6. jūlijs (Filzmoos – Krimmlas ūdenskritums)

Šonakt bija pērkona negaiss, pamodos no pērkona grāvieniem. Forši, citādi viss jau bija uzsilis tā, ka vakarā no karstuma knapi varēja gulēt ieiet. Tas gan rada jautājumu par to, ko darīsim šodien. Ir jau grūti priecīgi kāpaļāt pa kalniem, ja līst lietus. No rīta puses pārbaudām meteoprognozi un secinām, ka aiz kalna Filzmoos ielejā saule staigā pa zemes virsu. Nolemjam doties uz turieni. Maija apgalvo., ka tur ir smuka dabas taka, kuru ir vērts apmeklēt.

Pārmaiņas pēc daļu no ceļa mēs braucam pa lietu, nav jau tā, ka saulīte man nepatiktu, bet lietus ar reizēm ir derīga lieta. Arī šeit ir maksas ceļš, tas piešķir vietai tādu kā izredzētības sajūtu, sak, gribi braukt – maksā ragā. Tuvojoties mērķim mēs nedaudz nošaujam greizi un braucam augšā pa grantētu serpentīnu pa kalnu augšā. Riņķī kalni un meži. Kad esam tikuši arī līdz pļavām, kļūst skaidrs, ka šajā vietā dzīve ir tikai ziemā, un vispār mēs esam ne tur atbraukuši. Ripinām lejā.

Nezinu kādēļ, bet man tas pārgājiens nepatika jau no sākta gala. Piebraucam pie kaut kādas palielas viesu mājas, kur viss vēl ir slēgts un raušamies ārā no busiņa. Vēl labi neesam uzsākuši gājienu, kad Matīss noveļas uz ceļa un atkal viņu var pārsaitēt un pārplāksterot. Viss ir tā nedaudz nomācies , tā kā velk uz lietu. Skati, ja neskatāmies uz Ķemmi, nav nekas pārāk īpašs.

Pa ceļam atrodas mazs ezeriņš un upīte. Skaidra lieta, ka Ernestam nekur tālāk vairs nav jāiet, viņš lādē ūdenstilpnē iekšā akmeņus. Mani ar ne uz kādiem pārgājieniem īpaši nevelk, es dirnu uz soliņa. Pēc kādām desmit minūtēm Maijai izdodas daļu samotivēt, ka vajag vien iziet to taku. Nekas raušamies augšā un dodamies pa taku tālāk. Mežs bija ok, ēna un koki. Kad izejam no meža, ir divas izvēles – doties atpakaļ vai līst kalnā augstāk vēl stundu. Bērni izlemj, ka jāiet atpakaļ, un man nekas nav pretī. Atpakaļceļu Durhfallas šķirnes govis ir pamatīgi noķēzījušas, un vietām gribas, lai kājās būtu kārtīgas galošas. Aizvelkamies atpakaļ pie ezeriņa, savācam Ernestu un dodamies pie busiņa. Ja Matīss neievilktu pa busiņu ar akmeni, tad nekas prātīgs arī vairs nenotiktu.

Pēc pārgājiena visi piekrīt, ka ir pienācis laiks doties uz Krimmlas ūdenskritumu. Gabals vismaz ir pamatīgs, bet man šķiet, ka tas būs tā vērts. Līdz šim es to biju redzējis tikai pa gabalu un gribējās apskatīt to tuvāk. Mani arī informēja, ka tur esot taka, kas ļaujot kāpt gar ūdenskritumu uz augšu. Neteiksim, ka ceļš uz ūdenskritumu bija viegls. Vietām bērni kļuva niķīgi, nācās viņus motivēt ar saldumiem un gudrām runām. Taču beigu beigās līdz Krimmlai nokļuvām, tur ir tīri laba maksas stāvvieta.
Te Ernests un Matīss nolēma, ka viņi ies uz tuvējo atrakciju parku Reiņa pavadībā, bet pārējie ies pie ūdenskrituma. Jāatzīst, ka iepriekšējo reizi, kad ūdenskritumam vienkārši pabraucām garām, un nospriedām, ka tur jau nemaz nekā daudz nav ko redzēt, mēs bijām nenovērtējuši ūdenskrituma takas piedāvātās iespējas. Lai arī visu laiku ir jārāpjas pret kalnu, tas ir tā vērts. Uz takas atrodamie skatu laukumiņi labi izrāda ūdenskritumu no dažādiem rakursiem. Ūdens pilieniņu varavīksnes var redzēt uz katra stūra. Viss pa smuko.

Noteikti iesaku aiziet un izmirkt ūdenskrituma pakājē, pakāpaļāt pa akmeņiem, tas nekas, ka ūdens pilieniņi diezgan ātri padara drēbes un fotoaparātu slapju, ir tā vērts. Vispār jau izmirkšanas iespēja kāpjot augstāk tiek piedāvāta vēl pāris reizes. Uz dažiem skatu laukumiem praktiski visu laiku līst lietus. Vasarā, kad saule ir nedaudz nogurdinājusi, tādas vietas ir pašā laikā, lai atvēsinātos un atdzesētos.

Līdz pašai augšai gan neuzvilkāmies. Sanāca tā, ka atrakciju parku lejā slēdza un bija jāiet atpakaļ pie puišeļiem, kurus lika ārā no telpām. Kristianu visi saslavēja, jo šis kā liels vīrs bija kāpis augšā kalnā bez čīkstēšanas un niķiem. Varēja manīt, ka puika ir pats lepns ar sevi. Lejā kāpšana jau rit raitāk, uz skatu laukumiņiem ar vairs neejam. Sāk gribēties ēst.

Matīsam ar Ernestu ir gājis visai jautri. Matīss pat ar kādiem vācu pensionāriem apmeklējis tur izstādi. Ernestam jau bail no puskrēslas, un tur viņu iekšā nevarēja dabūt. Tad ar laiku puikas iešūpojušies un šeptējušies uz nebēdu. Kad pienākam pie viņiem, abiem zobos ir kantvurste un izskatās tīri apmierināti ar dzīvi.
Tagad atlicis tāds nieks vien kā aizpērties atpakaļ uz mājām. Gabals ir labs, šurp ceļā es esmu izziņojis, ka braucot atpakaļ noteikti piebrauksim pie tās mājas, kur izkārtne sola tirgot vietējo speķi. Diemžēl atpakaļceļā aiztarkšķos un pilnīgi aizmirstu skatīties uz ceļmalas bodi. Attopos tikai, kad esam pamatīgu gabalu nobraukuši. Ekspresvakariņas ieturam Maķītī. Bērniem jau ir zināma atkarība no kartupeļu frī un kolas. Pēc tam neviens vairs busā nebļauj, ka grib ēst, un mājās tiekam veiksmīgi.