Navigate / search

Pārbaudes akmens by Eric Frank Russell

parbaudes_akmens

No bērnu dienām, man atmiņā bija palicis tikai viens stāsts no šīs grāmatas – par kasuna problēma. Pārējie stāsti bija lēnām izgaisuši no atmiņas. Nebija atlicis nekas konkrēts kā vien pārliecība, ka autors ir baigi labais. Nedaudz bija bail, ka šī pārliecība izrādīsies bērnu dienas artefakts, kuram nav nekāda sakara ar īstenību.

Varētu te gari un plaši runāt par naivo kosmosa iekarošanas pamattēmu, kurā cilvēkam atvēlēta būtiska vieta, par to, kā to evolūcija nemaz nav sagatavojusi gaidāmajiem atklājumiem, kur nu vēl citplanētu brīnumiem. Pēc galaktiskas standartiem cilvēks ir nomales iedzīvotājs ar tipisku lauķa pasaules uzskatu. Tas gan neizslēdz varonību un pašaizliedzību, bet tai pat laikā rasisms un  baltā cilvēka pārākums vēl nekur nav pazudis. Bet šāda acīmredzamā konstatācija būtu diezgan bezjēdzīga lieta, tādēļ par katru stāstu atsevišķi.

Stīdziņa uz sirdi – par diezgan nopietnu, vismaz savulaik šķita, aktuālu problēmu, kā piedabūt cilvēku vientulībā uzturēties daudzus gadus. Tā, lai tas nesajuktu prātā un pildītu savu darbu. Psihologi izdomā visādas lietas, bet tikai viena nostrādā. Uzreiz jāsaka – uz mani tas nenostrādātu, bet nu labi, ka bākas uzraugam tas patika.

Debesis, Debesis – tāds patosa pilns stāstiņš par tēmu “Neviens sapnis nav par lielu un neviens sapņotājs par mazu”, taču katrs lielais sapnis piepildoties uzliek atbildības nastu.

Aizmiršanās krēsls – nudien nesaprotu, kādēļ stāstam dots tāds maldinošs nosaukums. Te gan ir krēsls, bet viņš nudien nenodrošina aizmiršanos, bet pārdzimšanu. Trakā zinātnieka stāsts, kura izgudrojumu atņem ļaundaris, bet kur gan padumjam noziedzniekam mēroties ar zinātnieka gaišo prātu. Tāds neko trillerītis, bet mūsdienu rūdītajam lasītājam būs pārāk vienkāršs.

Els Simtons – šis acīmredzot ir rakstīts, lai nojauktu aizspriedumus pret melno rasi. Tikai ietērpts nedaudz savādākā veidolā. Els ir īsts pārcilvēks, kurš izdara neiespējamo, izglābj veselu pasažieru raķeti no saules nāvējošā tvēriena. Domāju, ka savulaik lasītājam bija WTF moments, vismaz man bērnībā noteikti bija. Šodien risinājums varētu šķist nedaudz panaivs, bet tas ir šodien.

Es liecinu – arī viens rasismam un aizbriedumiem veltīts stāsts, kā cilvēki uztvertu īstu citplanētieti. Skaidra lieta, ka vilktu uz tiesu par labības lauka izmīdīšanu. Taču viss ir atkarīgs no perspektīvas, un labs advokāts spēs no tiesas sprieduma izpestīt pat bezcerīgu gadījumu. Šķiet, ka jau tajos laikos policisti ASV ir šāvuši visu, kas kustas un izskatās aizdomīgs.

Ikdienas darbs – planētas iekarošana ir visnotaļ piņķerīgs pasākums, bet kādam tas ir jādara. Harašs Venešs citplanētiešu emisārs to dara ar pilnu atbildību. Pieredzējis hipnotizētājs andromēdiešu impērijas pārstāvis Zemi novērtē kā garlaicīgu un vienkāršu operāciju. Viņš tikai nav ņēmis vērā vienu zemiešu īpatnību – tie nesēž pie plītspriekšas gaidot atklāsmes uzplaiksnījumus, bet progresu sasnieguši garlaicīgā darbā. Dikti labs stāsts.

Ilgās nakts beigas – stāsts par miermīlīgās pretošanās taktiku. Par to kā barbariem ierādīt iņu īsto vietu nenolaižoties līdz asinsizliešanai. Lasītājam, gan uzreiz iz skaidrs, kurš te ir barbars. Nedaudz komunisma un daudz militārisma. Likuma pavēršanās pret tā izpildītājiem un par to, ka karavīriem atvaļinājums nenāk par labu.

Mēs ar savu ēnu – stāsts ar misticisma piesitienu, par to, ka cilvēks daudz ko var paveikt ar uzticēšanos savām spējām vien. Ļoti trāpīgi attēlo kapitālisma mežonīgo iekārtu, cilvēks cilvēkam vilks, ja krīt, tad pagrūd principus. Nedaudz aizrāvos. Jauks un smieklīgs stāstiņš.

Pazudušais aparāts- par birokrātijas nozīmi kosmosa flotē, un cik svarīgi ir sanumurēt pamatlīdzekļus. Grāmatvežiem patiks. Ja neesi vēl lasījis stāstu par kasunu, noteikti iesaku.

Mazliet smēreļļas – atkal par ilgā kosmiskā ceļojuma psiholoģiskajām problēmām. Šeit autors nāk klajā ar unikālu un citur neredzētu risinājumu. Nezinu, vai dzīvē kas tāds nostrādātu, un cik apņēmības pilns būtu šis smēreļļas aizvietotājs reālajā pasaulē.

Pārbaudes akmens – krājuma titulstāsts, kas labi ilustrē to, ka vecie aizspriedumi nākamajām paaudzēm ir nesaprotami un neko neizsakoši. Nevar daudz stāstīt, lai nepateiktu priekšā, bet stāsts ir ļoti labs.

Krājumam lieku 9 no 10 ballēm, visi stāsti ir lasāmi un ataino kādu sarakstīšanas laika vai vēl mūsdienās aktuālu problēmu. Iesaku izlasīt.

Tau Zero by Poul Anderson

Tau Zero by Poul Anderson

Lēnā garā esmu nolēmis aizpildīt savus robus zinātniskās fantastikas klasikā. Ja ar Padomju klasiķiem esmu diezgan labi iepazinies jau savā bērnībā, tad piecdesmito un septiņdesmito gadu angliski rakstošie autori man ir gājuši secen. Iemesls ir pavisam triviāls – kad es augu, tad tādas lietas neviens neizdeva. Tādēļ paralēli jau esošajiem sēriju projektiem esmu atvēzējies uz vēl vienu “SF Masterworks” sērijas lasīšanu.

Leonora Christine ir moderns zvaigžņu kuģis, startējot no zemes tā pēc desmit gadiem sasniegs jaunu zvaigžņu sistēmu, kuru kolonizēs. Ja nesanāks, izpētīs un griezīsies atpakaļ. Kuģis ir visu zinātnes sasniegumu iemiesojums ar piecdesmit cilvēku komandu, tas nav pirmais, kas dosies uz citām zvaigznēm, un diez vai arī pēdējais. Taču piecdesmit cilvēkiem nodzīvot kopā desmit gadus nav nekāda joka lieta.

 

Spaceship

Šķiet viss ir ok, kosmosa kuģis ar Bussarda dzinēju, ilgs ceļojums, jaunas planētas, kas gan varētu noiet greizi. Diemžēl greizi noiet praktiski viss. Kauns jau teikt par zinātniskās fantastikas klasiku, bet te nevar īsti saprast, ko autors ir vēlējies pateikt. Centrālā ideja nav slikta, kosmosa kuģis, kas iekuļas specifiskās nepatikšanās. Bet tik brīvu vispārējās relativitātes traktējumu es nebiju gaidījis (no cikla “par ko fiziķi tev nestāsta”). Es kaut kā to Lorenca vienādojumu uztvēru savādāk. Ja zinātnisko daļu vēl var pieciest un sakodis zobus varu ielikt par redzējumu, lasītāja izglītošanu un vērienu ielikt 8 no 10, tad par pārējo ir cits stāsts.

Kad atmet kosmiskā kuģa individuālos piedzīvojumus, tad rodas pavisam nelāgs iespaids. Domāju, ka rakstniekam izdevējs grāmatu atmetis atpakaļ ar jautājumu, kur te ir mūsu laikmetam raksturīgā kultūra, saule, sekss festivāls? Nabaga autors sēdies atpakaļ pie rakstāmgalda un centies uzrakstīt kaut ko no šīs tēmas. Pamatpieņēmums kuģa ekipāžas spriedzes mazināšanai ir sekss. No mūsdienu viedokļa dīvaini, ka ar seksa lietām problēmas ir tikai sievietēm, jo puikas te dominē. Tad nu rodas tāds priekšstats par seksuāli apsēstu indivīdu kuģi, kas kā liela zviedru ģimene dodas kosmosā. Līdz ar to lielākā daļa no autora morāli ētiskajiem jautājumiem noreducējas uz seksuālu šantāžu savdabīgu uzvedības racionalizēšanu. Pienākums pāri visam, visi ir racionāli, un ja vajag, komandiere pārgulēs ar astrofiziķi, lai šis atgūtu motivāciju instrumentu izstrādāšanai. Īsumā sviests. Taču nevajag sacerēties vismaz uz labu erotisko romānu, autors pārcenšas:

“Reymont kissed the hollow between shoulder and throat. Through the wetness he smelled live girlflesh.”

Lai ar autors cenšas, cik nu prot, atainot bagātīgo savstarpējo attiecību tīklu uz kuģa ( lasi, kurš ar kuru kad guļ), viņam neviens tēls nav izdevies dzīvāks par kartona gabaliņu ar vārdu. Nudien ir grūti iejusties kāda varoņa ādā. Par galveno varoni varētu nosaukt Reimontu, kuģa policistu, glābēju, kārtības uzturētāju un visādi citādi atbildīgu cilvēku. Viņš vismaz autoraprāt ir izcils manipulators un krīzes menedžeris. Iespējams, ka ja uz kuģa būtu atlasīti cilvēki ar attīstības problēmām, šīs manipulācijas šķistu ticamas, taču ne jau kuģī pilnā ar profesoriem un zinātnes spīdekļiem. Rodas sajūta, ka tur nav sapulcināti Zemes gaišākie prāti, bet cilvēki pusidiotu līmenī, kas neredzēs viltu un patiesos nodomus, pat ja uz tiem tiks tieši norādīts. Reimonds disciplīnas noturēšanā izmanto visprimitīvākās metodes, un tas strādā! Apbrīnojami!

Bussard_ramjet

Ko es ieguvu izlasot grāmatu? Godīgi zemē nometu kādas trīs stundas. Sapratu arī kādēļ PSRS laikā šo nepublicēja, par daudz seksa, un uz zemes komunisms nav uzvarējis. Sapratu arī, ka Andersons humoristiskajos gabalos ir daudz labāks rakstnieks nekā cietajā zinātniskajā fantastikā, diezgan brīvi manipulē ar jēdzieniem un viņa interpretācija rada vairāk aizdomas par to, ka autors īsti nerubī par ko viņš runā nekā par brīnumainu negaidītu jaunu interpretāciju.

Grāmatai varu ielikt 5 no 10 ballēm, cilvēcisko attiecību sadaļa ne aprakstā nedz loģikā netur nekādu kritiku, var teikt, ka grāmatu izvelk tikai zinātniski fantastiskā daļā. Lasīt var, ja dikti interesē žanra saknes, bet nekāda prieka no tā nebūs.

Skolēna enciklopēdija

Skolēna enciklopēdija

Man enciklopēdiju lasīšana nav tā lieta, ar kuru es nodarbojos ikdienā. Bērnībā – tad gan enciklopēdijas bija vienas no manām mīļākajām grāmatām. Tagad man pašam aug bērni, un uzzinājis, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu ar nosaukumu „Skolēna enciklopēdija” gribējās izpētīt, kādas tad īsti ir mūsdienu bērniem paredzētās enciklopēdijas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.

Enciklopēdija ir sadalīta sešās daļās – Kosmoss, Zeme, Daba, Cilvēka ķermenis, Zinātne un Vēsture. Tās visas izpētot un izlasot jaunajam grāmatas lasītājam vajadzētu iegūt plašu informācijas klāstu, rast vizuālu priekšstatu par dabas norisēm, vēstures notikumiem un orientēties mūsdienu zinātnes sasniegumos. Gribas uzzināt, kā izveidojas cikloni, droši uzšķiriet attiecīgo lapaspusi (61) un izpētiet! Interesē krokodili  – 111. lappuse palīdzēs! Ja interesē viss, tad lasiet visu grāmatu pēc kārtas. Enciklopēdija ir bagātīgi ilustrēta, tajā atrodami daudzi atvērumi, kuri ilustratīvi izskaidro procesus, parādības, būves vai tehnoloģijas.

Ar grāmatas lasīšanu man gāja grūti, vienīgais un galvenais iemesls tam bija mans piecgadīgais dēls, kurš arī kā reiz ir cītīgs šīs grāmatas studētājs. Tā ka mums iznāca neliela konkurence, un man nācās atrast brīžus, kad viņš bija pametis novārtā, viņaprāt, grāmatas lielāko vērtību  – Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu (198. lapaspuse). Taču, kad tiku viņai klāt, nācās vien apskaust mūsdienu bērnus. Negribu izklausīties vecs, bet manā bērnībā vissmukākā enciklopēdija bija Augu dzīve, Zivju dzīve un Planēta. Bet pat tajās bilžu skaits bija salīdzinoši neliels un vairāk bija jāvelta laiks lasot sausu tekstu un darbinot iztēli. Un būsim godīgi, viņas nestāv ne klāt mūsdienu enciklopēdijām ar infogrammām un datorā uzzīmētām bildēm un mehānismu šķērsgriezumiem. Latviski viena no pirmajām jaunās paaudzes bērnu enciklopēdijām iznāca 1997. gadā arī izdota Zvaigznē ABC, tā saucās „Lielā ilustrētā enciklopēdija” un, tas nekas, ka jau gāju vidusskolā – es to sev nopirku un izlasīju.

Šī grāmata noder ne tikai skaudības izraisīšanai vien, iekļautais faktu un materiālu krājums ir ļoti bagātīgs un vienkāršā valodā pasniegts. Man, piemēram, diezgan bieži nākas meklēt atbildes uz dēla jautājumiem, kāpēc saule spīd un kā viss radies. Tad ir jāmeklē bērnam piemērota valoda, lai visu paskaidrotu. Pašam jau sen ir aizmirsies, kā bērnībā man tas viss tika skaidrots. Tādēļ šī grāmata būs nopietns atspaids, lai saprastu kā sarežģītu konceptu var pastāstīt salīdzinoši vienkārši, neieslīgstot sīkās detaļās. Un stāstījumu var papildināt ar izciliem uzskates materiāliem. Gandrīz katrā lapaspusē, parasti augšdaļā atrodami interesanti fakti. Piemēram, var uzzināt, ka saule izstaro ik sekundi enerģiju 385 kvadriljonus vatu apjomā. Cik atceros sevi bērnībā mani vienmēr interesēja šādas informācijas drumstaliņas.

Reizēm lasot gan gribējās piesieties, nu un kāpēc nav izstāstīts tas un tas, bet nākas jau arī saprast, ka grāmatas biezums ir visai ierobežota lieta, un visu informāciju tajā nesatilpinās. Sevišķi, ja apskatāmais jautājumu spektrs ir tik plašs. Ja man būtu jāizvēlas, no kuras daļas varētu atteikties, lai paplašinātu Kosmosa un Zemes sadaļu, es teiktu, ka Vēsture. Taču jāņem vērā, ka arī Vēstures sadaļa pati par sevi ir ļoti laba un uzslavas cienīga.

Mans vecākais bērns varbūt īsti vēl nav grāmatas mērķauditorijas vecuma grupā, taču var droši teikt, ka grāmata viņam ļoti patīk. Šāda veida grāmatas noteikti izraisa bērniem interesi par grāmatām. Var jau teikt, ka mūsdienās internetā var atrast visu un wikipēdiju nekas nepārspēs. Taču papīra grāmatai ir pavisam cita sajūta, vismaz smuku bilžainu enciklopēdiju gadījumā noteikti. Tai nekādi elektroniskie satura atveidotāji nestāv ne klāt, lai gan tehniski, bilde uz ekrāna izskatās tāda pati kā uz papīra. Nav tas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja mājās aug bērni, tad šādai grāmatai noteikti būs piekrišana un pielietojums ar atradīsies.

Džordžs un Lielais Sprādziens by Hokinga Lūsija, Hokings Stīvens

Džordžs un Lielais Sprādziens

Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.

Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.

Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.

Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.

Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.

The Explorer by James Smythe

the explorer james smythe

Arī uz šīs grāmatas iegādi mani pamudināja grāmatu recenzenti. Tā nu ir gadījies, ka es ne tikai blogoju par grāmatām, bet labprāt lasu arī citu sarakstīto. Par šo grāmatu cilvēki bija labi izteikušies. Tika salīdzināta ar veco labo zinātnisko fantastiku. Šāds salīdzinājums man parasti būtu licis mukt no grāmatas neatskatoties, bet ir taču Jaunais gads. Cilvēkiem jātic, grāmatu iegādāju un izlasīju.

Kosmiskajā telpā traucas kosmiskais kuģis ar savu komandu. Netālajā Zemes nākotnē cilvēki ir atmetuši visas cerības uz kosmosa izpēti. Indiešu misija uz Mēness bija katastrofāla, Marss izrādījās nejēdzīgs galamērķis. Valdības no kosmosa kuģu finansēšanas pasākumiem ir pilnīgi atteikušies, un viss ir palicis privāto investoru rokās. Viņi tad arī ir uzbūvējuši pirmo šādu kosmosa kuģi, kurš lidos līdz degviela tiks iztērēta līdz pusei, tad apgriezīsies un brauks mājās. Lai visu šo pasākumu dokumentētu, komandā tiek iekļauts žurnālists. Tad nu ar šī žurnālista Cormac starpniecību mēs piedzīvojam visus notikumus uz kosmosa kuģa. Jau no paša sākuma kaut kas ir nogājis griezi. Komandas locekļiem atmostoties no hipermiega (tāds kā koma bet palīdz izdzīvot pie liela paātrinājuma), izrādās, ka kapteinis jau atstiepis pekas, un arī turpmākie notikumi neliecina par veiksmīgu mērķa sasniegšanu.

Sākšu ar pozitīvo, sižets ir labs, un lasīt ir interesanti. Cilvēki, kuri izraudzīti pēc psiholoģiskās saderības testiem, uzvedas kā zirnekļi burkā (es nezinu kā viņi uzvedas patiesībā, bet man patīk teiciens). Komanda nav liela, bet frakcijas ir pietiekoši daudz, lai izceltos konflikti. Daļa no komandas kaut ko zina, un ar laiku uzzinām arī mēs. Un lai gan lielais atrisinājums nemaz nav tik grūti uzminams, tas grāmatai neko nemaitā.  Arī Cormac ir interesants tēls ar savu pagātni un attieksmi pret pārējiem komandas locekļiem. Viņš ir vienīgais, kas neko lāga no tās tehnikas nesaprot, un, iespējams, ka tieši tas rada grāmatā pāris dīvainības.

Šo grāmatu par zinātnisko fantastiku lāga nosaukt nevar. Autoram absolūti nav nekādas nojēgas par fiziku, un kā izpaužas lidošana kosmosa kuģī. Kosmosa kuģis visu laiku mauc ar ieslēgtiem dzinējiem, tomēr visi izbauda bezsvara stāvokli. Lai izietu atklātā kosmosā kosmonauti nospiež stop pogu, kuģis apstājas, un tad visi var doties savās gaitās. Citādi viņus berze izlīmētu gar bortiem! Sakari viņiem reizēm ir ar laika nobīdi, reizēm momentāni. Kosmosa kuģī ir pieejama mākslīgā gravitācija, taču tā nav nekāda centrbēdze un tērē kuģa baterijas. Teikšu kā ir, mani šādas lietas ļoti mulsināja. Ne jau tāpēc, ka man kaut kas būtu pret fantāzijas lidojumu. Nē, ja dzen muļķības, tad ievērojiet vismaz kaut kādus principus. Grāmatai ļoti būtu nācis par labu kāds redaktors, kas šīs muļķības būtu izravējis. Sākumā loloju cerības, ka tas viss tā izklausās no žurnālista mutes, jo tas, nabags, pats nesaprot ko redz. Tomēr grāmatas gaitā kļuva skaidrs, ka te ir autora problēmas nevis varoņa.

Neskatoties uz pašvako zinātnisko daļu, pats sižetiņš tomēr bija tīri tā neko. Cilvēku maz, telpa ierobežota un notikumi mīklaini. Ja izlasa līdz beigām, tad visi noslēpumi tiek atklāti un var tikai nogrozīt galvu. Lieku 7 no 10 ballēm. Otrreiz nepārlasītu, un ja tu pretendē uz zinātnisko fantastiku, tad vismaz piestrādā pie pamatiem.

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Par šo grāmatu zināju jau sen, bet biju domājis, ka noteikti esmu lasījis to tik senā bērnībā, ka pat vairs neatminos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka grāmatu krievu mēlē izdevuši tikai deviņdesmitajos gados. Tas nozīmēja, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis. Tagad nolēmu tai veltīt nedaudz laika un saprast, kādēļ daži to uzskata par, iespējams, visu laiku labāko zinātniskās fantastikas darbu.

Valentine Michael Smith ir bērns, kas piedzimis Marsa pirmās ekspedīcijas laikā. Pēc komandas bojāejas viņu pie sevis ir pievākuši marsieši un uzaudzinājuši kā marsieti. Otrā Marsa ekspedīcija Valentīnu ved atpakaļ uz Zemi, kur viņam atkal būs jāiedzīvojas savu sugasbrāļu vidū. Valentīnam visas Zemes lietas ir svešas, viņš absolūti neizprot cilvēku psiholoģiju. To nolemj izmantot Zemes valdība, jo Valentīns pēc likuma ir Marsa monarhs, īpašnieks un vēl neskaitāmu zemes korporāciju īpašnieks. Taču viņam uzrodas draugi, kas palīdz viņam gan izkulties no valdības ieslodzījuma, gan saprast cilvēkus.

Lai būtu interesantāk, marsietim bez superintelekta piemīt arī dažādas paranormālas spējas, kuras saliekot kopā ar bērnišķīgu naivumu izraisa interesantas situācijas, kas ļauj autoram labāk atklāt cilvēku dabu.

Ja pirmā grāmatas daļa ir izcila, tad tā, kurā Valentīns ir zināmā mērā pieaudzis un mēģina Marsa iemītnieku filosofiju iedzīvināt zemes iemītnieku vidū, manuprāt, nav visai lāga izdevusies. Tur ir atrodami gari un plaši pārspriedumi par reliģiju, tās vēsturi, pretrunām svētajos rakstos un to salāgošanu ar cilvēku vajadzībām. Nē, nu viss jau nopietni, varbūt uz cilvēku, kas ko tādu lasīja pirmoreiz tālajos sešdesmitajos tas varēja atstāt nopietnu iespaidu kā galēja ateisma izpausme. Bet mūsdienās ar neko tādu nevienu vairs nepārsteigsi, un šķiet, ka grāmata ir tikai iestiepta garumā, lai lieku reizi parādītu vecā ciniķa Jubal Harshaw (Valentīns viņu sauc par tēvu), pasaules izpratni un erudīciju.

Autoram gana labi ir izdevies paredzēt hipiju kustību ar dzīvošanu komūnās, mīlestību un brīvo seksu pirms šādas kustības rašanās. Valentīnam arī šķiet, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk agresīvi. Viņaprāt, tas ir divdzimumu sugas sekas, kad seksualitāte tiek apspiesta radot agresiju, karus. Tā nu viņš izveido lielu paraugģimeni ar saviem ūdensbrāļiem un māsām. Tas savukārt pavērš pret viņu visas pārējās reliģijas. Autoram varētu piešķirt cepumu par spēju aprakstīt seksuālās attiecības netiešā veidā.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS laikos šī grāmata netika publicēta. Kurš gan gribēs lasīt par nākotnes pasauli, kura funkcionē bez komunisma un bez īpašas sociālās spriedzes? Padomju ļaudis uz Mēness nonāk otrie, un uz Marsu vispār nelido. Ja reliģijas atmaskošana vēl būtu pieņemams gabals, tad brīvais sekss un „liderīgais” dzīvesveids, kuru piekopj marsietis un viņa sekotāji, gan vairāk liecinātu par dekadenci. Arī filosofijas mācīšanu caur kultu būtu grūti izskaidrojama.

Kopumā grāmata ir visai interesanta vietām naiva, vietām pārāk siloģiska, bet kopumā labs darbs, kas atgādina, kādai ir jābūt īstai zinātniskajai fantastikai. Lieku 10 no 10 ballēm.

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Death from the Skies!: These Are the Ways the World Will End . . . by Ph.D. Philip Plait

Death from the Skies!

Pēc „dokumentālās filmas” „2012” iznākšanas cilvēki ir kļuvuši gluži vai traki. Izskatās, ka vismaz 80% jau ir sev rezervējuši kapuvietas, lai godam sagaidītu pasaules galu, Armogedonu vai vienkārši Zemes iznīcināšanu ar uguni. Skeptiskākie gan ir atlikuši pasaules galu uz Apofisa atnākšanas brīdi. 2012. gada briesmas mani vienmēr ir fascinējušas – iedomājies šajā gadā senajiem maijiem ir beidzies kalendārs. Mēs gan aizmirstam to, ka mums katru gadu beidzas pašu kalendārs un baisākais, kas var notikt ir sāpoša galva pēc jaunā gada atzīmēšanas jeb arī pirotehnikas izraisīta mitekļa zaudēšana. Šaubos, vai maiji ar sava kalendāra beigām domāja ko nopietnāku.

Bet ne jau par to ir stāsts, nedaudz agrāk es jau aprakstīju vienu autora darbu Bad Astronomy, kurā autors centās apgāzt populārākos ar astronomiju saistītos mītus un domāju, ka veiksmīgi. Izlasījis viņa grāmatu, pierakstījies viņa blogā, atklāju, ka augstāk minētā grāmata autoram nebūt nav vienīgā, viņam ir vēl viena, kas veltīta briesmām, kuras mums var sagādāt pats visums.

Tātad apskatāmās briesmas ir asteroīdu un komētu ietriekšanās zemeslodē, Saules uzliesmojumā radīto lādēto daļiņu nonākšana Zemes atmosfērā, tuvas supernovas eksplozija, Gamma starojuma uzliesmojums, melnie caurumi, citplanētiešu uzbrukums, Saules „nāve”, Galaktikas sadursme, Laiktelpas gals. Redzams, ka apskatāmā problemātika ir ļoti plaša. Tie, kas vēl neko daudz par astronomiju nezina, uzzinās daudz ko jaunu. Tie, kas šo to zina, spēs salīdzināt savus datus ar autora spriedumiem.

Lai arī nosaukums ir tāds dzeltenās preses cienīgs, grāmatas saturs tāds nebūt nav. Kādu gadu atpakaļ izlasīju grāmatu veltīti globālo katastrofisko risku izvērtējumam https://asmodeus.lv/2009/05/25/global-catastrophic-risks-by-martin-j-rees-author-nick-bostrom-editor-milan-cirkovic-editor/. Šīs grāmatas lasīšanas mērķis bija informācijas salīdzināšana. Vēlējos pārliecināties vai netikšu ķerts uz muļķa utt. Jāatzīmē, cepuri nost, autors patiesību ar labu stāstu nemaitā. Patiesība gan šajā gadījumā pati par sevi ir diezgan labs stāsts. Piemēram, melnā cauruma ienākšana Saules sistēmā ir tik mazvarbūtīga, ka to var faktiski izslēgt, toties stāsts par to, kas notiktu, ja notiktu, ir vienkārši izcils.

Kopumā saistoša lasāmviela, kas domājams būs interesanta jebkuram, kuru nebaida 300 lapaspušu izlasīšana. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors tiešām zina par ko viņš raksta. Ja nu tev tomēr ir slinkums lasīt, tad silti iesaku noskatīties viņa izveidoto dokumentālo filmu ciklu Bad Universe Discovery programmā. Izskatās, ka tā ir veltīta balstoties uz šo grāmatu.

Packing for Mars: The Curious Science of Life in the Void by Mary Roach

packing for mars

Tā kā grāmatas autore man jau ir pazīstama ar saviem darbiem, kas veltīti līķiem, spokiem un seksam, tad grāmatu iepriekš pasūtīju līdz ko uzzināju par tās iznākšanu.

Standarta grāmatas mums parasti vēsta par kosmonautiem/astronautiem/taikonautiem, varoņiem, cilvēkiem, kas visu savu mūžu gatavojušies, lai nokļūtu kosmosā, nestu savas valsts vārdu pasaulē un vienkārši parādītu kaimiņiem, ka mēs esam krutāki. Tomēr šīs standarta grāmatas mums bieži vien aizmirst pavēstīt sadzīvisko kosmiskā lidojuma pusi.

Grāmata vairāk apskata tieši kosmisko lidojumu sadzīvisko pusi nevis kosmisko lidojumu nozīmi cilvēces vēsturē un raķešdzinēja evolūciju no V-1 līdz mūsdienu agregātiem. Par šo tēmu jau ir sarakstītas pietiekami daudz citu grāmatu. Nav jau tā, ka par kosmonautu ikdienu būtu klusēts, šad tad kāds eksastronauts uzraksta savu biogrāfiju, kāds kosmosa tūrists padalās savos iespaidos, galīgs informācijas vakuums jau nav.

Autore apskata vienkāršu cilvēku interesējošus jautājumus. Ja divi vīri dzīvo vairākas nedēļas kopā telpā, kas nav lielāka par vieglās mašīnas salonu bez tualetes, kā tas ir? Kādas vispār kosmiskajos aparātos ir tualetes un iespēja aiziet pačurāt? Vai tā ir taisnība, ka kosmiskajās stacijās šad tad izceļas pa kautiņam? Kā tas ir iziet atklātā kosmosā? Vai sekss bezsvara stāvoklī ir iespējams? Autore cenšas sniegt atbildi uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Jāatzīst diezgan detalizēti un no pirmavotiem – pašiem kosmonautiem un astronautiem.

Te gan jāatzīst, ka krievu/padomju kosmonauti ir daudz runīgāki par šīm tēmām. Viņi labprāt dalās savos piedzīvojumos un metodēs, kā dabūt augšā kosmosā kaut ko stiprāku par tēju. Labprāt apspriež psiholoģiskās problēmas, kas rodas komandai ilgstoši uzturoties kosmosā. Izcils bija stāsts par to kā reiz krievu kosmonauti noēduši kādam bioloģiskam eksperimentam paredzētos sīpolus, jo, redz, kā tad ēdīs pliku rupjmaizi. Amerikāņu astronauti gan ir daudz cimperlīgāki, tie vienmēr mēģina izvairīties no atbildēm, kas neskar tiešos misija mērķus, lai gan pensionāri ir runājami.

Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta dzīvniekiem kosmosā, izrādās PSRS sūtījuši kosmosā kuces tikai tādēļ, ka suņiem čurājot būtu jāpaceļ kāja. Izrādās, ka ASV ir populāra leģenda, ka viņu mērkaķīši (ASV izvēlētie dzīvnieki) esot bijuši tik cītīgi onānisti, ka viņu rokas esot bijušas jāpiesien pie krēsla. Tā gan izrādās tikai leģenda. Tomēr patiesība ir tā, ka ASV piecdesmitajos gados izstrādājot tehnoloģijas drošības siksnām, kas noturētu astronautus savās vietās, izmēģinājumos izmantoti nevis manekeni, bet dzīvi cilvēki.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autore nav pazaudējusi savu spēju interesanti un sakarīgi apskatīt tematu. Problēmas viņai un viņas redaktoram gan sagādā krievu valoda. Piemēram, sastrēgums – krieviski nez kādēļ nosaukts „stopka”, līdz ar to radot nesapratni kā vārdu „probka” amerikānis var sajaukt ar „popka”. Iesaku izlasīt visiem. Te ir atrodams viņas podkāsts, kas veltīts šai grāmatai.

Ar vilcienu pa Šveici III

27. decembris

Šodienas plānā mums bija apmeklēt Muerren pilsētiņu un tās apkaimi. Tomēr, no rīta pamodušies Vispā un izbraukuši cauri garajam Loetschbergas tunelim, nolēmām, ka laiks ir pārāk apmācies, lai riskētu ar iespēju blandīties kalnos miglā. Tādēļ mainījām plānus un devāmies uz Lucernu.

Luzern

Ja godīgi, tad man Lucerna visu mūžu bija asociējusies ar lopbarības augu. Pēc apmeklējuma manas domas nopietni mainījās uz labo pusi. Izrādās, ka par godu šim lopbarības augam nosaukta vesela pilsēta. Pilsētas galvenais apskates objekts skaitās koka tilts, kas skaitoties pasaulē vecākais apjumtais, būvēts 1339. gadā un ved pāri upītei ar nosaukumu Reuss. Blakus koka tiltam ir arī pavecs ūdenstornis no akmens.

Luzern3

Ieraugot torni, es par tā utilitāro nozīmi nebiju informēts, iesākumā man šķita visai dīvains nocietinājums, kas iespējams izmantots kā cietums īpaši neklausīgiem pilsētniekiem, bet ne kā ūdenstornis. Paša vecā koka tilta autentiskumu es apšaubu, koki bija pārāk labi saglabājušies, lai tā būtu patiesība. Lai vai kā, tiltu notestēju, pārejot tam pāri, neielūza. Upītē toties čumēja un mudžēja no pīlēm un gulbjiem, tos, protams, visi cītīgi piebaroja. Pats gan putniem maizi nemētāju, bet ar interesi novēroju kā tie savā starpā plūcas maizes kumosa dēļ. Gulbji ņem uz masu, bet pīlēni ar žiglumu.

Read more