Navigate / search

Silva Rerum III by Kristina Sabaļauskaite

Silva rerum iii

Ir jau pagājuši veseli divi gadi kopš Silva Rerum II iznākšanas latviešu valodā. Man šī sērija ļoti patika, un tādēļ turpinājuma iznākšanu latviešu valodā ļoti gaidīju. Ja mācētu lietuviešu valodu, tad jau noteikti nebūtu noslinkojis un trešos sērijas grāmata būtu jau izlasījis. Bet tā man jāpateicas Zvaigznei ABC par iespēju dabūt lasīšanai Silva Rerum III grāmatu.

Petrs Antans Norvaiša no Milkantiem, Kazimiera mazdēls un Jona Izidora dēls allaž balstās tikai uz faktiem un skaitļiem, dzīvo pārticībā un tīksminās par savu varu un ietekmi, taču viņam ir lemts kļūt par liecinieku Radvilu dzimtas drāmai un būt tajā par uzticības personu. Vai veselais saprāts var palīdzēt, kad notikumi nevadāmi un nevaldāmi pagriežas negribētā virzienā, bet varoņi, bruņojušies ar Kabalas un alķīmijas gudrībām, tiecas aizbēgt no īstenības un pārkāpt robežas, aiz kurām valda kaislību tumsa un metafiziska nezināmība?

Neskatoties uz visnotaļ precīzo grāmatas anotāciju, es teiktu, ka grāmatai vairāk piedienētu nosaukums – Antans un viņa liktenīgās sievietes. Antans Norvaiša, kādreiz bagātu muižnieku pēctecis, nav samierinājies ar to, ka viņa dzimta ir zaudējusi savu agrāko ietekmi. Viņam ir biznesmeņa ķēriens un viņš ir nolēmis, cik vien iespējams, atjaunot dzimtas spožumu. Iespējams, īpašumi vairs nekad nebūs tik labi kā kādreiz, taču viņš nav padevies un savas dzīves laikā ir ticis pie labas pārticības. Viņa brāļiem un māsām ar naudas pelnīšanu iet pavisam švaki. Tā nu sanāk, ka pie reizes Antans ir arī visas savas plašās radu saimes balsts. Antans ir praktiķis, viņš īpaši neaizraujas ar metafiziskām lietām, viņu vairāk interesē, cik kas maksās un labi ir darījuma nosacījumi. Viņa devīze – “Klusēšana ir zelts”. Viņa saimnieki Radvilu dzimta, šo Antana īpašību augstu novērtē un tādēļ viņam tiek uzticēti pat īpaši diskrēti uzdevumi. Tas tad arī ļauj lasītājam skatīties uz Radvilu dzimtas norietu ar Antana acīm.

Un nu par Antana sievietēm, tādas īstas viņam ir tikai trīs. Gadījuma prostitūtas un kalpones neskaitīsim. Taču ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai katra no viņām izmainītu Antana dzīvi. Sieva – no tās Antana prāt nav nekādas jēgas, ar mantiniekiem viņa savu vīru ir nodrošinājusi, visādi citādi viņa ir tikai kā mēbele mājās. Tad ir kāda žīdu meitene, kura kalpo kā ceļvedis metafiziskajā pasaulē, nedaudz izšūpojot viņa racionālos uzskatus. Un tad vēl Balbete – viņa mūža kaislība. Sanāk tāda kā pretruna, lai arī Antans sevi pozicionē kā racionālistu, ieraugot sievišķi viņa racionālums izplēn, un nekāda domāšana ar galvu vairs viņam nevedas.

Darbs tiek balstīts uz reāliem vēsturiskiem notikumiem, un Antana stāstījums ir ļoti ticams. Tomēr šajā grāmatā autore ir kaut kur pazaudējusi savu vērienu. Notikumi vairs netiek apskatīti no daudziem skatu punktiem. Tagad ir palicis tikai Antans un viņa novērojumi. Visi notikumi norisinās viena gada laikā, un ja esam godīgi, tad nekā īsti jau tur nenotiek. Radvilas kašķējas savā starpā, tiek veiktas politiskas rokādes un cīņa ģimenes starpā. Viļņas nodegšanas apraksts sanācis ļoti labs. Grāmatas sākumam pašā laikā. Autore veiksmīgi tiek galā arī ar antisemītisma cēloņu identificēšanu un parādīšanu, kā tie integrējās parasto cilvēku dzīvēs.

Šajā grāmatā autore nedaudz vairāk aizraujas ar maģisko reālismu, Antana pasaule nebūt neatrodas tikai fiziskajā plānā. Antans gribot negribot tiek ievilkts dažādās mistērijās, viņš redz garus, piedalās sanāksmēs, kur žīdu gudrie vīri spriež par Kabalas noslēpumiem. Viņš arī apjauš, ka cilvēka dabas zinātājam manipulācija ar citiem ir tikpat viegla, kā viņam savilkt kopā savus un kungu rēķinus.

Grāmata nav tik spēcīga kā iepriekšējās divas. Taču nevar teikt, ka tā nav cienījama iepriekšējo notikumu turpinātāja. Darbā parādās uzsvars uz maģisko reālismu, samazinās sižeta līniju skaits, pazūd lielie noslēpumi. To visu aizstāj sīka muižnieka ikdiena kalpojot savam kungam. Arī aptvertais Lietuvas vēstures posms ir salīdzinoši īss. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi lasījis iepriekšējās divas, noteikti izlasi arī šo, būs tā vērts.

Silva Rerum II by Kristina Sabaļauskaite

SilvaRerumII

Viena lieta man bija skaidra pēc “Silva Rerum” izlasīšanas, es noteikti gribēju izlasīt arī otro grāmatu. Anotācijā tā solīja būt vēl labāka un vēstīt mums par Lietuvu mēra laikos. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzni ABC es tiku pie “Silva Rerum II”.

Grāmatas darbība atsākas kādus piecdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem. Daļa no pazīstamajiem grāmatas varoņiem jau ir miruši, bet daļa vēl turpina dzīvot. Dzīva vēl ir Uršule, kuras galvenās rūpes tagad ir paglābt Norvaišu dzimtu no izmiršanas. Dzīvs ir Kazimiera dēls, kurš visu mūžu aizvada karos, un ģimenei nemaz neatliek laika. Viņu dzīves rit uz Lietuvas kā valsts sabrukšanas fona. To iekaro gan zviedri, gan krievi, kuri gan skaitās kā sabiedrotie.  Arī paši leišu augstmaņi nemaz nekautrējas ķerties viens otram pie rīkles. Un visai šai postažai pāri nāk mēris un bads, kas paretina gan iekarojamos, gan iekarotājus.

Autore necenšas visu izpušķot ar skaistiem vārdiem, un viņas tēli savos sirds dziļumos ir ciniski, kā jau tas īstiem augstmaņiem pieklājas. Karš ir karš, un tajā notiek briesmu lietas, tas pats sakāms par bada gadiem. Lai atainotu tā laika ļaužu tumsonību, autore izmanto kādu ebreju ārstu Gordonu, kurš savā dzīvē ir pieredzējis daudz ko un vairs pat nespēj brīnīties par goju aprobežotību, higiēnas trūkumu un visu vainu un neizdarību novelšanu uz Dievu. Arī viņa ieteikumus mēra apkarošanai neviens neņem par pilnu. Viņš kā zinātnieks šai pasaulē ir ieradies par agru.

Zemnieki un muižas ļaudis tiek attēloti kā tumsoņas un nejēgas, kas bez kunga norādījumiem pat nespēj sevi ar pārtiku apgādāt. Kādu laiku mani šāda zemnieku nolikšana kaitināja līdz neuzdūros vietai, kur Uršule saka, ka dzimtcilvēki pēc būtības ir sava saimnieka spogulis, kādi ir viņi, tādi ir arī viņu ļaudis. Tādējādi it kā apstiprinot lietuviešu augstmanības degradāciju un paredzot tiem drīzu izzušanu.

Te parādās ar tēls Jons Kareivis, tas ir Norvaišu dvīņu bērnības draugs, kas aizbēga uz armiju. Viņam dzīve tik un tā iegrozījās tā, ka visu mūžu viņš kalpoja savam bērnības draugam, un kā viņš pats iedomājas dzimtas aizstāvim. Naids un mīlestība pret viņiem Jonā ir tā sapinušies, ka viņš pats vairs nespēj tikt gudrs.

Grāmata ir tieši tikpat laba kā pirmā. Tēli labi izveidoti, notikumi nav pārspīlēti un atbilst tā laika reālijām. Autores radītie tēli mums tagad ļauj paskatīties uz tā laika Lietuvu ar daktera, muižnieka un karavīra acīm. Lasījās raiti, un bija arī iespēja apmierināt savu ziņkāri, kas tad notika ar Uršuli un Kazimieru pēc pirmās grāmatas beigām, par viņu bērniem un mazbērniem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Izskatās gan, ka trešās grāmatas par Norvaišu dzimtu vairs nebūs.

Silva Rerum by Kristina Sabaļauskaite

silva rerum

Godīgi sakot, man ar lietuviešu autoriem līdz šim ir nācies saskarties visai maz. Varētu pat teikt, ka nemaz, jo leišu pasakas jau diez kas daudz nav. Par šo grāmatu biju dzirdējis labus vārdus, tomēr izlasīšanai laiks man tā arī nesanāca. Bet tad nesen, lasot „Vanished Kingdoms” nodaļu par Lietuvas vēsturi, man uznāca kāre uzzināt ko vairāk. Pirmais, kas man ienāca prātā saistīts ar Lietuvas vēsturi, bija „Silva Rerum”, tad ar sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

Lietuvas Dižkunigaitijā septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ir iestājies kārtējais miera periods. Karš nesen ir beidzies, un Viļņa sāk atgūt savu bijušo godību. Uz šī fona tad arī risinās grāmatas notikumi. Šo notikumu centrā ir kāda Žemaišu muižnieku Norvaišu ģimene. Ģimenei lielākās nelaimes ir gājušas garām, tomēr viņiem šķiet, ka ir pienācis laiks atgriezties pilsētas sabiedrībā. Meita Uršule vēlas kļūt par klostermāsu, un arī Kazimieram būtu pienācis laiks apskatīt pasauli. Tā nu viņi dodas uz Viļņu.

Grāmata pārsniedza visas manas ekspektācijas. Tik labu vēsturisko daiļliteratūru reti nākas lasīt. Vēsturiskā daļa ir vienkārši izcila, pat ja tur kaut kas ir piedomāts, tad to nevar pamanīt, un grāmatas varoņus pēc kāda laika sāc uztvert kā īstus vēsturiskus personāžus. Grāmatā ir daudz tādu sīku detaļu, kas piešķir tai autentiskuma sajūtu. Šīs pašas detaļas palīdz lasītājam iedzīvoties tā laika Lietuvā, kad kari, bads un vardarbība bija ikdienišķa parādība, bet cilvēki jau pēc būtības bija tādi paši kā mēs.

Nevaru teikt, ka grāmatas ideja būtu nodot lasītājam kādu ļoti dziļu domu, ja nu tikai to, ka laikiem ejot cilvēks pēc savas dabas ir palicis nemainīgs. Arī tēli, šķiet, ir izveidoti tā, lai pēc iespējas bagātīgāk varētu ilustrēt vēsturiskos notikumus. Uršule grib kļūt par mūķeni, tas ļauj autorei sīki aprakstīt tā laika reliģisko iestāžu struktūru un to finansējuma avotus. Kazimiers iekļūst studentu vidē, tad nu mēs varam uzzināt visu par studentu kariem, universitāti, mācībām un izpriecām. Tas viss kopā piedāvā lasītājam izklaidējošu lasāmo, kas diezgan nopietni tiek balstīts uz vēsturi. Te ir mīlestība, piedzīvojumi, nodevība un nāve.

Silva rerum, izrādās, ir lietu mežs, tāda grāmata, kurā Lietuvas muižnieki mēdza pierakstīt savas dzimtas svarīgākos notikumus, smukākos aforismus un noslēgtos līgumus. Domāju, ka mūsdienu vēsturniekiem šādas dienasgrāmatas ir īsta medusmaize, kas ļauj izprast tā laika dzīvi.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk palasīties kaut ko interesantu un balstītu uz reālu vēsturi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka lasīšu arī grāmatas turpinājumu „Silva Rerum II”.