Lamb: The Gospel According to Biff, Christ’s Childhood Pal by Christopher Moore

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja Lasītāja. Tas, kā viņa ir uzokšķerējusi manu vājību uz Jēzus dzīvesstāstiem to visdažādākajās izpausmēs, man ir palicis noslēpums. Bet izlasot anotāciju vien, es sapratu, ka lasot šo grāmatu varēšu beidzot izmantot visas manas Vecās derības un Jaunajā derībā neiekļauto evaņģēliju zinības. Nomarinēju grāmatu veselu gadu, taupīju brīdim, kad būšu izlasījis ko tik vāju, ka tas man būs atsitis lasītprieku. Tāds brīdis pienāca izlasot par velotrekistu nacistu Vācijā.

Kad gan kaut kas labs ir nācis no Nācaretes?

Par Jēzu un silīti mēs visi zinām, nedzīvojam jau padomju laikos, kad uz baznīcu nevarēja iet. Taču cītīgākie Bībeles lasītāji būs pamanījuši, ka ar Jēzus bērnības aprakstiem grāmatu grāmatā ir pavisam švaki. Jā, divpadsmit gadu vecumā viņš manīts diskutējot ar mācītiem vīriem kādā templī, taču tas arī viss, pēc tam viņš parādās jau pieaudzis un dodas pie sava pustrakā brāļa, lai tas viņu pabāztu zem ūdens. Dieva dēla zudušie gadi ir jautājums, kas nodarbinājis daudzus teologus, kanonā neiekļautie evaņģēliji šo to izgaismo, bet kurš gan ticēs, ka mazais Jēzus dusmu uzplūdā nogalējis citus bērnus labākajās Elijas tradīcijās? Skaidrs, ka neviens, tādēļ ir jāmeklē īstais evaņģēlijs, Biffa evaņģēlijs. Šajā evaņģēlijā ir brīnumi, ceļojumi, seksīgas sievietes, maģija, dziedināšanas, dēmoni, jogi, mirušo atdzīvināšanas un kung-fu. Vienu vārdu sakot, viss no trīspadsmit līdz trīsdesmit gadiem.

Biffs ir parasts ebreju puika, kura sapnis ir kļūt par ciema idiotu, tas darbs kaulus nelauž, visādi citādi viņam būtu jāmācās par akmeņkali. Viņam ir arī pustraks draugs Džošua, kurš apgalvo, ka esot Dieva dēls. Džošua tēvs Jāzeps uz šo lietu skatās skeptiski un domā, ka pie vainas ir viņa sieva, kas puiku tikai pavedina uz maldiem. Labi, ka viņu pārējie bērni ir normāli. Biffs ir lāga puisis, kas sava drauga labā ir gatavs uz visu, pat ja tā ir visa naudas notriekšana ar maukām, eksperimentējot ar grēku. Dieva dēls jau pats neko tādu nevar darīt, bet kā var sprediķot par grēku to nezinot? Te talkā nāk Biffs, jo viņam ir pieredze ar grēkiem un savam draugam jau var izstāstīt.

Džošua ir arī pārāk naivs, lai iedziļinātos ikdienas lietās. Viņa prāts ir aizņemts ar daudz augstākām lietām. Domājiet – sprediķi tūkstoš cilvēkiem var noorganizēt improvizējot. Paskatieties uz mūsu piketiem, ja nav organizācijas – nav cilvēku! Nopietnām manifestācijām ir nepieciešami Biffa tipa cilvēki, kuri palīdz un rada pamatu cilvēkiem pulcēties. Vai arī ceļojums uz Indiju, tas nav tik viegli kā varētu domāt. Vai kāds Dieva dēlam liks ārstēt kamieļa aizcietējumus ar kaltētiem tritoniem, tādēļ jau ir draugi, kas ir praktiski cilvēki. Biffs uz pasauli skatās racionāli un īsti Džošua izredzētībai līdz galam netic, neskatoties uz brīnumiem un eņģeļiem. Jo ir viena liela problēma, pats Džošua viņam ir atzinies, ka Dievs neatbild uz viņa lūgšanām, un viņam ir plāns, kā viņam likt sevi uzklausīt. Bet šo stāstu mēs visi zinām.

Nezinu, kā šo grāmatu ir lasīt kristietim, iespējams, tā būtu viena vienīga zaimošana. Tā teikt, Dieva vārda nelietīga zaimošana. Te gan jāskatās, cik dziļas ir viņa Bībeles zināšanas. Nebrīnītos, ja kāds viņu izlasītu arī kā patiesu evaņģēliju. Tagad jau tādi nestandarta evaņģēliji nāk ārā no katra sevis cienoša sektanta. Taču man kā nekristīgam cilvēkam likās ļoti laba tēmas izvēršana uz humoristisko pusi, lai gan ar visnotaļ pamācošu pieskaņu. Grāmata ir no tām, kad ir grūti atrauties, autora pašmērķis nav bijis visu padarīt smieklīgu līdz absurdumam, un ne visas lietas pasaulē ir smieklīgas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas uz reliģiskām lietās spēj paskatīties ar humoru un neapvainoties. Grāmatas mērķis nav izšaubīt kāda ticību vai pārbaudīt tās stiprumu. Tas ir stāsts par īstiem draugiem.

Dvēseļu ceļojums by Maikls Ņūtons

Sen, sen nebiju lasījis neko no ezotēriskās literatūras žanra. Vēl senāk nebiju lasījis grāmatu, kura apgalvotu, ka ziņas par pēcnāves dzīvi būtu saņemtas no pašām dvēselēm. Jāatzīst, ka pirms grāmatas izlasīšanas biju diezgan daudz ko dzirdējis par šo dvēseļu pasauli, kurā viņas atpūšas laikā starp dzīvēm. Šī daudzā dzirdēšana tad mani arī pamudināja pieķerties šai grāmatai.

Grāmata pirmo reizi iznāca 1994. gadā, un nepagāja ne divpadsmit gadi līdz to izdeva arī latviešu valodā. Grāmatas autors – praktizējošs hipnoterapeits apgalvo, ka ar regresīvās hipnozes metodi ir iespējams uzzināt ne tikai mūsu dvēseļu iepriekšējās dzīves, bet arī izzināt to pasaules struktūru, kurā dvēseles nonāk pēc nāves. Grāmatā ir aprakstīti viņa Izpētes Objektu dvēseļu stāstījumu apraksti un autora interpretācija par dzirdēto. Grāmata strukturēta tā, lai lasītājam dotu pilnu ainu visos procesos no nomiršanas līdz jaunas dzīves izvēlei.

Man personīgi gan par grāmatu, gan par autoru izveidojās negatīvs priekšstats. Teikšu kā ir: visu laiku rodas sajūta, ka autors māna savus lasītājus un to dara tik nekaunīgi, ka pat necenšas to slēpt. Piemēram, pirmkārt viņa hipnozes seansos uzdotos jautājumus nekā citādi kā par uzvedinošiem nosaukt nevarētu. Jautājums sevī jau ietver iespējamo atbildi, kuru tad arī izpētes objekts labprāt atbild.

Otrkārt, autors jau sākumā atzīst, ka viņa izpētes objekti lielākoties sirgst ar dažādiem garīga rakstura traucējumiem, kas liecina ka viņa „izpētes areāls” ir visai ierobežots.

Treškārt, pāris vietās ir netieši pateikts, ka izpētes objekts jau pirms hipnozes ir diezgan labi informēts par dvēseļu pasauli. Par kādu neatkarīgu izpēti mēs te varam runāt.

Ceturtkārt, autora mēģinājumi izskaidrot dvēseļu pasauli ar fizikas terminiem nav nekas cits kā gudru vārdu savārstījums un pretrunīgas ideju interpretācijas. Piemēram, dvēseles tiek sauktas par rezonējošiem elektromagnētiskiem gaismas viļņiem, vai tikai par gaismu (izbrīnījos, ka netika piesaukta ektoplazma). Tad nu kvantu fizikas un Ņūtona mehānikas termini tika izmantoti kā nu pagadās, galvenais, lai gudri izklausās. Nerunāsim nemaz par to, ka šīm dvēselēm tiek pasniegtas ar strikti antropisku skatījumu. Dvēseles „redz”, sazinās telepātiski (bet nez kāpēc viņām jāsaskaras, citreiz tas nav obligāti), savā pasaulē ārpus laika un telpas (lai gan viņām tur laiks tomēr ir un telpa ar) viņas blandās riņķī spīdošu lodīšu veidā un dzīvo savos spietos. Šis lodīšu koncepts, gan tik bieži mijas ar dvēselēm, kas patur cilvēku izskatu, ka ir skaidrs, ka autors nav pievērsis uzmanību šai sižeta līnijai.

Piektkārt, personīgi uztvēru autora mēģinājumu mani apčakarēt šajā rindkopā 182. lapaspusē:

„… sākot ar pirmo dzīvi kā vīrietim, vārdā Kro-Magnons, akmens laikmeta kultūrā apmēram pirms 30000 gadu.”.

Varbūt ASV antropoloģija ir kāda slepenā zinātne, bet normāli cilvēki zina, ka Cro-Magnon cilvēki savu nosaukumu ieguva no Francijas teritorijas toponīma, kur šie cilvēku senču skeleti pirmo reizi tika atrasti. Par Atlantīdas piesaukšanu nemaz nerunāšu. Tagad tās vietā esot Azoru salas.

Sestkārt, pat ja pieņemam, ka autoram ir taisnība, netiek atbildēts uz jautājumu, kam tas viss ir vajadzīgas. Dvēseļu pirmavotam, lai pilnveidotos? Bet viņš jau ir pilnīgs! Pēdējās nodaļās vispār dvēseles koncepts tika nonivelēts, līdz tādam kā apziņas parazīta līmenim. Smadzeņu domāšana ir viens, bet dvēsele ir otra komponente, viena dvēsele var būt vairākiem cilvēkiem un dzīve ir dvēseļu determinēta.

Septītkārt, ja dekompilējam autora paustās dvēseļu pasaules struktūru, mēs redzam, standarta kristietības konceptu, pēcnāves dzīves mītu rietumu kultūrās un hinduisma/budisma konceptu sajaukumu. Piemēram, standarta gaismas tunelis, pavadoņdvēsele Svētā Pētera vietā, karmas piesaukšana, kļūšana labākam caur ciešanām, mūžīgais izziņas ceļš, deja vu sastopot iepriekšējās dzīvēs sastaptos cilvēkus, dvēseļu hierarhija un mūžīgā piedošana.

Kopumā grāmatu ieteiktu lasīt visai kritiski un veltīt nedaudz laika iedziļinoties autora apgalvojumos un pierādījumos. Ja vajag pārlasot vēlreiz nodaļu, kur autors saka, „tādējādi pierādot”, pierādījums parasti nemaz (vienmēr) nav jo tiek balstīt uz autora paša vārdiem. Pats autors arī nekur zinātniskos žurnālos savus atklājumus nekad nav publicējis un nenorāda arī uz iepriekšējiem pētījumiem šajā laukā. Laba grāmata kritiskās domāšanas attīstīšanā, bet visādi citādi grāmatas autora instruments naudas pelnīšanā. Mēs jau katrs sev vismaz dziļi sirdī esam nemirstīgi un cerība uz dzīvi pēc nomiršanas nevienam nav sveša. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm. Nepatīk, ja autors tevi nekaunīgi mēģina muļķot.

Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, kārtējā grāmata par matemātiku. Šīs grāmatas centrālais temats ir nulle un tās jēdziens. Mūsdienās, kad nulle tiek lietota ikdienā un pamatskolas matemātikas grāmatās, varētu šķist nekas īpašs jau tā nulle nav. Nav arī īsti skaidrības, kādēļ Eiropā nulles konceptam ilgu laiku nebija atbalsta. Varbūt kādam matemātikā savulaik nebija īsti skaidrs, kādēļ nedrīkst dalīt ar nulli. Šī grāmata sniedz uz visu šo atbildes.

Autors sniedz pamatīgu vēsturisku ieskatu nulles koncepcijā. Cilvēkam, kas jau ir lasījis pāris grāmatas par matemātikas vēsturi , aptuveni puse no šīs grāmatas varētu likties atkārtojums. Cilvēkam, kurš par matemātikas vēsturi informēts minimāli, visa lasāmviela liksies saistoša. Sākums, kā jau šādām grāmatām ierasts, veltīts skaitīšanas un skaitļu vēsturei seno civilizāciju konceptā. Senās civilizācijas mierīgi iztika bez nekādas nulles, un matemātika pēc būtības bija tikai ģeometriska interpretācija. Nulles jēdzienu kā tādu ievazāja indieši, kuri šo ideju nodeva arābiem un tie savukārt aizveda to uz Eiropu. Amerikā maiju civilizācija savus kalendārus sāka ar nulles dienu, tā kā viņiem šī koncepcija nebūtu nekāds jaunums.

Eiropieši nullei spītējās pretī pavisam vienkārša iemesla dēļ. Tā kā savulaik kristietība savus pasaules redzējuma zinātnisko daļu bija aizņēmusies no Aristoteļa, tad bija skaidrs, ka nulles koncepcija te neies cauri, jo nekas no nekā nerodas, un dabā nav vietas tukšumam. Tagad mēs par vakuumu varams spriest jau pēc 5. klases īsā fizikas kursa, bet viduslaikos, par to varēja nākties uzklausīt apsūdzības ķecerībā.

Grāmatā netiek apskatīta tikai nulle vien, kā jau minēju – nulles kā tukšuma filozofijas aspekts, kalendāri, nulles vieta skaitļu rindā, nulle algebrā, ko var un ko nevar darīt ar nulli, nulles un bezgalības sasaiste Rīmaņa sfērā, Fizikas absolūtā nulle, Visuma siltumnāve, melnie caurumi, relativitātes teorija un citas eksotiskas lietas. Pa ceļam tiek apskatīta atvasināšana, integrēšana, zelta proporcija (golden ratio), imaginārie skaitļi.

Grāmata vietām likās nedaudz garlaicīga, vietām šķita, ka notiek novirzīšanās no grāmatā apskatāmā temata. Tomēr kopumā sniedz labu informāciju par matemātiku un matemātikas vēsturi, lieku 8 no 10 ballēm iesaku lasīt tiem, kurus matemātika interesē.

The Dirt on Clean: An Unsanitized History by Katherine Ashenburg

Katrs no mums atceras bērnību, kad viens no pasākumiem, kas bija Obligāti jādara, un kurš ne vienmēr likās jēdzīgs, bija mazgāšanās. Nu vismaz man regulāri tika atgādināts, ka lienu gulēt ar nemazgātām kājām. Tad es vēl angliski lasīt nemācēju un šī grāmata vēl nebija iznākusi, tādēļ nezināju, ka atbildēt var arī sekojoši: „Mazgāšanās ir jāveic pēc iespējas retāk un, ja nekādi neiztikt, stingrā ārstu uzraudzībā”.

Kā jau var nojaust, grāmata apraksta mazgāšanās un higiēnas vēsturi. Uzmanība tiek pievērsta tikai Rietumu kultūrai ar retām atsauksmēm uz kādu Ķīnas vai arābu kultūras aspektu. Grāmatas sākums ir veltīts mazgāšanās tradīcijām senajā Grieķijā un Romā, tad cilvēki ir bijuši lieli pirtīs gājēji. Pirtī iešanas tradīcijas noturējās Eiropā vēl kādu laiku pēc Romas impērijas sabrukšanas. Tālāk kristietības ietekmē viss miesiskais tika nolemts iznīcībai un par mazgāšanos līdz krusta kariem tika aizmirsts. Tad sekoja neliels mazgāšanās uzplaukums, kuru radīja Austrumu kultūru ietekme, kas ar laiku pagaisa, lai atkoptos tikai 19. gadsimta sākumā. Svētie ar savu miesas mērdēšanu nemazgāšanos pacēla augstākā pakāpē. Spāņu Inkvizīcijai par vienu no punktiem, lai identificētu nelabā kalpus, kalpoja bieža mazgāšanās. Tajā laikā populārs bija teiciens: “A clean body and a clean dress mean an unclean soul”.

Grāmatā izmantotas laikabiedru atsauksmes par situāciju mazgāšanās un higiēnas jomā. Dažas paražas mūsu dienās liekas neiedomājamas, ieteicamais vannošanās režīms bija divas reizes gadā – ap Ziemassvētkiem un ap Lieldienām, bet, ja nejūt nepieciešamību, tad mierīgi var nevannoties. Interesanti ir palasīt Ž. Ruso atstāstījumu par balli, kuras laikā viņš nekādi nav varējis atrast mierīgu vietu uz kāpnēm, kur pačurāt. Ja cilvēks pēc pakakāšanas noslaucīja dibenu, tad viņš jau skaitījās švīts.

Arī dušas ieviešana nav bijis viegls pasākums. Valdīja uzskats – ūdens krišana uz galvas rada paliekošu efektu. Un tad atnāca amerikāņi un ar savu biznesa pieeju visu izmainīja, atklājās, ka nemazgāti cilvēki smird un pat mazgājies cilvēks ož pēc sevis, nevis izplata rožu smaržu. Parādījās ūdensvadi un santehnika, un cilvēki lēnām kļuva tīrāki, ASV ātrāk, Eiropa vēlāk. Tas tomēr ir radījis dažas problēmas, astmas un alerģijas palielināšanās valstīs, kur cilvēki mazgājas biežāk.

Neteikšu, ka aizraujošākā lasāmviela. Rakstnieces stilā kaut kas man nepatika, stāstījums atskaitot pāris spilgtus citātus, šķita tāds garlaicīgs. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

God Is Not Great by Christopher Hitchens

Pilnais nosaukums “God Is Not Great: How Religion Poisons Everything”.

Kārtējā no Twelve izdevniecības izdotajām grāmatām, jāatzīst, ka lielākā daļa šo grāmatu ir tiešām labas. Šo gan neieteiktu lasīt kristietim, kuram nepatīk konstruktīva kritika. Vismaz man rindā uz lasīšanu stāv vēl divas, bet nu par pašu grāmatu.

Pats grāmatas autors, žurnālists un literārais kritiķis sevi uzskata par antiteistu. Savulaik bijis pārliecināts Trockists, tagad gan šo uzskatu esot atmetis. Plašāk līdz grāmatas izdošanai bija pazīstams kā mātes Terēzes, Bila Klintona un Henrija Kissindžera kritizētājs. Pašam autoram ir mājas lapa te.

Šī grāmata ir veltīta reliģijas kritikai, to jau gan var nojaust pēc nosaukuma. Ne tikai reliģijas kristietības, kā tas pieņemts rietumu ateistu darbos, bet reliģijas vispār. Kritika ir, teiksim, tā nestandarta. Grāmatas autors neielaižas izvērstās debatēs par to kā ir radusies dzīvība, izlaists tas netiek, tomēr ne tādos apjomos kā R.Dawkins neizvēršas.

Autors savā darbā apskata dažādus reliģijas aspektus, reliģija un veselība, reliģija – zinātnes bremzētāja, reliģijas izcelsme, kā tika sacerēts Korāns, Jaunās derības elle. Reliģijas galvenās pamatiezīmes – izvirzīt noteikumus, kurus neviens nespēj ievērot, izvirzīt dogmu, no kuras izriet, ka visi ir grēcīgi utt. Reliģija un fašisms, nacisms un komunisms.

Tas viss tiek pasniegts kā autora pārdomas par šīm un vēl citām tēmām. Pārdomas tiešām ir sakarīgas un sakārtotas. Pats sev atklāju dažus jaunus aspektus, lai gan jau domāju, ka ateisma tematikā diez vai ko jaunu spēšu vēl uzzināt. Viens ir par Tibetu, kas patiesībā ir bijusi teokrātiska valsts, kuru pārvaldīja tā laika Budas reinkarnācija jeb praktiski dievišķs radījums. Parasta feodāla valsts, kas radās Ķīnai zaudējot ietekmi reģionā. Patiesībā patlaban daļa Rietumu vēlas, lai dieva izredzētie atgūtu varu, kas viņiem sniegta no debesīm, noteiktā teritorijā pār noteiktiem cilvēkiem.

Kopumā grāmata dod vielu pārdomām un cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties, kuriem autora izteikumiem piekrist un kuriem ne. Grāmata nav sarakstīta autoritatīvā stilā un visiem kurus interesē šis temats ieteiktu grāmatu izlasīt. Protams, galvenā atziņa ir – “Reliģija saindē visu”. Dodu 10 no 10 ballēm.

The Year of Living Biblically by A. J. Jacobs

Pilnais nosaukums „The Year of Living Biblically: One Man’s Humble Quest to Follow the Bible as Literally as Possible by A. J. Jacobs”

Ja tevi interesē kā ir būt cilvēkam, kas dzīvo pēc visiem Bībeles noteikumiem, tad šī grāmata ir lasāma. Parasti cilvēkiem Bībele asociējas ar desmit baušļiem, bet patiesībā likumi ir daudz vairāk – pāri par 1000. Tad nu grāmatas autors ir nolēmis ievērot visus, kurus ir iespējams ievērot. Uzreiz gan viņš atrunā, ka negrasās salauzt teļam kaklu neatklātas slepkavības vietā.

Patiesībā autors ir piegājis šai lietai ļoti nopietni, viņam ir reliģiskie konsultanti rabīni un daži dažādu draudžu mācītāji. Tie viņam palīdz izprast neskaidrās vietas.

Savu gadu autors sadala divās daļās – 8 mēneši tiks dzīvoti ievērojot Vecās derības likumus. Šajā laikā viņš apmeklē vienu no noslēpumainākajām ASV sektām –Amish people, aiziet uz kreacionisma muzeju, veic nominālu grēcinieku nomētāšanu ar akmeņiem (maziem olīšiem), aiziet izdejoties ar Hassidiem, satiek savu ultraortodoksālo tēvoci Gil Izraēlā, upurē cāli, lai izpirktu savus grēkus, maksā desmito tiesu. Vispār šī daļa man deva diezgan labu virspusēju ieskatu jūdaismā, kurā līdz tam īpaši neorientējos.

Labākais visā šajā ir, ka autors raksta ne tikai humoristiskā garā par tēmu kā es pavadīju iepriekšējo gadu, bet arī cenšas izskaidrot, kādēļ pēc autora domām šis vai otrs Bībeles likums ir jāievēro un kāda ir tā iespējamā vēsturiska izcelsme. Un tas viss tiek veikts turpinot darbu žurnālistikā, audzinot savu divus gadus veco dēlu un mēģinot pierunāt sievu viņu paciest visu šo gadu. Patikās arī tas, kā pārkāpjot bausli „Tev nebūs zagt”, cenšoties pieslēgties neaizsargātam WiFi pieejas punktam, autors nomet zemē datoru.

Pārējie četri mēneši tiek veltīti Jaunās derības likumu ievērošanai, tomēr no mana redzes punkta, tas neko daudz neatšķīrās no iepriekšējiem mēnešiem. Tā kā autora sieva šajā laikā gaida nākam pasaulē dvīņus, tad ari mēnešu apraksti saīsinās un vienīgais interesantais man likās čūsku pacēlāju baznīcas apmeklējums, ja tu tici Dievam čūskas tevi nesakodīs.

Šai grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, ļoti labi lasāms izklaidei. Šī grāmata nederēs cilvēkam, kas cer izlasīt dziļu teoloģisku spriedelējumu par Bībeli kā ideālas dzīves veidošanas rokasgrāmatu. Autors uz to nemaz nepretendē. Žēl vienīgais, ka beigās autors, lai arī atzīst, ka gada laikā ir kļuvis par labāku cilvēku, tomēr lēnām atgriežas pie saviem grēkiem.

Bībele jau mūs māca Pētera 2. Vēstulē:

„21 Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā pie atziņas nākušiem nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. 22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.”

Starp citu ja kādam ir interese autora blogu var aplūkot šeit.

Bilde no Amazon.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …