Kārtējā „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” cikla grāmata. Šī ir „Капитан Ульдемир” diloģijas otrā grāmata. Lasīju tūliņ pēc grāmatas „Savam brālim sargs”, baidījos, ka citādi man nepietiks spēka viņu atsākt.

Kapteinis Uldemīrs ar savu komandu dodas kārtējā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās no Dāla ekspedīcijas viņš un viņa biedri tā arī nespēja atrast vietu nākotnes zemē. Viņiem, cilvēkiem no pagātnes, jaunā pasaule un tās cilvēki neizraisa īpašas simpātijas, un tādēļ viņi dodas ceļā. Taču šoreiz viņu kuģis cieš avāriju  – uzsprāgst tā reaktors, un komanda sadalās atomos. Taču viņi attopas Meistara mājā, zemes cilvēki ir nepieciešami kādam uzdevumam. Kādā kosmosa nostūrī sāk mainīties fizikas likumi, sākumā tas nav pamanāms, un sairst tikai smagākie elementi, taču ar laiku tas var progresēt. Likumu izmaiņa atstāj tiešu ietekmi uz kādas zvaigžņu sistēmas divām planētām, kuras jau daudzus gadu simtus karo viena pret otru. Patlaban viņas atrodas aukstā kara apstākļos, un jebkurš notikums var izjaukt trauslo līdzsvaru. Uldemīram tiek dots uzdevums nepieļaut atklātu karu starp planētām.

Grāmatas autors, kā vienmēr, ar niekiem nekraujas. Šajā grāmatā viņš mēģina rast atbildi uz jautājumu, kādēļ cilvēki vispār dzīvo, un kāds ir to mērķis. Var jau teikt, ka var dzīvot vienkārši dzīvošanas pēc bez mērķa un ambīcijām. Bet kāpēc gan cilvēkam nevarētu būt daudz lielāks mērķis, saglabāt stabilitāti un līdzsvaru ne tikai savā pasaulē, bet visā Visumā. Tā teikt, lielas lietas sākas no maziem notikumiem. Nevaru teikt, ka autora ideja par labo domu un darbu spēku, kas izmaina Visuma struktūru un fiziskās konstantes, mani pārliecinātu. Ideja jau pati par sevi nav slikta, taču visam nākas ticēt tikai balstoties uz Uldemīra sarunām ar Meistaru un Fermeri. Meistars ar Fermeri ir tādi kā augstākas civilizācijas pārstāvji, kuriem zemes iedzīvotāji tādā skudru līmenī vien ir. Taču viņi nevar atstāt saprātīgus radījumus nelaimē. Tieši jau neiejauksies, taču netieši palīdzību sniegs.

Cita lieta ir abas planētas, tajās valda totalitārie režīmi, un autoram kā jau PSRS iedzīvotājam, to atspoguļojums ir padevies visai dzīvs. Režīmā katram ir noteikta funkcija, un par to pienākas atlīdzība. Vienā planētā valda Imperators un Apaļais galds, otrā Pirmie. Taču patiesībā viņi visus lēmumus ir uzvēluši uz skaitļojamo mašīnu pleciem. Visumā viņi ir visnotaļ viduvējas personības, kas uz pasaules procesiem skatās no pamatskolnieku viedokļa, viņi neprot interpretēt informāciju un pat formulēt pareizi jautājumus kibersmadzenēm. Pamiers starp abām planētām saglabājas tikai tādēļ, ka patiesos procesus nosaka divi mākslīgie intelekti, kas savstarpēji ir vienojušies par darbību protokolu. Tas gan neizslēdz kara iespējamību, jo kibersmadzenēm tas viss ir tikai spēle. Pat totālas planētas iedzīvotāju iznīcināšanas gadījumā viņas pašas necietīs.

Tad vēl ir tā Uldemīra tieksme copēt sieviešus un runāt par īstu mīlestību. Diloģijas garumā Min Alika ir jau trešā viņa īstā mīlestība. Autors gan apgalvo, ka tikai tā cilvēks iemācas mīlēt un zaudēt. Man gan personīgi tā vairāk šķita tāda kā apgreidošanās uz augšu ar katru jauno „mīlestību”. Lai tas viss neizskatītos amorāli, autors beigās izveic vienu viltīgu sižeta pagriezienu, lai viss nostātos savās vietās.

Galvenais bonuss šai grāmatai ir tas, ka man tā bija pirmā vieta astoņdesmitajos gados, kurā es uzzināju, ka teorētiski var izmainīties fizikas likumi laiktelpā. Tas man no šīs grāmatas pirmās lasīšanas reizes bija vienīgais palicis atmiņā. Jāatzīst, ka joprojām man šķiet, ka parādības fizikālo pusi autors ir labi atspoguļojis. Par novēršanas metodi, kas ir tāda kā karmas rata griešana, man gan ir nopietni iebildumi.

Stāstam lieku 7 no 10 ballēm. Rakstīšanas stils ir tāds nelīdzens, vietām lasās raiti un jauki. Vietām pārņem bezcerīga garlaicība – īsti nevar saprast kādēļ konkrēti šis pārspriedums par cilvēka dabu pēkšņi parādās šajā grāmatā. Temats izvēlēts interesants, iespējams, ka te ir daudz kas pasmelts no Aukstā kara laikiem un tādēļ aprakstītais šķiet īsts. Ja patīk tāda nedaudz savādāka zinātniskā fantastika par sociālām problēmām, tad iesaku.

Šo „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu lasīju ar prieku. Bērnībā man viņa ļoti patika, un cerēju, ka patiks arī tagad. Savulaik viņa bija tāds kā mini bestsellers, jo izdota ir vismaz trīs reizes. Divas reizes krievu valodā kā atsevišķa grāmata „Сторож брату моему” un diloģijā „Капитан Ульдемир” un latviski Fantastikas pasaule sērijā kā „Savam brālim sargs”.

Zemei draud briesmas. Divpadsmit gaismas gadu attālumā kāda zvaigzne draud pārvērsties par supernovu. Sprādziena radītais cietais starojums iznīcinās visu dzīvo uz Zemes. Taču zinātnes attīstības līmenis ļauj salīdzinoši viegli novērst supernovas sprādzienu. Zvaigznes tuvumā ir jānogādā agregāts, kas daļu no zvaigznes atbrīvotās enerģijas iemetīs pārtelpā. Zvaigzne lēnām izdzisīs, un cilvēce būs glābta. Tā kā ceļš ir tāls un riskants, bet nākotnes cilvēki nav gatavi riskēt ar savām dzīvībām, viņi ir nokomplektējuši kosmosa kuģa komandu ar cilvēkiem no pagātnes. Viņi tāpat būtu gājuši bojā savā laika līnijā, tādēļ mirkli pirms nāves viņi aizstāti ar biorobotiem, bet paši nogādāti nākotnē. Tā nu kuģi vada kapteinis Uldemīrs, kurš noslīka Gaujā, inženieris ir indiānis Garā roka, pilots ir Luftvaffes pārstāvis, vēl komandā ietilpst viens no 300 spartiešiem, pikeantrops Piteks, kurš dzīvoja laikā, kad verdzības iekārta vēl bija tikai gaišā cilvēces nākotne, un kāds krievu garīdznieks.

Ja par „Viņpus durvīm” es sajūsmā nebiju, tēma šķita nodrāzta un variācija ne pārāk izdevusies, tad šīs grāmatas ideja par kontaktu bija labi realizēta. Šeit ekspedīcija uz vienas no zvaigznes planētām atrod dzīvību. Saprātīgās būtnes ir humanoīdi un vēl vairāk, tie ir kādas Zemes ekspedīcijas pēcteči. Vēl vairāk viņi joprojām runā Zemes universālajā valodā. Šķiet nekādām problēmām ar kontaktu nevajadzētu būt, cilvēki viens otru saprot un ir cēlušies no vienas planētas. Taču te sākas grūtības.

Grāmatas nosaukums ir radies no Bībeles, kur Kains Dievam pēc Ābela nogalināšanas saka: „ … vai tad es esmu sava brāļa sargs?”. Autors apspēlē sev iemīļotu tēmu, kā cilvēkiem palikt par cilvēkiem. Ja resursi ir ierobežoti, vai ir iespējams saglabāt noteiktu attīstības pakāpi. Vai ir iespējams izveidot sabiedrību, kura plāno savu nākotni racionāli paceļot sabiedrības intereses pāri indivīda interesēm? Autora piedāvātais risinājums ir diezgan filigrāns – Līmenis. Balstoties uz pieejamajiem resursiem un enerģijas daudzumu, civilizācija tiek nostabilizēta noteiktā attīstības Līmenī. Savukārt cilvēkiem, kuri iestājas par progresu, izgudro kādas lietas, tos sūta savu potenciālu realizēt uz karstajām smiltīm, tur var būvēt torņus un citādi izpausties.

Otra tēma ir par to, vai puses, kuras kontaktē, spēj saprast viena otru. Zemes pārstāvji, kuru zinātne ir gājusi uz priekšu lieliem soļiem, uzskata planētas Dāla iedzīvotājus par tādiem kā pastarīšiem. Bērni, kas nepazinās situācijas nopietnību. Tādus, kas jāpasargā un jāglābj. Viņi pat nespēj iedomāties, ka patiesība nemaz nav tik viennozīmīga. Savukārt planētas iedzīvotājiem Zemes pārstāvji ir gaisa jaucēji, viņi ierodas, lai izjauktu rūpīgi kopto balansu starp resursu pieejamību, iedzīvotāju skaitu un attīstības līmeni. Viņi grib cilvēku evakuēt uz Zemi, solot tiem brīnumu lietas, nemaz nepainteresējoties vai viņi to vēlas.

Maiteklis. Vienu lietu gan es nesapratu. Kāda velna pēc Uldemīram uz planētas bija jāsastopas ar savas mīļotās klonu. Un mīlestība tur ar vairāk platoniska un idealizēta nekā faktiska. Pie tam šīs līnijas ienesums sižetam bija minimāls. Pat nepieķeroties atsevišķām indivīdam, komanda psiholoģiski bija gatava darīt visu iespējamo, lai visus izglābtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ļoti patika, veiksmīga un ironiska kontakta interpretācija. Iesaku lasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.