Navigate / search

Рай и ад Земли by Юрий Иванович

rai i ad zemlji

Kārtējais krievu fantasy popkorns. Grāmatas saturs sekojošs. Kādam krievu puisim vārdā Dimitrijs Svetozarovs piemīt unikālas spējas atvērt vārtus uz paralēlajām pasaulēm. Viņš šīs spējas izmanto, lai kļūtu bagāts, sākumā organizē slepenas ekskursijas uz paralēlajām pasaulēm, tad nodarbojas ar starppasauļu tirdzniecību. Skaidra lieta, ka visi šī pasākumi tiek turēti lielā slepenībā, lai par to neuzzinātu specdienesti. Tomēr, kā jau tas reiz dzīvē gadās, specdienesti par viņu uzzina un sāk interesēties.

Grāmatā paralēli risinās divas galvenās sižeta līnijas. Pirmā mums stāsta par Dimitrija piedzīvojumiem paralēlajās pasaulēs. Otrā mums mēģina pastāstīt, kā specdienestu aģenti mēģina ievilināt viņu savos tīklos. Ja pirmo sižetu var lasīt kā viduvēju fantasy ar darbību paralēlajos viduslaikos (autors jau gan šo viduslaiku industrializācijas tēmu ir apzelējis gandrīz visos savos darbos), tad otrā vairāk izskatās pēc galvenā varoņa un viņa savaldzinātājas seksuālās dzīves apraksta (jau kārtējo reizi aizdomājos, ka autoram laikam šajā jomā kaut kas nav kārtībā), specdienestu darbība tiek aizbīdīta otrā plānā.

Varoņu motivācija vispār ir „melnā kaste”. Pēc kā viņi vadās, tā arī īsti nesapratu. Autors ir arī iekritis standarta psiholoģiskajās lamatās. Proti, ja cilvēkam secīgi tiek izstāstīta loģiska, bet tai pašā laikā mazvarbūtīga atgadījumu ķēde, viņš šim scenārijam ticēs vairāk nekā reālajai situācijai. Tad nu mēs tiekam aplaimoti ar Organizāciju, kuras analītiķi un vadītāji spēj izplānot operācijas n gājienus uz priekšu apsverot visas iespējas, ieskaitot absolūti nepazīstamu cilvēku uzvedības modelēšanu vairāku nedēļu periodā. Nezinu kā citiem, bet man šāds mega determinisms šķita smieklīgs.

Tā kā grāmatiņu izlasīju savā e-lasīklī, tad varu tikai priecāties, ka mans grāmatu plaukts netiks piesārņots ar makulatūru. Šī nu ir grāmata, kas sarakstīta pat zem Jurija Ivanoviča vidējā līmeņa. Ko lai saku – nelasiet, ir labākas grāmatas, kuru lasīšanai veltīt laiku. Dodu 4 no 10 ballēm.

ПЕРЕСМЕШНИК by Алексей Пехов

Peresmeshik

Rapgar ir pilsēta, kurā kopā dzīvo daudz un dažādas rases, no tru-tru (pussaprātīgiem monstriem cilvēkēdājiem) līdz čeriem – Rapgaras aristokrātijai. Arī grāmatas galvenais varonis Tils er’Kartija mīt šajā pilsētā. Reiz viņam pagadījās atrasties nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Tagad apkārtējie uz viņu skatās ar līdzjūtību, nepatiesi apvainots noziegumā, viņš pavadījis cietumā veselus septiņus gadus. Tomēr viņš nav metis plinti krūmos, un viņa dzīves mērķis ir atrast patiesos vainīgos.

Grāmata ir sarakstīta kā kriminālromāns fantasy pasaulē, pareizāk būtu teikt pilsētā. Pehovs atkal izdomājis jaunu pasauli. Darbība norisinās maģijas un agrīnā industriālisma laikmeta sākumā. Ir parādījusies elektrība, mehānismi, tomēr arī maģija nav atstāta gluži novārtā. Arī visi noslēpumi netiek atklāti uzreiz, kas un kā noticis tiek atklāts pamazām un beigās visi bildes gabaliņi smuki noliekas savās vietās, un parādās patiesie vaininieki. Tā kā visa grāmatas darbība aprakstīta pirmajā personā, tas klātbūtnes efektu pastiprina. Īstais vaininieks pie Tila nelaimes, lasot grāmatu, nemaz nav tik viegli atklājams, lai gan autors šādas tādas norādes laiku pa laikam pamet, bet kamēr nepasaka priekšā, tikmēr viņas liekas maznozīmīgas.

Čeri ir interesanta rase tiešie pasaules radītāja pēcnācēji, piemīt maģiskas spējas un protams viņi ir galvenie pilsētā. Viņi ir sapratuši, ka pasaulē, kas attīstās arī viņiem ir jāmainās tai līdzi, tagad pilsētā pilsonību var saņemt gan cilvēki, gan kaķveidīgie mjaurri, gan uzņēmīgie biznesmeņi ka-ga. Vienīgie apdalītie ir zombiji, tos neviens pa pilnu neņem.

Nav jau tā, ka grāmatā viss sižets būtu perfekti nostrādāts, šur tur galvenajam varonim negaidīti paveicas, bet no negaidītas nāves viņš vismaz brīnumaini glābts netiek un apstākļu sakritības lielākoties ir diezgan labi pamatotas. Tikai viena vieta, kur čeru dievs dabū augšāmcelt Tilu man dikti nepatika, kādēļ tas bija vajadzīgs nesapratu, sižetam tas nekādu pievienoto vērtību neradīja. Varbūt tā bija ilustrācija tam, ka pat dievi nav piekrituši netaisnīgajam sodam, kas piemērots Tilam, nezinu.

Ja pirms laika domāju, ka diez vai Pehovs vairs spēs uzrakstīt kaut ko jēdzīgu. Pēdējā laikā viņš piedalījās projektos, kuros grāmatu rakstīja pat veseli trīs autori kopā. Dažas pamēģināju lasīt, bet pēc pārdesmit lappusēm atliku atpakaļ grāmatu plauktā, nav vērts tērēt laiku pat man. Šķita, ka viņa labākie laiki ir pagājuši un viņa jaunie darbi lēnām nonivelējas ar vidivēju bojeviku, tad tagad jāatzīst, ka esmu kļūdījies. Šo grāmatu mierīgi varētu nosaukt par labāko krievu fantasy rakstnieku veikumu, kuru man šogad ir nācies lasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm (9 par varoņa gandrīz nobendēšanu grāmatas vidū un tūlītēju augšāmcelšanu). Gaidīšu cikla turpinājumu, cerēšu vismaz, ka tāds būs.

ЧЕТВЕРТЫЙ ГОД by Артем Каменистый

4God

Tātad tipiskais scenārijs: uz zemes nokrīt meteorīts un bums liels sprādziens. Sprādzienam ir viens interesants pēc efekts, daļa no cietušās teritorijas tiek pārvietota paralēlajā pasaulē, kas pēc savas attīstības atrodas viduslaiku līmenī. Tas viss notika cikla pirmajās grāmatās, kuras iznāca kādus pāris gadus atpakaļ. Šī ir Haitanas cikla trešā grāmata.

Cilvēki ir sagrupējušies un nostabilizējušies dzīvei jaunajā pasaulē. Tomēr ne viss ir jauki, no visām pusēm viņiem uzglūn ienaidnieki gan vietējie neanderātālieši – cilvēkēdāji, gan viduslaiku tipa bruņinieki un visstiprākie haiti (tāda kā ģenētiski modificētu cilvēku rase ar augstu katra indivīda specializāciju). Haitiem ir tāda tradīcija katru ceturto gadu doties karagājienā pret cilvēkiem. Kādēļ – to neviens nezina, vispār cilvēki ir maz informēti par haitiem. Tad nu cilvēkiem ir jāstājas viņiem pretī.

Pēc būtības standarta variācija par tēmu, kas notiktu, ja mūsdienu cilvēces sabiedrības daļu iemestu pagātnē. Vai viņi spētu izdzīvot? Diemžēl ar to arī visa variācija aprobežojas. Šī jau ir trešā grāmata, bet varoņu izaugsme joprojām ir tuvu nullei. Varētu padomāt, ka cilvēki mainīsies nonākot jaunā vidē un nestandarta apstākļos – nekā bandīts paliek bandīts, narkomāns narkomāns un ģeologs par ģeologu. Par grāmatas varoņu iekšējo dzīvi nerunāsim vispār, jo tādas vienkārši nav. Ir šausim nost tagad vai vēl paskatīsimies. Dialogi ir tikai par lietu – no kurienes, uz kurieni, atnes to, padod to, re ko mēs izgudrojām. Veiksme tradicionāli ir galvenā varoņa Oļega sabiedrotā, ja arī viss neiet kā plānots, tad tik un tā beigās sanāk vēl labāk.

Arī pati cilvēku sabiedrība ir tāda kā dīvaina. Pilsētas iedzīvotāji izlemj, ka ienaidnieku aplenkumā, mežā pie plēsīgiem zvēriem viņiem vienatnē būs vieglāk izdzīvot. Un ciematos mitinās nelabprāt. Izbrīna bērnu trūkums, to nav vispār, ir tikai pieaugušie (tāds kā warcraft), karošana notiek visu laiku, bet cilvēku neaptrūkstas.

Grāmatā vīlos, patiesībā tā lielākoties ir batāliju apraksts, kur haitu kavalērija savos čūskgalvainajos zirgos dodas frontālā uzbrukumā pret cilvēku muskatieriem un artilēriju. Nedaudz tiek sniegta jauna informācija par apkārtējo pasauli. Tāda „bei čužih” tipa grāmatiņa. Dodu 5 no 10 ballēm, nav tas labākais ko lasīt brīvajā laikā.

У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

UVR_Pohod

UVR_Bitva

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

ВОЙНА НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Voina Nevmenajemava

Kremoniādes piektā grāmata. Izskatās, visa pasaule beidzot būtu gatava dzīvot mierā un saticībā, ja vien pašā pasaules nomalē neatrastos Orda, kuras vadonis ir nolēmis kļūt par visas pasaules valdnieku. Lai plānu vieglāk īstenotu, viņš ir atradis veselas divas Seno kaujas mašīnas, kas lido, šauj pa visu, kas kustas un vispār spēj darīt visu. Protams, ka pārējo saprātīgo būtņu kopienu šāda situācija neapmierina un tādēļ uz Ordu tiek nosūtīta diversantu grupa, kuras uzdevums ir iznīcināt Senos artefaktus.

Tā kā šī jau ir piektā sērija grāmata, tad izlasītā saturs pilnībā atbilda manām ekspektācijām. Autors pasaulīti ir izveidojis pa pirmo. Arī kaujas apraksti izveidoti tīri labi. Joprojām autors nemīl pakļaut savus varoņus briesmām. Vispār labie spēki tiek taupīti ne pa jokam. Kritušo attiecība parasti ir ~1/100 kā minimums. Šad tad jau, protams, kādu nogalina, bet ar mēru. Grāmatai galvenās sižeta līnijas ir vismaz piecas, viņas te pazūd, te atkal parādās, no sākuma tas jauc galvu, bet ar laiku kad piešaujas tas vairs netraucē.

Joprojām nepatīk visas veiksmīgās sakritības. Daļa no galvenajiem tēliem pēkšņi ir mainījusi savas personības iezīmes, cik nu tādas viņiem tur bija, tagad daži diversanti izlūki sāk uzvesties kā mazi bērni un noslēpumus stāsta katram pretimnācējam. Skaidra lieta, ka pretinieks iegūto informāciju ļaunos nolūkos neizmanto. Arī galvenais varonis ir attīstīts spēju ziņā tik tālu, ka pat reāli nav kur tālāk iet, lai tas nesāktu izskatīties smieklīgi. Arī pats fināls izskatās diezgan jocīgs, Kremons mokās ar morāli ētiskiem jautājumiem, kas pēc būtības ir visai dīvaini. Šoreiz gan viss beidzas pilnīgā nenoteiktībā, nē, uzvar jau mūsējie, bet beigas aprautas.

Šo grāmatu lasīt iesaku tikai tiem, kas ir izlasījuši iepriekšējās četras. Ja nebūsi lasījis, tad nekad neiebrauksi, kas tur īsti notiek un kāpēc. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Patiesībā ceru, ka iznāks arī sestā grāmata, jo lielākā sižetu līniju daļa palika neatrisinātas.

ПИРРОВЫ ПОБЕДЫ by Александр Марков

PirroviPobe

Šoreiz pēc pāris gudru grāmatu izlasīšanas nolēmu smadzenes nedaudz atpūtināt un sāk lasīt standarta krievu lubu fantasy gabalu.

Tātad grāmatas sižets standarta. Nenovērtēts pasaules glābējs Стивр netālu no savas grāfistes robežām sakauj no paralēlā universa atnākušo kukaiņu karaspēku un izglābj vēl atlikušos troļļus. Ja viņš to nebūtu izdarījis, iespējams, visa karaliste aizietu bojā. Troļļi viņam piedāvā neatstāt darbus pusdarītus un ar nelielu PR kampaņu padarīt Стивр par pasaules glābēju un palīdzēt ieņemt karaļa torni. Puisis no iespējas atsakās. Viņa varoņdarbu neviens lāgā nenovērtē un džekiņš nodarbojas ar tirdzniecību. Pa to laiku karalistē attīstās inkvizīcija, kas vēlas uzzināt šaujampulvera noslēpumu (ticiet vai nē, to zina tikai Стивр) un sāk viņa medības.

Kā redzams nekas jauns, sižets visu laiku „action”. Diezgan nopietni ir spiests uz kauju aprakstiem, kas tad arī palīdz lasītājam nenomirt aiz garlaicības. Pats grāmatas galvenais varonis, skatoties globāli, veiksmīgs tirgonis tikai dēļ pazīšanās ar troļļiem, nekāds stratēģis, nedaudz izgudrotājs, tomēr nez kāpēc lielāko grāmatas daļu peld kaut kur pa straumi. Protams, par tādām lietām kā tēla attīstību, te būtu nevietā runāts, tādas lietas praktiski nav. Šādas tādas ainiņas no pagātnes, atbildības sajūta, nedaudz draudzības un viss. Viņa vietā domā citi, kuru motīvus autors mums ir nolēmis neatklāt.

Personīgi man grāmatiņa likās virs vidējā krievu fantasy standarta, lasījās ļoti labi, varētu pat teikt izcili. Smadzenes ar atpūtās. Vai uzzināju ko jaunu? Nē. Kopējais iespaids „Starship Troopers” viduslaikos vismaz pirmās 50 lapaspuses, tālāk jau standarta mikslis. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, ja esi daudz šādu literatūru lasījis, vari nelasīt nekā jauna tur neuzzināsi.

Все оттенки черного by Вадим Панов

Panov_Vse_ottenki_chernogo

Sērijas „Тайный Город” ceturtā grāmata. Nu ko lai saka – parādījās arī vampīri un tas mani saskumdināja, jācer vien, ka šī tēma nekļūs sērijā par valdošo.

Tātad Maskavā parādījies nevienam nezināms vampīrs, kas, ignorējot jebkādus noteikumus, dienas laikā nogalina cilvēkus un nodarbojas ar nelicenzētu maģiju. Patiesībā galvenie personāži ir metamorfe (tāds, kas spēj pieņemt jebkuru formu) Anna, kas mīl pārvērsties vampīrā un drāzties ar visu, kas kustas un vīrelis biezās melnās brillēs vārdā Zoričs, kas vēlas kļūt bagāts. Tā nu šis pārītis ievāra diezgan pamatīgas ziepes.

Kā jau tas krievu fantasy ierasts, tēma vampīri nozīmē dekadenci, izvirtību, seksu un jaunavu nogalināšanu lielos apjomos. Šis darbs nav nekāds izņēmums, seksam un vardarbībai veltīta grāmatas lielākā daļa. Pats Тайный Город te ir, varētu teikt, pievilkts aiz matiem, dekorācijai. Ja kāds domā, ka šī grāmata ir par labā cīņu ar ļauno, tad arī no šīs tēmas te nekā jēdzīga nav. Parasta šausmenīte, pat teiktu viduvēja. Autora nostāja ētikas jautājumos visai apšaubāma, bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja.

Izbrīna tikai tas, ka meitietis ar talantiem pārvērsties par jebko un iedvest jebko, lai tiktu pie naudas ir izvēlējies visai interesantu plānu, tādu, kuru parasti izmanto cilvēki bez maģiskām spējām. Nocopēt bagātu kungu, apprecēt, kungs pēc laika mirst, sieva saņem mantojumu. Pēc Annas spēju apraksta ir skaidrs, ka aplaupīt banku, inkasatorus vai aiznest uz muguras bankomātu viņai nebūtu nekāda problēma. Tas tad man arī nozaga realitātes momentu (cik nu tas ir iespējams pasaku grāmatā) un radīja aizdomas, ka patiesībā autoram ir sagribējies uzrakstīt šo to par sadomazohismu.

Neiztiek jau arī bez algotņiem Artjoma un Kortesa, te gan atkārtojas jau iepriekšējos apskatos minētās brīnumainās sakritības – Annas upura sieva ir viņa draudzenes attāla paziņa. Protams, uz jau iesāktās lietas bāzes tiek noslēgts kontrakts, kas savukārt tiek izpildīts uz urrā. Algotņiem cieņa un respekts, problēmas atrisinātas, visi laimīgi, daļa gan beigti. Klavieres no krūma tiek izstumtas nekautrējoties, kad vien vajadzīgs sižeta atrisinājumam.

Kopumā grāmatiņu uzskatu par patlaban sliktāko šajā sērijā lieku 6 no 10 ballēm, tēma banāla, klišejiska un galveno varoņu rīcība visai neloģiska.

Командор войны by Вадим Панов

Komandor voini

Šī ir sērijas „Тайный Город” otrā grāmata, dekorācijas vecās un arī galvenie varoņi tie paši. Pilsētā kārtējo reizi ir parādījies mags ar novirzēm. Viņam nez kādēļ ir savajadzējies veikt aizliegtu burvestību, kas izpildīs vienu viņa vēlēšanos. Lai pasākums noritētu, viņam ir vajadzīgs upurēt divdesmit vienu cilvēku. Protama lieta, ka šāds pasākums nevar palikt nepamanīts. Великий Дом Навь komisārs Santjaga nolemj iejaukties un iesaista lietā arī algotņus Artjomu, Kortesu un Janu.

Par grāmatiņas lasāmību sūdzēties nevar, tā kā lielākā daļa ir aktīva darbība, tad lasās tiešām ātri. Arī valoda autoram ir tā neko. Nekādas pretrunas (kā plūstošas lēnas kustības, kas tomēr ir ātras) nav novērojamas un tas jau ir diezgan pozitīvi. Stāstījums norisinās pāris paralēlās sižeta līnijās – Artjoma, Santjaga, Korņilova un Bogdana le Sta (galvenā ļaundara). Nav nekāda lielā noslēpuma, lasītājam viss ir skaidrs jau no paša sākuma. Tik vien kā jāpagaida, kad visas sižeta līnijas saplūdies vienā un būs Grand Finale. Pozitīvi, ka ne varoņi ne ļaundari, nav absolūtie supermeņi ar ultra-mega-super-turbo superspējām, balanss tiek ievērots.

Ir jau protams arī daži mīnusiņi. Galvenais ir nejaušās sakritības, varoņiem vienmēr viss padodas apbrīnojami viegli, jo viņiem gadās būt pareizā vietā pareizā laikā. Tas ar laiku sāk griezties acīs. Diezgan pamanāma ir galveno tēlu pārstrāde, tie tomēr vairs nav tie paši, kas pirmajā grāmatā, arī darbības vide ir kļuvusi komplicētāka, kas nevar nepriecēt. Pakāpeniski tiek ieviesti jauni tēli. Tomēr, ja tendence tā turpināsies, man ir aizdomas, ka drīz parādīsies arī vampīri. Vampīri, tāpat kā rūķi un elfi, ir visai nodrāzts grāmatas tēls, bet to jau redzēsim.

Tātad kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, izlasot otro grāmatu riebums pret sēriju nav parādījies un tas jau ir pozitīvi. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai žanra mīļotājiem, nekādas gudrās filozofiskās idejas par labā un ļaunā dabu te neatradīsiet.

Войны начинают неудачники by Вадим Панов

Voinu nacinajut neu

Esmu nolēmis sākt lasīt jaunu krievu fantasy sēriju, kas saucas „Тайный Город”. Sērija sevī ietver ~20 grāmatas, kas veltītas pilsētai, kura, savukārt, atrodas paralēlajā Maskavā. Protams, kā cilvēks, kurš šādas grāmatas jau ir izlasījis tūkstošiem (negribu lielīties), nelieku lielas cerības, ka kādas jaunas idejas parādīsies. Vienīgi ceru, ka būs interesanti.

Tātad Slepenajā pilsētā ir parādījies varens burvis Miroļubs, kas ir nolēmis iegūt varu pār visu pilsētas iemītniekiem un, ja paveiksies, tad arī pār visu pasauli. Protams, ka ar šādu notikum pavērsienu nevēlas samierināties Slepenās pilsētas valdošie nami. Te ir trīs Великий Дом Навь (Tādas kā tumšās radības), Великий Дом Чудь (struktūra un uzvedības līdzīga bruņinieku ordenim), Великий Дом Людь (elfi, kas patiesībā nav elfi, matriarhāts), katrs no šiem namiem pārstāv kādu no izmirušajām civilizācijām, kuras reiz valdījušas zemi. Skaidra ieta, ka neiztiek arī bez parasto cilvēku palīdzības. Tie ir algotņi – Korsikānis, Artjoms un Jana. Tā nu visi cīnās, lai balanss Slepenajā pilsētā saglabātos.

Kā redzams pat sižets nav diez ko oriģināls, bet toties lasīt ir interesanti. Lasītājs tiek turēts sasprindzinājumā gaidot, kas notiks tālāk. Patīk arī, ka autors nav ieciklējies uz standarta rasēm, bet izmantojis savas. Skaidra lieta, ka arī tās ir nospertas no dažādu tautu mitoloģijām, bet par centību pluss. Ir izveidots ceturtais spēks –sarkanās cepures, to uzdevums ir duļķot ūdeni un radīt interesantus sižeta pavērsienus. Šie elementi ir tāda kā rīcības partija – iesākumā dara pēc tam domā.

Galvenais ļaunais tēls Miroļubs (vispār Людь namam topā ir senslāvu vārdi) pēc sava rakstura ir tāds kā Harijs Poters tikai ar seksuāla maniaka novirzi. Patīk viņam galināt jaunus sievišķus. Tā kā viņš ir arī sena pareģojuma piepildījums, tad viņš dara visu, lai tikai savu pareģojumu piepildītu. Patiesībā viņam nemaz konkrēta plāna nav, ko darīt pēc tam.

Pieminēšanas vērts ir Навь galvenais slepenpolicists Santjaga, nu īsts Bonds baltā uzvalkā, visu vienmēr aprēķinājis 40 gājienus uz priekšu, īstens cilvēku manipulators. Viņa parastās zemes atspulgs ir izmeklētājs Korņilovs, kas ir atklājis visus noziegumus. Nu īsta varoņu superkomanda.

Ne tik jaukās lietas. Visu seno civilizāciju psiholoģija ir tāda paša kā cilvēkiem. Nav īsti skaidrs, kā noslēgtā telpas apgabalā pie visai mazas populācijas viņi ir spējuši izdzīvot. Visām grāmatas sievietēm ir tendence būt superseksīgām, visiem ļaunajiem tēliem obligāti ir vai nu kāds ķermeņa defekts, vai arī psihiskas novirzes.

Kopumā grāmatiņu lasīt ir interesanti un ir līmeni augstāka par standarta krievu fantasy autoru sēnalām. Tādēļ dodu 8 no 10 ballēm, grāmatā nevīlos, pat pārsniedza manas ekspektācijas (gaidīto).

НЕВМЕНЯЕМЫЙ ДРАКОН by Юрий Иванович

Nevmnenajemij drakon

Burvja Kremona piedzīvojumu ceturtā grāmata. Šoreiz pēc izcilajiem piedzīvojumiem Spegoto, kuriem veltīta iepriekšējā grāmata , Kremons nesēž rokas klēpī salicis, viņš dodas meklēt jaunus. Enormijas burvjiem ir izdevies notvert dzīvu drakonu. Tā kā nevienam nav ne jausmas, kas notiek drakonu valstībā, Kremona apziņa tiek implantēta drakonā un viņš dodas izlūkošanas operācijā.

Grāmatiņā ir viss, kas šim žanram pienākas, dažādas rases (par laimi bez rūķiem un elfiem), senu civilizāciju noslēpumi, artefakti un ļoti spējīgs centrālais personāžs. Grāmatiņas galvenais pluss ir interesantums, visu laiku kaut kas notiek un tas neļauj atslābināt uzmanību.

Tagad par ne tik labām lietām, autors, lai paātrinātu notikumus, inscenē atmiņas zudumu galvenajam varonim uz veselu gadu. Tas man liekas tāds seriāla cienīgs notikums. Drakoni ar cilvēkiem ir karojuši simtiem gadu un, ko domājies, mieru salīgst pāris dienās. Vispār šī tūkstošiem gadu lielā savstarpējā cīņa tiek pārtraukta līdz ar Kremona ierašanos kādā valstī. Šis visu nokārto, ka tiek dzīvots mierā un saticībā. Patlaban izskatās, ka drīz visā Kremona pasaulē valdīs vispārēja laimība un attīstīts sociālisms. Tas tā kā nedaudz norauj ticamības momentu. Un tikai tagad, kad gandrīz visas lielās valstis jau ir apvienojušās, autors izdomā viņām kopēju ienaidnieku. Joprojām kaitina tas, ka galvenajam varonim viss izdodas ļoti viegli.

Kopumā grāmatiņa labāka nekā iepriekšējā, lasīšanai patērēto lauku nenožēloju, bija interesanti 7 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: