupācijai 1941. gadā. Ir diezgan neparasti lasīt grāmatu, ko par Latvijas vēstures peripetijām ir sarakstījis ārzemju autors. Parasti ar šo visai sarežģīto un pretrunīgo tematu izmanto pašmāju autori, lai lieku reizi atgādinātu lasītājiem par mūsu tautas sūro likteni. Grāmatas autors esot vairākus gadus pavadījis vācot materiālus šai grāmatai, un jāatzīst viņam ir sanācis diezgan labi. Vēsturiskais fons ir attēlots gana precīzi, lai pret to nerastos nekādas pretenzijas. Man sākumā bija šaubas par ķīmisko ieroču izmantošanu Latvijas teritorijā, bet tas izrādījās robs manās zināšanās nevis autora kļūda.

Baltvācietis kā grāmatas galvenais varonis nenoliedzami ir visai interesants risinājums. Parasti, rakstot par šo laika posmu, autori izvēlas kādu latviešu zemniekpuiku, kas cīnās pret kungiem par savu valsti. Tagad lasītājam ir iespēja paskatīties uz notikumiem no pavisam cita skatupunkta. No tāda cilvēka, kas pēc būtības skaitās ienaidnieks gan latviešu, gan vāciešu acīs.

Nedaudz par grāmatas varoņiem. Viktors Rūks ir vislabāk izstrādātais tēls grāmatā. Lasītājam ir iespēja uzzināt viņa uzskatus, principus un sekot līdzi tēla izaugsmei visas grāmatas garumā. Kā no cilvēka, kuram nav lāga saprašanas par apkārt notiekošo, viņš kara gaitā kļūst par ciniķi, tai pat laikā paliekot par normālu cilvēku. Tādu, kuram tomēr vēl ir kaut kādi principi, un kurš nav akls ideoloģijas pārņemts bandinieks un kurš galu galā nestāda savu mērķi augstāk par citu dzīvībām. Pārējie ir tikai tādi ieskicēti personāži. Viktora brālis Otomārs, cilvēks, kuram vienmēr ir izstrādāts plāns, viņš vienmēr spēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem. Gribējās, lai autors būtu vairāk izvērsis šo tēlu. Citādi viņš pilda sižeta atrisinātāja lomu, kas izbīdīts priekšplānā, kad šķiet cita atrisinājuma vairs nav. Arī Viktora sieva Kaiva, šķiet ir radīta tikai, lai ilustrētu faktu, ka komunistiskajā režīmā ar laiku viļas pat kvēlākie tā atbalstītāji.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasās vienā rāvienā, sižets risinās uz priekšu raiti, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Autoram ir izdevies sabalansēt vēsturiskos notikumus un savu varoņu dzīvi tā, lai tās nenomāktu viena otru. Domāju, ka lasītājiem, kurus interesē vēsturiskie romāni, šo grāmatu ir vērts izlasīt.

Grāmatu izlasīšanai man laipni piedāvāja izdevniecība Zvaigzne ABC.