Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki.  Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.