Bilde no http://www.pa.msu.edu.

Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.

Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.

Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.

Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.

Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:

"H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»

Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»

Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."

Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.

"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."

Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..

Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.

"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.

Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."

Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.

Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.

"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."

Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā  nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.

Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:

1)Sagaidām pilnmēness laiku;

2)Nomazgājamies (dezinficējamies);

3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);

4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!

5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.

6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.

Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.

Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.

Ja kādam izdodas droši dodiet ziņu komentāros.