Navigate / search

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās  populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

СКАЛОЛАЗКА by Олег Синицын

 

Jau sākot lasīt grāmatu zināju, ka nekāds unikālais darbs šis nebūs. Nedaudz bija slinkums lasīt grāmatiņu pilnu ar matemātiskām formulām, tādēļ izvēlējos šo.

Grāmata mums stāsta par krievu tautības lingvisti Alenu, kuras hobijs ir alpīnisms. Parasti viņa piehalturē tulkojot uzrakstus grūti pieejamās vietās, taču šoreiz haltūra Turcijā izvēršas citādi. Tā vietā, lai noņemtu teksta nospiedumu un iztulkotu to, viņu papildus mēģina nogalināt. Meitietis, protams, aizmūk līdzi paķerot noslēpumainu gredzenu, kas atrasts Homēra kapā. Šo gredzenu sāk meklēt noslēpumaina Organizācija. Gredzens izrādās senas protocivilizācijas artefakts, kurš var palīdzēt nokļūt pie šis senās civilizācijas lidaparāta. Visu piedzīvojumu rezultātā, galvenā varone veic kāpaļāšanu pa klints sienām Turcijā, Frankfurtes debesskrāpjiem Vācijā un kalniem Krētā Heraklionas tuvumā.

Grāmatas autors manuprāt ir pārcenties mēģinot sabāzt vienā grāmatā Indiana Jones, Dirk Pitt un Lara Croft artefaktu medīšanas labākās tradīcijas. Visi tēli ieskaitot galveno varoni ir tādi neizstrādāti. Viņiem nav nekādas iekšējās pasaules-ko redz, to dara. Ļaunais ir ļauns, labais ir labs, morālistiskie spriedumi naivi un viendimensionāli. Autors nemaz nekautrējas ik pāris lappusēs izmantot „deus ex machina”, dažādi laicīgi telefona zvani, interneta forumā saņemtas atbildes pēdējā brīdī, ļaundaru ieraudzīšana Krētas krastos kuterī no lidmašīnas. Ar laiku tas sāka izskatīties pēc farsa, arī nobeigums pārsteigumu sagādāja tikai tik daudz, cik to izraisīja brīnumi no malas.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, var lasīt ja gribās atpūtināt smadzenes un atkar saskarties ar pseido leģendām, kas saistītas ar Atlantīdu. Bet tā kā man ir vēl 3 šī cikla grāmatas, izlasīšu visas, lai redzētu vai autors ir labojies.

Attēls no izdevniecības Armada mājas lapas.