Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.

Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”

Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.

Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.

Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.

Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.

Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.

Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.

Trakie veči by Pauls Bankovskis

Uz šīs grāmatas iegādi un izlasīšanu mani pamudināja Bārbalas recenzija. Es beidzot sapratu, par ko tajā grāmatā īsti ir. Jo, būsim godīgi, melnbaltā bilde ar mazu puiku uz vāka mani nemaz neuzrunāja. Es pat viņu grāmatnīcā nebiju paņēmis rokā apskatīties. Iespējams, ka zemapziņā mēģinu būt dumpinieks un neskatos uz tām grāmatām, kas lielos daudzumos izliktas skatlogā, iespējams tādēļ, ka šomēnes jau biju iepircis tik daudz lasāmvielas, ka sāku turēt sevi aizdomās par lasīšanas atkarību. Taču pie divdesmit grāmatām piemest klāt vēl vienu nemaz nav tik traki. Galu galā mēnesī uz katru dienu nemaz nesanāk pat viena grāmata!

Mēs katrs dziļi sirdī zinām, ka pasaule nav iekārtota tā, kā izskatās. Es te nerunāju par fizikas grāmatām un matemātikas formulām, kuras visu saliek pa plauktiņiem. Cilvēks neko nenovērtē vairāk kā labu stāstu, tas mums jau ir gēnos. Ja stāsts tiek stāstīts ar pārliecību un gramatiski pareizi sakārtojot teikumus un loģiski savirknējot faktus, mūsu prāts tos norīs kā cukurgraudu. Un vienalga, ka stāstītais ir neracionāls, izdomāts un/vai melīgs. Šī grāmata, kā jau nosaukums to vēsta, ir par vīriem, kuri ikdienā ir gluži parasti cilvēki, taču ir jomas, kurās viņu realitātes uztvere kardināli atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Viņiem ir katram sava konspirācijas teorija, izredzētības apjausma un vēlme tapt uzklausītam. Viņi no savām domām lielākoties nekautrējas un steidz tās pavēstīt pasaulei. Parasti mēs tos saucam par trakiem, taču patiesībā šis trakums ir iekšā mums katram, tikai ne visi prot ar to tikt galā.

Man ir tāds niķis lasīt ēdot, zinu, ka daži cilvēki uzskata, ka tas maitājot kuņģi, bet es šos brīdinājumus esmu sekmīgi ignorējis jau no piecu gadu vecuma. Likumsakarīgi, ka pusdienojot es vienmēr lasu grāmatu. Tādēļ parasti vēlāk rakstot aprakstus cenšos nerunāt par literārās baudas pēcgaršām, jo tad man nāktos teikt, ka šai grāmatai ir suši pēcgarša, un tā nebūtu taisnība. Pret autora literāro darbību man atsalums iestājās pēc grāmatas “Plāns ledus” izlasīšanas. Tas bija tālais 1999. gads, un es vēl biju klasiskās zinātniskās fantastikas piekritējs. Tādēļ pēc ēdiena izvēles izpakoju nopirkto grāmatu un ar zināmām bažām devu autoram vēl vienu iespēju. Iespēju pateicoties labajai atsauksmei un 17 gadu noilgumam.

Stāsts par Raiņa galvaskausu mani aizrāva uzreiz burtiski, lika atminēties dažādus citus slavenu vīru galvaskausus – Mocartu, Bahu. Kādreiz tā slaveniem vīriem bija reāla problēma – palikt bez galvas pēc nāves. Mani priecēja autora globālais skatījums uz šīm problēmām, un biju gatavs sist irbuļus pret galdu saukdams: “Nudien, ar ko Latvijā esam švakāki!”. Tai pat laikā mans piekasīgais Es meklēja faktuālas kļūdas, kuras izmantot, lai atsauksmē būtu par ko piesieties. Nezinu, vai tā ir tikai sagadīšanās, bet jau otrajā stāstā par kādu sporta entuziastu autors izspēlēja trumpi pret mani. Es taču negribēju būt kā šī stāsta varonis, kura dzīves apogejs ir uzrakstīta vēstule Gunāram Jākobsonam par kļūdu, kuru viņš pielaidis sporta pārraidē. Pēc šī stāsta es grāmatu vienkārši izbaudīju vairāk nemēģinādams vilkt paralēles ar jau citur lasītajiem stāstiem, meklēt ietekmēšanās avotus, bet priecāties par trakajām teorijām un to apbrīnojamo atbilstību realitātei.

Izcelt vēlētos stāstu “Nakts sardze”. Tik ļoti atgādināja Stīvena Kinga stāstus, viņam gan reti ir tik smieklīgi. Tur ir tik veiksmīgi noslēpts šausmīgais tepat blakus, un kontrastam cilvēku dzīves, kas savā bezcerībā vairs neuztraucas ne par ko, pat ne par savu dzīvību. Protams, Rīgas Satiksmes darbiniekiem šis stāsts noteikti ir obligāti jālasa. Stāsts “Manas dziedinošās spējas” būs labs atspaids katram alternatīvās medicīnas praktizētājam, te ir ne tikai izveidota pasaules uztvere, bet arī tīri praktiskas receptes. Kā Kurmja rakuma novārījums vai vecais labais puķūdens. “Vispasaules modelētāju biedrība” liks uz visu pasauli paskatīties no citas perspektīvas un rūdītākajiem vēsturniekiem atsauks atmiņā kādu Ķīnas imperatoru. “Nomiedzis” piedāvā izcilu patērētāju sabiedrības vēlmju apmierināšanas nākotnes attīstības tendences, bonusā uzzināsiet pāris interesantus patiesus faktus par miega vēsturi. “Un tad uznāk melnie” – katram atsauks bērnības atmiņas un parādīs pavisam interesantu stāstītāja skata punktu. “Es aizeju mežā” noteikti jāizlasa katram īstenam patriotam, piečurāts bunkurs spēj pārveidot cilvēku dzīvi.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja spēj uz pasauli paskatīties ar humora devu, nekautrējies analizēt pat savas teorijas un atklāt, ka patiesībā ikdienā ir daudz traku lietu, tad droši lasiet šo grāmatu. Te katrs atradīs sevī kādu atbalsi, vietām varēs pamāt ar galvu – es jau tā arī zināju vai arī atrauties no vēstules, kura kārtējo reizi tiek nosūtīta valstsvīriem, lai izskaidrotu, kā Rīgas Zooloģiskais dārzs meistarīgi slēpj lauvu saplosīto cilvēku skaitu. Un kā gan lasītājs var neidentificēties ar grāmatas stāstiem, ja visa darbība notiek tepat mūsu Tēvzemē. Silti iesaku izlasīt, lai zinātu kāda pasaule ir patiesībā, pie reizes pabarojot to savu mītiskās pasaules uztveres dvēseles daļu.

Nemesis Games (The Expanse #5) by James S.A. Corey

Šoreiz, izvēloties kārtējo lasāmo grāmatu, nolēmu nestiept gumiju, bet izlasīt uzreiz visu Expanse sēriju, lai līdz rudenim varēti mierīgi dzīvot ar padarīta darba sajūtu. Manā reitingā šī sērija kotējas visnotaļ augstu, jo pēc katras izlasītās grāmatas var droši mest mieru, tad gan ir jāatsakās no epiloga lasīšanas. Kosmiskā opera ir visnotaļ interesants žanrs, ja vien autoram izdodas novaldīt savus varoņus tā, lai tie uzreiz nekļūtu par galaktikas glābējiem. Te viss ir kārtībā, cilvēki ir un paliek cilvēki.

Saules sistēmas iedzīvotājiem ir sākusies jauna ēra. Viņiem ir atvēries ceļš uz daudzām neapdzīvotām Zemes tipa planētām. Un cilvēki dodas ceļā. Kāda jēga ir censties terraformēt Marsu cerībā, ka pēc piecdesmit paaudzēm varēsi elpot Marsa gaisu, ja tepat blakus ir perfektu planētu tūkstoši. Sakrauj kuģī sēklas zemi un medicīnas iekārtas un var doties ceļā. Taču ir arī tādi, kuriem nemaz nepatīk lietu kārtība, viņi ir gatavi darīt visu, lai kolonizāciju apturētu jau pašā sākumā. UZ Zemi sāk krist asteroīdu lietus, pazūd kuģi un kārtējo reizi draud civilizācijas bojāeja.

Šoreiz autori ir nolēmuši pieiet stāstam radikāli. Holdens Roci kapteinis tiek nostumts malā uzreiz. Viņam vairāk vai mazāk ir sekundāra, bet svarīga loma. Viņš tiek pāraudzināts, tas vairs nav vecais Džims, kurš visu laiku runā patiesību muti neaizvēris, tagad viņš arī šo to noklusēs. Un tas bija patīkami, jo vairs nevarēji būt drošs, ka parādoties Džima stāstam tūlīt sāksies karš. Tā kā Saules sistēmu piemeklē katastrofiski notikumi, tad autori viltīgi kuģa apkalpi izkliedējuši pa visiem svarīgajiem notikumu punktiem. Visi ir atvaļinājumā un kārto savas lietas. Tad nu mēs uzzinām Amosa izdzīvošanas stāstu, kurā ietilpst bēgšana no cietuma un gara pastaiga pa Zemi. Aleksa mēģinājumi satikt savu bijušo sievu un kosmisko pirātu sazvērestības atklāšana. Naomi ir devusies sastapt savu dēlu, bet iekuļas lielās nepatikšanās. Katrs no šiem varoņiem palīdz atspoguļot visa lielā notikuma daudzās šķautnes. Stāstījumi veido monolītu globālu līniju, un kā jau piedzīvojumu stāstiem pienākas, lasās raiti.

Galvenais ļaunais tēls ir īsts maitas gabals, lai nesamaitekļotu, teikšu, ka viņa pastrādātā nelietība nudien ir briesmīga. Viņam patīk garas runas, manipulēt un rauties pie varas. Visu dzīvi viņš ir skaitījies trešās šķiras terorists, taču nu viņš ir ticis notikumu centrā un cenšas no tā izspiest maksimumu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, un lasītājs drīz vien apjautīs, ka arī ar viņu viss nav tīrs.

No zinātniskā viedokļa notikumi ir atainoti visnotaļ precīzi, ja pieņem, ka Epšteina dzinējs ir izgudrots. Pat tādi nieki kā piecpadsmit sekundes vakuumā un daudzi citi nieki, kas saistīti ar ķermeņu rotāciju un paātrinājuma blakusefekti. Te lielu ieguldījumu dod Naomi stāsts, viņa galu gala ir izcila mehāniķe, īsts Makgraivers, kas no saspraudes un skoča uztaisīs skafandru.

Arī šo grāmatu es uzskatu par cienīgu sērijas turpinājumu, patika, ka uzreiz neskrēja uz galaktikas apgūšanu, bet palika Saules sistēmā. Nedaudz pieklusināta visa tā protomolekulas padarīšana, lai ar’ ir aizdomas, ka nākamajā grāmatā viss diezgan globalizēsies. Nebija tā, ka nevarēja atrauties, taču ja atradās laiks lasīt, tad varēju nodoties grāmatai pilnībā. Arī sižets netiek vilkts garumā, ja ilgu laiku nekas nenotiek (kosmiskie ceļojumi pat sistēmas ietvaros ir ilga padarīšana), tiek lēkts pāri neinteresantajiem posmiem un stāstīts tiek tikai pa svarīgāko. Arī notiekošā perspektīvas mainīšana stāsta garumā ir izdevusies labi. Nav tā, ka beigās ir “Kas pie velna!” moments, bet diezgan tuvu tam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja velk uz kosmosa kuģiem, asteroīdu kolonizāciju, prātam neaptveramiem citplanētiešiem un pasauli, kurai hroniski nepieciešam glābšana, tad droši ķerieties klāt šai sērijai, nenožēlosiet! Es pats gaidīšu rudeni, kad tikšu pie sestās sērijas grāmatas – Babylon’s Ashes.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey

Sērija ir labs kosmiskās operas piemērs. Katra no sērijas grāmatām beidzas loģiski un tā, ka turpinājumu var arī nelasīt. Apnika sērija, nekas, var neuztraukties un mest mieru, te nav nekādu klifangeru, kas dzītu nabaga lasītāju uz veikalu pēc nākamās grāmatas. Globāli pasaule attīstās, bet katra grāmata ir pati par sevi, atsevišķs piedzīvojums, kas ir daļa no lielās vēstures.

Jau daudzas paaudzes Mēness, Marss un Asteroīdu josla ir cilvēces izpētes robeža. Līdz šim brīdim., kad citplanētu artefakts, pabeidzis savus augšanu uz Venēras, dodas Urāna orbītas virzienā un atver vārtus. Kas ir aiz šiem vārtiem, neviens vēl nezina. Lai to noskaidrotu, uz vārtiem dodas visas lielākās cilvēces frakcijas, šķiet, ka briest jauns karš. Šis artefakts reizē ir gan risks, gan iespēja, un frakcijai, kura pār to pārņems kontroli, iespējams, pavērsies rožaina nākotne. Taču viņi nemaz neapjauš, ka ne jau ārējais ienaidnieks ir viņu galvenais drauds.

Džims Holdens šoreiz cenšas turēties no Saules sistēmas centrālajiem notikumiem pa gabalu, viņam visa šī protomolekulas padarīšana neko labu nesola. Tādēļ viņš ir paņēmis pasūtījumu, kas Riconanti aizvedīs iespējami tālāk. Taču ne visiem plāniem ir lemts piepildīties. Ka saka Millers, pirms ej iekšā istabā pārbaudi aizdurvis un stūrus, citādi var atgadīties jebkas.

Tas, ka kosmiskajā operā visi pasaules likteņi ir atkarīgi no pāris tēliem izbrīnu neizraisa. Arī tēlu izveides ziņā autori pēdējā laikā vairs neslinko un no kartona tēliem tie izveidojas par nopietniem varoņiem. Arī šīs grāmatas notikumi tiek stāstīti no daudzu varoņu skatpunktiem. Tādēļ nemaz nevar teikt, ka Džims te būtu galvenais varonis. Sižets ir visnotaļ dinamisks un sevī ietver daudzus individuālus stāstus.

Džims grib izglābt pasauli, taču viņam traucē ne vien viņa paša pirmrindnieka sindroms, bet arī personīgais ienaidnieks. Džims nemaz nenojauš, cik daudziem cilvēkiem viņš ir iegriezis savas karjeras gaitā, bet nu ir uzradusies Klarissa, kura ir gatava uz visu, lai iznīcinātu Džimu fiziski un nomelnotu viņa labo slavu. Holdenam par to nav ne jausmas, viņu vairāk uztrauc Millers, kurš, lai gan gājis bojā, tomēr laiku pa laikam parādās viņam un izsaka dīvains frāzes.

Klarissa ir stāsta galvenā ļaundare. Viņas dzīves mērķis ir Džima Holdena iznīcināšana, un lai to izdarītu, viņai netrūkst nedz resursu, nedz izdomas. Šīs varones skatpunkts grāmatā ienesa dzīvību un lika aizdomāties par tēmu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet atriebības dēļ.

Anna ir garīdzniece, kura uz Vārtiem dodas kā emisārs. Citplanētiešu parādīšanās diezgan aizķer reliģiju un tādēļ ir uz vietas jānoskaidro lietas apstākļi. Viņa nav vienīgā garīdzniece, un cilvēkiem, kuri daudz lasa, ir skaidrs, ka, parādoties melnsvārčiem, cilvēku savstarpējās attiecības parasti aiziet pa pieskati. Nedaudz nomaitekļošu, šoreiz tas arī nav izņēmums.

Vēl sastapsim pustraku paaudžu kuģa kapteini, kas pārliecināts par savu izredzētību, tikpat grēknožēlojošu garīdznieku, kas mīlētu caur savu upuri izglābt pasauli, pensionētu kosmosa kareivi, kurš kļuvis par drošībnieku un citplanētu saprātu, kurš uz pasauli skatās no pavisam citas perspektīvas.

Centrālais temats ir kontakts. Par to, kas notiks kontakta brīdī. Vai cilvēce būs vienota, kā viņi izturēsies pret citplanētu artefaktu? Vai viņi būs kā bērni, kas baidīsies no visa nesaprotamā, vai arī centīsies to izpētīt un izmantot. Visā ciklā kopumā autors daudz no cilvēces nesagaida, viņaprāt cilvēki dabūjot rokās šādu tehnoloģiju sākumā to mēģinās izmantot kā ieroci. Ja artefakts būs liels, tad iegūt kontroli pār to, ja nepieciešams – ar kara palīdzību. Sadarbība un kooperācija, tā lai paliek naivajiem. Pasaulē, kurā ir trīs aktīvi spēlētāji, ir diezgan nereāli saglabāt līdzsvaru, un izskatās, ka, atrodot šo artefaktu, Saules sistēmas miera laiki piedzīvo pēdējās dienas.

Otra lieta ir pats saprāts, ar kuru cilvēki nonāks kontaktā, vai tā būs zonde, varbūt tikai biorobots ar konkrēti iestādītu programmu, iespējams, pilnvērtīgs citplanētiešu rases pārstāvis. Kā ar tādu komunicēt, kā noskaidrot tā mērķus? Vai priecāties par saprāta brāļiem, vai spert tos gaisā, cerams, ka neviens cits uz šo pusi vairs nebrauks. Visas šīs problēmas vairāk vai mazāk aktīvi tiek apriestas un praktiski risinātas grāmatas fonā, un paskatoties no malas rezultāts nav iepriecinošs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nopietns turpinājums iepriekšējiem darbiem, un sēriju var droši likt lasāmās zinātniskās fantastikas plauktā. Autoram uzslavas par to, ka sērijā jau trešā grāmata, bet viņa varoņi joprojām vēl sastopami Saules sistēmā. Parasti ap šo laiku standarta kosmiskajās operās problēmas globalizējas līdz multiversu līmenim.

Caliban’s War (The Expanse #2) by James S.A. Corey

Gandrīz četrus gadus atpakaļ es pieķēros Expanse sērijai un jau pēc pirmās grāmatas to pametu. Tajā brīdī mani vienkārši nepavilka uz kosmiskās operas žanru. Tas arī saprotams, jo uz to brīdi biju viņas nedaudz atlasījies, un vairs nespēju kvalitatīvu lietu atšķirt no nekvalitatīvas. Viss šķita jau lasīts un redzēts. Tagad ieraudzījis šo grāmatu Singapūras grāmatu veikalā es sapratu, ka šī ir tieši tā grāmata, kuru es vēlos izlasīt. Nopirku un izlasīju ar’.

Cilvēce ir veiksmīgi izpletusies visa Saules sistēmā, Zeme dominē ar saviem resursiem, Marss ir kā pretsvars ar savu militārismu. Ir vēl trešais spēks Ārējās planētas, dažādu pavadoņu un planetoīdu savienība, kas cīnās pret Zemes hegemoniju un viņu resursu izniekošanu. Un pēkšņi uz skatuves uznāk ceturtais spēlētājs, citplanētu protomolekula. Kas tā ir un kādi ir tās mērķi, neviens nesaprot, bet ir viens bonuss – protomolekulu var izmantot kā vienu labu bioloģiskā ieroča izstrādes bāzi.

Uz Ganimēda dīvainas izcelsmes būtne uzbrūk Zemes ANO karavīriem un pilnībā sagrauj vājo spēku līdzsvaru starp Zemi un Marsu. Tagad atliek vien noskaidrot, vai šī radība ir protomolekulas veidojums, kurš aizbēdzis no Venēras, vai tomēr kādam pieticis uzņēmības uzbūvēt sev uz protomolekulu bāzētu armiju. Džims Holdens ar savu kuģi Rocinante un tā apkalpi nejauši nokļūst notikumu centrā. Viņam tagad ir svēts pienākums noskaidrot, kas tad īsti notika uz Ganimēda.

Nudien nevaru saprast, kā es spēju šo sēriju pēc pirmās grāmatas izlasīšanas atlikt malā kā nelasāmu, tas nudien par mani neko labu neliecina. Šo grāmatu apriju kā konfekti. Iespējams, bija pienācis Kosmiskās operas laiks, un manas vēlmes sakrita ar grāmatas sniegto.

Džims Holdens uzvedas kā īsts pionieris, viņš mēģina būt visām pudelēm par korķi, cīnīties par taisnību un labāku pasauli. Šķiet, ka ciniskais Millers viņam neko nav iemācījis, Džims vienmēr metīsies ar krūti aizsegt ambrazūru. Jā, tagad viņam ir pašam savs kuģis Rocinante, un ne jau kaut kāds kravenieks, bet īsts Marsam nolaupīts karakuģis, sava komanda un savs darba devējs. Taču ar Džima raksturu un paranoju, kas liek turēt visus aizdomās tālu tikt ir grūti. Viņš uzņemas atrast Ganimēda bioinženiera Prax meitu Rocinante komandai parādās mērķis.

Visi grāmatas notikumi griežas ap milzīgu konspirāciju, kurā ir iejaukta visa Saules sistēmas elite. Arī Prax meitas pazušana ir viena no šīs konspirācijas šķautnēm. Ja kaut kas noies greizi, trūkties dabūs visi no Holdena līdz Zemes administrācijas pārstāvei Chrisjen Avasarala. Teorētiski saules sistēmai vajadzētu gatavoties, lai atraidītu iespējamo protomolekulas uzbrukumu. Tā tur uz Venēras jau dara dīvainas lietas. Taču tā vietā visi plēšas kā kaķi maisā. Izskatās, ka Zemes un Marsa mērķis ir paspēt iznīcināt konkurentus, konsolidēt savus spēkus un pievērsties protomolekulai. Tā kā abas puses domā vienādi, tad karš ir neizbēgams. Ir tikai daži cilvēki, kurus interesē miera saglabāšana. Chrisjen Avasarala ir viena no tām. Bonusā parādās vēl viens galvenais tēls Bobbie, viņa ir Marsa elitārās kareivju vienības pārstāve, bijusi uz Ganimēda un diplomātisku sarunu procesā kļuvusi par Avasaralas miesassardzi. Tādējādi ļaujot lasītājiem uzzināt kaut ko vairāk par Marsu.

Pasaule, kā jau kosmiskajai operai raksturīgs, ir ārkārtīgi dinamiska, jebkurš notikums var būt ar globālām sekām. Pasaule te turas kopā tikai uz puņķiem, un nevienai pusei nav ilūzijas par pārējām. Taču vislabākie te ir kosmosa kauju apraksti, te autors ir pacenties padarīt viņus fiziski reālus. Tādēļ tās varbūt nenorit lāzeru gaismā, bet gan sastāv no manevriem, metāla daļiņu aizsargmākoņiem un raķešu apšaudēm, kas var ilgt stundām. Jo attālumi ir kosmiski. Diezgan nopietni ir piedomāts pie ekonomikas un sabiedrības. Dažas nodaļas pat var nosaukt pat par visnotaļ veiksmīgu ilustrāciju manipulācijā ar medijiem. Pie tam gan no labo, gan no slikto puses.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmata piedāvā aizraujošus piedzīvojumus, pasaulē, kura joprojām attīstās un piedāvā skatījumu uz cilvēces uzvedību lielu draudu laikā. Autors nelolo cerības par cilvēku vienotību, nekad neviens ienaidnieks nebūs tik bīstams, lai pārtrauktu ķīviņus cilvēku starpā. Noteikti iesaku izlasīt, ja slinkums lasīt, tad skatieties seriālu. Man jau ir iepirkti visi turpinājumi.

[buzz] troksnis (The Game Trilogy #2) by Anders de la Motte

Pagājušā gada aprīlī lasīju šīs triloģijas pirmo grāmatu [game], un nav ko liegties, grāmata man patika. Tādēļ piedāvājums no izdevniecības Zvaigzne ABC izlasīt triloģijas otro grāmatu vēl pirms tās nonākšanas veikalos bija neatvairāms. Grāmatu [buzz] sāku lasīt uzreiz tajā pašā vakarā, biju nobriedis trillerim.

Henriks Peteršons veiksmīgi ticis vaļā no Spēles. Šķiet, kas nekait – dzīvs, kabatā daudz naudas, atpūties. Taču viss nav tik vienkārši – Henriks nav tik naivs, lai domātu, ka šāds izlēciens var palikt nesodīts. Nauda viņam ir, taču drošības nolūkos nākas bēguļot un slēpt savu īsto identitāti. Un bez spēles dzīvei pietrūkst asuma. Dubaijā Henriks satiek Annu – bagāta, eleganta un skaista. Tikai zem stilīgās ārienes jaušama nervozitāte, itin kā sieviete no kāda baidītos. Un tad vēl viņas telefons…

Ja lasīta autora iepriekšējā grāmata, tad lasītājam jau ir skaidrs, ka šis trilleris būs par kontroli. Ne jau atsevišķa indivīda, bet par visas sabiedrības kontroli. Pirmajā grāmatā Spēle vairāk bija kā vajadzīgo notikumu izraisošais faktors kādā tālejošā plānā, šeit viss notiek jau līmeni augstāk. Ir liela atšķirība kompānijām un indivīdiem reaģēt uz jau notikušu faktu vai vadīt savu darbību un rīcību tā, lai notikums nemaz nenotiktu, netiktu pamanīts vai tiktu pareizi interpretēts. Cilvēka uzmanība nav bezgalīga, viņš ziņas patērē tikai uz doto brīdi, un manipulējot ar tām, var viegli manipulēt ar viņu pašu. Jāmanipulē jau nav ar visu sabiedrību, pietiks vien ar pāris aktīviem viedokļa paudējiem, kas pašpasludinās sevi par sabiedrības pārstāvjiem. Pārējie aizskries līdzi paši un domās, ka tās ir viņu pašu domas un idejas. Šādiem mērķiem pastāv troļļu fermas, uzpirkti blogeri un google pagerank uzlabotāji. Nevar noliegt mūsdienu apstākļos šī tēma ir ļoti aktuāla, un ar savu izklāstu (ideju par to kā tas viss varētu strādāt) vien šī grāmata būs interesanta daudziem lasītājiem.

Sižetiski, kā jau kārtīgam trillerim, pienākas darbība notiek lielā ātrumā. Henriks iekuļas vienā ķezā pēc otras, reizēm no nāves viņu glābj tikai veiksme. Taču viņš nudien nav iesācējs šajā Spēlē un nebūt negrasās padoties. Nav jau arī tā, ka viņš būtu pilnīgi viens, viņam vēl ir palikuši daži draugi, kuriem var uzticēties. Draugi gan ir tādi nelieli dīvaiņi un kolorīti personāži, bet kādi nu ir tādi ir. Toties viņi māk programmēt. Heinrika māsa Normana, tikusi galā ar savām problēmām, atsāk darbu miesassargu vienībā, taču arī viņai nākas saskarties ar zināmām problēmām. Viņas piedzīvojumi nav tik globāla mēroga kā Henrikam, arī viņai nākas pacensties, lai sakārtotu savu dzīvi. Godīgi sakot Normena te ir ievilkta, tikai lai pareizeajā brīdī pavilktu uz priekšu galvenos grāmatas notikumus. Varoņi kā tādi nav diez ko nopucēti, viņu uzdevums ir piedalīties notikumos un tos dzīt uz priekšu. Kamēr vien stāsts spēj noturēt tempu, lasītājam nebūs laika pievērsties varoņu analīzei.

Ja trilleri lasot to aprij vienā rāvienā, tad tā ir visnotaļ laba pazīme, ka viss kārtībā. Autors ir izdarījis labu darbu. Lasītājam ir piedāvāts labs un aizraujošs piedzīvojums. Bonusā vēl pacelts aktuāls temats un nedaudz veltīts laiks tā analīzei. Jā, galvenajam varonim daudz veicas, un ir pāris “nejaušas” sagadīšanās. Patīkami ir tas, ka grāmatas autors nemaz necer, ka viņa iepriekšējās grāmatas notikumus kāds lasītājs vēl pēc gada spēs atminēties, tādēļ sākumā prologā ir īss iepriekšējo notikumu atstāsts. Man patīk autori, kas savā lasītājā nesaredz cilvēku ar absolūtu atmiņu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ātrākam lasītājam tā piedāvās aizraujošu viena vakara izklaidi, prātīgāks un laikā ierobežotāks lasītājs piedzīvojumu varēs izvilkt uz kādiem trim vakariem. Tēma mūsdienu infokara apstākļos ir aktuāla, kas zina varbūt pat uzzināsiet ko jaunu. Ja patīk konspirāciju teorijas, tad te būs bagātīga viela pārdomām. Caru gan, ka ne tik daudz, lai liktu galvā folijas cepurīti.

[geim] by Anderss De La Mote

Šogad nez kādēļ mani lasīšanas paradumi ir izmainījušies, es atkal esmu atklājis vairāku grāmatu lasīšanu uzreiz. Tai lietai piemīt zināma burvība – nosacīti garās grāmatas lasīšanas process laiku pa laikam tiek pārtraukts, un tiek izlasīta kāda ātri izlasāmā grāmata. Tāda, kas neprasa lielu piepūli no lasītāja, tai pat laikā piedāvājot labu izklaidi un aizraujošu sižetu. Grāmata [geim] ietilpst kā reizi šādu grāmatu kategorijā. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC pie šīs grāmatas tiku un, pienākot brīdim, kad biezo grāmatu nebija iekāriena turpināt lasīt tālāk, ņēmu rokās šo.

Spēle ir pavisam vienkārša, tev ir telefons, kas ziņu veidā pavēsta nākamo uzdevumu. Piekrist tam vai nepiekrist ir katra spēlētāja paša ziņā. Sākumā uzdevums var būt pavisam vienkāršs, taču augot spēlētāja līmenim pieaug arī uzdevumu sarežģītība un ar tiem saistītais risks. Tomēr pieaug arī atalgojums un atzinība. Henriks Peteršons (turpmāk – HP) ir parasts bezdarbnieks ar nelielu noslieci uz sīkām zādzībām un blēdībām. Nokļūstot Spēlē un saņemot fanu atzinību, HP ir gatavs darīt praktiski jebko, lai tikai noturētos slavas zenītā. Rebeka Normēna ir miesassardze, viņai ir skapī pāris pagātnes skeleti, no kuriem viņa vēlētos tikt vaļā, tomēr izskatās, ka par tiem informēta ne tikai viņa. Un arī viņa netieši tiek iesaistīta Spēlē.

Spēle kā realitātes sastāvdaļa diezgan bieži sastopama ne tikai literatūrā vien. Šis koncepts ļauj lasītājam palūkoties uz realitāti, kurā ne visi notikumi ir ikdienišķi un gadījuma rakstura. Spēles iekļaušana realitātē paredz noteiktu likumu definēšanu, tādu, kuriem ar realitāti nav nekāda sakara. Tā paredz situācijas, kuras tiek speciāli izveidotas ar konkrēti noteiktu mērķi un balvu. Spēlētājs kļūst par savā ziņā unikālu cilvēku, jo tikai viņš un Spēlē iesaistītie saprot savas rīcības motīvus. Šāds paņēmiens arī dod mājienus par totālu kontroli, jo Spēles likumu kopa ir ierobežota, tādēļ viegli izkontrolējama. Spēle parasti tik izmantota kā distopisku režīmu standarta rīks, lai izklaidētu apspiesto tautu un dāvātu cerību. Otrs veids, manuprāt, retāk sastopams, ir spēle kā slepeno organizāciju paveids. Te Spēle pilda kādas organizācijas mērķus, un spēlētājiem nav nekādas sajēgas par Spēles patiesajiem mērķiem, viņi ir tikai figūriņas, kuras tiek bīdītas pa laukumu. Arī šī ideja ir veca, no laikiem, kad leģendās un mītos dievi izmantoja cilvēkus savās spēlēs.

Šo grāmatu rakstot autors acīmredzot ir bijis apsēsts ar savu ideju, jo viss pulveris ir aizgājis spraigā notikumu attīstībā. Arī autoram varoņi ir tikai instrumenti savu ideju piepildīšanā. Nevar gan noliegt, ka viņi ir diezgan labi izveidoti, tomēr šķiet, ka viņi ir izņemti no trilleru rakstītāju standarta varoņu plauktiņa. Galvenais varonis ir diezgan egoistisks tips, kuram ne pārāk rūp apkārtējie, kamēr vien tas nav saistīts ar viņa pašapziņas celšanu. Rebeka – tipiska sieviete policiste, laba karjera, bet viena lieta, kas viņai patstāvīgi nomāc prātu, nekā vairāk. Toties notikumi patiešām ir trillera un nedaudz detektīva cienīgi. Kas to būtu domājis, ka Zviedrijā dzīve ir tik nemierīga. Nejutos garlaikots nevienu brīdi. Patiesībā es vienā dienā izlasīju grāmatu no vāka līdz vākam un tad „spēru zemes gaisā”, ka man nav pa rokai triloģijas otrās un trešās daļas.

Vienīgais, kas man izraisīja iebildumus, bija fakts, ka autors absolūti nejēdz, kā strādā mūsdienu starptautisko norēķinu sistēma. Viņa grāmatas pasaulē tās lietas palikušas astoņdesmito gadu līmenī. Šeit es negribētu izvērsties par tēmu, cik nereāla patiesībā ir tāda Spēles konspirācija un spēlētāju kontrolēšana. Galu galā šī taču ir daiļliteratūra un nav ko maitāt sev lasīšanas prieku, mēģinot stāstam izdomāt organizatorisko struktūru, kādai tai patiesībā būtu jāizskatās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide, aizraujošs lasāmais. Trillerītis tīri tā neko. Grāmata nemudinās nodoties pārdomām par dzīves jēgu, bet piedāvās tīri sakarīgu piedzīvojumu. Ja patīk konspirāciju teorijas un tevī ir ticība, ka simtiem cilvēku pasaulē spēj turēt mutes. Ka kāda organizācija administratīvi var būt perfekti efektīva un spēj koordinēt savu darbību reālajā laikā, tad tev šī grāmata šķitīs aizmiglota realitāte. Notikumu un to iespējamā interpretācija mainīsies bez maz vai katrā rindkopā.

Cryptonomicon by Neal Stephenson

Šo grāmatu biju nopircis ļoti sen, kādus septiņus gadus atpakaļ. Nezinu pat kādēļ, jo luste viņu lasīt man tā ari nebija uznākusi. Līdz pagājušajā nedēļā nospriedu, ka jāizlasa. Sak, grāmata savu jau nogulējusi plauktā, laiks prasties.

Grāmatas darbība paralēli noris gan mūsdienās, gan gadsimtu mijā un Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara notikumi ir saistīti ar sabiedroto cīņu pret vāciešiem un japāņiem. Galvenais varonis ir kāds Lawrence Pritchard Waterhouse – matemātikas ģēnijs, kas mācījies kopā ar pašu Tjūringu. Viņam tiek piedāvāta vieta slepenā vienībā 2702. Vienības uzdevums ir, balstoties uz atšifrētajiem ienaidnieka ziņojumiem, nolemt, kuras iespējas izmantot un kuras ignorēt.

Mūsdienās Vaterthausa mazdēls mēģina izveidot datu centru, kas būtu pilnīgi aizsargāts no dažādām valdībām un dienestiem, kurā cilvēki un kompānijas varētu glabāt savus datus, Skaidra lieta, ka ir spēki, kas nevēlas neko tādu pieļaut un tad vēl tā konspirācija, kas balstīta uz neuzlaužamo nacistu kodu un japāņu zelta noslēpums.

Lai cik aizraujošs man sākumā nelikās grāmatas koncepts, pēc pirmajām simts lapaspusēm sapratu, ka esmu reāli iegrābies. Lasāmas šķita tikai nodaļas par Otro pasaules karu. Tur vismaz notika kaut kāda darbība. Nē, nu bija daudzas lapaspuses ar autora pārspriedumiem par kriptogrāfiju, kodu uzlaušanas metodēm un to, cik un kā tu vari reaģēt uz noklausītu informāciju, lai noklausāmajā neradītu aizdomas. Jāatzīst, ka šie pārspriedumi bija labi un interesanti.

Mūsdienas ir viena vienīga vilšanās, Randy tipisks dotkoma burbuļa uzņēmējs ar saviem kompanjoniem Manilā strādā pie projekta, kas mūsdienu Skype lietotājam šķistu smieklīgs (bet nu te es autoru nenosodu, jo grāmatas izdošanas laikā nekas tāds vēl nebija). Daudz un dikti tiek rakstīts par viltīgām biznesa pārņemšanas metodēm, par to, kas labāks – Unix, NT vai Windows 98. Arī jaunie varoņi ir diezgan garlaicīgi tipi, un viņu rīcība tikpat neizskaidrojama. Viņu projekts no Skype analoga pēkšņi kļūst par investīcijām datu centrā un pēc tam apslēptu dārgumu meklēšanas kooperatīvu.

Grāmatu es lasīju veselu nedēļu, cilvēki, kas mani pazīst, sapratīs, ka grāmatai ar nieka tūkstoš lapaspusēm, tas ir trakoti daudz. Izlasīju viņu principa pēc, un tādēļ, ka Otrā pasaules kara sižeta līnija man patika. Tur bija gan intelektuālisms, gan darbība. Vienīgais, cik varēju noprast, visi kriptēšanas un atkriptēšanas varoņi bija izcili lingvisti, kas prata gan japāņu, gan vācu un angļu valodas. Vai arī visi sakari Otrajā pasaules karā notika angļu valodā.

Mūsdienām veltīto daļu, manuprāt, autors varēja arī nerakstīt. Garlaicīgāku sviestu reti kad ir nācies lasīt. Varoņi ar ņemas un reaģē uz ārējiem kairinājumiem, tikai tad viņi ir spējīgi izdarīt nākošo soli. Nezinu, iespējams, ka deviņdesmito gadu beigās viss tas šķita baisākā hakeru štelle, un internets bija vēl jaunums. Tad varbūt cilvēkiem visa tā attālināta piekļūšana datiem un cīņa par datu maģistrāļu kontroli šķita saistoša. Autors visas grāmatas garumā uzsver, cik nozīmīgi ir slēpt no ienaidnieka to, ka tu viņa ziņojumus pārtver. Tai pat laikā viņa paša varoņu satikšanās un likteņu savīšana vienā kamolā ir tik mazvarbūtīga, ka nav vērta pat kritizēšanai.

Ja es gribētu lasīt grāmatu par kriptogrāfiju, tad es visticamākais pievērstos specializētai literatūrai. Te gan ir visi standarta vārdi – Tūrings, Enigma, nacisti, japāņi, bomba, perfokarte, skaitļu teorija, permutācija, atslēga. To pat varētu uzskatīt par nelielu bonusu grāmatā, ja esi izlasījis pāris lapaspuses ar dabas un pārdomu aprakstiem.

Kopā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Šķiet, ka no Stefensona grāmatām centīšos izvairīties, lai atkal sevi uz nedēļu neiedzītu piespiedu garlaicībā. Ja vien autors būtu izmetis mūsdienām veltīto daļu un būtu apspiedis savu grafomāniju, tad būtu sanākusi smuka 500 lapaspušu bieza grāmata, kuru varētu lasīt ar prieku.

Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …