Navigate / search

Paša spēkiem ceļojums uz Mēnesi

Bilde no http://www.pa.msu.edu.

Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.

Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.

Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.

Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.

Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:

"H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»

Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»

Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."

Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.

"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."

Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..

Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.

"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.

Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."

Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.

Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.

"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."

Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā  nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.

Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:

1)Sagaidām pilnmēness laiku;

2)Nomazgājamies (dezinficējamies);

3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);

4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!

5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.

6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.

Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.

Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.

Ja kādam izdodas droši dodiet ziņu komentāros.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

Coming of Age in the Milky Way by Timothy Ferris

Labu laiku nebiju neko lasījis par kosmosa izpētes vēsturi, tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu. Jāatzīst, ka šī ir labākā grāmata par kosmosa izpētes vēsturi, ko esmu lasījis. Grāmatā netiek uzskaitīti sausi fakti ko kurš atklājis, standarta leģendu līmenī. Grāmatas autors ir centies arī atspoguļot pašus atklājējus, sniedzot ieskatu viņu biogrāfijā. Interesanti bija lasīt, par Kolumbu, kurš uzskatīja, ka zeme ir mazāka nekā patiesībā un mūža beigās bija izstrādājis bumbierveida zemes modeli, pa Kuka ekspedīciju uz Taiti, kur jūrnieki, kuģim nospēra gandrīz visas naglas, tās kalpoja kā apmaiņas objekts sieviete uz vakaru -> nagla, par to, ka Galilejs neizdomāja teledkopu, bet nospēra ideju no Holandiešiem, par Ņūtonu, kurš vairāk bija alķīmiķis nekā fiziķis. Sarakstu varētu turpināt, bet grāmata ir tā vērta, lai katrs pats to izlasītu.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, tieši par stāstījumu, liekama līdzās K.Sagāna “Kosmoss”.

%d bloggers like this: