Navigate / search

Periodiskās fabulas. Ķīmisko elementu raibie piedzīvojumi by Oldersijs-Viljamss Hjū

Periodiskās fabulas.

Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.

Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.

Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.

Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.

Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.

Napoleon’s Buttons: How 17 Molecules Changed History by Penny LeCouteur, Jay Burreson

Napoleons buttons

Šad tad man uznāk periodi, kad visu savu lasītspēku veltīju kādai noteiktai tēmai. Šogad izskatās mana tēma numur viens ir ķīmija. Pareizāk sakot, tā būtu ķīmijas pielietojums ikdienā. Atzīšos gan godīgi, ķīmisko eksperimentu laboratorijas apstākļos savā mūža esmu veicis tikai vienu reizi, tad mēģinājām iegūt no zilajiem graudiņiem skābekli. Nu sadzīviski gan ar šīm lietām ir sanācies saskarties pavairāk, un tā nav tikai puņķu oksidācijas vērošana urbinot degunu vai uzgriežņu tīrīšana kokakolā (kas vismaz man neko nenotīrīja).

Grāmatas autors mums ir nolēmis pastāstīt par veselām septiņpadsmit ķīmisko vielu grupām un to atvasinājumiem, kas ļautu lasītājam labāk saprast to ietekmi uz mūsu ikdienu. Šīs vielas ir garšvielas sastāvdaļas: askorbīnskābe, glukoze, celuloze, slāpekļa savienojumi, neilons, fenols, izoprēns, krāsas, antibiotikas, morfijs, nikotīns, oleoskābes, sāls un hloroforms.

Par katru vielu mums tiek vēstīts no tā vēsturiskā, ekonomiskā un ģeopolitiskā konteksta. Netiek jau apskatīta viena viela vien, tiek apskatītas veselas ķīmisko savienojumu grupas. Ir diezgan interesanti uzzināt kā cilvēki pateicoties tīrai nejaušībai ir tikuši pie reāli noderīgām lietām. Arī vēsturiski ķīmija ir diezgan interesanta lieta. Kādreiz īstens ķīmiķis nosmēķēja savu ķīmisko reakciju galarezultātus. Tas ļāva atklāt, ka nitroglicerīnam ir salda piegarša un ka tas izraisa galvassāpes. Arī pirmās antibiotikas patiesībā bija parasta krāsviela (prontosila sarkanais), kas laimīgas sagadīšanās pēc sevī saturēja nepieciešamo molekulu grupu, kuru organisms spēja pārvērst sulfanilamīdā un izbojāt baktēriju folijskābes ražošanas procesus. Androsteronu pirmo reizi ieguva pārstrādājot piecpadsmit tūkstošus litrus ar Beļģijas policistu urīnu.

Autori mums mēģina arī pie reizes iemācīt saprast ķīmijas struktūrformulas, tiem, kas no skolas laikiem jau būs piemirsuši, kas ir benzola gredzens, grāmata būs reāls atspaids. Teorētiskās ķīmijas daļa šeit ir daudz saistošāk pasniegta nekā standarta ķīmijas grāmatā.

Te gan jāatzīmē, ka pašas interesantākās lietas un vietas autors ētisku apsvērumu dēļ izlaiž. Tā mēs arī neuzzinām, kā izskatās teorētiskā amfetamīna sintēze no burkānos esošās vielas safrola, tā vietā mums tiek pievesta vielas formula, reakcijas bultiņa (spiediens, temperatūra, papildus katalizatori) un skat – Ecstasy. Arī nitroglicerīna izgatavošanas process Ž. Verna “Noslēpumu salā” ir aprakstīts daudz detalizētāk un smalkāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tiešām nosaukums atbilst tēmai.

Uzmanīgāks lasītājs noteikti tagad neizpratnē domā „pričom te Napoleona pogas?”. Patiesībā, nekāda sakara te nav, grāmat vienkārši sākas ar senu leģendu par to, ka Napoleons, iespējams, zaudējis Krievijas kampaņu alvas pogu dēļ. Tās it kā esot sabirzušas no Krievijas lielā sala. Mēs jau visi zinām, ka aukstuma ietekmē alvas kristālrežģa struktūra mainās no metāliskas uz amorfi drupanu (grādi gan ir nepieciešami daudz lielāki nekā Krievijas salā atrodamie).

Through the Language Glass: How Words Colour Your World by Guy Deutscher

Language glass

Šo grāmatu man ieteica izlasīt Lasītāja. Ieteikumu apskatījos un sapratu, ka tiešām mani šī grāmata interesē. Patiesībā šajā grāmatā apskatītā problemātika ir vairāk vai mazāk interesējusi vienmēr. Tātad, vai cilvēka pasaules uztvere mainās atkarībā no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, vai cilvēki, kuru dzimtās valodas atšķiras, realitāti uztver savādāk, vai kad es redzu zaļu krāsu un saku: „zaļš”, vai citai personai „zaļš” ir tikpat zaļš kā man? Skaidra lieta, ka šādu grāmatu es vienkārši nevarēju neizlasīt. Ar grāmatas iegūšanu gan bija nedaudz grūtāk, bookdepository viņa bija “out of stock”, Amazonē tik sen nebiju neko sūtījis, ka nemaz i negribējās. Iegāju Abebooks un izvēlējos lētāko variantu, pāris dienas gan pagāja, līdz grāmatu saņēmu.

Grāmata sastāv no divām daļām, pirmā veltīta krāsu uztverei un valodai. Deviņpadsmitajā gadsimtā seno autoru darbu pētītāji pamanīja dīvainu lietu. Homēra darbos dominējošās krāsas ir balta, melna un sarkana. Turpat ir sastopami izteicieni “jūra vīna krāsā”, “zaļš medus”. Parokoties dziļāk, atklājās, ka visos klasiskajos grieķu un romiešu darbos novērojama šāda dīvainība. Skaidrs, ka pētnieki izdarīja secinājumu – senie autori tā rakstīja tādēļ, ka viņi nespēja atšķirt krāsas un viņu pasaule lielākoties bija balti pelēki toņi, šur tur pa sarkanumam. Cilvēka acs acīmredzot no tiem laikiem ir evolucionējusi, un tagad mēs redzam visu krāsu paleti.

Skaidra lieta, ka šāds apgalvojums liekas smieklīgs, jo izriet no pieņēmuma, ka visam, ko mēs spējam saskatīt un izšķirt, ir jābūt nosaukumam mūsu valodā. Diez vai kāds apstrīdēs to, ka jebkuru ideju ir iespējams izteikt vai izskaidrot jebkurā valodā. Tā nu ar laiku šī teorija tika nodota aizmirstībā. Tomēr tas radīja jaunu pētniecības lauku – kā mūsu dzimtā valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Grāmatas otrā daļa ir sadalīta trīs apakšnodaļās, un ir veltīta iespējamajiem pierādījumiem, ka varbūt tomēr valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Valoda un dzimtes. Visi, kas kaut cik necik ir mācījušies angļu valodu, zinās, ka tur izņemot vārdu ship, nekam citam dzimti nelieto. Viņiem liekas dīvaini, ka, piemēram, mēs katram lietvārdam spējam pateikt, pie kādas sieviešu vai vīriešu dzimtes viņš pieder. Droši vien tikpat dīvaina mums liktos kāda Amazones džungļu tautu valoda, kurā ir piecpadsmit dzimtes – sieviešu, vīriešu, liels, utt. Varētu jau šķist, kas tur liels dzimtes, bet patiesībā, aprakstot kādu notikumu, mēs tās automātiski lietojam, un ir tāds nepieciešamais informācijas minimums, kas mums jāsniedz pavēstot kādu faktu. Grāmatā tas papildus ilustrēts ar daudziem piemēriem, dažām tautām ir svarīgi pateikt laiku, kad ir noticis notikums un cik ilgi notikums risinājies. Ja esi novērojis notikuma sekas, tad tev pareizi jānosaka notikuma norises laiks. Kaut ko sajauksi, sanāks, ka esi melis.

Valoda un orientācija telpā. Ir divi orientācijas veidi egocentriskā un ģeocentriskā. Ja pirmā ir pa labi, pa kreisi, tad otrā ir Ziemeļi Dienvidi, vai pret kalnu vai pa kalnu. Mums laikam ir kaut kāda kombinācija no abiem. Bet Austrālijā ir atrodama cilts, kas visu piesaistījusi reālajām debespusēm, viņu stāsti vienmēr būs ar precīzu debespušu uzskaitījumu. Viņi nekad neteiks tev priekšā ir skudra, skudra vienmēr būs Ziemeļos, Dienvidrietumos vai kā citādi. Viņiem ir grūti uztvert testus ar priekšmetu rotāciju, kas speciāli izveidoti tā, lai mulsinātu tos, kas lietas piesaista absolūtām koordinātēm. Ja godīgi, tad tieši šī nodaļa man šķita visspēcīgākais pamatojums, valodas spējai ietekmēt realitātes uztveri.

Trešā nodaļa atkal veltīta krāsām, lai reabilitētu pirmajā daļā apgāzto ideju. Aprakstīti dažādi testi kā pārbaudīt vai valoda pinas pa vidu krāsu uztverei vai ne. Apcerēta atšķirība starp siņij un goluboj. Apskatīti visnotaļ tehniski aspekti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja godīgi, mani viņa nepārliecināja, ka kaut kādu valodas īpatnību dēļ kāds Tumbatumbas tautas iedzīvotājs realitāti uztvertu savādāk nekā es.